Ja mums apkārt būtu vairāk cilvēku, kas ar tādu kaisli spētu pastāstīt par savu mūža nodarbi, iedvesmot cilvēkus un to visu apvīt ar tik kolosālu patriotisma devu, mēs būtu pavisam citi cilvēki.
It keeps you honest. It keeps you honest. Be able to keep two completely contradictory ideas alive and well inside of your heart and head at all times. If it doesn’t drive you crazy, it will make you strong. And stay hard, stay hungry, and stay alive. And when you walk onstage on tonight to bring the noise, treat it like it’s all we have. And then remember, it’s only rock and roll.
Es, nezinu, kurš no visiem viedajiem ir visvairāk vainīgs pie likumprojekta nonākšanai līdz saeimas balsojumam, zinot to, ka tā izstrāde ir vismaz piecus gadus vilkusies, bet tam personāžam no manas puses респект и уважуха maksimālajā pakāpē.
Oficiālo publikāciju likumprojekts (OPL) ir pieņemts un tā ir lieliskākā dāvana, ko man varēja sniegt valdība dzimšanas dienā.
Par pāreju uz oficiālu e-publikāciju 22.martā 2.lasījumā lēma Saeima (sēdes darba kārtība), skatot likumprojektu „Oficiālo publikāciju likums” 2.lasījumā.
Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka tagad pilnīgi viss, ko Latvijas Republikā jebkādā valdības līmenī kāds būs pieņēmis, būs pieejams elektroniski. Paralēli, tas nozīmē arī to, ka valdības darbs būs daudz vienkāršāk caurskatāms — nebūs nepieciešamība staigāt uz bibliotēku un šķirstīt vecās avīzes. Nu un pats būtiskākais — tas ļoti spēcīgi izmainīs avīžu tirgu Latvijā, jo viena no dotācijām presē vienmēr ir nākusi no oficiālajām publikācijām, kas pēc OPL stāšanās spēkā vairs nebūs nepieciešams izvietot vietējās, reģionālās vai nacionālās nozīmes laikrakstos, visu, pēc idejas, varēs publicēt Latvijas Vēstneša mājaslapā.
Protams, tas viss vēl ir priekšā un tas viss vēl ir ļoti mainīgs. Viss atkarīgs ir gan no tā, kādas pakalpojumu maksas izdomās Latvijas Vēstnesis digitālajām publikācijām. Šobrīd, piemēram, lai paziņotu par uzņēmuma dibināšanu vai izmaiņām uzņēmuma sastāvā, ir jāsamaksā 10 latus par publikāciju. Reāli tā ir viena rindiņa teksta.
Tikpat būtiski ir arī tas, cik ātri mainīsies saistošie dokumenti, kam ir sakars ar oficiālajām publikācijām. Tas attiecas ne tikai uz Ministru Kabineta noteikumiem, bet arī uz pašvaldību nolikumiem un citām organizācijām.
Vēl kas. Visai šai jezgai ir pārejas periods un tikai 2013. gada 1. janvārī atpakaļ ceļa vairs nebūs. Tas nozīmē, ka ir viss gads priekšā, lai izdomātu, kā to visu vērst sev par labu (vai par sliktu).
Oficiālās publikācijas vietnes www.vestnesis.lv jaunais projekts faktiski jau ir izstrādāts, kā arī darba versija prezentēta gan ekspertiem, gan valsts sekretāru sanāksmē. 2011.gada septembrī ar Latvijas oficiālās e-publikācijas risinājumu iepazīstinājām arī vairāk nekā 30 valstu oficiālos izdevējus, kas Rīgā bija ieradušies uz Eiropas Oficiālo publikāciju forumu. Oficiālie izdevēji to atzina par progresīvu un ērtu.
2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»
Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.
Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.
«Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)
«Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies).»
«Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)
«Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»
Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)
Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.
Pēdējo reizi Baltkrieviju apmeklēju, kad man bija kādi pieci vai seši gadi. Toreiz kopā ar omes klasi bijām Minskā un man mājās kaut kur arhīvos vēl ir fotogrāfija, kur es ar kepku–tabļetku stāvu pareizticīgo baznīcas fonā. Šoreiz maršruts un mērķis bija nedaudz cits.
Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.
Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.
Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.
Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.
Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.
Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.
Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.
Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.
Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.
Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.
Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.
Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.
Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).
Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.
Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».