Sorosa fonds Latvija Tviterī publicēja aizdomīga paskata grafiku par studējošo skaita dinamiku Latvijā. Ir aizdomas, ka tas nācis no kaut kādas konferences un autors varētu būt profesors Gatis Bažbauers.
Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.
Par vienu lietu profesoru Bažbaueru var noteikti paslavēt — šis ir samērā rets piemērs Latvijā grafikai, kurai tiek minēts avots. Avots ir jāmin vienmēr, pretējā gadījumā attēlotajam nav seguma.
Miks Latvis pamatoti aizrādīja, ka man būtu ko teikt par grafikas satura atainošanas kvalitāti (es pats esmu pārsteigts, kā man izdevās šādi noformulēt). Pāris dienas vēlāk, pārvarot slinkumu stundas laikā tapa rezultāts.
Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.
No datiem var secināt ne tikai to, ka studējošo skaits sarūk, kā to bija izdarījis Sorosa fonds Latvija. No manas grafikas top skaidrs, ka kopš 1992. gada Latvijā praktiski nav mainījies budžeta vietu skaits augstskolās un koledžās. Un vidusskolu vai profesionālo izglītības iestāžu beidzēju skaits vienmēr ir bijis mazāks par budžeta vietām, izņemot 2003. gadu, kad tie bija praktiski vienādi.
Vēl viena būtiska piezīme par grafikas veidošanu. Gaidījumos, kad galvenais ir parādīt dinamiku un netiek atspoguļoti precīzi skaitļi (šī grafika ir balstītā uz noapaļotiem tūkstošiem studējošo), skaitļus var vispār nevajag rādīt. Pavisam forši būtu tikt vaļā no skalas, bet tas lai paliek citai reizei.
Šajā sakarā izdomāju aicinājumu bloga lasītājiem. Jūs varat bloga komentāros vai tviterī @mrserge sūtīt sūdīgas grafikas piemērus. Es izvēlēšos kādu no tām un centīšos vismaz reizi nedēļā publicēt savu versiju.
Cerams, ka iepriekšējo rindkopu neviens nelasīs un es varēšu vairāk dzert viskiju un mazāk sēdēt pie datora.
Ielu plānošana šobrīd ir gana populārs temats ne tikai Rīgā ar tās veloproblēmām, bet arī citur Latvijā. Katra novada vai pilsētas būvvaldē strādājošie cilvēki ir pieraduši skatīties uz lietām caur tikai viņiem saprotamām topogrāfiskajām kartēm, kurās parasts cilvēks meklē pieturas punktus ar minēšanas palīdzību. Kad kāds no malas mēģina ieteikt kādu savu plānojuma veidu pilsētai vai ciemam, lielākoties tas beidzas ar neko, jo abas iesaistītās puses viena otru nesaprot.
Daži apķērīgi cilvēciņi otrpus peļķei ir izveidojuši ielu plānošanas mājaslapu Streetmix, kurā ielas plānošana notiek interaktīvi, vienkārši bakstot klucīšus. Tā kā visi aktīvie interneta lietotāji ir ieguvuši fermu un citu sociālo tīklu spēļu kvalifikāciju, tad tikt galā ar šo rīku būs elementāri.
Protams, nevajag pārprast šī rīka jēgu un uzskatīt, ka tagad būvvaldē jūs gaidīs atplestām rokām. Tomēr vienkāršu skici savai idejai tagad realizēt būs daudz vienkāršāk. Streetmix izstrādātājiem ir arī ļoti sakarīgs blogs.
Ja ielu plānošanas problēmas interesē ikdienā, iesaku pievienot lasītājiem StreetsBlog lapu, kas stāsta par ceļu plānošanu ASV, gan no praktiskās puses, gan arī no politiskās. Kas nav mazsvarīgi.
—
Brīvā brīdī, pateicoties Lolitas dāvanai Ziemassvētkos, izgāju ātro kursu mazās lidmašīnas vadīšanā uz aviosimulatora, bet tas droši vien tāpat nevienu neinteresē.
Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».
Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.
14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.
Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.
Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.
Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.
Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.
Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.
Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.
Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.
Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.
Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.
Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.
Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.
P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.
Jebkura drukātā izdevuma elektroniskās versijas pirmās lapas vai vāka attēlam vienmēr ir jābūt pilnā papīra izdevuma formātā.
Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.
Ja pirmās lapas (vai vāka) attēls tiek ņemts no drukas sagataves faila, piemēram, pdf dokumenta, pie uzstādījumiem jānorāda attēla apgriešana pēc Crop box. Ja dokumentam nav pareizi norādītas apgriešanas malas, tad tās var no maketa nokopēt manuāli.
Vēl viens padoms, ņemot par pamatu elektronisko maketu attēla veidošanai. Ja drukai tiek izmantots specifisks vai tonēts papīrs (piemēram, avīžpapīrs), ir vērts ietonēt arī attēlu. Tad būs daudz skaidrāks priekšstats par produktu, ko vēlas parādīt.
Grāmatām, ja vien tas nav reklāmas nolūkiem, vajadzētu rādīt vāka izskatu arī bez supervāka. Un supervāku kā tādu, pēc grāmatas iegādes vajadzētu mest miskastē, jo grāmatas supervāka vienīgā funkcionālā jēga ir grāmatas reklāma. Katrs, kas tur mājās grāmatas ar supervākiem man atgādina dīvaiņus, kas telefoniem, datoriem un citām iegādātajām iekārtām nenoņem aizsargplēves, tādējādi it kā pagarinot iekārtas mūžu.
Esmu pārliecināts, ka praktiski visi veikalu, kafejnīcu, krogu, frizētavu un benzīntanku īpašnieki nezina, ka wi–fi logo, kas atgādina iņ-jaņ zīmi, ir aizsargāts. To izmantot drīkst tikai un vienīgi Wi-Fi Alliance biedri. Loģiski, ka kafejnīcai nav pamata būt Wi-Fi Alliance biedram, jo tā ir organizācija bezvadu iekārtu ražotājiem un izstrādātājiem, nevis alus tirgotājiem.
Bezmaksas wi-fi logo Rietumu bankas baneris lidostā Rīga. Foto: phlegmat
Bet informēt par to, ka kafejnīcas telpās wi-fi ir pieejams, gan būtu vēlams. Tāpēc wi-fi logo tiek čiepts internetā, pārzīmēts vai atdarināts. Piemēram, igauņiem wifi.ee zīmes publiski pieejamā interneta apzīmēšanai ir tipisks atdarinājuma piemērs. Ja Wi-Fi Alliance būtu Apple, bet Igaunija būtu Samsung, būtu tiesas prāvas.
Beidzot Wi-Fi Alliance ir sapratuši, ka nav jēgas čakarēties un jānāk klajā ar jaunu, vienkārši lietojamu wi-fi logo, ko arī visiem bez ierobežojumiem ļaut lietot. Darbs tika uzticēts kādam, kuram ļoti nepatika vienkāršība, kas bija melnbaltajam vispārzināmajam simbolam, tāpēc pieliktas tika arī krāsu variācijas. Un kur tad bez Museo fonta, kas šobrīd cīnās ar Helvetica par izmantotākās garnitūras titulu.
Wi-fi logo bezmaksas lietotošanai. Parastais un aizpildītā kuba variants mlenbaltā un krāsainā versijā.
Vēl atsevišķi ir divi logo veidi ar nosaukumu «Wi-fi hotspot», bet tos es akurāt neiesaku izmantot, jo hotspot kā termins nav aktuāls šaipus peļķei. Vismaz parastam cilvēkam pavisam noteikti. Un kur nu vēl tas, ka mēs esam eiropieši ar savām n+ valodām un to atbalstu. Pietiks ar euro un eiro.
Kaut kur interneta dzīlēs pavīdēja joks, ka vajadzētu uztaisīt un izvietot arī zīmes «Pieejami radioviļņi». AKKA/LAA šajā gadījumā varētu nākt ar iniciatīvu zīmei «Šeit tiek atskaņota fona mūzika». Ceru, ka AKKA/LAA šo blogu nelasa.
Vedot uz bērnudārzu jauno paaudzi vai arī gaidot, kad Klāvs un Jānis Džimmijs būs gatavs doties no izglītības iestādes projām, pietiek laika tam, lai izpētītu visu, kas atrodas apkārt. Virs bērnu skapīšiem, ja vien tie nav bērnu veidotie darbi vai rēķini par kādu no pulciņiem, ik pa laikam parādās dažāda informatīvi–izklaidējošā literatūra bukletu formātā.
Bukleti paligsvecakiem.lv un Ģimene un TV.
Man nav grūti saprast bukleta «TV un ģimene» (*.pdf) dziļāko jēgu pat rēķinoties ar to, ka TV mūsu ģimenē nav. Tomēr rodas sajūta, ka šo «visnotaļ nepieciešamo palīdzību vecākiem» ir veidojuši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar heroīnatkarīgajiem pēdējā stadijā un birojs viņiem atrodas Matīsa ielas policijas iecirknī.
Arī vizuāli daudz gaumīgāk veidotais buklets «paligsvecakiem.lv»(*.pdf) satura ziņā ir tikai kripatu baudāmāks.
Pārējo bērnudārza skapīšaugšu piedāvāto makulatūru par psiholoģisko traumatismu man bija slinkums ņemt uz darbu skenēšanai, bet priekšstatu tas rada. Bērni ir mūžīgā problēma, vecāki neprot ar bērniem apieties, viss ģimenes dzīvē ir pagalam slikti un tā tālāk.
Sāku klusiņām pa vienam tos bukletus stumt aiz skapīšiem spraugās, aizstājot ar paštulkotām publikācijām no Made by Joel lapas un skatos, ka tās ar apskaužamu regularitāti sāk pazust, lai pēc tam kopētā veidā parādītos uz kaimiņu grupiņas skapīšiem. Lai piedod bērnudārza direktore, bet iemācīties taisīt papīra pilsētu kopā ar bērnu man šķiet daudz vērtīgāks ieguvums ģimenei.
