Ideja par to, ka tualetes papīram būtu jānovieto atsevišķs spainis blakus podam bija loģiska tad, kad mazmājiņās Padomju Savienības sabrukšanas laikā bija jāizmanto jebkas, ja vien tā nav latvāņa lapa. Rindās stāvēšana vai arī vecas Padomju Jaunatnes pielietošana higiēniskos nolūkos bija vienkārši atrisināma dilemma. Bet, kāpēc šī kustība ir saglabājusies līdz mūsdienām, man kaut kā nav skaidrs. Ok, raugu mest sausajā atejā arī nevajadzētu, jo tas izraisīja, kā minimums, skolas direktora dusmas. Bet arī tas, šķiet, šobrīd vairs nav aktuāli.
Aizvadītajā vasarā ar Lolitu bijām aizbraukuši apskatīt Sāremā salu Igaunijā. Uz to no sauszemes var nokļūt ar prāmi, kurā atradu gaužām neveiklu norāžu un instrukciju kopumu. Ja neskaita megainstrukciju, ko nedrīkst bāzt podā, vēl neveiklāk izskatās instrukcija, kā nolaist ūdeni.
Tualetes lietošanas instrukcija Igaunijā uz prāmja. Oriģināls un Mr. Serge variants.
Protams, man vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc es tur nevarētu bāzt tualetes papīru podā, toties lieku reizi var uzsmaidīt un atgādināt par citiem higiēnas pribambasiem, kurus veči parasti nelieto.
Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.
Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.
Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
«This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
— SND35 long form judges
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.
Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.
Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.
SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.
Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.
Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).
Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.
Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.
Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.
Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).
Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).
Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.
Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).
Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.
