Interneta komentāru kultūra Latvijā

Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.

lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.

Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.

Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).

Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.

Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.

Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.

Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).

Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).

Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.

Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).

Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.

  • https://twitter.com/guntisd GuntisD

    Anonīmo komentāru atslēgšana ziņu portāliem nozīmē zaudēt prāvu daļu apmeklējuma (mērāms pat tūkstošos). Šī iemesla dēļ tas ir arī saglabāts (muldēšana par “ļaut brīvi izteikties jebkuram” – ir pēdējais bulšits un lišķības demonstrācija). Nebūs anonīmo komentāru, nebūs klikšķu. Līdz ar to – nevarēs dārgāk/vairāk iesmērēt reklāmas banneru laukumus un kādu reizi gadā padižoties uz skatuves ar zelta kausu rokā kā lasītākais portāls vai kas tur.
    Ar nepacietību gaidu to dienu, kad kāds no “ziņu milžiem” atļausies operēt ar anonīmajiem bļāvējiem, ieviešot tikai reģistrētu lietotāju komentēšanas iespēju, tādā veidā “audzinot” un izkopjot šo lauciņu, par ko minēji savā rakstā.

  • http://mrserge.lv Sergejs Bižāns

    Es raksta beigās jau minēju, ka jebkura autorizēšanās teorētiski ir anonīma, jo var uztaisīt feiku e-pastu, feiku profilu soctīklos, un tā tālāk. Runa ir par to, ka, prasot jebkāda veida autorizāciju, tiek piedāvāta papildus pievienotā vērtība. Nevis tas, ka bildīte rādās pie tava komentāra, bet tas, ka tu vari lietot portāla saturu ar papildus iespējām.

  • https://twitter.com/guntisd GuntisD

    Protams, nav jau problēmu izveidot “feiku” reģistrētu profilu, taču pieļauju, ka moderējot arī tos, ar laiku tam “anonīmajam bļāvējam” piegrieztos tos no jauna atkal un atkal taisīt augšā.
    Bet, ja runā par “pievienoto vērtību”, tad tur neko īpašu nepadarīsi: piem., lasītājam ieskrēja doma galvā, viņš izteicās (sāpe vai nedalīta sajūsma) un viss. Ierakstīja. Aizmirsa. Ja komentāra autoram tiešam būs liela interes – vai diskusija turpinājās, viņš atgriezīsies pie raksta. Ja nē, tad nu neko.
    Šķiet, ka vienīgo risinājumu var rast tikai tad, kur komentēšanai izmanto tikai viena servisa reģistrētos profilus (DISQUS vietā izmanto,piem., Facebook). Tad bez kreņkiem: ir komentārs pie raksta parādās (+ arī kā profila statusa atjauninājums), gan tas, ka vienmēr atnāk atgadinājums par diskusijas turpinājumu.

  • http://mrserge.lv Sergejs Bižāns

    Nav gan tas vienīgais risinājums. Piereģistrējies nytimes.com, lai saprastu, cik kruti viņiem tur viss uztaisīts. Un katrs komentārs tiek moderēts, vienmēr. Un uz e-pastu nāk informācija, kad tas komentārs vispār tiek publicēts.
    Ja mehānisms darbojas, tad sāpes vai nedalītas sajūsmas izsaukumi arī kļūst jēgpilni. Un nav svarīgi, vai lietotājs ir zināms vai nezināms, tas atrisina problēmu ar idiotiskiem un nevajadzīgiem komentāriem, no sērijas «forši», «slikti», «like» utt.
    Tas, ka mūsu tūdaliņi domā, ka peļņa ir komentāros, ir tiešs rezultāts manis aprakstītajai komentēšanas kultūras neesamībai.

  • BlackHalt

    Anonīmie ir svarīgi – dažreiz iespļauj kādu saiti un bailīgu resursu vai kāds nopublicē uzņēmuma darbinieks nopublicē negatīvu pieredzi ar savu uzņēmumu, vai točkas adresi un tādā garā.
    Mana BlackHalt identitāte arī ir samērā nošķirta no tā, kas pašlaik drukā šo tekstu. IRL es neesmu BlackHalt. Es uzskatu, ka Internets ir padarīts pārāk nopietns. Tam vajadzēja palikt sākotnējā spēlītes versijā. Tagad interneta identitāte parāk apdraud to otru.

    Disqus man nepatīk tādēļ, ka, lai iekomentētu ir jāpazemina pārlūkprogrammas drošības iestatījumi.