Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.

Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.

Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.

Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.

Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.

Klusā daba ar sētnieku Slonimā.

Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.

Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.

Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.

Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.

Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.

Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.

Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.

Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.

Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.

Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.

Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.

Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.

Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.

Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.

Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.

Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).

Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.

Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.

Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.

Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».

Visas fotogrāfijas no Baltkrievijas piedzīvojumiem skatāmas Flickr galerijā.

Daugavpils būvbedre. Google maps.

Atziņa, ko šoreiz esmu ieguvis no Daugavpils, salīdzinot ar to braucienu, par kuru stāstīju pirms diviem gadiem — šī pilsēta Latvijā pavisam noteikti izceļas ar neregulējamo gājēju pāreju skaitu uz vienu kvartālu. Sniega un šļurgas apstākļos tas bija samērā interesants piedzīvojums, it īpaši rēķinoties ar to, ka Daugavpils vidējais statistiskais gājēju pārejas jūzeris darba dienas pēcpusdienā ir vismaz 60 gadus vecs.

Viens no objektiem, ko ļoti vēlējos apmeklēt, ir dārza māja, kurā un kuras apkaimē esmu pavadījis krietnu daļu savas bērnības.

Dārza māja Daugavpilī, pie Stropu ezera.

Šeit ir gan izbaudīts pirmais alus, gan sekots līdzi pirmajam nočieptajam ritenim, gan apgūta Žiguļa vadīšanas prasme, gan pirmo reizi pīpēts. Īsāk sakot, pamatīgas bērnības atmiņas. Tagad gan dārza māja ir pārdota, večukiem jau bija par grūtu sekot tai līdzi. Toties atmiņas paliek. Starp citu, ievērojiet vējlodziņu — tā bija vieta, pa kuru es devos savos nakts piedzīvojumos, kamēr opis un ome gulēja pirmajā stāvā, bet jumtistabā man bija ierīkots savs īpašais štābiņš, kur mitināties.

Daugavpils brīvdabas estrāde.

Daugavpils brīvdabas estrāde ir palikusi bez jumta. Cik atminos, tad esot bijis kaut kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Žēl, jo tā bija skaista koka ēka.

Otra ēka, par kuru esmu nedaudz izbrīnīts, ir Daugavpils stacija. Patiesi nesaprotu, kā ir izdevies saglabāt ēku tādu, kāda tā ir palikusi manā atmiņā kopš bērnības.

Daugavpils stacijas ēka.

Bildēju no automašīnas loga, tāpēc foto kvalitāte tāda ir kāda ir. Varbūt kāds arhitektūras pazinējs varētu paskaidrot, kādi ir nosacījumi vai vismaz loģika, izvietojot uz stacijas ēkām nosaukumus. Man akurāt šķiet, ka uz šīs ēkas pavisam noteikti pietrūkst uzraksta «Daugavpils», kas ir redzams ēkas pusē, kas vērsta uz peroniem. Būtu taču ļoti skaisti tādu uzrakstu uzlikt arī ēkas pilsētas pusē. Vai varbūt es kaut ko nezinu?

Ķīmiķu ciematā atradu vēl neizdemolētu izkārtni, kas veidota jau brīvvalsts laikā, tomēr ir saglabājusi absolūti visas padomju izkārtņu veidošanas tradīcijas.

Izkārtne Augļi un dārzeņi.

Ja šādu izkārtni palūgtu uztaisīt tagad, plastmasas gaismas kastes liekošie darboņi apdirstos un pasūtījumu izpildīt nevarētu.

Daugavpilī ir atvēries pirmais McDonalds ātrās apkalpošanas restorāns ārpus Rīgas robežām.

Vīri liek McDonalds reklāmu.

Hamburgeru darinātava izvietojusies bijušās ēdnīcas ēkā, netālu no Daugavpils cietuma un Daugavpils alus rūpnīcas, kas tagad tiek dēvēta par Latgales alus darītavu.

Un vēl es pamanīju ārkārtīgi interesantu maršruta simbolu. Tā arī nav skaidrs, vai tas ir gļuks, jebšu Daugavpilī ir kāda īpaša maršrutu simbolu sistēma ieviesta, jo nedaudz savādāks simbols bija manīts uz viena cita autobusa.

Daugavpils. Autobuss ar maršruta simbolu.

Wypadki. Ceļazīme.

Uwaga wyjazd. Ceļazīme.

Droga požarov. Ceļazīme.

Autobusu un tramvaju pieturas ceļazīme.

Meitene ar konču. Ceļazīme.

Reklāmu kaudze.

Pilno fotoatskati par ceļojumu uz Poliju var skatīties Flickr galerijās.

Un vēl ir arī nofilmētais materiāls no Roger Waters koncerta: Rodžera Vatera koncerts Polijas Ludzā. 1. daļa, Rodžera Vatera koncerts Polijas Ludzā. 2. daļa.

Izcili skaists mājas numurs.

Novērošanas kameru krāsa pielāgota dakstiņiem.

Lielākais ūdenskritums Igaunijā. Neatceros tik nosaukumu.

Dzīvojamās zonas ceļazīme. Ārkārtīgi tizla un haotiska.

Piepilsētās un laukos autobusu sarakstus izvieto tubās, kas nav grozāmas.

Rakveres pilsētas lielākais lepnums.

Panorāmas skats uz Kivoli—vietu, kur iegūst degslānekli. No izdedžiem veido megakalnus.

Nikns suns.

Prāta aptumšuma uzvara pār loģiku. Notekcaurule kādā Igaunijas muižā.

Viss tika dokumentēts ar Nokia N8. Vairāk izbraukumos fotokameru vazāt nav vajadzības, ja nu vienīgi tāpēc, ka baterija par spoguļkamerai tur ilgāk, nekā N8. Pilnu reportāžu par braucienu uz Igauniju var skatīties Flickr galerijā.

Talsi. Veca ķieģeļu māja ar uzrakstu.

Nedaudz tuvāk pats uzraksts.

Izskatās, ka šitā patērētāju biedrība ir ļoti daudz laika te pastāvējusi (vismaz Latvijas saimnieki tai laikā nomainīties paguva vairākkārt).

Talsi. TV remonta māja.

Man jau 10 gadu nav TV un tāpēc es vispār ļoti nosacīti izprotu šo agregātu remontdarbnīcas jēgu, pareizāk būtu vecu lūžņu pieņemšanas punktu taisīt. Bet ne par to. Pavērojiet, no cik dažādiem materiāliem ir taisītas šīs Talsu TV remontdarbnīcas sienas.

Gāzes balonu parks.

Pie šitādiem objektiem drīkst vai nedrīkst pīpēt?

Sigulda. Jaunās pils skatu laukumā.

Vienu brīdi pat karsts sametās.

Sigulda. Uz Gaujas tilta.

Grupa Smereka (tā arī neatradu internetā info par viņiem) pastaigājās Kijevā vietējas nozīmes tirgū, spēlējot savu mūziku un tirgojot diskus. Par ļoti demokrātiskām cenām. Sākumā domājām, vienkārši ielu muzikanti, bet tad, kad devām 20 grivnas, uz to saņēmām atbildi: «20 grivnas bez bildītes, 30 grivnas ar bildīti». Skaidrs, ņēmām ar bildīti. Ja kādu interesē, varu padalīties ar mūziku arī (starp citu, ir pat Raimonda Paula gabals viens nokaverots).

Tas tā, jaunie talanti, lai būtu skaidrs, kā ir ar mūziku jāpelna nauda un kā ir sava mūzika jāpopularizē.

Ziemeļīrija. Rostrevora.

Iemēģināju lietot Flickr. Šoreiz tad arī viss fotopastāsts par ceļojumu uz Ziemeļīriju slēpjas tur. Katrā ziņā bija daudz Guiness un ļoti daudz Bushmills. Ņam, ņam.

Ukraina. Kijeva. 9.–11. jūlijs, fotoatskaitē.

Varbūt man tā sagadījās, bet vietējais supersimbols Māte Dzimtene mani sagaidīja no jebkura ceļojuma pilsētā un pat tikai tikko ierodoties no lidostas.

Skats no viesnīcas lodžijas loga paveras uz tādu kā Pļavnieku un Purvciema apvienojumu, kas ir pareizināts ar simts, gan platības, gan arī celtņu augstuma ziņā. Vietējais pilsētas plānotājs savulaik esot pabijis Venēcijā un viņam tik ļoti iepatikusies Itālijas pilsēta, ka šis saracis kanālus apkārt jaunbūvju plānotajiem rajoniem. Izskatās traģiski un ar Venēciju tam nav nekāda sakara.

Toties no otras puses viesnīcai jau pieminētā Māte Dzimtene, bet pa vidu—slavenais katedrāles, vīriešu klostera un smilšu alu apvienojums vienā megakompleksā, kuru ik dienu apmeklē aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik lidostu Rīga.

Kijevas galvenā iezīme—absolūti visur ir reklāma. Absolūti visur.

Debīla.

Raiba.

Kontekstuāla.

Un metro ir gan policisti, gan arī plastmasas ieejas žetoni. Metro maksā 1,7 grivnas jeb aptuveni 10 Latvijas santīmu. Nopērc čupu ar žetoniem un vizinies visu dienu.

Vai es jau teicu, ka reklāma ir absolūti visur? Jā, arī uz bomžiem.

Un metro uz ekrāniem, kas rāda nākamo staciju (nākamās stacijas nosaukumu var redzēt tikai gadījumā, ja tam īpaši sagatavojās, jo to nerāda ilgāk par piecām sekundēm, pēc tam atkal seko reklāma).

Ievērtējiet izcili skaistas lampas. Tā vien niezēja nagi noskrūvēt un aizvest mājās.

Gar upes krastu ir noparkojusies vesela čupa ar dažāda izmēra virs ūdens peldošiem objektiem. Te ir gan naktsklubi, gan viesnīcas, gan kazino uz ūdens.

Vietējās nozīmes ieskrietuve. Neskatoties uz vilinoši skaisto izkārtni, tā bija vienīgā vieta, kurā man negaršoja borščs.

Uz galvenajām ielām stāv norādes uz svarīgiem objektiem, apmaksātiem objektiem un lielākajām vai nozīmīgākajām ielām. Norādes izveidotas kā gaismas kastes, kuras naktī ir gan labi redzamas, gan arī pilda papildus ielas apgaismojuma funkciju (lieti noderēja vienā tumšākā nostūrī, kad vajadzēja nokritušās šķiltavas meklēt).

Ja borščs ar pampoškām ir tā kā tāda pašsaprotama tradīcija, tad otra pašsaprotāmā ir degvīns ar speķi, sīpoliem un ķiplokiem uzkodās. Tika iemēģināts gan dažāds degvīns, gan dažādas uzkodu kombinācijas. Trīs diennaktis iemēģinātas. Ir ok absolūti jebkādās kombinācijās, galvenais atrasties Ukrainā.

Tualetēs urinēšanas stimulēšanai ielika sienu, kurā līdzīgi kā akvārijā ceļas gaisa burbulīši.

Galvenais ierašanās iemesls—festivāls Kraina Mriy. Šādi izskatījās galvenā skatuve, kad festivāls vēl pat nebija īsti pabeidzis būvēties.

Šajā valstī vēl joprojām var atrast iestādes, kurās ceturtdienas ir zivju dienas. Kurš no jums tādas atceras, ko?

Vai es tiešām jau biju pastāstījis par to, ka te reklāma ir absolūti visur? Mākslinieku un sīktirgotāju ielas sākums. No šīs vietas tā turpinās kādu kilometru un jāiet ir kalnā pa ļoti neforšu bruģi. Ātri apnīk un pusceļā izdomā doties atpakaļ.

Mākslinieki pārdod visādu huiņu. Piemēram, plastmasas ikrus.

Uz šīs pašas ielas atrodas arī māja, kurā Bulgakovs sarakstīja «Meistaru un Margaritu». Pie mājas ir izvietots viņa piemineklis. Vienīgā prātīgā, nesovjetiskā skulptūra visā pilsētā. Nav brīnums, ka fotografēties gribētājiem ir jāstāv/jāsēž rindā.

Gadījumā, ja nav reklāmas, ko ielikt stendā, var vienkārši uzpūst krūtis. Bet varbūt tā arī ir kaut kāda reklāmas kampaņa. Nebrīnītos.

Uz mājām, kurām ir vairāk par vienu ieeju un, kas atrodas pilsētas centrā ir norādes par kāpņutelpas numuriem. Ērti.

Jaunais un vecais mājas numurs. Vecajam numuram augšā zem nadziņa ir lampiņa, kas naktī izgaismo.

Baznīcas tiek aprīkotas ar modernu ventilācijas sistēmu, bet kokos ir kaut kādi dīvaini bumbuļi (putnu ligzdas?). Šajā brīdī arī tiek pamanīts, ka garāmbraucošā ielu mazgāšanas mašīna pēc neveiksmīgas tās fotografēšanas mēģinājuma ir aptašķījusi objektīvu.

Tuneli apzīmējošajā zīmē cilvēciņš jau ir gandrīz nokāpis. Latvijā viņš tikai sāk kāpt lejā.

Interesants fakts. Lai izveidotu masīvo marmora apmali, plāksnes sākumā uzmontē uz dzelzbetona konstukcijas un tikai pēc tam atlikušajā caurumā ielej betonu. Vienmēr uzskatīju, ka šīs plāksnes līmē klāt tāpat kā flīzes.

Otra populārākā atrakcija pilsētā ir braukāšana ar kuģīšiem pa Dņepras upi.

Savukārt vietējā municipalitāte veido kārtējo tiltu pār upi (kopsummā tādu ir vairāk kā desmit).

Uzstāšanās pēcpusdienā sākās negaiss ar ārkārtīgi spēcīgu lietu, krusu un vēju. Ūdens daudzums bija tik liels, ka iznīcināja praktiski visu aparatūru, tāpēc iecerētās superskatuves vietā nācās uzstāties uz šīs pašas skatuves, tikai ar minimālu, kafejnīcai Leningrad piemērotu aparatūras daudzumu, kas fiksi tika kaut kur atrasts.

Tas gan netraucēja pārlijušiem skatītājiem izbaudīt skaistu koncertu.

Ievērtējiet ielas nosaukumu.

Pilsētas ģērbonis uz sienas pie Vienības laukuma.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.

Zirgs liek kluci, gaidot saimnieci iznākam no veikala.

Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.

Pussabrucis autoostas parka nožogojums.

Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.

Plakāti pie ieejas Daugavpils nakstklubā.

Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).

Lolita slido ledushallē.

Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.

Koka arhitektūra Daugavpilī.

Ugunsdzēsēju stacija un vecais novērošanas tornis.

Daugavpils apbūvei tipisko sarkano ķieģeļu māja ar sadirstu galveno ieeju.

Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.

Ārkārtīgi skaista balkona paliekas.

Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).

Jaunā ielas nosaukuma zīme blakus nedaudz vecākai mājas numura zīmei.

Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.

Jaunais apgaismojuma lukturis uzstutēts uz vecākas paaudzes staba un vēl vecākas paaudzes pamatnes.

Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.

Sharp. Lokanība.

Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.

Ieeja tirdzniecības centrā.

Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.

Pamesta tirdzniecības ēka.

Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.

Ļeņina laukums gatavojas parādei.

Ļeņina laukums pārtop par Vienības laukumu.

Visi grib pārliecināties, ka Zatlers ir dzīva būtne.

Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.

Skats no viesnīcas Latgola loga.

Skats no viesnīcas Latgola loga.

Un vēl protams mans mīļākais fetišs.

Tramvaja pietura.

Tramvaju saraksts.

Autobusu saraksts.

Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.

Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.

Tipisks skats uz Daugavpils satiksmes rokenrolu.

Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.

Notekcaurules pie mājas.

Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.

Daugavpils mājas tipiskais jumts.

Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.

Plānotais brauciena maršruts bija no Rīgas līdz Engurei un tad, piedaloties regatē, aizburāt līdz Roņu salai un atpakaļ caur Enguri uz Rīgu. Tomēr pārāk nemierīgie laikapstākļi noteica to, ka izbraukšana no Rīgas bija jāpārceļ no trešdienas uz piektdienu un jākoriģē arī pats maršruts.

No Rīgas piektdienā mēs izkūlāmies tikai ap 19:00, kad tiešām visa pārtika tika sapirkta un visi nepieciešamie priekšdarbi paveikti. Neliels vējiņš bija kā reiz mums vajadzīgajā pūtiena virzienā, līdz ar to nakti samērā mierīgi čunčinājām Roņu salas virzienā. Uz klaja pieci cilvēki — vecais «Spīdolas» kapteinis ar savu draugu, es Lapsa un Herbe. Lapsa pirms tam jau bija paguvis atzīmēties ar «Santa ritu» Igaunijas krastos, savukārt Herbem tas bija pirmais lielais izbrauciens. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet tieši Herbe bija paguvis nokārtot kapteiņa tiesības burāšanā, Lapsa tikai kā kapteiņa palīgs, bet es vispār neko nekārtoju un gribēju tikai izbaudīt jūru.

Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.

Iesilām ar līdzpaņemtajiem aliņiem un viskiju (it īpaši es, jo stūrēt ta man nevajag, he he) un sagaidījām tumsu jau līcī tiktāl, ka bākas vairs nebija redzamas. Ik pa laikam mūs pārsteidz pāris jūdžu attālumā braucošie prāmji, kas tiek nodēvēti par «diskotēkām», jo visu laiku mistiski uz klaja tiek iedegtas visas gaismas un tad tās atkal tiek izdzēstas. Varbūt kādam ir idejas, kāpēc tā?

Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete

Kaut kur pēc pusnakts dodos gulēt un no rīta pamostos, jo uz kājām gāžās ūdens un visu laiku pārlieku traki šūpo. Izlienu uz klaja, kur sēž kapteinis viens pats. Pulkstenis ir nedaudz pēc sešiem no rīta, mēs esam tikuši pamatīgā pūtienā un arī viļņa augstums nav diez ko maziņš. «Nu, skaties uz Roņiem, jo šodien tu viņus vairs neredzēsi», saka kapteinis un es neizpratnē lūkojos apkārt. Jā, tik tiešām aiz muguras, jahtai paceļoties uz viļņa ir redzama sala. Kā tiek noskaidrots tuvākās pusstundas laikā, pavidam starp cīņām ar šļakatām, vēju un vilņiem, Roņu salā iekšā mēs neiesim, jo laikapstākļi ir pārlieku bīstami un mēs varam uzskriet uz klintīm. Tāpēc tiek nolemts doties atpakaļ un atkarībā no vēja vakarā ieiet Engurē vai Salacgrīvā, kur pārlaist nakti.

Nedaudz paškrobojies par neveiksmi, sāku ar to samierināties. Patiesībā turpmāko stundu man palīdz par to nedomāt tas, ka no šūpošanas beidzot man kļuva slikti un es pīpējot pavadu tikpat daudz laika, cik karājoties pāri margām. Patiesībā sajūtām nav ne vainas, tikai žēl, ka to procesu pēc pirmās un otrās vemšanas nevar pārtraukt, kā tas ir pie saindēšanās ar alkoholu. Katrā ziņā nāk virsū vairāk kā tāds naids uz savu organismu.

Ap pusdienlaiku izkļūstam no lielās šūpošanas un jau pēc četriem vējš pavisam nomierinās. Kaut kādā brīdī bijām sapratuši, ka Engures virziens mūs vilina daudz vairāk. Ap sešiem esam garām Mērsragam un jau tuvojamies Engurei, tomēr vējš nolūzt pavisam un mēs esam spiesti pāriet uz motoru. Protams, arī te neiztiek bez problēmām, jo pēc motora nomaiņas ir palikusi vecā dzenskrūve, kurai lāpstiņas ir par mazām un līdz ar to ātrāk par diviem–trim mezgliem ātrumu attīstīt nespējam.

Engures ostu tuvumā ieraugām jau tumsā ap desmitiem, bet tā kā ostas kapteinis ir aizdevies ar regati uz Roņu salu (to pašu, kurā mums bija jāstartē) un pie viņiem vējš līdz pat vakaram tā arī nebija norimies, tad šis nav atgriezies atpakaļ Engurē, bet palikušie ir aizmirsuši ieslēgt ostas vadugunis. Mēs neredzam nedz jūras vārtus, nedz vizierus. Nekas cits neatliek, kā aplauzties arī šajā mēģinājumā tikt krastā un dodamies atpakaļ Rīgas virzienā jau vairāk kā diennakti pavadījuši uz «Spīdolas».

Tā kā esmu gana izgulējies, bet pārējie jau pārguruši, ap 1:00 mani pieliek pie stūres. Kurss — 110. Ok. Simt desmit, tad simt desmit. Čunčinu lēnā garā Rīgas virzienā, jo naktī parādījās brīzīte un ātrums arvien sāk pieaugt. Pārējie aiziet gulēt, ik pa laikam nomainoties manam blakussēdētājam (lai es neaizmigtu un būtu, kas buras paķidā gadījumā, ja parādās stiprāks vējš), tomēr nekā specifiska līdz pat Rīgai nenotiek.

Pārsteidzoši agri nokļūstam līdz Rīgas ostas jūras bojām — pēc 8:00 jau ejam iekšā jūras vārtos un lēnām stūrējam ostas virzienā. Man tik ļoti iepatikās pasākums ar stūrēšanu, ka biju pavisam aizmirsis faktu, ka neesmu nokāpis no stūres jau vairāk kā sešas stundas. Protams, pat ja es to būtu atcerējies, diezin vai es kādam ļautu sevi nomainīt un atteiktos no kaifa ieiet Rīgas ostas vārtos (ja nu vienīgi mani nostumtu malā kapteinis).

Uztaisījām pamatīgu plezīru Daugavā, vizinoties līdz Andrejsalai divas stundas un pēc desmitiem es jau ar abām rokām turoties pie tualetes sienām mēģinu atbrīvoties no uzkrātā, paralēli arvien nesaprotot, kāpēc mani krastā tā šūpo. Dīvainā sajūta beidzās vien kādas četras stundas vēlāk jau Vecrīgā, kad tika ieēsta pirmā siltā paika divu diennakšu laikā.

Aptuveno kopējo maršrutu var apskatīties arī Google kartē.

Kopsummā kolosāls izbrauciens, kas, ar visām lažām tomēr beidzās veiksmīgāk, nekā šķita. Zaudējumi ir niecīgi (ieplīsa divas buras, bet tās uz šo brīdi jau ir sašūtas un darba kārtībā), kaifs milzīgs. Nākamreiz tikai kaut kā savādāk jāplāno pārtika, jo no līdzpaņemtā lielākā daļa arī tika atvesta atpakaļ. Varbūt savu nospēlēja tas, ka netikām nevienā krastā.

Herbe ir paguvis arī Youtube.com iemest video:

Tā kā Lincā biju tikai uz vienu pasākumu, tad neko no pilsētas neredzēju (ja nu neskaita to, ka no rīta laukumā blakus viesnīcai mūs modināja pūtēju orķestris).

Uz galvenās šopinga ielas Vīnē šobrīd notiek ļoti plaši ielas seguma remontdarbi. Tieši tūrisma sezonas pirmajās nedēļās. Kā izrādījās, vietējās pašvaldības divas pretējo partiju sievieškārtas domnieces sešus mēnešus kasījās par to, kādiem ir jāizskatās jaunajiem lukturiem uz remontējamajām ielām, tāpēc visi remontdarbi ir sākušies tikai tagad. Varu tikai iedomāties, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, ja šīs esot bijis grandioza mēroga kašķis vietējā politiskajā dzīvē. Jauno lukturu, starp citu, uz ielām vēl nav.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.

Ja vien jūs galīgi nesajūsmina vietējā arhitektūra, kuru sabiedroto spēki nepaguva II Pasaules kara laikā izdemolēt, tad Vīnes centrā bez iepirkšanās vispār nav ko darīt. Pat krogi ir samērā dārgi. Toties takši gan ir sakarīgās cenās (Baltezers — Centrs man izmaksāja 17 eiro), lai aizmuktu uz nomalē esošajiem vīna lauku krodziņiem. Visu pārējo laiku var pavadīt bezmērķīgi klīstot pa ielām, iegādājoties ķirbju sēklu eļļu (uzlabo potenci, lieliski tiek galā ar cūku gripu un badu Āfrikā).

Šādi klejojot daudz ko interesantu var gan pamanīt, bet labi vien ir, ka tam nav jāvelta vesela diena, bet gan dažas stundas. Ik pa laikam, piemēram, sastopies ar interesantu skatu — blakus luksoforiem izvietotas saules baterijas.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.

Virs katras gājēju pārejas ar luksoforiem ir video novērošanas kameras. Laikam, lai materiālu Amerikas šokējošajiem video varētu uzfilmēt.

Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.

Un kā jau pienākas kārtīgai kapitālisma pilsētai, ir sastopami arī savi bomzīši. Lielākoties gan tie ir daudzreiz vizuāli baudāmāki par Rīgas ielās redzamajiem un, vismaz man, neviens no viņiem neuzbāzās. Pievērsiet uzmanību ceļazīmēm.

Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.

Visiem cilvēciņiem uz visām ceļazīmēm noteikti būs hūtes. Kā vēlāk vakarā, krogā malkojot viskiju ar svaigu rīzlingu tika secināts — ādas bikses ar lencēm un bumbulīšus pie zeķēm vīriņi pazaudējuši evolūcijas procesā.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.

Un uz ielām ir arī sirdij tuvāka dzīvesveida pārstāvji, ar kuriem tieši desmit minūtes vēlāk dzērām aliņu vietējā gadjužņikā. To gan šeit ļoti prātīgi māk nomaskēt un nezinātājs nekad mūžā to neatrastu.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Vīnes vecpilsētā ir kolosālas autobusu pieturas, kas lieliski iederas lokālajā šauro ielu labirintā un netraucē nedz gājējiem, nedz lielāku gabarītu transporta līdzekļiem. Latvieši šo stabu noteikti būtu ierakuši tieši ietves vidū.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Katram maršrutam pie staba piekarināta karte, lai varētu saprast, uz kurieni pālī var netīšām nokļūt. Tieši tāpat zemāk maisiņos ir sabāzti katra maršruta atiešanas laiki.

Katrā ziņā samērā garlaicīga pilsēta bez īpašām izklaides iespējām (vietējais Depo naktī arī tika apmeklēts, bet attieksme bija pietiekami nelaipna, lai to īpaši jums nepopularizētu). Ja nu sanāk kādreiz šeit nokļūt, īpaši nedomājot iesaku kāpt taksī un braukt uz ziemeļu rajonu krodziņiem, kas oficiāli strādā tikai līdz pusnaktij, bet neoficiāli — līdz pēdējam klientam, kas vēl ir spējīgs kaut ko iedzert.

Ein Schnitzel von Wien über alles!

Pirmkārt jau tas bija pirmais lidojums gan mazajai Patrīcijai, mana drauga un biznesa partnera meitai,

Patrīcija ar Robčiku lidmašīnā

gan arī manam dēlam Jānim.

Jānis Džimmijs Bižāns lidmašīnā

Izrādās, ka zīdaiņiem ir speciāla josta, ar kuru jāsprādzējās lidojuma laikā. Jēgu gan es no tās jostas tā arī neatradu, jo tā tiek vienkārši aplikta viņam ap vidukli, otru daļu aizbāžot aiz pavadošās personas jostas. Avārijas gadījumā vienīgais, kas varētu pie šāda mehānisma notikt—pārraut bērnu uz pusēm.

Uzreiz pie atlidošanas iekārtojāmies fiksi viesnīcā un devāmies uz pirmo koncertu (grupu Folke Westside pavisam drīz satiksiet arī Latvijā).

Folke Westside

Bet vēlāk mūs sāka barot ar šņabja uzlējumu, kurā pievieno Fisherman’s friends sūkājamās konfektes.

Piparmētru uzlējums šņabī

Principā ar to pietiek, lai līdz pirmdienai pārējo varētu atcerēties vienīgi no fotogrāfijām.

Jānis guļ Somijas viesnīcā

Sergejs guļ Somijā viesnīcā

Šajā pilsētā ir vietas, kur nedrīkst pastaigāties ar bērniem.

Gājēju ceļa beigas.

Bet ir vietas, kur var gan pastaigāties ar bērniem, gan braukt ar riteni.

Ceļa zīme gājēju ceļa sākums

Bet podu brilles viņi stiprina pie sienām, lai dzīve interesantāka, laikam.

Aizmūrēts miskastes cauruļvada vāks.

Uz uz sienām nezīmē krāniņus.

pupi uz sienas

Un vispār, tajā galā sievietēm nav problēmas to visu rādīt ne tikai zīmētu uz sienām.

Somu pupi

Somu dibens

Bet tie, kam vairs ne īpaši gribas kaut ko rādīt, nodarbojās ar daudz inteliģentākām nodarbēm.

Somu sieviete spēlē automātus

Bet šādi izskatās īsts alkotūrista virtuves komplekts: makgaiverene, divpadsmitgadīgs viskijs, elektriskā plītiņa, alko foto, cigarešu paciņa un uzdzeramais.

Alkotūrista komplekts

Starp citu, tur fonā stāv divas pudeles, kurās tika tā pati mikstūra ar piparmētru končām un šņabi gatavota mājas apstākļos.

piparmētru tiktūras pagatavošana

Recepte ir vienkārša—uz litru šņabja nepieciešamas sešas paciņas ar Fisherman’s friend končām, kuras samaltā veidā sapilda pudelē. Visu to pasākumu diennakti notur ledusskapī un, ja atcerās, tad dažreiz arī sakrata, lai viss tā labi samaisās.

Tapio šņabis un piparmētru sūdiņi

Jā, starp citu, tā kā šī ir studentu pilsēta, tad iebraucēji no citām valstīm parasti nav diez ko priecīgi satikt sev līdzīgos. Sveicieni no Igaunijas.

Igauņu meitenei patīk, kad viņu fotografē

Dažkārt ir pavisam skaidrs, ka blakus atrodas lielvalsts, kura brauc uz šejieni pirkt citā lielvalstī ražotas kedas.

Slēpju noma krieviski.

Pēc kārtējās piparmētru devas mēs dodamies tur, kur ir ļoti forši.

Jānis atkal guļ

Protams, ka tur mēs esam kopā.

Mostamies ar briesmīgu pohu

Tilts pār upi Somijas pilsētā Juvaskulā

Būšu atpakaļ otrdien, tā kā vakarā varam satikties iekš tā Leningrad un kaut ko pagaršot.

Foto no Vikipēdijas.

Vīna degustācija Ļeņingradas gaumē

Dadegustējāmies uz nebēdu: «Šis ir fotostāsts par to, kā jādegustē vīni, kad viņu ir daudz, bet dzērāju ir maz. Sākt šoreiz to visu izdevās jau taksī, pa vidam nokļūstot gan radio Naba ēterā, gan uz Forum Cinemas jumta, gan atgriežoties Vecrīgas mājās—kafejnīcā Leningrad.».

Visas bildes var apskatīties SV.LV galerijā Vīna degustācija kafejnīcas Leningrad garā.