21. augusts — 23. augusts. Izbrauciens ar jahtu «Spīdola» apkārt Rīgas līcim

Kā jau minēju tiem, kas manī klausās trakoti nesvarīgajā un neinteresantajā Twitter, no 21. līdz 23. augustam beidzot tikām garākā izbraucienā ar mūsu jahtu «Spīdola». Pēc divu gadu čučēšanas krastā tā pārnāca mūsu gādīgajās rokās. Praktiski no pagājušā gada septembra gar to ir paguvuši noņemties ap duci dažādu strādnieku, lai tagad, kad nu jau tā no Engures pārdzīta Andrejsalas jahtklubā, būtu burājama.

Plānotais brauciena maršruts bija no Rīgas līdz Engurei un tad, piedaloties regatē, aizburāt līdz Roņu salai un atpakaļ caur Enguri uz Rīgu. Tomēr pārāk nemierīgie laikapstākļi noteica to, ka izbraukšana no Rīgas bija jāpārceļ no trešdienas uz piektdienu un jākoriģē arī pats maršruts.

No Rīgas piektdienā mēs izkūlāmies tikai ap 19:00, kad tiešām visa pārtika tika sapirkta un visi nepieciešamie priekšdarbi paveikti. Neliels vējiņš bija kā reiz mums vajadzīgajā pūtiena virzienā, līdz ar to nakti samērā mierīgi čunčinājām Roņu salas virzienā. Uz klaja pieci cilvēki — vecais «Spīdolas» kapteinis ar savu draugu, es Lapsa un Herbe. Lapsa pirms tam jau bija paguvis atzīmēties ar «Santa ritu» Igaunijas krastos, savukārt Herbem tas bija pirmais lielais izbrauciens. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet tieši Herbe bija paguvis nokārtot kapteiņa tiesības burāšanā, Lapsa tikai kā kapteiņa palīgs, bet es vispār neko nekārtoju un gribēju tikai izbaudīt jūru.

Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.

Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.

Iesilām ar līdzpaņemtajiem aliņiem un viskiju (it īpaši es, jo stūrēt ta man nevajag, he he) un sagaidījām tumsu jau līcī tiktāl, ka bākas vairs nebija redzamas. Ik pa laikam mūs pārsteidz pāris jūdžu attālumā braucošie prāmji, kas tiek nodēvēti par «diskotēkām», jo visu laiku mistiski uz klaja tiek iedegtas visas gaismas un tad tās atkal tiek izdzēstas. Varbūt kādam ir idejas, kāpēc tā?

Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete

Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete

Kaut kur pēc pusnakts dodos gulēt un no rīta pamostos, jo uz kājām gāžās ūdens un visu laiku pārlieku traki šūpo. Izlienu uz klaja, kur sēž kapteinis viens pats. Pulkstenis ir nedaudz pēc sešiem no rīta, mēs esam tikuši pamatīgā pūtienā un arī viļņa augstums nav diez ko maziņš. «Nu, skaties uz Roņiem, jo šodien tu viņus vairs neredzēsi», saka kapteinis un es neizpratnē lūkojos apkārt. Jā, tik tiešām aiz muguras, jahtai paceļoties uz viļņa ir redzama sala. Kā tiek noskaidrots tuvākās pusstundas laikā, pavidam starp cīņām ar šļakatām, vēju un vilņiem, Roņu salā iekšā mēs neiesim, jo laikapstākļi ir pārlieku bīstami un mēs varam uzskriet uz klintīm. Tāpēc tiek nolemts doties atpakaļ un atkarībā no vēja vakarā ieiet Engurē vai Salacgrīvā, kur pārlaist nakti.

Nedaudz paškrobojies par neveiksmi, sāku ar to samierināties. Patiesībā turpmāko stundu man palīdz par to nedomāt tas, ka no šūpošanas beidzot man kļuva slikti un es pīpējot pavadu tikpat daudz laika, cik karājoties pāri margām. Patiesībā sajūtām nav ne vainas, tikai žēl, ka to procesu pēc pirmās un otrās vemšanas nevar pārtraukt, kā tas ir pie saindēšanās ar alkoholu. Katrā ziņā nāk virsū vairāk kā tāds naids uz savu organismu.

Ap pusdienlaiku izkļūstam no lielās šūpošanas un jau pēc četriem vējš pavisam nomierinās. Kaut kādā brīdī bijām sapratuši, ka Engures virziens mūs vilina daudz vairāk. Ap sešiem esam garām Mērsragam un jau tuvojamies Engurei, tomēr vējš nolūzt pavisam un mēs esam spiesti pāriet uz motoru. Protams, arī te neiztiek bez problēmām, jo pēc motora nomaiņas ir palikusi vecā dzenskrūve, kurai lāpstiņas ir par mazām un līdz ar to ātrāk par diviem–trim mezgliem ātrumu attīstīt nespējam.

Engures ostu tuvumā ieraugām jau tumsā ap desmitiem, bet tā kā ostas kapteinis ir aizdevies ar regati uz Roņu salu (to pašu, kurā mums bija jāstartē) un pie viņiem vējš līdz pat vakaram tā arī nebija norimies, tad šis nav atgriezies atpakaļ Engurē, bet palikušie ir aizmirsuši ieslēgt ostas vadugunis. Mēs neredzam nedz jūras vārtus, nedz vizierus. Nekas cits neatliek, kā aplauzties arī šajā mēģinājumā tikt krastā un dodamies atpakaļ Rīgas virzienā jau vairāk kā diennakti pavadījuši uz «Spīdolas».

Tā kā esmu gana izgulējies, bet pārējie jau pārguruši, ap 1:00 mani pieliek pie stūres. Kurss — 110. Ok. Simt desmit, tad simt desmit. Čunčinu lēnā garā Rīgas virzienā, jo naktī parādījās brīzīte un ātrums arvien sāk pieaugt. Pārējie aiziet gulēt, ik pa laikam nomainoties manam blakussēdētājam (lai es neaizmigtu un būtu, kas buras paķidā gadījumā, ja parādās stiprāks vējš), tomēr nekā specifiska līdz pat Rīgai nenotiek.

Pārsteidzoši agri nokļūstam līdz Rīgas ostas jūras bojām — pēc 8:00 jau ejam iekšā jūras vārtos un lēnām stūrējam ostas virzienā. Man tik ļoti iepatikās pasākums ar stūrēšanu, ka biju pavisam aizmirsis faktu, ka neesmu nokāpis no stūres jau vairāk kā sešas stundas. Protams, pat ja es to būtu atcerējies, diezin vai es kādam ļautu sevi nomainīt un atteiktos no kaifa ieiet Rīgas ostas vārtos (ja nu vienīgi mani nostumtu malā kapteinis).

Uztaisījām pamatīgu plezīru Daugavā, vizinoties līdz Andrejsalai divas stundas un pēc desmitiem es jau ar abām rokām turoties pie tualetes sienām mēģinu atbrīvoties no uzkrātā, paralēli arvien nesaprotot, kāpēc mani krastā tā šūpo. Dīvainā sajūta beidzās vien kādas četras stundas vēlāk jau Vecrīgā, kad tika ieēsta pirmā siltā paika divu diennakšu laikā.

Aptuveno kopējo maršrutu var apskatīties arī Google kartē.

Kopsummā kolosāls izbrauciens, kas, ar visām lažām tomēr beidzās veiksmīgāk, nekā šķita. Zaudējumi ir niecīgi (ieplīsa divas buras, bet tās uz šo brīdi jau ir sašūtas un darba kārtībā), kaifs milzīgs. Nākamreiz tikai kaut kā savādāk jāplāno pārtika, jo no līdzpaņemtā lielākā daļa arī tika atvesta atpakaļ. Varbūt savu nospēlēja tas, ka netikām nevienā krastā.

Herbe ir paguvis arī Youtube.com iemest video:

8. maijs — 10. maijs. Austrija. Linca. Vīne.

Ir tāda jocīga vieta, kas (vismaz man noteikti) saistās tikai ar jodelēšanu, Mocarta šokolādi, kaut kādu milzīgu baznīcu, šniceli un varbūt vēl arī dažu ietekmīgu organizāciju mītnes vietu. Nedēļas nogalē kā reiz sagadījās tur nokļūt. Pareizāk sakot, ceļojums aizsākās Vīnē, tad paciemojos vienu vakaru Lincā un nākamo diennakti atkal pavadīju Vīnē.

Tā kā Lincā biju tikai uz vienu pasākumu, tad neko no pilsētas neredzēju (ja nu neskaita to, ka no rīta laukumā blakus viesnīcai mūs modināja pūtēju orķestris).

Uz galvenās šopinga ielas Vīnē šobrīd notiek ļoti plaši ielas seguma remontdarbi. Tieši tūrisma sezonas pirmajās nedēļās. Kā izrādījās, vietējās pašvaldības divas pretējo partiju sievieškārtas domnieces sešus mēnešus kasījās par to, kādiem ir jāizskatās jaunajiem lukturiem uz remontējamajām ielām, tāpēc visi remontdarbi ir sākušies tikai tagad. Varu tikai iedomāties, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, ja šīs esot bijis grandioza mēroga kašķis vietējā politiskajā dzīvē. Jauno lukturu, starp citu, uz ielām vēl nav.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.

Ja vien jūs galīgi nesajūsmina vietējā arhitektūra, kuru sabiedroto spēki nepaguva II Pasaules kara laikā izdemolēt, tad Vīnes centrā bez iepirkšanās vispār nav ko darīt. Pat krogi ir samērā dārgi. Toties takši gan ir sakarīgās cenās (Baltezers — Centrs man izmaksāja 17 eiro), lai aizmuktu uz nomalē esošajiem vīna lauku krodziņiem. Visu pārējo laiku var pavadīt bezmērķīgi klīstot pa ielām, iegādājoties ķirbju sēklu eļļu (uzlabo potenci, lieliski tiek galā ar cūku gripu un badu Āfrikā).

Šādi klejojot daudz ko interesantu var gan pamanīt, bet labi vien ir, ka tam nav jāvelta vesela diena, bet gan dažas stundas. Ik pa laikam, piemēram, sastopies ar interesantu skatu — blakus luksoforiem izvietotas saules baterijas.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.

Virs katras gājēju pārejas ar luksoforiem ir video novērošanas kameras. Laikam, lai materiālu Amerikas šokējošajiem video varētu uzfilmēt.

Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.

Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.

Un kā jau pienākas kārtīgai kapitālisma pilsētai, ir sastopami arī savi bomzīši. Lielākoties gan tie ir daudzreiz vizuāli baudāmāki par Rīgas ielās redzamajiem un, vismaz man, neviens no viņiem neuzbāzās. Pievērsiet uzmanību ceļazīmēm.

Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.

Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.

Visiem cilvēciņiem uz visām ceļazīmēm noteikti būs hūtes. Kā vēlāk vakarā, krogā malkojot viskiju ar svaigu rīzlingu tika secināts — ādas bikses ar lencēm un bumbulīšus pie zeķēm vīriņi pazaudējuši evolūcijas procesā.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.

Un uz ielām ir arī sirdij tuvāka dzīvesveida pārstāvji, ar kuriem tieši desmit minūtes vēlāk dzērām aliņu vietējā gadjužņikā. To gan šeit ļoti prātīgi māk nomaskēt un nezinātājs nekad mūžā to neatrastu.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Vīnes vecpilsētā ir kolosālas autobusu pieturas, kas lieliski iederas lokālajā šauro ielu labirintā un netraucē nedz gājējiem, nedz lielāku gabarītu transporta līdzekļiem. Latvieši šo stabu noteikti būtu ierakuši tieši ietves vidū.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Katram maršrutam pie staba piekarināta karte, lai varētu saprast, uz kurieni pālī var netīšām nokļūt. Tieši tāpat zemāk maisiņos ir sabāzti katra maršruta atiešanas laiki.

Katrā ziņā samērā garlaicīga pilsēta bez īpašām izklaides iespējām (vietējais Depo naktī arī tika apmeklēts, bet attieksme bija pietiekami nelaipna, lai to īpaši jums nepopularizētu). Ja nu sanāk kādreiz šeit nokļūt, īpaši nedomājot iesaku kāpt taksī un braukt uz ziemeļu rajonu krodziņiem, kas oficiāli strādā tikai līdz pusnaktij, bet neoficiāli — līdz pēdējam klientam, kas vēl ir spējīgs kaut ko iedzert.

Ein Schnitzel von Wien über alles!

Ko es ieguvu no brauciena uz Somiju?

Tā bija garākā nakts no piektdienas uz pirmdienu, kāda līdz šim manā mūžā ir bijusi Somijā. Es noteikti visiem iesaku apmeklēt šo brīnišķīgo studentu pilsētu, kurā, ļoti iespējams, ir vairāk krogu, nekā veikalu un katrs otrais cilvēks ir profesionāls mūziķis.

Pirmkārt jau tas bija pirmais lidojums gan mazajai Patrīcijai, mana drauga un biznesa partnera meitai,

Patrīcija ar Robčiku lidmašīnā

Patrīcija ar Robčiku lidmašīnā

gan arī manam dēlam Jānim.

Jānis Džimmijs Bižāns lidmašīnā

Jānis Džimmijs Bižāns lidmašīnā

Izrādās, ka zīdaiņiem ir speciāla josta, ar kuru jāsprādzējās lidojuma laikā. Jēgu gan es no tās jostas tā arī neatradu, jo tā tiek vienkārši aplikta viņam ap vidukli, otru daļu aizbāžot aiz pavadošās personas jostas. Avārijas gadījumā vienīgais, kas varētu pie šāda mehānisma notikt—pārraut bērnu uz pusēm.

Uzreiz pie atlidošanas iekārtojāmies fiksi viesnīcā un devāmies uz pirmo koncertu (grupu Folke Westside pavisam drīz satiksiet arī Latvijā).

Folke Westside

Folke Westside

Bet vēlāk mūs sāka barot ar šņabja uzlējumu, kurā pievieno Fisherman’s friends sūkājamās konfektes.

Piparmētru uzlējums šņabī

Piparmētru uzlējums šņabī

Principā ar to pietiek, lai līdz pirmdienai pārējo varētu atcerēties vienīgi no fotogrāfijām.

Jānis guļ Somijas viesnīcā

Jānis guļ Somijas viesnīcā

Sergejs guļ Somijā viesnīcā

Sergejs guļ Somijā viesnīcā

Šajā pilsētā ir vietas, kur nedrīkst pastaigāties ar bērniem.

Gājēju ceļa beigas.

Gājēju ceļa beigas.

Bet ir vietas, kur var gan pastaigāties ar bērniem, gan braukt ar riteni.

Ceļa zīme gājēju ceļa sākums

Ceļa zīme gājēju ceļa sākums

Bet podu brilles viņi stiprina pie sienām, lai dzīve interesantāka, laikam.

Aizmūrēts miskastes cauruļvada vāks.

Aizmūrēts miskastes cauruļvada vāks.

Uz uz sienām nezīmē krāniņus.

pupi uz sienas

pupi uz sienas

Un vispār, tajā galā sievietēm nav problēmas to visu rādīt ne tikai zīmētu uz sienām.

Somu pupi

Somu pupi

Somu dibens

Somu dibens

Bet tie, kam vairs ne īpaši gribas kaut ko rādīt, nodarbojās ar daudz inteliģentākām nodarbēm.

Somu sieviete spēlē automātus

Somu sieviete spēlē automātus

Bet šādi izskatās īsts alkotūrista virtuves komplekts: makgaiverene, divpadsmitgadīgs viskijs, elektriskā plītiņa, alko foto, cigarešu paciņa un uzdzeramais.

Alkotūrista komplekts

Alkotūrista komplekts

Starp citu, tur fonā stāv divas pudeles, kurās tika tā pati mikstūra ar piparmētru končām un šņabi gatavota mājas apstākļos.

piparmētru tiktūras pagatavošana

piparmētru tiktūras pagatavošana

Recepte ir vienkārša—uz litru šņabja nepieciešamas sešas paciņas ar Fisherman’s friend končām, kuras samaltā veidā sapilda pudelē. Visu to pasākumu diennakti notur ledusskapī un, ja atcerās, tad dažreiz arī sakrata, lai viss tā labi samaisās.

Tapio šņabis un piparmētru sūdiņi

Tapio šņabis un piparmētru sūdiņi

Jā, starp citu, tā kā šī ir studentu pilsēta, tad iebraucēji no citām valstīm parasti nav diez ko priecīgi satikt sev līdzīgos. Sveicieni no Igaunijas.

Igauņu meitenei patīk, kad viņu fotografē

Igauņu meitenei patīk, kad viņu fotografē

Dažkārt ir pavisam skaidrs, ka blakus atrodas lielvalsts, kura brauc uz šejieni pirkt citā lielvalstī ražotas kedas.

Slēpju noma krieviski.

Slēpju noma krieviski.

Pēc kārtējās piparmētru devas mēs dodamies tur, kur ir ļoti forši.

Jānis atkal guļ

Jānis atkal guļ

Protams, ka tur mēs esam kopā.

Mostamies ar briesmīgu pohu

Mostamies ar briesmīgu pohu

Kā puikas vīnu degustēt sagribēja…

Pagājušajā nedēļā nedaudz patrakojām ar kompadri Vateru, baudot kasti ar dažādiem vīniem. Bija nepieciešamība tādu kā degustāciju veikt, lai zinātu, ko jaunu kafejnīcā ielikt sortimentā.

Vīna degustācija Ļeņingradas gaumē

Vīna degustācija Ļeņingradas gaumē

Dadegustējāmies uz nebēdu: «Šis ir fotostāsts par to, kā jādegustē vīni, kad viņu ir daudz, bet dzērāju ir maz. Sākt šoreiz to visu izdevās jau taksī, pa vidam nokļūstot gan radio Naba ēterā, gan uz Forum Cinemas jumta, gan atgriežoties Vecrīgas mājās—kafejnīcā Leningrad.».

Visas bildes var apskatīties SV.LV galerijā Vīna degustācija kafejnīcas Leningrad garā.

Jess. Peiseress. Esmu atpakaļ Latvijā.

Pēc vairāk nekā nedēļas daudzīšanās un kārtējā soda (pirmais bija Polijā, braucot no Tom Waits koncerta Prāgā), šoreiz gan Čehijas varasvīriem, esmu atgriezies Latvijā. Sziget festivāls Budapeštā šogad ir noritējis pat ļoti skaisti, savukārt bez muzikāli-alkoholiski-kulturālās programmas noticies arī kāds cits bonuss, t.i. — esmu nolēcis no 80m augstuma ar gumiju. Interesants ir fakts, ka tajā laikā 80m zemāk man spēlēja Iron Maiden un dziedāja ap 60 000 liels skatītāju pūlis. Mana mīļotā sieviete iemēģināja Sony alkofoto īpašības uzņemt video, kas tad arī ir redzams še.

Vēl joprojām esmu vasaras rokenrolā

Uhh. Aizvadītas interesantas nedēļas. Fontaine Festival bija fantastisks un man ir liels prieks, ka es tur biju. Tik daudz skaistu un patiešām interesantu izpidītāju šogad pagaidām nekur nav bijis.

Positivus AB festivālā paguvu atzīmēties otrajā dienā uz Tele2 skatuves, noslēgumā spēlējot diskotēku (paldies tev, Hildegarde un arī tev, Ramunas, vecozēn — komandā mēs esam lieliski).

Positivus AB festivāls. 2 nakts diskotēka Tele2 skatuvē.

Positivus AB festivāls. 2 nakts diskotēka Tele2 skatuvē.

Pēcāk devos uz Prāgu, kur pavadīju brīnišķīgu laiku Tom Waits koncertā (ibitīt, nebiju sen tā noraudājies aiz laimes), bet tagad aiz muguras jau divi Prāta vētras koncerti (par maniem iespadiem varēs lasīt šīs nedēļas žurnālā Popcorn). Ceru, ka tuvākajā laikā izdosies kaut ko jaunu uzrakstīt, jo tagad sāku testēt Acrobat 9 versijas galaproduktu (ja kāds atminās, piedalījos beta testēšanā).

Belgorod–Dnestrovskij. Ukraina: 26. maijs

Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.

Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.

Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Nerubaiska. Ukraina: 25. maijs

Nerubaiska, Ukraina

Ir tāda pilsēta, Nerubaiska. Atrodas šī pilsēta aptuveni 30km no Odesas, Ukrainā. Šķiet, ka vietējie iedzīvotāji var pateikties 2. Pasaules karam par to, ka tas notika. Pretējā gadījumā par šo pilsētu neviens nekad neko negribētu zināt. Par to vēstīja arī pirmais, ko ieraudzījām, izkāpjot no pustukšā autobusa — piemineklis karā kritušajiem.

Nerubaiska, Ukraina

Bez šaubām, nevar iztikt arī bez bezgaumīgajiem obeliskiem, kuru jēgu es vispār nekad neesmu sapratis.

Nerubaiska, Ukraina, obelisks

Vietējā kultūras namā norisinājās darbu skate vai kas līdzīgs. Katrā ziņā no otrā stāva balkona bija interesanti pavērot mazos censoņus tai brīdī, kamēr mana sieviete meklēja, kur divu iksu Maksimai pielīdzināmā ēkā atrodas kaut viena tualete.

Nerubaiska, Ukraina

Autobusu pieturas savā dzīvē biju redzējis dažādas, bet šādas kreativitātes paraugs ir apbrīnas vērts — pie savulaik nomestās smagās mašīnas kulbas piebūvēta mūra siena ar jumtu (un nevis otrādāk!), izbūvēts soliņš. Tikai publiskās miskastes gan nav aptuveni 30km rādiusā.

Nerubaiska, Ukraina, autobusa pietura

Tad nu ķeršos pie tā galvenā. Lieta tāda, ka zem visas Odesas un tās apkārtnes atrodas lielākās cilvēku radītās katakombas–tuneļu sistēmas pasaulē. To kopējais garums pārsniedz 3000km. Un viss viena vienkārša iemesla dēļ — šajās vietās ļoti augstu atrodas 2 miljonu vecas jūras nogulsnes, kas izveidojušas porainu, bet ļoti izturīgu materiālu (kaut kas līdzīgs pēc būtības putu betonblokiem). Šī materiāla pamatā ir tai senajā jūrā dzīvojušie gliemjveidīgie, kas atmirstot, ar visām savām gliemežnīcām sagūlušās šai slānī. No šī materiāla ir uzbūvēta lielākā daļa Odesas namu un vēl šobrīd tiek veikti izrakumi, lai materiālu iegūtu.

Visos laikos šīs katakombas bijušas par patvērumu dažādiem bandītiem, iebrucējiem, bēgļiem, utml. Savukārt 2. Pasaules kara laikā ierakumus izmantoja vietējie partizāņi. Visi friču mēģinājumi šamos nopludināt, izkurināt ar indīgām gāzēm vai vienkārši ieņemt tā arī neizdevās, jo katakombas ir ļoti daudz līmeņos, ar daudzām ieejām. Par tām ieejām runājot — kartē bija atzīmēta pavisam cita vieta, kur var te iekļūt, bet, kā izrādījās, visas atklātās katakombu ieejas šobrīd ir vai nu aizraktas ciet drošības dēļ vai arī tiek izmantotas kā noliktavas. Līdz ar to vienīgā vieta, uz kurieni sūta tūristus, ir šis attālais ciemats Nerubaiska, kur pagājušā gadsimta sešdesmitajos izveidoja 2. Pasaules kara piemiņai muzeju, kas atrodas pašās katakombās un ir aptuveni 1000m ilgs ceļojums pazemē.

Katakombas, Nerubaiska, Ukraina

Bez autentiskajiem pribambasiem, te ir arī sava aka, sienu zīmējumi, pirts un vēl visādas štellītes.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Ir arī šis tas, kas pielikts klāt no jauna, bet gids (kas mani visu laiku smīdināja ar «r» burta neizrunāšanu un faktu skaldīšanu kā no mācību grāmatas) visu laiku atgādina, lai mēs nedomājot kaut kur līst paši, jo apmaldīties ir elementāri un atrast pēc tam praktiski nav iespējams.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Partizāņi mani īpaši ne ar ko nepārsteidza, ja nu vienīgi ar pirti un šīm mīnām, kas veidotas no izlietotām konservbundžām. Lūk tas gan ir ko vērts. Sasodīts, laikam vislabākie dizaineri rodas brīžos, kad viņus mēģina nogalināt.

Savukārt vienīgajā šī ciemata kafejnīcā (kas ir atvērta no 15:00 līdz 22:00), bija sasodīti forši aizskariņi un pat ļoti garšīgi pelmeņi.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina

Bet veikalā bija pieejams tas pats, kas pie manis Leningradā, tikai 2,5l iepakojumos un no kāda ļoti aizdomīga ražotāja.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina, tarhūns, baikāls

Visas bildes no šīs dieva pamestās vietas apmeklējuma atrodamas Kultūras portāla SV.LV Sergalerijās.

Esmu atpakaļ no Odesas un vēlreiz par Nordea Rīgas maratonu

Uhh. Odesa ir fantastiska pilsēta — aptuveni kā Rīga pirms gadiem desmit. Tikai cenas ir tādas pašas, kā pie mums. Nav ne mazākās nojausmas, kā cilvēki tur var izdzīvot. Bet par to es vēl pastāstīšu vēlāk.

Šodien atsūtīja saiti uz bildēm no Nordea Rīgas maratona, kur var redzēt manu fotofinišu. Forši.

Nordea Rīgas maratons photofinish Sergejs