Pirms gada, kad ļoti gaidīju Nokia N8, sekoju līdzi cenu izmaiņām Tele2 mājaslapā, lai sagaidītu brīdi, kad varēšu to iegādāties par pieņemamu cenu. Pēc tam sekoja megahaļava un viss, kas ar to saistīts, bet tagad apskatījos, cik tad maksā Nokia N8, gandrīz gadu vēlāk pēc iznākšanas.

Nokia N8 cena Tele2 Latvia mājaslapā 2011. gada 5. novembrī.

Afigetj. Nekas īpaši nav mainījies.

Tagad man nav arī bārdas.

Viss jau tika izdarīts pirmdien, bet kaut kā pagāja laiks, kamēr saņēmos tikt vaļā no bārdas.

Vadītāja apliecības transformācijas.

Tiem, kas tankā, iesaku palasīt raksta «Tagad man arī ir autovadītāja apliecība bez M burta» komentārus.

Atvedu no mammas pagraba kasti ar veciem papīriem. Ar dēlu pavadījām vairāk kā stundu, izejot cauri samērā senai vēsturei.

Biju par aizmirsis, ka kaut kas tāds vispār bija noticis.

Sergejs, Čeburaška un Jānis Džimmijs Bižāns

Sergejs, Čeburaška un Jānis Džimmijs Bižāns

Plānā ir tuvāko divu nedēļu laikā kļūt par motovadītāju bez M burta arī.

Ja es būtu kultūras ministrs, es liktu pirms katras kārtējās domes sēdes pašvaldībā uzstāties vietējam pašdarbības kolektīvam ar 30min garu programmu. Nu, teiksim, Pampāļu novada domes sēde. Visi deputāti sanāk, vēl atnāk arī divi klausītāji no malas (protams, 90% gadījumu tie ir pensionāri vai bezdarbnieki, kuriem nav ko darīt). Bet ja pirms sēdes notiktu Pampāļu deju kolektīva Akmentiņš koncerts? Vēl vismaz dažas mammas un pa kādam tētim vai omei garantēts! Un deputāti beidzot uzzina, kam ir vajadzīgs kultūras budžets, un arī sēdes apmeklē vairāk cilvēku no malas.

Nu un pirms katras Saeimas sēdes, bez šaubām, vārds tiek dots korim Latvija, kā minimums. Bet svētku dienās var pat pārcelt sēdes uz operas namu un pirms kārtējās plenārsēdes Tosku noskatīties.

Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad ar cafe Leningrad un nu jau arī ar pasaules mūzikas kroga Bubamara kolektīviem Jāņus sagaidīsim Ropažos, Ropažu estrādē.

Alternatīvie Jāņi

http://leningrad.lv/notikumi/alternativie_jani/

Vizuālais dizains pārāk bieži tiek traktēts tikai kā visādu figņu skaista izvietošana ierobežotā vai neierobežotā laukumā. Vēl jo būtiskāk, pārāk bieži dizaineri veido savus garadarbus, ņemot par pamatu nevis patieso saturu, bet gan pašizdomātus satura aizvietotājus, kas noved pie tā, ka dizaina vizuālais vēstījums absolūti nesaskan ar dizaina funkcionālo jēgu. Lielisks piemērs tam ir Latvijas Pasta abonēšanas katalogs.

Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs.

Samērā niecīgs produktu daudzums ir izvietots 72 lapaspusēs, katrā lapaspusē izvietojot arī samērā niecīgu skaitu informācijas. Patiesībā, lielāko daļu no lapas aizņem zili klucīši un tukšums. Izdarot vien elementāru plānošanu jau pirms tiek veidots dizains, t.i., paņemt reālus datus un apskatoties, kā tie izvietosies, dizainerim bija iespēja samazināt skraidīšanu pa lapām un palielināt produktu pārskatāmību. Papildus tam, ja es nemaldos, tad Latvijas Pasts vēl joprojām par papildu aprakstiem un izdevumu logo izvietošanu iekasē naudu. Tātad, uzdevums ir arī izcelt tieši šādus izdevumus.

Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs. Sakārtojums kolonnās.

Burtiski ar niecīgiem labojumiem tieši to pašu informāciju, kas līdz tam aizņēma divus ekrānu augstumus, tagad ir iespēja izvietot vienā nepilnā ekrānā. Tātad, tieši to pašu informācijas apjomu ir iespējams ievietot divreiz mazākā laukumā, iegūstot vēl arī papildus pārskatāmību un pievienojot papildus vērtību tiem izdevumiem, kas maksā par logotipu un aprakstu izvietošanu. Līdz ar to kataloga lapaspušu skaits arī tiek samazināts vismaz divreiz, kaut gan es domāju, ka to varētu samazināt arī četrreiz, tādējādi būtu jāpārlapo nevis 72, bet 18 lapas. Bez tam, izvietojot informāciju kompakti un reāli lietojot sadalījumu, kas ir redzams kreisajā navigācijā, var vispār atteikties no lapošanas — atverot sadaļu «Reģionālā prese», redzēt uzreiz visus izdevumus.

Attiecīgi — jo precīzāk ir definēts saturs pirms tā izkārtojuma veidošanas un, jo labāk dizaineris iedziļinās satura būtībā, jo mazāk sūdu viņš pievienos savam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar minimālismu.

Priecīgas Lieldienas.

P.S. Polijas brauciena atskats nedaudz kavējas, bet drīz būs arī.

Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

Digitālās audio pārraides priekšrocības

Fizmatiem patiks:

Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

Normālajam cilvēkam skaidroju:

1. Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
2. Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
3. Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.

Foursquare serviss ar visiem draudiem «zagļi zinās, kad tu neesi mājas», «tagad zinās, kur var nozagt tavu tālruni» un citiem murgainiem apgalvojumiem tomēr sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi ikdienas īsziņu komunikācijā blakus Twitter servisam. Tieši tā, es šo salīdzinu ar Twitter iespējām, jo pamatdoma ir bijusi līdzīga, tikai adaptēta uz piesaisti ģeogrāfiskajai atrašanās vietai (palabojiet mani, ja es kļūdos). Un pats Twitter tagad piedāvā tvītiem ģeogrāfisko piesaisti. Žēl, ka nedaudz par vēlu.

Servisa Foursquare radītāji nesen ir publicējuši informāciju par to, kā viņiem ir gājis 2010. gadā. Svarīgākais ir fakts, ka lietotāju skaita pieaugums gada laikā ir par 3400%, kas ir ļoti milzīgs.

Foursquare 2010. gada statistika.

Jaukā grafika parāda, cik ļoti liela nozīme šim servisam ir ASV, bet vizualizācija par čekošanās vietām uz Pasaules kartes daudz skaidrāk parāda to, ka serviss ir kļuvis populārs ne tikai aizokeānijā.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā.

Atsevišķu uzmanību, bez šaubām, ir pelnījis fakts par situāciju Baltijas jūras krastos.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā ap Baltijas jūru.

Un jāsaka, ka nemaz tik traki nav, serviss kļūst arvien populārāks. Un letiņi pēdējā laikā ar šo slimo arvien vairāk. It īpaši tagad, kad GPS mobilajā tālrunī ir teju tikpat neatņemama sastāvdaļa, kā jebkādas kvalitātes fotokamera. Varbūt tieši tāpēc projekts 4sq.lv kļūst arvien populārāks, bet varbūt arī tāpēc, ka tas ir viens no retajiem pašmāju projektiem, kas nav līdz vemšanai līks un netiek nekad atjaunots.

Pēc viņu statistikas uz doto brīdi Latvijā ir 1414 FourSquare lietotāji un 4853 vietas. Bez šaubām, populārākās vietas ir Rīgā, jo te ir gan aktīvākie gadžetu un pribambasu lietotāji, gan lielā koncentrācijā visādu jauno fīču un trendu izmēģinātāji.

Lūk tādas tās lietiņas. Un jums jau no paša sākuma noteikti bija skaidrs, ka es to visu publicēju tieši infografikas dēļ.

Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.

Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.

Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā  tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.

Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.

Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.

Mūzikas krogs Bubamara. 360 grādu foto.

Uz pagājušās nedēļas Voiceks Voiska koncertu mūzikas krogā Bubamara atnāca horošij čelovek no Advanced.lv un uztaisīja panorāmas izmēģinājuma bildi iekš absolūti tam nepiemērotas vietas apgaismojuma ziņā. Pats gan atzina, ka nedaudz roka notrīcēja, jo bildēts bez statīva, bet tik un tā rezultāts ir samērā baudāms.

Pilnīgs offtopic, bet tā kā man ir ciešs sakars, tad še jums, draugi.

Voiceks Voiska. Augšā strādā.

Pēc piecu gadu darba beidzot taustāmā veidā ir iznācis Latvijas ska žanra veterānu, grupas Voiceks Voiska albums Augšā strādā.

Par jauna albuma rakstīšanu Voiceks Voiska sāka domāt jau 2003. gadā, vēl pirms pirmā grupas albuma Konvojs iznākšanas. Pie darbiem grupa ķērās 2005. gadā, pie Tāļa Timrota ierakstot pamatu virknei albuma dziesmu, taču tālāk darbi kaut kā īsti nevedās. 2006. gadā kopā ar Mārtiņu Burkevicu tika ierakstītas dziesmas par Kamieli un Simferopoli, pēc tam atkal iestājās pauze, un parējo dziesmu ieraksts turpinājās tikai 2008. gada vasarā, turpat Mārtiņa Burkevica studijā, taču nu jau ar Renartu Braufmani pie pults. Ierakstīšanas darbi noslēdzās 2009. gada nogalē, līdz 2010. gada pavasarim risinājās darbi pie ieraksta miksēšanas un māsterēšanas, kurus veica Renarts un Edgars Ķauķis. Visbeidzot 2010. gada nogalē grupa beidzot saņēmās uz ieraksta izdošanu fiziskā formātā.

Ieraksta veidošanā ir piedalījušies grupas šī brīža dalībnieki — Uldis Zariņš pie bungām, Juris Mežeckis un Eduards Ancāns pie ģitārām, Jānis Rokjāns un Jānis Novicāns pie pūšamajiem instrumentiem. Ierakstā ir dzirdami arī divi nu jau bijušie grupas dalībnieki — Pēteris Rozentāls pie saksofona un Raivis Žukovskis, kurš ierakstījis ne vien basģitāru, bet arī atsevišķas ģitāru partijas. Ierakstā visvairāk ir dzirdama Jura Mežecka balss, taču ir piepalīdzējuši arī pārējie grupas dalībnieki. Ierakstā ir izpalīdzējis arī Uģis Krišjānis pie taustiņiem un meiteņu balsis iedziedājušas Virgīnija Liepiņa, Liene Sīmane un Dace Ašnevica.

Muzikālais materiāls vairumā gadījumu ir visas grupas kopdarbs, ideju aizmetņiem visbiežāk nākot no Jura Mežecka, Raiva Žukovska un Jāņa Rokjāna. Teksti vairumā gadījumu ir Jura Mežecka, bet piepalīdzējuši ir arī Uldis Zariņš un Raivis Žukovskis, kā arī Pēteris Dragūns. Viens skaņdarbs ir vēl viena bijušā grupas dalībnieka Ulda Kaira garabērns.

Jāpiebilst, ka visā šajā visādi ir līdzējuši arī menedžera vietas izpildītāji Ramūns Usovs un Sergejs Bižāns, mūsu ģimenes, kas ir pacietušas šo mūsu nodarbi, draugi no grupām Oranžās Brīvdienas, Kuchenbeat, Dr.Green, Spički, Symbolic un Backflow, Guntis no kluba Depo, Foto no Somijas un Makss no Igaunijas, Madars un Olivers no Radio Naba, un daudzi citi domubiedri un labdari, kas visu šo gadu laikā ir palīdzējuši un atbalstījuši grupu.

Albumā ir iekļautas 18 kompozīcijas, kas tapušas laika gaitā no 2003. līdz 2008. gadam.

Albums jau tagad iegādājams cafe Leningrad, mūzikas krogā Bubamara, krogā Baļķi, krogā Aptieka, mūzikas veikalos LP (Kr. Barona ielā 37), Upe (Vaļņu 26), kā arī digitālā formātā – Platforma.lv, iTunes, Amazon mp3, Ovi music store, Zune, Spotify un citur.

Via www.voiska.lv

Tas, kas ir forši ir tas, ka ieraksts pieejams prakstiski visos ārzemju mūzikas veikalos. Ja kādā no e–veikaliem nevarējāt atrast (un nevis sporta pēc meklējot, bet tāpēc, ka ikdienā pērkat no šī veikala mūziku), varētu pastāstīt par to komentāros.

Lai piedod man Artis Tauriņš, viņam ir daudzi labi darbi tapuši, bet tas, ko viņi sataisīja kopā ar Uldi Rudzīti ir, maigi izsakoties, totāls sūds. Šis ieraksts ir blogā tikai tāpēc, ka es gribu atcerēties šo mirkli — 2011. gada janvāris. Šis ir laiks, kad fotogrāfijai veltītā mājaslapā dizainā paredzēts, ka maksimālā bildes platākā mala ir 600px. Pat nedomājot par to, ka 1024×768 kā izšķirtstpēja jau ir palikusi tikai vecām tantēm ofisos un nekādā gadījumā ne fotogrāfiem.

Boston Globe mājaslapas apmeklējums uzsprāga pāris nedēļu laikā tikai tāpēc, ka avīzes mājaslapas izstrādātājs pieņēma lēmumu publicēt mājaslapā bildes 990px platumā atsevišķa blogā. Tā radās The Big Picture. Un ziniet, kurš gads tas bija? 2008. Un cilvēks, kas to realizēja pat nebija nedz dizaineris, nedz fotogrāfs. Parasts mājaslapu programmētājs ar labu gaumi un lieliskām idejām.

Jā, un pēdējā piezīme, iSūdi un citi telefoni nav paredzēti, lai skatītos kaut cik nopietnas fotogrāfijas.

Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.

Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.

Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).

Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.