Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

Digitālās audio pārraides priekšrocības

Fizmatiem patiks:

Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

Normālajam cilvēkam skaidroju:

1. Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
2. Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
3. Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.

Foursquare serviss ar visiem draudiem «zagļi zinās, kad tu neesi mājas», «tagad zinās, kur var nozagt tavu tālruni» un citiem murgainiem apgalvojumiem tomēr sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi ikdienas īsziņu komunikācijā blakus Twitter servisam. Tieši tā, es šo salīdzinu ar Twitter iespējām, jo pamatdoma ir bijusi līdzīga, tikai adaptēta uz piesaisti ģeogrāfiskajai atrašanās vietai (palabojiet mani, ja es kļūdos). Un pats Twitter tagad piedāvā tvītiem ģeogrāfisko piesaisti. Žēl, ka nedaudz par vēlu.

Servisa Foursquare radītāji nesen ir publicējuši informāciju par to, kā viņiem ir gājis 2010. gadā. Svarīgākais ir fakts, ka lietotāju skaita pieaugums gada laikā ir par 3400%, kas ir ļoti milzīgs.

Foursquare 2010. gada statistika.

Jaukā grafika parāda, cik ļoti liela nozīme šim servisam ir ASV, bet vizualizācija par čekošanās vietām uz Pasaules kartes daudz skaidrāk parāda to, ka serviss ir kļuvis populārs ne tikai aizokeānijā.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā.

Atsevišķu uzmanību, bez šaubām, ir pelnījis fakts par situāciju Baltijas jūras krastos.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā ap Baltijas jūru.

Un jāsaka, ka nemaz tik traki nav, serviss kļūst arvien populārāks. Un letiņi pēdējā laikā ar šo slimo arvien vairāk. It īpaši tagad, kad GPS mobilajā tālrunī ir teju tikpat neatņemama sastāvdaļa, kā jebkādas kvalitātes fotokamera. Varbūt tieši tāpēc projekts 4sq.lv kļūst arvien populārāks, bet varbūt arī tāpēc, ka tas ir viens no retajiem pašmāju projektiem, kas nav līdz vemšanai līks un netiek nekad atjaunots.

Pēc viņu statistikas uz doto brīdi Latvijā ir 1414 FourSquare lietotāji un 4853 vietas. Bez šaubām, populārākās vietas ir Rīgā, jo te ir gan aktīvākie gadžetu un pribambasu lietotāji, gan lielā koncentrācijā visādu jauno fīču un trendu izmēģinātāji.

Lūk tādas tās lietiņas. Un jums jau no paša sākuma noteikti bija skaidrs, ka es to visu publicēju tieši infografikas dēļ.

Sabiedriskā transporta pieturvieta Vācijā. Foto: archija.info

Parasti gan man nav tik lielas vēlmes publicēt ierakstu par to, ka kaut kur ir parādījies kāds interesants ieraksts, bet tā kā Archijs speciāli priekš manis taisīja apskatu «Doičbāņa shēma», pastāstot gan par vilcienu, gan par sabiedriskā pilsētas transporta lietojuma dizainu fotogrāfijās un arī ārkārtīgi vērtīgā aprakstā, tad nevaru viņam par to nepateikties.

Ak jā, kāpēc es izvēlējos tieši šo bildi — pievērsiet uzmanību tam, kā ir izvietots pieturas stends. Jums nekad neradīsies šaubas, no kuras puses pienāks transports un uz kuru pusi tas dosies. Un vienmēr ir iespēja saregulēt savu pulksteni, jo stendos izvietotie mehāniskie pulksteņi tiek reizi dienā sinhronizēti (es par to pirms kāda gada lasīju par Vācijas sabiedrisko transportu), tāpēc visā Vācijā vienmēr laiks visur būs vienāds.

Papildinājums. Pievienoju raidījuma Zebra sižetu par Rīgas satiksmes sabiedriskā transporta sarakstiem.

Nespēju atstāt šo bez ievērības.

Automašīnu dizaina evolūcija dažādās valstīs.

Via eatliver.com.

Tajā brīdī, kad manā Google Reader iekrita ziņa no Gunta Dmitrijeva–Kaļiņina rakstu Google pērk Twitter, tāds ļoti ļauns smaids bija garantēts uz kādu stundu. Ziņa no TechCrunch šobrīd gan izskatās arī pēc pamatīga mārketinga gājiena (iesaku paskatīties, kas notiek ar atslēgvārdiem «google+twitter» dažādos servisos un meklēšanas rīkos).

Ne par to ir šis stāsts. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis brīdis pateikt šos skaļos vārdus: «Epic fail», kas tik ļoti ir iepatikušies datorpokemoniem, attiecinot tos uz Dagu Bovmenu (Doug Bowman), ļoti talantīgu tehnisko dizaineri un samērā populāra resursa stopdesign autoru un īpašnieku.

Lieta tāda, ka Dags vēl pavisam nesen ieņēma samēra būtisku un skanīgu amatu Google korporācijā — Visual Design Lead, bet pēc ne pārāk radošas dzīves aizgāja no šīs kompānijas projām.

Yes, it’s true that a team at Google couldn’t decide between two blues, so they’re testing 41 shades between each blue to see which one performs better. I had a recent debate over whether a border should be 3, 4 or 5 pixels wide, and was asked to prove my case. I can’t operate in an environment like that. I’ve grown tired of debating such minuscule design decisions. There are more exciting design problems in this world to tackle.

Jau dažas dienas vēlāk viņš sajūsmināts rakstīja par to, cik tagad viņam būs labāk, jo ir atrasta jauna darbavieta — Twitter.

Yes, it’s true. After reading a bit of speculation over the past few weeks, I’ll confirm here that I am, indeed, joining Twitter. I don’t remember ever being as eager or excited to start a new job as I’ve been with this one. (Thus, why I only took one week off between jobs.)

Man pat nav daudz jādomā, lai saprastu, ar ko Dags nodarbojās pēdējās diennakts laikā. Ak, nabadziņš.

Čehs Tomáš Pakosta par godu tam, ka viņa valsts tagad ir rezidējošā Eiropas Savienībā, izstrādājis stila grāmatu aka brandbook īpaši šim pasākumam par godu. Europe Union 2009 Brandbook (40MB, PDF).

EU 2009 Tomash Pakosta

Nav ne jausmas, vai par to ir jāraud vai jāpriecājās, bet es ļoti ceru, ka fonts Politic B neaizies tālāk par dokumentu vāciņu, mājaslapas raibuma noformēšanu, jo man diez ko šis unikodizētais aizpeļķes koledžas komandu nummurzīmju paskats diez ko tuvs nav.

Teksts no pasakainās eiropas

Ko nevarētu teikt par viņa otro izvēli—garnitūru Vida (pareizāk sakot, tās daļu). Būs gan vēl jāpatestē, bet pēc pirmajiem iespaidiem šķiet samērā simpātiska.

The Society for News Design ir paziņojusi par 2007. gada rezultātiem, pastāstot, kas tad bija labākais viņu vērtējumā no visas pasaules drukātās preses.

• Aкция (Maskava, Krievija; metiens – 200 000)
• Expresso (Paco de Arcos, Portugāle; metiens – 140 000)
• Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung (Frankfurte, Vācija; metiens – 320,000)
• The Guardian (Londona, Lielbritānija; metiens — 355 750)

Suminu krievu večus! Malači!

.

Nav nekāds noslēpums, ka Apple «klitorpele» ir sasodīti draņķīgs izstrādājums. Un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka Microsoft ir adaptējuši savu supermegalabo pelīti priekš Mac lietotājiem.

Smieklīgi ir tas, kā atšķiras iepakojumi dažādām mērķauditorijām:

Via.

P.S. Ļoti atvainojos, ka neko sakarīgu pēdējā nedēļā neesmu publicējis — strādāju pie viena ļoti būtiska projekta, kuru ceru šonedēļ novest līdz kaut kādai loģikai, lai var pieslēgties pārējai pasaulei ar kaut ko patiesi vērtīgu un būtisku.

Šeins MakGovans (Shane MacGowan) tikko nosvinēja 50 gadu jubileju. Nelielu ieskatu viņa pašreizējā dzīves skatījumā var lasīt Mirror ekskluzīvajā intervijā ar Pogues līderi, bet nu man jau šķiet skaisti pateikt:

«To be honest, I never thought too much about getting to 50. But if everybody is making bets that you are going to die at 4:30 tomorrow afternoon you just tend to think, ‘Fuck it, I’m not going to die as long as those fuckers are alive’».

Pēc ilgām mocībām, puspārtaisīšanas, frišināšanas un pielabošanas, beidzot Adobe.com ir samērā kardināli nomainījusi savas mājaslapas dizainu. Nevarētu teikt, ka man dikti patīk tās pārgalvīgi daudzās zirdzīgās ikonas un bezgalīgie drop-down izvēlņu kalni, bet varbūt vienkārši jāpierod.

Katrā ziņā tas, ko es gaidu daudz vairāk — mīļā, labā Adobe, lūdzu beidzot atjaunojiet/pārrakstiet savu forumu dzinēju un savediet to līdz kaut cik cilvēcīgam paskatam. Tam būs daudz lielāka vērtība.

Šī ir īpaši interesanta dāvana, ko veidoju kopā ar InDesignSecrets. Salasīju te dažus resursus par un ap fontiem, kas varētu interesēt gan iesācējus, gan arī pieredzējušus lietotājus.

• Typographer.org
• Adobe.com — FontFolio
• John D Berry blogs
• Raksti par fontiem creativepro.com
• Thomas Phinney blogs
• The ABC Typography — virtuālais muzejs
• Microsoft Typography
• Type for You
• Typophile
• I Love Typography un šeit īpaši gribētu pievēst jūsu uzmanību rakstam par to, kā tapa viens fonts
• Typographica
• FontLover
• Typotheque
• Planet Typography
• Fontshop.be
• Typography — Wikipedia
• Diacritics Project
• TypeCulture
• helveticafilm.com
• Hoefler & Frere-Jones blogs
• Erik Spiekermann blogs
• Betatype
• Notebook
• Paul D. Hunt
• Dan Reynolds
• Ramiro Espinoza
• Juan Pablo de Gregorio, ir pieejami arī daži viņa rakstu tulkojumi angļu valodā
• Gabriel Garcia Meave
• Alejandro lo Celso
• Extensis
• P22
• Stephen Coles
• Yves Peters
• Roger Black
• James Mosley
• Unostiposduros.com
• Misprinted Type
• Fontdiner.com

Lai jums jauka diena.

Nu tā, sākšu apdāvināt jūs Ziemassvētkos. Pirmā noderīgā lieta būs īpaši noderīga tiem, kas strādā presē — ticiet man, nākamgad noderēs — pilnā 2008. gada olimpisko spēļu simbolika vienā AI failā.

Jā, es par spīti likšu visus vektorus AI failos — lai tie korelisti iet iesālās.

Beijing_Olympics_2008.ai

Nu re, izrādās, ka jau decembrī februāra otrajā pusē ArtLebedev studijas klaviatūra Optimus Maximus jau būs pārdošanā. Gribējās Nombre.lv rakstā kaut ko iekomentēt, bet izdomāju, ka tas ir atsevišķa bloga ieraksta vērts.

Tātad, man ir tikai viens jautājums: pasakiet lūdzu, vai tiešām es esmu palicis pēdējais mohikānis uz šīs planētas, kas klaviatūras taustiņus meklē nevis ar acīm, bet pirkstiem? Man ir sasodīti vienalga, vai uz tastatūras ir krievu kirilica vai zviedru izklājums, jo es tāpat uz klavieres pusi skatos tikai retumis un lielākoties aiz kaut kāda nesaprotama pieraduma. Līdz ar to man pavisam nebūtiski ir tas, vai uz taustiņiem ir skaisti LED ekrāniņi, vai arī tur ir noberzti līdz nepazīšanai taustiņi (kā tas parasti man ir ar kreiso ALT un CTRL) — man galvenais ir, lai izklājums ir ērts lietošanā, t.i. — taustiņi skaisti spiežas, neieķeras, tie ir viegli sataustāmi.

Un tādas klaviatūras, par kurām es runāju, maksā ne dārgāk par 10 latiem.

Vakar notika neizbēgamais — man dators galīgi sagāja tūtē un nācās nonest pusi no sistēmas, lai piedabūtu to atkal strādāt. Līdz ar visiem labumiem, drošs paliek drošs, pārmetu no jauna arī visu CS3 pakotni. Ko es darīju no 23:00 līdz 4:49 jūs, bez šaubu ēnas, uzzināsiet tālākās rindās.

Gatavojoties šim zīmīgajam notikumam, ceļā no kinoteātra iegādājos SKY veikalā pudeli 2007. gada Lois Tete Le Tot Beaujolais. Un ne jau tāpēc, ka Lois Tete man diez ko daudz nozīmētu, bet gan tāpēc, ka šitik elegantu etiķeti es sen nebiju manījis (kaut gan kaut kur jau biju par to lasījis).

Mēģinājums tipogrāfiski nodrukāt etiķeti, lai tā izskatās kā ar roku rakstīta ir ģeniāls. Sēž mūsu Tete kungs savā Beaujolais ielejā, ravē savas vīnogas un taisa no tām vīnu. Un  tikai pienākot novembrim, kad Francijas valdība šim ir ļāvusi, džeks ņem vienā rokā pudeli, kurā lēnām tek vīns no mucas, bet otrā — flomi, un bliež virsū aptuveni pusmiljonu etiķešu, lai līdz norādītajam datumam pagūtu nakts vidienē ierasties Parīzē un notirgot savu pudeļu krājumu.

Galvenais, ka etiķetes ir tik pārdomātas, ka uz tām par ir «sagataves», lai par dažiem burtiem mazāk būtu jāraksta.

Un viss būtu jauki, ja ne šis stulbais sīkums:

Nu nafiga?

Par šo vīnu vairāk varat palasīties šeit: Beaujolais Nouveau, Stay away from that Beaujolais Nouveau, sucker un, protams, pie paša cienītā Lois Tete.

Man garšoja un es ceru, ka rītdien arī vēl kāda pudelīte būs palikusi, lai varu krājumiem vēl nedaudz iegādāties.