Pirms gada, kad ļoti gaidīju Nokia N8, sekoju līdzi cenu izmaiņām Tele2 mājaslapā, lai sagaidītu brīdi, kad varēšu to iegādāties par pieņemamu cenu. Pēc tam sekoja megahaļava un viss, kas ar to saistīts, bet tagad apskatījos, cik tad maksā Nokia N8, gandrīz gadu vēlāk pēc iznākšanas.

Nokia N8 cena Tele2 Latvia mājaslapā 2011. gada 5. novembrī.

Afigetj. Nekas īpaši nav mainījies.

Tagad man nav arī bārdas.

Viss jau tika izdarīts pirmdien, bet kaut kā pagāja laiks, kamēr saņēmos tikt vaļā no bārdas.

Vadītāja apliecības transformācijas.

Tiem, kas tankā, iesaku palasīt raksta «Tagad man arī ir autovadītāja apliecība bez M burta» komentārus.

Atvedu no mammas pagraba kasti ar veciem papīriem. Ar dēlu pavadījām vairāk kā stundu, izejot cauri samērā senai vēsturei.

Biju par aizmirsis, ka kaut kas tāds vispār bija noticis.

Rīgas stacijas flip-dot panelis. Foto autors nezināms.

Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.

Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.

Senās Ēģiptes sienas zīmējuma fragments. Bildēts Turīnā, Ēģiptes vēstures muzejā.

Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.

Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.

Ziņojumu dēlis Rugājos. 2011. gads.

Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.

Stāvi pie jūras. Tallina. Foto autors nezināms.

Nu, gandrīz vienmēr.

Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.

Led-dot ekrāna elektroniskā parodija. Kaut kur Krievijā. Foto autors nezināms.

Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.

Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.

Tabula pirms un pēc.

Sergejs, Čeburaška un Jānis Džimmijs Bižāns

Sergejs, Čeburaška un Jānis Džimmijs Bižāns

Plānā ir tuvāko divu nedēļu laikā kļūt par motovadītāju bez M burta arī.

Ja es būtu kultūras ministrs, es liktu pirms katras kārtējās domes sēdes pašvaldībā uzstāties vietējam pašdarbības kolektīvam ar 30min garu programmu. Nu, teiksim, Pampāļu novada domes sēde. Visi deputāti sanāk, vēl atnāk arī divi klausītāji no malas (protams, 90% gadījumu tie ir pensionāri vai bezdarbnieki, kuriem nav ko darīt). Bet ja pirms sēdes notiktu Pampāļu deju kolektīva Akmentiņš koncerts? Vēl vismaz dažas mammas un pa kādam tētim vai omei garantēts! Un deputāti beidzot uzzina, kam ir vajadzīgs kultūras budžets, un arī sēdes apmeklē vairāk cilvēku no malas.

Nu un pirms katras Saeimas sēdes, bez šaubām, vārds tiek dots korim Latvija, kā minimums. Bet svētku dienās var pat pārcelt sēdes uz operas namu un pirms kārtējās plenārsēdes Tosku noskatīties.

Vakar tā sēdēju, pīpēju un sapratu, ka šobrīd mobilo tālruņu operētājsistēmu tirgū notiek tieši tas pats, kas notika ar interneta pārlūkiem.

Un es ļoti gaidu, kad uzradīsies kaut kāds veselais saprāts, kas liks visu sabāzt zem viena jumta. Kaut vai ar to pašu HTML5.

Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad ar cafe Leningrad un nu jau arī ar pasaules mūzikas kroga Bubamara kolektīviem Jāņus sagaidīsim Ropažos, Ropažu estrādē.

Alternatīvie Jāņi

http://leningrad.lv/notikumi/alternativie_jani/

Vizuālais dizains pārāk bieži tiek traktēts tikai kā visādu figņu skaista izvietošana ierobežotā vai neierobežotā laukumā. Vēl jo būtiskāk, pārāk bieži dizaineri veido savus garadarbus, ņemot par pamatu nevis patieso saturu, bet gan pašizdomātus satura aizvietotājus, kas noved pie tā, ka dizaina vizuālais vēstījums absolūti nesaskan ar dizaina funkcionālo jēgu. Lielisks piemērs tam ir Latvijas Pasta abonēšanas katalogs.

Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs.

Samērā niecīgs produktu daudzums ir izvietots 72 lapaspusēs, katrā lapaspusē izvietojot arī samērā niecīgu skaitu informācijas. Patiesībā, lielāko daļu no lapas aizņem zili klucīši un tukšums. Izdarot vien elementāru plānošanu jau pirms tiek veidots dizains, t.i., paņemt reālus datus un apskatoties, kā tie izvietosies, dizainerim bija iespēja samazināt skraidīšanu pa lapām un palielināt produktu pārskatāmību. Papildus tam, ja es nemaldos, tad Latvijas Pasts vēl joprojām par papildu aprakstiem un izdevumu logo izvietošanu iekasē naudu. Tātad, uzdevums ir arī izcelt tieši šādus izdevumus.

Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs. Sakārtojums kolonnās.

Burtiski ar niecīgiem labojumiem tieši to pašu informāciju, kas līdz tam aizņēma divus ekrānu augstumus, tagad ir iespēja izvietot vienā nepilnā ekrānā. Tātad, tieši to pašu informācijas apjomu ir iespējams ievietot divreiz mazākā laukumā, iegūstot vēl arī papildus pārskatāmību un pievienojot papildus vērtību tiem izdevumiem, kas maksā par logotipu un aprakstu izvietošanu. Līdz ar to kataloga lapaspušu skaits arī tiek samazināts vismaz divreiz, kaut gan es domāju, ka to varētu samazināt arī četrreiz, tādējādi būtu jāpārlapo nevis 72, bet 18 lapas. Bez tam, izvietojot informāciju kompakti un reāli lietojot sadalījumu, kas ir redzams kreisajā navigācijā, var vispār atteikties no lapošanas — atverot sadaļu «Reģionālā prese», redzēt uzreiz visus izdevumus.

Attiecīgi — jo precīzāk ir definēts saturs pirms tā izkārtojuma veidošanas un, jo labāk dizaineris iedziļinās satura būtībā, jo mazāk sūdu viņš pievienos savam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar minimālismu.

Priecīgas Lieldienas.

P.S. Polijas brauciena atskats nedaudz kavējas, bet drīz būs arī.

Urā. Pagāja tikai vairākas nedēļas un man beidzot izdevās uz N8 uzmest to jobano apdeitu, kas tagad ļauj inline režīmā rakstīt iekš aplikācijām (protams, tikai dažām) kā arī izlabo čupu ar gļukiem. Un visam par pamatu kas — kretīniskais, jobanais Ovi Suite, kas visu laiku čakarējas. Tā vietā, lai no dizaina nodaļas atlaistu vēl kādu duci dizaineru un pieņemtu darbā normālus programmerus, Nokia man liek vilties.

Nokia Ovi Suite uz Windows 7

Interfeisā nav tieši neviena, neviena tāda lieta, kas būtu kaut cik būtiski nozīmīga, lai būtu jāzīmē kaut kas savs un jāatsakās no Windows oriģinālā paskata, čakarējot man prātu tikai tādēļ (visticamāk), ka nespēj vienlaicīgi ielādēt čupu ar jaunāko programmu ikonām un vienlaicīgi nočekot un ielādēt atjauninājumus, kurus vajadzētu iemest tālrunī.

Pirmie kretīni, kas šādi rīkojās (no tiem, kurus atceros), bija Winamp radītāji, kura kosmosa kuģa vadības panelim līdzīgo interfeisu vēl joprojām izmantoju ar veco ādu tikai tāpēc, ka jaunajā neko nespēju saprast.

Winamp

Viņiem kaut kādā brīdī sāka sekot citi, bet vislielāko čakarēšanos ar tam sekojošām problēmām, bez šaubām, radīja Adobe. Un man ir aizdomas, ka Adobe to izdomāja tāpēc, ka jau pirms viņi paši spēra šo soli, bija vesela kaudze ar Photoshop spraudņu veidotājiem, kas taisīja prātam neaptveramus interfeisus.

Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

Digitālās audio pārraides priekšrocības

Fizmatiem patiks:

Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

Normālajam cilvēkam skaidroju:

1. Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
2. Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
3. Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.

Foursquare serviss ar visiem draudiem «zagļi zinās, kad tu neesi mājas», «tagad zinās, kur var nozagt tavu tālruni» un citiem murgainiem apgalvojumiem tomēr sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi ikdienas īsziņu komunikācijā blakus Twitter servisam. Tieši tā, es šo salīdzinu ar Twitter iespējām, jo pamatdoma ir bijusi līdzīga, tikai adaptēta uz piesaisti ģeogrāfiskajai atrašanās vietai (palabojiet mani, ja es kļūdos). Un pats Twitter tagad piedāvā tvītiem ģeogrāfisko piesaisti. Žēl, ka nedaudz par vēlu.

Servisa Foursquare radītāji nesen ir publicējuši informāciju par to, kā viņiem ir gājis 2010. gadā. Svarīgākais ir fakts, ka lietotāju skaita pieaugums gada laikā ir par 3400%, kas ir ļoti milzīgs.

Foursquare 2010. gada statistika.

Jaukā grafika parāda, cik ļoti liela nozīme šim servisam ir ASV, bet vizualizācija par čekošanās vietām uz Pasaules kartes daudz skaidrāk parāda to, ka serviss ir kļuvis populārs ne tikai aizokeānijā.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā.

Atsevišķu uzmanību, bez šaubām, ir pelnījis fakts par situāciju Baltijas jūras krastos.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā ap Baltijas jūru.

Un jāsaka, ka nemaz tik traki nav, serviss kļūst arvien populārāks. Un letiņi pēdējā laikā ar šo slimo arvien vairāk. It īpaši tagad, kad GPS mobilajā tālrunī ir teju tikpat neatņemama sastāvdaļa, kā jebkādas kvalitātes fotokamera. Varbūt tieši tāpēc projekts 4sq.lv kļūst arvien populārāks, bet varbūt arī tāpēc, ka tas ir viens no retajiem pašmāju projektiem, kas nav līdz vemšanai līks un netiek nekad atjaunots.

Pēc viņu statistikas uz doto brīdi Latvijā ir 1414 FourSquare lietotāji un 4853 vietas. Bez šaubām, populārākās vietas ir Rīgā, jo te ir gan aktīvākie gadžetu un pribambasu lietotāji, gan lielā koncentrācijā visādu jauno fīču un trendu izmēģinātāji.

Lūk tādas tās lietiņas. Un jums jau no paša sākuma noteikti bija skaidrs, ka es to visu publicēju tieši infografikas dēļ.

Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums.  Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.

—

Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.