Rīgas stacijas flip-dot panelis. Foto autors nezināms.

Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.

Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.

Senās Ēģiptes sienas zīmējuma fragments. Bildēts Turīnā, Ēģiptes vēstures muzejā.

Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.

Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.

Ziņojumu dēlis Rugājos. 2011. gads.

Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.

Stāvi pie jūras. Tallina. Foto autors nezināms.

Nu, gandrīz vienmēr.

Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.

Led-dot ekrāna elektroniskā parodija. Kaut kur Krievijā. Foto autors nezināms.

Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.

Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.

Tabula pirms un pēc.