Uldis Rudaks Rokupācija grāmatas vāks

Grāmata ir absolūti aizraujoša lasāmviela par Latvijas rokenroļšiku dzīvi no tiem laikiem, kurus nu Uldis pats ir spējīgs saprātīgi aprakstīt. Mijoties ar dažādiem stāstiem par sadzīvi, izejam cauri teju četrdesmit gadu Latvijas mūzikas vēstures. Un, ja redaktore Gundega Blumberga nebūtu pārcentusies ar pārāk lielu grāmatas noīsināšanu, mūsu priekšā būtu patiesi iespaidīga lieluma stāstu, atmiņu, interviju un enciklopēdisku ierakstu sakopojums. Grāmatas beigās vēl ir tāda kā skaidrojošā vārdnīca ar svarīgāko cilvēku un vietu aprakstiem, lai jaunāks (vai arī vecāks) lasītājs, kuram ar šo visu nav bijusi cieša saistība, spētu atšķirt pirmā plāna darboņus.

Tas, kas šai grāmatai šobrīd pietrūkst (un ar Uldi jau par šo esam runājuši), ir pamatīgs audio pielikums, lai varētu ne tikai uzzināt par leģendāriem latviešu mūziķiem, bet arī noklausītos gan pieminētos skaņdarbus, gan arī tos, par kuriem tieši neviens grāmatā nerunā. Un vēl gribētos palasīt arī tās nodaļas, kas ir tikušas izņemtas no grāmatas, lai samazinātu tās apjomu. Varu arī pačukstēt, ka tāda kā «Rokupācija. B Side.» jau ir padomā arī pašam autoram, līdz ar to varam cerēt, ka kaut kad tuvāko gadu laikā autors to arī patiešām pabeigs.

Iesaku izlasīt absolūti visiem, savukārt skolās tai vispār ir jābūt obligātajai lasāmvielai.

Kaut kad tad arī Globusā pie universālveikala Centrs sāka parādīties kaut cik skatāma ārzemju izdevumu kolekcija, tomēr cenas šķita tik ārprātīgas, ka vairāk par kafijas malkošanu un šķirstīšanu turpat veikalā es nebiju ticis. Toties grāmatu izstādēs gan tās cenas jau tika laistas zemāk, parādījās iespēja šo to arī iegādāties.

Šobrīd 90% grāmatu es pērku Amazon, atstājot pavisam maziņu daļu savu finansiālo resursu tepat Latvijā esošajiem izdevējiem. Un varbūt pat ne tik daudz tāpēc, ka Latvijā būtu gaužām maz labu grāmatu izdots, bet gan vairāk tāpēc, ka bieži vien patiešām vērtīgs materiāls ir ticis sačakarēts kādā no ražošanas posmiem — slikti iztulkots, teksta redaktors bijis neuzmanīgs, pārāk ietaupīts uz ilustrāciju rēķina, neadekvāts grāmatas formāts vai papīra izvēle, utt.

Citkārt nekas cits šā vai tā neatliek un katru gadu jau par tradīciju ir kļuvusi pašmāju grāmatu konkursa Zelta ābele darbu izpēte (bieži vien gan tikai iespēju robežās, jo pie visiem izdevumiem pat nesanāk tikt klāt). Jocīgi tas, ka es tā arī neatradu internetā nekur sakarīgāku aprakstu, kā Delfi.lv publiskajā labāko darbu vērtēšanas lapā. No izdotajām visas īpaši negribu komentēt, jo distancēti izturos pret pāris kategorijām un lielu daļu vēl nemaz neesmu izskatījis, bet noteikti iesaku Frondas izdoto «Plakāts Latvijā», kas, aršķirībā no otras skaistās grāmatas (Jāņa Rozes izdotā «Viena diena Latvijā») ir saturiski daudz vērtīgāka un nebūs no tām, kas pēc pirmās izšķirstīšanas sāks putēt grāmatplauktā vairākus desmitus gadu. Noteikti gribu apskatīties arī Jāņa sētas pārizdoto «Lielo pasaules atlantu», par kuru noteikti pēc tam vēl man būs kas sakāms šī bloga rokdarbu sērijā.

Citkārt silti iesaku ievērtēt šos lieliskos ārzemju grāmatu vāku dizaina arhīvus (jā, tagad, atšķirībā no 2000. gada, nav jāmaksā viena mārciņa, lai varētu mājās pablisināties uz burvīgiem darbiem).

An Archieve of Book Cover Designs and Designers
The Casual Optimist
The Book Design Review
Book Covers Anonymous
Covers
Faceout Books
Judge a Book…
Tal Designz
The Penguin Blog
Peter Mendelsund’s Jacket Mechanical
Readerville Most Coveted Covers
Old-Timey Paperbacks
War of the Worlds cover archive
The Pelican Project
Joe Kral’s Penguin Collection

Šos jūs varēsiet šķirstīt līdz nemaņai. Es tikai iemetīšu divus darbus, kas man ļoti iepatikās no pirmā resursa (tur arī atradu saites uz pārējiem).

Religion Explained cover

«Religion Explained»

The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction cover

«The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction»

Sergejs Kruks—Par mūziku skaistu un melodisku!

Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).

Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).

Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.

Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.

Raimo Lielbriedis Kā fotografēt?

Grāmata nebūt nepretendē uz fundamentālu fotogrāfijas apmācības kursu. Tā ir pietiekami plāna, lai varētu nīkuļojošo mūsdienu jūtūbīgi—tviterīgo jaunatni kaut cik noturēt pie drukāta izdevuma, tai pat laikā izskatot pietiekami daudz pamatjautājumu, lai feisbūkos varētu ieraudzīt arī kādu sakarīgu fotogrāfiju. Samērā viegla lasāmība, distancētība no tehniskās terminoloģijas un dzelžu aprakstiem arīdzan ir ļoti pozitīva.

Pēc pusotras stundas ilgas lasīšanas, skatoties uz pēdējo vāku un priecājoties par patērēto laiku, pie sevis nospriedu, ka šis izdevums būs jāievieto ja ne Ziemassvētku/dzimšanas dienu/brauc mājās, nekad nerādies svētku obligāto dāvanu sarakstā, tad vismaz noteikti jāpiešķir tiem cilvēkiem, kas ir izbesījuši ar taujāšanu «kā lai es šito tagad nofotografēju?» Vēl jo vairāk, papildinot katru nodaļu ar praktiskajiem uzdevumiem, Raimo ir lieliski ticis galā ar galveno — piespiedis svaigi izceptos fotoaparātu īpašniekus padomāt, pirms nospiest slēdzi.

Tai pat laikā es iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kas ar fotogrāfiju nenodarbojās pirmo dienu. Kaut vai tāpēc, ka es nevarētu atstāt bez uzmanības avīzes fotografēšanu (ļoti izplatītā sarunu tematika Latvijas fotogrāfu aprindās) un tās mazās niansītes, kas seko pēc vārdiem «man šķiet», «es parasti», un tamlīdzīgām. Galu galā, Raimo piespieda mani beidzot izvilkties ar savu fotoaparātu ārpus mājām un pablandīties stundiņu mežā.

Grāmatas teksts ir pietiekami labi izkoriģēts, salīdzinot ar vidējo mūsdienu latviešu daudzlapušu izdevumu. Un arī ilustrācijas ir patiesi iespaidīgas un motivējošas. Kas attiecās uz grāmatas vizuālo noformējumu, tad grāmatas māksliniekam Edgaram Groševam gribētos pa muti sadot pastāstīt, cik ļoti neērti ir lasīt tekstu, ja tas ir novietots centimetra attālumā no līmēto lapu iekšmalām. Tieši tikpat daudz, cik nesaprotama ir pārspīlēta tekstu spiešana dažu paragrāfu beigās un visnotaļ absurda, no aizpeļķes izdevumiem neveiksmīgi nozagta atsauču un fotogrāfiju aplaušana. Bet nu tas lai paliek mana profesionālā kretīnisma varā.

«Kā fotografēt?» noteikti iesaku visiem iegādāties, kaut gan man šķiet, ka Raimo varētu atkārtoto izdevumu nedaudz pārstrādāt, uztaisot daudz lielākas fotogrāfijas un palūdzot redakcijai, lai izņem ārā muļķīgās lapas «Piezīmēm» grāmatas beigās.

Kopējais vērtējums: 4,2 balles no 5.