Daugavpils ir pilsēta, kuras esamība Latvijas teritorijā tīri ģeogrāfiski nebūt nenozīmē šīs dīvainās pilsētas un to iedzīvotāju esamību Latvijā kā savādāk. Pilsētas pamatiedzīvotāji ir poļi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, kam seko krievi un latvieši.
Pilsētas ģērbonis uz sienas pie Vienības laukuma.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.
Zirgs liek kluci, gaidot saimnieci iznākam no veikala.
Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.
Pussabrucis autoostas parka nožogojums.
Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.
Plakāti pie ieejas Daugavpils nakstklubā.
Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).
Lolita slido ledushallē.
Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.
Koka arhitektūra Daugavpilī.
Ugunsdzēsēju stacija un vecais novērošanas tornis.
Daugavpils apbūvei tipisko sarkano ķieģeļu māja ar sadirstu galveno ieeju.
Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.
Ārkārtīgi skaista balkona paliekas.
Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).
Jaunā ielas nosaukuma zīme blakus nedaudz vecākai mājas numura zīmei.
Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.
Jaunais apgaismojuma lukturis uzstutēts uz vecākas paaudzes staba un vēl vecākas paaudzes pamatnes.
Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.
Sharp. Lokanība.
Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.
Ieeja tirdzniecības centrā.
Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.
Pamesta tirdzniecības ēka.
Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.
Ļeņina laukums gatavojas parādei.
Ļeņina laukums pārtop par Vienības laukumu.
Visi grib pārliecināties, ka Zatlers ir dzīva būtne.
Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.
Skats no viesnīcas Latgola loga.
Skats no viesnīcas Latgola loga.
Un vēl protams mans mīļākais fetišs.
Tramvaja pietura.
Tramvaju saraksts.
Autobusu saraksts.
Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.
Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.
Tipisks skats uz Daugavpils satiksmes rokenrolu.
Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.
Notekcaurules pie mājas.
Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.
Daugavpils mājas tipiskais jumts.
Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.
