Rokdarbi. Sveiciens laikrakstam Ludzas Zeme un daži padomi laikrakstu maketēšanā

Es nezinu, kādā veidā Rīgas bērnudārza ģērbtuvē uz mana dēla skapīša nokļuva laikrakstu Ludzas Zeme kaudzīte. Bet, tā kā es hroniski slimoju ar avīžu patērēšanu, nevarēju nociesties un nočiepu tās.

Laikraksts Ludzas Zeme. Fotografēts ar Laacz brīnišķīgo iPhone (paldies viņam par to).
Laikraksts Ludzas Zeme. Fotografēts ar Laacz brīnišķīgo iPhone (paldies viņam par to).

Ludzas Zeme, kā izrādās, ir gana populārs laikraksts ar nefunkcionējošu mājaslapu. Avīzei ir skaists un oriģināls nosaukums. Par Ludzas Zemes saturu bieži var lasīt Delfos, Cehos un Tēvēnetos. Iznāk divas reizes nedēļā un tiek drukāts Rēzeknē. Man ir aizdomas, ka turpat tipogrāfijā Latgales druka to arī maketē.

Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija tā figņa, kas atrodas galviņas labajā pusē un sastopama kā dekoratīvais elements arī citur maketā. Bildē redzams, kā to izmanto rakstu pieteikumu lapaspušu «izcelšanai». Pēc nelielas socioloģiskās aptaujas Tviterī izrādījās, ka saspridzināta Skrundas lokatora dzelzbetona kaudze patiesībā ir Ludzas pilsdrupas.

Ludzas viduslaiku pilsdrupas. Foto: latvia.travel
Ludzas viduslaiku pilsdrupas. Foto: latvia.travel

Forša akmentiņu kaudzīte pieneņu kalnā blakus ezeram. Protams, nagi niezēja paskatīties, vai šos akmentiņus nevar iemānīt laikraksta maketā estētiski baudāmākā veidolā. Ludzas Zeme nav pieejama pdf formātā pat tad, ja būtu gatavs par to maksāt naudu. Pārrakstīt visu saturu, lai varētu uztaisīt jaunu maketu, man, godīgi sakot, ir nedaudz slinkums. Tāpēc operācijā «atgriez Ludzai pilsdrupas» aprobežojos ar avīzes galviņu.

Par avīzes galviņu laikrakstu dizainā dēvē to pirmās lapas daļu, kurā atrodams avīzes nosaukums. Parasti līdz ar nosaukumu galviņā tiek pievienots arī iznākšanas datums un cita, redakcijasprāt, svarīga informācija. Galviņa mēdz būt kombinācijā ar rakstu pieteikumiem. Mājaslapās šo funkciju pilda galvene (header).

Lai veiktu nelielas korekcijas laikrakstu maketos, jāievēro princips  «vietas ir tik, cik ir». Datorpasaulē izaugušie var vilkt paralēles ar baneru izmēriem. Pat ja nebūtiski izmaina viena elementa izmērus, tas var sabojāt pilnīgi visu atlikušo lapas maketu un pamatīgi apgrūtināt redakcijas darbu. Tāpēc arī galviņas 2.0 radīšana notiks atvēlētajā laukumā.

Laikraksta Ludzas Zeme oriģinālā krāsainā galviņa un Mr. Serge melnbaltais un krāsainais variants.
Laikraksta Ludzas Zeme oriģinālā krāsainā galviņa (fotografēts ar Laacz lielisko iPhone, paldies arī LMT par to) un Mr. Serge melnbaltais un krāsainais variants.

Galviņas melnbaltā un krāsainā variācija nav izveidota nejauši. Ludzas Zeme mēdz iznākt arī krāsaini. Ja atradīsies kāds reklāmdevējs, kas ir gatavs par to samaksāt.

Atgriezīsimies pie akmeņiem—tie ir ieguvuši formu un skatu. Ludzas viduslaiku pilsdrupas lieliski izskatās gan melnbalti, gan krāsaini bez papildus stilizācijas. Atliek vien brīnīties, kāpēc neviens par to nav iesprindzis līdz šim. Pārējo galviņas saturs vienkārši tiek glīti sakārtots. Tas, ka mūsdienās Revue fontu izmanto tikai hipsteri un Ludzas Zeme, bet mākslīgi staipīt burtus ir noziegums pret cilvēci, jūs jau tāpat zināt.

Un vēl nedaudz par Ludzas Zemes maketēšanas īpatnībām. Makets ir ļoti paviršs. Cilvēks, kas maketē šo laikrakstu, to dara bez jebkādas cieņas pret galarezultātu. Tā var darīt BlackHalt savā privātajā blogā, bet to nedrīkst darīt ar laikrakstu, kura makets uz mūžīgiem laikiem paliks Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā arhīvā.

Kā piemēru paņemsim rakstu par Ludzas Zemes redakcijas pārcelšanos uz jaunām telpām un pārlauzīsim (saliksim maketu). Saglabājam principu, ka vietas ir tieši tik, cik ir (tas vispār ir viens no svarīgākajiem avīžu maketēšanas principiem).

Laikrasta Ludzas Zeme raksts «Redakcijai jaunas mājas». Oriģinālais 2014. gada 22. augusta makets un Mr. Serge maketa variants.
Laikrasta Ludzas Zeme raksts «Redakcijai jaunas mājas». Oriģinālais 2014. gada 22. augusta numura makets (fotografēts ar Laacz dievīgo iPhone, sveiciens Sony autorizētajam servisam) un Mr. Serge maketa variants.

Raksts ir ielauzts trīs slejās un maketētājs nespēja izdomāt, kā salāgot īso tekstu ar bildi, kurai nav iespējams apgriezt malas (būtu stulbi mājas daļu izmest no bildes). Teksts ir īsāks par atvēlēto slejas augstumu, tāpēc ir likti treknāki burti, neveikli iemests neko neizsakošs paraksts, kas, visticamāk, atrauts no teksta beigām. Un beigās tāpat atstāts muļķīgs caurums starp tekstu un parakstu.

Pa punktiem sakārtosim maketu:
1. Iztaisnojam ēku bildē. Tā nav iejaukšanās bildes saturā, tā ir elementāra fotolēcu nepilnības likvidēšana.
2. Virsrakstu liekam lielāku, lai tas platumā aizpilda visas trīs slejas. Galu galā tā ir būtiska ziņa.
3. Neievērojot trīs sleju principu (īsos tekstos tas nav būtisks), ielaužam tekstu tā, lai tas aizpilda visu atvēlētās slejas augstumu, pirms tam novācot atkāpi rindkopas pirmās rindas sākumā. Pirmās rindas atkāpe tiek lietota, lai atdalītu rindkopas. Ja rindkopa ir tikai viena, tad atkāpe nav jālieto. Turklāt īsos teksta gabaliņos tā vienkārši izskatās tizli.
4. Pievienojam maketam apstrādāto attēlu un cenšamies maksimāli aizpildīt visu atlikušo laukumu.
5. Atlikušajā caurumā zem bildes pievienojam parakstu, vēlreiz akcentējot laikraksta jauno atrašanās vietu. Drukātā izdevuma ātrlasīšanas princips ir: virsraksts -> fotoparaksts -> ielauzums (izcelts teksts vai citāts, būtiski lielākiem burtiem par pārējo tekstu). Tādējādi pastāv lielāka iespēja, ka arī pārskrienot pāri saturam, lasītājs pamanīs Ludzas Zemes jauno adresi.

Skolas iela 20A tagad noteikti tiks pamanīta un Ludzas Zemes lasītāji zinās, uz kurieni ir jāiet iesniegt sludinājumi un krāsainas reklāmas pirmajai lapai.

P.S. Pirmdien apsolu nogādāt visus nočieptos laikrakstus atpakaļ uz bērnudārzu.

Noslēdzies Society for News Design 35. konkurss

Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.

Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.

Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.

SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.

«This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
— SND35 long form judges

SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.

Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.

Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.

Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.

SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.

Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.

Rokdarbi. Pareiza drukātā izdevuma pirmās lapas vai vāka parādīšana elektroniski

Jebkura drukātā izdevuma elektroniskās versijas pirmās lapas vai vāka attēlam vienmēr ir jābūt pilnā papīra izdevuma formātā.

Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.
Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.

Ja pirmās lapas (vai vāka) attēls tiek ņemts no drukas sagataves faila, piemēram, pdf dokumenta, pie uzstādījumiem jānorāda attēla apgriešana pēc Crop box. Ja dokumentam nav pareizi norādītas apgriešanas malas, tad tās var no maketa nokopēt manuāli.

Vēl viens padoms, ņemot par pamatu elektronisko maketu attēla veidošanai. Ja drukai tiek izmantots specifisks vai tonēts papīrs (piemēram, avīžpapīrs), ir vērts ietonēt arī attēlu. Tad būs daudz skaidrāks priekšstats par produktu, ko vēlas parādīt.

Grāmatām, ja vien tas nav reklāmas nolūkiem, vajadzētu rādīt vāka izskatu arī bez supervāka. Un supervāku kā tādu, pēc grāmatas iegādes vajadzētu mest miskastē, jo grāmatas supervāka vienīgā funkcionālā jēga ir grāmatas reklāma. Katrs, kas tur mājās grāmatas ar supervākiem man atgādina dīvaiņus, kas telefoniem, datoriem un citām iegādātajām iekārtām nenoņem aizsargplēves, tādējādi it kā pagarinot iekārtas mūžu.

Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem

Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:

24.1 pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem
(1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»

Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek  izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.

1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā

Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.

2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.

Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.

3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.

Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.

Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?

Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.

Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.

Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.

Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.

Par masu mediju brīvību

Nepastāv brīvi un neatkarīgi masu mediji.

Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.

Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.

Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.

Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.

Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.

Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.

Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?

Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.

Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.

Rokdarbi. Saturam priekšroka. «Novaja Gazeta» rakstu pieteikumi

Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.
Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.

Kad vēl mitinājos Jelgavā, Man bija iespēja pāris gadus strādāt ar laikrakstu Novaja Gazeta. Tā bija arī vienīgā vieta, kur man bija lemts saprast to, cik ļoti atšķiras krieviski lasošās auditorijas vizuālā uztvere no man stipri vairāk saprotamās latviešu un angļu drukātās preses. Var to pat vispārināt uz lielāko daļu latīņu alfabetu lietojošām valodām. Vēlāk šīs nianses ļoti precīzi atainojās arī interneta vidē un tikai pēdējos gados es vairs uz sitiena nespēšu pateikt, vai dizaina autors nāk no slāvu vai no latīņu alfabeta nometnes. Un tur nav nekā slikta vai laba, tā vienkārši bija savādāka izpratne par dizainu. Atceros kā Novaja Gazeta tā laika redaktors atnāca ar kādu ļoti svarīgu ziņu un palūdza to ielikt trekniem burtiem pirmajā lapā. Kad teksts jau bija boldā, redaktors palūdza nomainīt garnitūru uz kaut-kādu-superboldu, kas, bez šaubām, nebija iespējams. Likām virsrakstam baltus burtus uz melna fona. Un tā bija normāla prakse krievvalodīgajā presē.

Bet šoreiz, turot rokās avīzes Novaja Gazeta jūnija pēdējo numuru, mani daudz vairāk interesēja pastāstīt par pieteikumiem (to, kas šai avīzei atrodas labajā slejā) un kārtējo reizi atgādināt, ka saturam ir būtiskākā nozīme jebkurā dizainā.

Izdevumu rakstu pieteikumi drukātās preses pirmajās lapās ir teju tikpat sen, cik pastāv drukātā prese. To galvenā jēga visos laikos ir bijusi piesaistīt pircējus, ieinteresējot ne vien ar svarīgāko informāciju pirmajā lapā, bet arī tiem rakstiem, kas lasāmi iekšlapās. Tas būtiski veicina preses tirdzniecības apjomus mazumtirdzniecībā un piesaista slinkos lasītājus, kas presi abonē. Paraugieties uz žurnālu grēdām preses stendos — uz vāka (it īpaši dzeltenajai presei) būs skaļi teksti, kas ne retumis liek vilties, jo saturs izrādās vājāks par pieteikto. Toties šie teksti (pieteikumi) būs absolūti visiem izdevumiem bez izņēmuma.

Avīzēm, tai pat laikā, pirmās lapas pieteikumi ir kā īss satura rādītājs redakcijasprāt svarīgākajiem aizskartajiem tematiem attiecīgajā numurā. Un tas ir jo būtiskāk dažādas tēmas aptverošiem izdevumiem, kā, piemēram, reģionālās avīzes. Tās raksta par politiku, kultūru, sportu un ko tik vēl ne. Ātri pārskrienot pāri pieteiktajām svarīgākajām ziņām, potenciālais lasītājs spēj novērtēt, vai ir vērts tērēt laiku šodienas laikraksta lasīšanai. Vienu var ieinteresēt kaimiņa panākumi bobslejā, citu — pilsētas mēra jaunais autiņš.

Pietiks teorijas un atgriezīsimies pie avīzes Novaja Gazeta sūdīgās kvalitātes pirmās lapas fotogrāfijas, ko uzņēmu ar Samsung Galaxy SIII kameru. Liekot mierā kopējo maketu, kas ir pabriesmīgs, koncentrēsimies uz to, lai noskaidrotu kas ir slikti pieteikumu slejā.

Slejas vizuālais salikums ir tāds, ka pārdotas tiek nevis ziņas, bet gan izdevuma necilais lapaspušu skaits. Reālais saturs paliek otrajā plānā. Kaut gan pavisam niecīga attapība no dizainera puses būtu glābusi šo situāciju.

Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.
Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.

Saturs vienmēr ir svarīgākais. Viss pārējais ir tikai palīgs satura uztverei. Protams, arī šos pieteikumus var un vajag vēl uzlabot. Piemēram, saīsinot pieteikumu garumus un pieliekot ilustrācijas vairākiem pieteikumiem.

Liels gandarījums un škrobe, ka tik maz laika

Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.

Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.

Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.
Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).

Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.

Rokdarbi. Nedaudz par mājaslapu struktūrām

Kaut gan es pats esmu no tiem, kas mēdz taisīt mājaslapas un īpaši priekš katra individuāla projekta arī rakstīt vienkāršotu CMS, man nebūt nav skaidrs, kāpēc vēl joprojām tik daudzas pašvaldības un valsts iestādes izmanto ārkārtīgi novecojušas un ārkārtīgi tizlas satura vadības sistēmas. Bieži vien galvenā problēma, kas rodas, lietojot tādas sistēmas—pats lietotājs kļūst tizls un līdz ar to arī absolūti tizli publicē informāciju (es uzsveru, ne vienmēr tas notiek lietotāja tizluma pēc, bet gan tāpēc, ka sistēma to uzspiež).

Lūk, piemērs no Ropažu novada mājaslapas. Lapas daļa, kas ir veltīta novada laikrakstam Ropažu vēstis.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.
Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.

Lai nokļūtu līdz šādam sarakstam, jums sākumā vēl novada mājaslapas sākumlapā ir jāatrod labajā pusē noslēpies baneris, kas ir vienīgā saite uz šo arhīvu.

Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.
Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.

Lai tiktu līdz šim izklājumam, kurā varam sākt meklēt vajadzīgo laikraksta numuru, mēs jau esam veikuši trīs darbības:

  1. Atraduši sākumlapā, kur varētu būt paslēpusies kāda saite uz avīzes elektroniskajām versijām.
  2. Uzklikšķinājuši uz saites.
  3. Uzklikšķinājuši uz gada saites.

Šajā mirklī būtu svarīgākais saprast, ka gan gadu saraksts, gan arī katra gada līmenī mums ir niecīgs daudzums vajadzīgās informācijas, jo mēs nemeklējam nedz gadu, nedz avīzes *.pdf versijas nosaukumu un publikācijas datumu. Mēs meklējam informāciju, kas ir tikusi publicēta avīzē Ropažu vēstis. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi būtiski samazināt laiku, kas ir jāpatērē, lai kaut ko varētu atrast. Samazināt meklēšanas laiku ir iespējams praktiski līdz nullei, ja aizdomājās par katru sarežģītas struktūras vienību un to, cik daudz laika tiek patērēts, lai to atrastu. Ne vienmēr pareizākais risinājums ir meklēšanas rīks, jo ne visu ir iespējams noindeksēt un ne viss padodas vienkāršai meklēšanai.

Piemērs. Man vajadzētu atrast kaut kad pagājušā gada vidū laikrakstā publicēto informāciju par kādu tanti, kas sadarbojās ar pašvaldību saimnieciskajos jautājumos. Kādus atslēgvārdus būtu jāpielieto meklēšanā, lai šo informāciju atrastu? Un cik liela ir iespējamība, ka vispār būs iespēja atrast kaut ko tādu caur meklētāju? Tieši tā, niecīga, jo «tante» mums vispār atgriezīs nevajadzīgu informāciju, savukārt «saimnieciskie jautājumi, pašvaldība» būs atslēgvārdi, kas būs sastopami pārāk daudz reizes ar konkrēto gadījumu absolūti nesaistītos rezultātos.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.
Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.

Lūk, absolūti vienkāršs, bet ārkārtīgi efektīvs veids, kā attēlot tieši to pašu informāciju, bet daudz uzskatāmākā veidā. Papildus vēl var ieviest tooltip (izlecošo paskaidrojumu?), uzbraucot ar peli uz katra no laikraksta numuriem, lai apskatītos tieši šajā numurā publicētās aktuālākās tēmas. Es publicēju tikai divus gadus apzināti, lai tikai parādītu struktūru. Manuprāt, jebkurā gadījumā ir samērā neprātīgi, ka Ropažu novada mājaslapā informatīvā daļa ir tikai 490px plata (tas tiem, kas uzskatīs, ka publicēt visus gadus nozīmētu uztaisīt ārprātīgi garu lapu), otrkārt, bez šaubām, man tiešām bija slinkums pumpēt visus avīzes numurus un pēc tam to visu maketēt kopā.

Nedaudz par Adobe CS4 (ar nožēlu)

Es gaidīju daudz no šī «revolucionārā» lēciena progresa līknē, bet galu galā patiesi aplauzos, jo nekā tāda tā arī neatradu visā piedāvājumu klāstā.

Adobe Acorbat — nu un kas tur īpašs tajā, ka papildus jau esošajai un mani tiešām sajūsminošajai idejai par jebkāda faila pievienošanu PDF dokumentiem tagad klāt nāk vizuālais noformējums? Vai tiešām šī Portfolio fīča būtu veselas produktu līnijas sērijas maiņa? Lielākoties tomēr ir labotas kļūdas un iekš programmvides iestrādātas iespējas, kas jau pirms tam tika piedāvātas, tikai jaunā ādiņā.

Adobe InDesign — lielākā vilšanās. Pilnīgi nekā tāda, ko es nevarētu nosaukt par spraudņu izstrādātāju naudas zagšanu. Visas realizētās iespējas (tai skaitā kontekstuālais teksts, XPress–veidīgā garu tekstu ievietošana, preflight pārbaudes reālā laika režīmā) ir nekas vairāk, kā citu izstrādātāju realizēto iespēju iestrādāšana programmvidē. Bet vai tad ne tāpēc tika radīta InDesign vide kā tāda — lai varētu papildināt programmas dzinēju ar n–tajiem moduļiem? Tie, kas tankā, paskatieties, ar kādām specifikācijām Adobe reklamēja InDesign pirmās versijas. Un ne jau eksportēšana uz Flash ir tas, dēļ kā jaunajam InDesign vajadzētu būt revolucionāram.

Adobe Photoshop — milzīgs skaits ar «papildinājumiem». Viss, kas ir izdarīts, lielākoties saistīts ar gļukainu un lēnu algoritmu pārrakstīšanu (piemēram, iebūvētajiem filtriem), kā arī jaunu iespēju pievienošana 3D manjakiem. Viss pārējais ir tikai un vienīgi jau esošu iespēju pārstrādāšana tādā vīzē, lai mudaki varētu turpināt rotaļāties un domāt, ka visu prot.

Adobe Illustrator — nevar būt! Pagājis ir tieši piecpadsmit gadu (ja ne vairāk), līdz beidzot izstrādātāji ir attapušies, ka cilvēkiem tiešām ir vēlme vienā dokumentā saglabāt vairākus maketus vai arī viena maketa vairākas versijas. Paldies, bet arī to jau sen piedāvāja spraudņu izstrādātāji. Visu pārējo es šā vai tā attiecinu uz kļūdu un nepilnību labojumiem, nevis patiesi jaunām iespējām (piemēram, teksta izvietošana uz līnijas, kas jau izsenis bija liela Illustrator problēma).

Nelīdīšu Adobe Flash, Fireworks, Premiere un AfterEffects lauciņos, jo tos pārāk vāji pārzinu, bet secinājums ir tāds, ka Adobe, raujoties pēc sensacionāliem tirdzniecības rādītājiem, 18 mēnešu laikā ir salabojuši kļūdas, kuras salaiduši pie sasteigtās CS3 izslaišanas. Tai skaitā arī vienots interfeiss, taustiņu saīsinājumi un navigācija dažādajos produktos kā arī pilnīga savietojamība starp tiem.

Papildus visam, Adobe,  cik var noprast, vēl joprojām sadarbojās ar Tildi un nevar vienoties ne ar vienu par akadēmisko licenču tirgošanu Latvijas teritorijā. Pilnīgs idiotisms. Vai tiešām jūs domājiet, ka es gribešu izsviest ap 3000 zaļo draudziņu reizi pusotrā gadā tikai tāpēc, ka šamie nemāk savas kļūdas ievietot programmas atjauninājumos?

Un tagad ārpustēmas jautājums devīto klašu skolniekiem: «Kas Notiek?»

Pirms kāda laiciņa Sarmīte Ēlerte aiztinās no Dienas. Toreiz viņu slavēja, kā jau tas pienāktos, un visi bija priecīgi, ka šamā beidzot vairs nerādīsies redakcijas telpās. Viņas vietā, aizdomīgā kārtā, tika ievietota Nellija Ločmele. Tagad jautājums — sakarā ar to, ka šobrīd laikraksta Diena galvenā redaktore ir Anita Brauna, bet Nellija ir SIA «Laikraksts Diena» direktore, rodas pamatots jautājums — what a fuck? Nez kāpēc aizdomas krīt uz kaut kādiem visiem zināmiem un nezināmiem cilvēkiem, kurus pēc neilga laika vajadzēs ievēlēt dažādās pašvaldībās. Bet tas ir tikai mans minējums, pareizo atbildi ir jāpasaka jums pašiem.