Pieļauju, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem, ar ko saskaras dizaineri un maketētāji, ir daudzu portretu sakārtošana, nepadarot to par garlaicīgu kaudzīti ar attēliem. Ar to saskaras gan sociālo tīklu zīmētāji, gan viedtālruņu kontaktu sarakstu dizaineri, gan arī klasisko sejiņu galeriju maketētāji.
Cilvēkiem ir dažāda sejas forma, fotogrāfijas nāk no ļoti dažādām vietām un ir grūti piemeklēt vienāda rakursa un rakstura bildes, pinkaini mati un plikpauris blakus izskatās dīvaini, izteikts dubultzods ir sejas turpinājums, bet liels ādamābols tāds nav. Un tā tālāk. Iemesls apjukt ir pamatots.
Klasiskā 5:7 proporcija (ielu aptauja) portretfotogrāfiju kaudzītei ir garlaicīga. Tā rodas no fona atdalītās galvas, izgrieztas sejas (dienvidparks) kā arī Latvijā pēdējos gados populārās ovāli un apaļi izgrieztas portretbildes (pogas). Viens tāds piemērs kā reiz pagadījās LTV Ziņu dienesta tviterkontā, piesakot raidījumu Tiešā runa. Visnotaļ skaidri uzstādīts uzdevums, bet, apjūkot fotoarhīva piedāvātajās iespējās, maketa veidotājs uztaisīja haosu.
Pirmkārt, attēli nav vienādi nedz pēc lieluma, nedz pēc formas. Bet to vēl varētu norakstīt uz paviršību. Kas ir daudz svarīgāks: cilvēku seju izmērs dažādās bildēs. Māris Pūķis starp Aivaru Lācaru un Andu Rožukalni izskatās speciāli samazināts. Un visa augšējā portretu rinda padarīta mazāk svarīga par apakšējo.
Lai situāciju labotu, portreti ir jāizlīdzina pēc seju lieluma. Man gan neizdevās atrast visas bildes, kuras izmantoja LTV (un nebija arī fotožurnālista, kam pajautāt), bet šajā gadījumā tas tikai pierāda teorijas darbspējīgumu.
Praktiski portretu līdzināšanai kā atbalsta punktus jāizmanto acis un muti. Var izmantot arī zodu, bet sanāks čakars, ja būs bārdainie jālīdzina. Varētu izmantot pieri, bet čolkas atkal nāk modē un dažiem plikpauriem nevar pateikt, kur kādreiz mati bijuši. Tomēr arī tad vajag saprast, ka nāksies manuāli veikt nelielas korekcijas, jo mēs neesam Mattel rūpnīcā štancēti.
Ko noteikti nevajadzētu darīt ar portretiem: neproporcionāli staipīt attēlu, griezt nost pieri vai zodu, mest bildi spoguļattēlā (par to kādreiz atsevišķi pastāstīšu) vai citādi ietekmēt attēla patiesumu.
Starp citu, tāds pats princips tiek izmantots arī logotipu izkārtošanā maketos. Tikai šajā gadījumā jāņem vērā nevis acis un mute kā portretiem, bet gan logo laukums jeb vizuālais svars.
Tā kā jau šķita, ka viss ir skaidrs, tāpēc sajaukšu galvu. Ne vienmēr vajag izmantot vienlīdzības principu. Dažkārt tas ir pārāk garlaicīgs risinājums. Fotogrāfijas var būt dažādas pēc izmēra, bet tām var būt līdzvērtīgs atveides princips.
Visi portreti Die Zeit pirmajā lapā ir vienlīdz nozīmīgi, tomēr tie ir izkārtoti dažādos izmēros, lai maketa kopskats nebūtu garlaicīgs. Būtiski pievēst uzmanību konsekvencei: katra izmēra attēlos cilvēkiem sejas būs vienāda lieluma.
Paņēmienu, kad līdzvērtīgu vizuālo informāciju sakārto dažāda izmēra loģiskā mozaīkā, izmanto arī kvalitatīvu interneta veikalu lapās, jo tad preču skenēšana vairs nav monotoni garlaicīga.
P.S. Ja cilvēks aiziet uz fotobūdiņu, lai pašrocīgi uztaisītu dokumentu foto četros eksemplāros, tad viņš ir uztaisījis pašportretu. Selfijs ir murgs, ko lobē stilīgie Rīgas lokālos krafta alu pārdzērušies velofašisti.
rakstu arī var palasīt :)
Draudziņš tiešām izskatās draudīgs :))