Iepazīstinām ar dažiem «Dzejas zvejas» dalībniekiem

Andris Hiršs

Varētu sacīt, ka viņš ir filozofs, vismaz tā viņu uzrunā viņa tuvākie cilvēki.Un tas nebūs melots. Pašreiz Andris mācas LU filozofijas fakultātē. Andris Hiršs kā dzejnieks vairs nav iesācējs — piedalījies dažādos dzejas pasākumos, viņa dzeja lasāma satori.lv, hipiji.lv, žurnālā «Karogs», laikrakstā «Kultūras forums». Vairākkārt piedalījies literātu nometnē «Aicinājums» un jauno literātu seminārā, Jūrmalā, Muzeju nakts ietvaros Aspazijas mājā rīkoja Dadaisma performances (šogad). Andra dzejas pasaule ir postpanku laikmeta un urbānās sabiedrības atspoguļojums savdabīgā un godīgā attieksmē pret ikvienu tēlu un tajā pieminētajiem personāžiem. Dažreiz viņa dzeja ir aicinājums uz taisnību vai kā aicinājums ielūkoties katram savas dvēseles spogulī.

Andris Ogriņš

Autors, kurš absolūti neko negrib par sevi sacīt. Ja nu vienīgi, ka dzimis 1975. gadā Rīgā. Taču Latvijas dzejas pavasaris šogad ir Ogriņa zīmē — ar viņa pirmās dzejas grāmatas «Es zvēru pie kraukļiem» iznākšanu.

Andis Surgunts

Jauns pietiekami noslēpumains, skaists, kluss, interesants cilvēks–dzejnieks. Tāds, kuram poēzija, vārdi māksla, dzeja nu galīgi nav tikai izklaide vai kaut kāds grafomānisma paveids. Pietiek palasīt dažus dzejoļus lai saprastu, ka darīšana ir ar ļoti nopietnu džeku, kurš lasītāju atkodīs (un nevis otrādi), jau ar pirmajām rindām, liekot sajust karstas tirpas ikvienam. Andis Surgunts — tas ir dzejnieks ar klusu balsi, bet skaļu un nevienu lieku vārdu! Mācās LU teologos.

Gaiķu Māris

Gaiķu Māris bieži dzirdēts uzsveram, ka viens no viņam tuvākajiem mūzikas žanriem un pasaules uztveres veidiem ir blūzs. Arī viņa dzeja skan kā baltais blūzs — mazliet smeldzīga, melanholiska, reizēm nostalģiska, netaisnību un vērtības akcentējoša, galvenais, plašas asociācijas un interpretācijas raisoša. «Blūzs rodas tad, kad labam cilvēkam ir skumji», tā pirms gada Čikāgas dienasgrāmatā (www.dialogi.lv) rakstījusi Liesma Ose. Gaiķu Māra sakarā to varētu precizēt – blūzs rodas tad, kad ir ilgas. «Gaiķu Māris sevī un savā dzejā ir sakausējis vairākas identitātes, kas savstarpēji sajaucas — klaidonis, dzejnieks, hipijs, latvietis, rūķis, blūza mīļotājs, un katrs šis apzīmējums ir tikai viena viņa personības šķautne,» rakstījusi Līva Zolneroviča (www.delfi.lv). Gluži kā melnādainie vergi, Amerikas plantācijās blūzu dziedādami, ilgojās pēc savas dzimtenes, arī vietumis arī Gaiķis krājumā aktualizē dzimtās zemes piederības un patriotisma jūtas un to nepilnības:
«Manā azotē
tēvzeme salst
dotu tai visu
tik asinis kalst...»