Liels gandarījums un škrobe, ka tik maz laika

Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.

Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.

Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.

Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).

Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.

Magazine Layout By Brad Hammerstron

Es šo tekstu pirmo reizi publicēju 2006. gada 21. aprīlī. Manas domas necik nav mainījušās.

———

Magazine Layout
By Brad Hammerstron

I do a magazine at least once a month.

We have standard sizes, 1/16, 1/8, 1/4, 1/2 and full page. That’s it.

Our pricing is NOT based on a per column inch rate like a newspaper because a 1/16 page ad usually takes about the same amount of time that a half page ad does, so, our prices are on a sliding scale where a 1/16th page cost is the most expensive. That way if the reps sell a TON of 1/16 (or the MOST common, a 1/4 page ad) we make nothing but gravy on the page.

Once you do one magazine, you’ll get a feel for who is a repeat advertiser and who is not. You can usually take the last issue and clean out all the editorial (except for the repeat editorial personalities or sections) and leave the ads that you think will run again.

Then, as the sales are being made you do a dummy. This is sometimes a bunch of paper that you fold up by hand to imitate the magazine or an InDesign Dummy where you kind of know what advertisers you have. You place the ads so that they don’t compete with each other and the pages are about 25-50% advertizingadvertising on your ratio, some advertising rags go as high as 70% but they’re not magazines.) Once you have all the ads in place THEN you fill the rest with editorial. Hopefullly Hopefullyore than enough editorial to fill the mag, or you’ll be doing callouts and BIG headlines and graphics to fill up the space.

The ads are the most important part. Editorial comes second. You can cut paragraphs, stories, stretch stories over two or three pages to make it fit but you cannot do that with ads. Those are your bread and butter.

Once you have the ads all in place (don’t need to have them designed or proofed yet – just the placement then you drop in the editorial. Pour the editorial over the top, like milk. Let it settle so that the top of your text is even, all your columns line up. (All your text baselines MUST line up or your text will look funny)

Chose 1 font for paragraph text. It should ALWAYS be the same leading and the same point size. Use a common font for this – DO NOT use anything out of the ordinary or “Unique”. If your Art director suggests using anything fancy or weird, ignore him/her.

All your headlines should be the same font as unless there is ONE article in particular you want to get fancy with. DO NOT use more than that or your magazine will look childish.

If you have more than one article on a page, the top headline should be the boldest. Subsequent headlines should get smaller and smaller as they decrease in size and importance.

Your cut lines (captions) should be one point smaller than your paragraph text and italicized. Do not use indentation, bullets or hyphenation on captions.

Your choices are paragraph font, font size and justification you can choose full justification or left aligned, leaving the right jagged sometimes), headline font (size varies), justification , and cut line justification. This is called your style sheet.

Once you have designed one magazine, save these styles in your style settings so that you can easily highlight text and choose a style, whether it’s headline, paragraph or cutline.

Callouts are when a story doesn’t QUITE fit the page and you need to make it a little larger. You pick the most profound sentence in the article and duplicate it in the middle of the story, larger and bold, perhaps a different colour, that’s up to you. It’s a cheat.

Bylines can have their own style too, either use your cutline style or create a new one that looks good, but keep it consistent.

Do your best to avoid clipart. There is no place in a magazine for clipart except in ads (and even then, do your damnedest to avoid it). If you need a graphic for an editorial piece, find a photograph. Clipart is for kids.

Most importantly, find a cover shot. Do not use clipart or put ads on the cover. Find a cover shot early on. there is nothing worse than having an entire magazine done and you’ve got nothing on the cover.

I’ll assume you have your masthead done already. Keep that consistent. Do not move it. It should be bold. It doesn’t necessarily have to be catchy – that’s what your cover shot is for. You can play with it, depending on what the cover shot is.

That’s a start anyway.

Rokdarbi. Nedaudz par mājaslapu struktūrām

Kaut gan es pats esmu no tiem, kas mēdz taisīt mājaslapas un īpaši priekš katra individuāla projekta arī rakstīt vienkāršotu CMS, man nebūt nav skaidrs, kāpēc vēl joprojām tik daudzas pašvaldības un valsts iestādes izmanto ārkārtīgi novecojušas un ārkārtīgi tizlas satura vadības sistēmas. Bieži vien galvenā problēma, kas rodas, lietojot tādas sistēmas—pats lietotājs kļūst tizls un līdz ar to arī absolūti tizli publicē informāciju (es uzsveru, ne vienmēr tas notiek lietotāja tizluma pēc, bet gan tāpēc, ka sistēma to uzspiež).

Lūk, piemērs no Ropažu novada mājaslapas. Lapas daļa, kas ir veltīta novada laikrakstam Ropažu vēstis.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīvs internetā.

Lai nokļūtu līdz šādam sarakstam, jums sākumā vēl novada mājaslapas sākumlapā ir jāatrod labajā pusē noslēpies baneris, kas ir vienīgā saite uz šo arhīvu.

Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.

Avīze Ropažu vēstis. Atveram viena gada arhīvu.

Lai tiktu līdz šim izklājumam, kurā varam sākt meklēt vajadzīgo laikraksta numuru, mēs jau esam veikuši trīs darbības:

  1. Atraduši sākumlapā, kur varētu būt paslēpusies kāda saite uz avīzes elektroniskajām versijām.
  2. Uzklikšķinājuši uz saites.
  3. Uzklikšķinājuši uz gada saites.

Šajā mirklī būtu svarīgākais saprast, ka gan gadu saraksts, gan arī katra gada līmenī mums ir niecīgs daudzums vajadzīgās informācijas, jo mēs nemeklējam nedz gadu, nedz avīzes *.pdf versijas nosaukumu un publikācijas datumu. Mēs meklējam informāciju, kas ir tikusi publicēta avīzē Ropažu vēstis. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi būtiski samazināt laiku, kas ir jāpatērē, lai kaut ko varētu atrast. Samazināt meklēšanas laiku ir iespējams praktiski līdz nullei, ja aizdomājās par katru sarežģītas struktūras vienību un to, cik daudz laika tiek patērēts, lai to atrastu. Ne vienmēr pareizākais risinājums ir meklēšanas rīks, jo ne visu ir iespējams noindeksēt un ne viss padodas vienkāršai meklēšanai.

Piemērs. Man vajadzētu atrast kaut kad pagājušā gada vidū laikrakstā publicēto informāciju par kādu tanti, kas sadarbojās ar pašvaldību saimnieciskajos jautājumos. Kādus atslēgvārdus būtu jāpielieto meklēšanā, lai šo informāciju atrastu? Un cik liela ir iespējamība, ka vispār būs iespēja atrast kaut ko tādu caur meklētāju? Tieši tā, niecīga, jo «tante» mums vispār atgriezīs nevajadzīgu informāciju, savukārt «saimnieciskie jautājumi, pašvaldība» būs atslēgvārdi, kas būs sastopami pārāk daudz reizes ar konkrēto gadījumu absolūti nesaistītos rezultātos.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.

Avīze Ropažu vēstis. Arhīva strukturēšanas piemērs.

Lūk, absolūti vienkāršs, bet ārkārtīgi efektīvs veids, kā attēlot tieši to pašu informāciju, bet daudz uzskatāmākā veidā. Papildus vēl var ieviest tooltip (izlecošo paskaidrojumu?), uzbraucot ar peli uz katra no laikraksta numuriem, lai apskatītos tieši šajā numurā publicētās aktuālākās tēmas. Es publicēju tikai divus gadus apzināti, lai tikai parādītu struktūru. Manuprāt, jebkurā gadījumā ir samērā neprātīgi, ka Ropažu novada mājaslapā informatīvā daļa ir tikai 490px plata (tas tiem, kas uzskatīs, ka publicēt visus gadus nozīmētu uztaisīt ārprātīgi garu lapu), otrkārt, bez šaubām, man tiešām bija slinkums pumpēt visus avīzes numurus un pēc tam to visu maketēt kopā.

Laikraksti un to elektroniskās versijas

Šodien izlasīju Lāča rakstu par aizpeļķes drukāto krītpapīrizdevumu likteņiem un man kaut kā sāka likties, ka sen neesmu skatījies, kas tad Latvijā šajā lauciņā notiek. Ja par aizbomja izdevumiem man viss ir skaidrs — labāka par The Guardian šobrīd nav nekā, ja nu vienīgi NY Times, kas šobrīd arī cieš no informācijas pārpilnības, tad vietējā skatā vēl tā īsti līdz galam nekas nav skaidrs. Pēdējo reizi tam visam pievērsos pirms pārāk ilga laika un mainījies ir samērā daudz kas.

Sākšu ar žurnāliem — Latvijā vēl joprojām nav neviena žurnāla, kas tiešām nopietni ir pievērsies elektroniskajai publicistikai. Pat Kapitāls šobrīd ar savu jauno mājaslapu izskatās kā tāds sūds uz kociņa, jo nekas tālāk par lapas izveidošanu nav pavirzījies, viss saturs ir jau sen novecojis un netiek atjaunots (droši vien gaida nākamo žurnāla numuru). Visi parējie man zināmie žurnālu elektroniskie formāti dara tieši to pašu — atgremo drukāto saturu, nepiedāvājot neko interesantu (ja, protams, ķengāties komentāros vēl joprojām netiek uzskatīta moderna lieta).

Es jau sen piedāvāju visiem man pazīstamajiem žurnālu pārstāvjiem izveidot elementāru, primitīvu lapu, kurā vienmēr varēs iegūt informāciju par to, kas tiks publicēts jaunākajos numuros. Tas ir ne tikai ļoti lēts variants, kā parādīt sevi elektroniski, bet, pamatojoties uz pašreizējo tendenci atgremot drukāto elektroniski, tā ir arī reāla iespēja noreklamēt nākamo numuru un veicināt mazumtirdzniecību, ja jau uz neko spēcīgāku mēs neesam spējīgi (vari lasīt arī tā — finansiālās situācijas apstākļos nevaram atļauties). Kaut gan arī šī situācija nekur tālu mūs nenovedīs. Vēl joprojām aktuāls ir variants elektroniski iegādāties žurnāla maketus (urā, vismaz Kapitāls līdz tam aizdomājās, kaut gan bez finansiālā labuma gūšanas. Nomīza, ka nepirks?).

Nu un tad par avīzēm. Lauku Latvijas avīze diemžēl man šodien neveras vaļā. Varbūt kaut ko marinē jaunu? Katrā ziņā viņu modeli jau biju aprakstījis un esmu par to sajūsmā vēl joprojām, kaut gan uz šo brīdi viņiem jau vajadzēja pavirzīties daudz tālāk.

Tā, principā, ir lielākā problēma Latvijas avīžu mājaslapās — nav līdz galam skaidrs, uz ko tad īsti ir tendēta šī lapa. Vai tiešām tikai uz komentāriem un, kas nu tagad ir ļoti moderni, žurnālistiem–blogotājiem. Ļoti labi, tomēr es nesaprotu, kāpēc man būtu jālasa tad no laikraksta pārpublicētie komentāri, ja jau žurnālistiem tāpat ir sniegta iespēja ķengāties par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tādā gadījumā jau sen vajadzēja saprast, ka sadaļa «Komentāri un viedokļi» ir lieka.

Ja runājam par konkrētākiem izdevumiem, tad šobrīd visvairāk akmeņu kristu Dienas Biznesa mājaslapas virzienā, jo tur nenotiek pavisam nekas. Vēl joprojām ir tas pats vecais ziņu lentas variants, kas tiek ik pa laikam papildināts ar bilžu galerijām. Vēl joprojām ir drausmīgākais bardaks un nepārskatāmība. Galu galā, ja jau ir labā sānu sleja ar rakstu pieteikumiem, kāpēc tieši šo sleju nevar izmantot arī saistīto rakstu attēlošanai, nevis samest tos zem raksta. Ik pa laikam ar peles rullīti grozoties, esmu pazudis lapā, jo nevaru saprast, vai es kaut ko lasu, vai arī meklēju rakstu, ko palasīt. Nu un tas baneris lapas augšā… Un divus gadus vēlāk vēl joprojām nav elektroniskā laikraksta abonēšanas iespēja. Tas pats, protams, attiecās arī uz pārējiem laikrakstiem. Mēs kaut kad attapsimies?

Latvijas vēstneša mājaslapu vispār nevēlos komentēt. Jau trešais vai ceturtais lapas paskata variants, bet nekādas jēgas, jo vēl joprojām es neko šajā lapā nesaprotu.

Neatkarīgā savu portālu NRA.lv ir sākusi lipināt pareizajā virzienā, tomēr problēma, kas ir ar šo lapu, ir skaidra nostāja, ka NRA.lv nozīmīga ir tikai pirmā lapa. Tiklīdz, kā es ieiešu, teiksim sadaļā «Izklaide & Kultūra», manā priekšā ir ziņu saraksts, kas vairāk būtu atbilstošs ziņu aģentūras lapai. Pozitīvi ir tas, ka izdevniecība beidzot attapusies un sametusi vienā portālā visus savus drukātos izdevumus. Tādējādi tika gan ietaupīti līdzekļi uz atsevišķu lapu veidošanu, gan arī pozitīvā virzienā daudzveidots portāla saturs. Jobans bobans, cik ilgus gadus es gaidīju brīdi, kad varēšu izlasīt kādu Vakara ziņu rakstu (dotēt viņus, pērkot laikrakstu mazumtirdzniecībā man vienkārši sirdsapziņa neļāva). Jebkurā gadījumā, NRA.lv kļūst arvien vairāk un vairāk skatāmi un baudāmi.

Kā pēdējo no nacionālajiem laikrakstiem gribētu minēt Dienu. Kaut gan ir skaidrs, ka satura veidošanas ziņā daudz kas ir aizņemts no aizpeļķes izdevumiem, šajā gadījumā tas ir tikai un vienīgi pozitīvi. Jo, smejies vai ne, beidzot idejas ir ne tikai nozagtas, bet arī pietiekami kvalitatīvi realizētas. Lietas, kuras es tā arī nesapratu: kur ir atrodama jebkāda informācija par drukāto izdevumu, kā var saprast, vai raksts ir publicēts tikai internetā, vai arī laikrakstā, pēc kāda principa darbojas meklēšanas rezultātu attēlojums. Tā secība man tā arī netapa skaidra. Es varētu vēl kādu labu vai ļaunu vārdu pateikt, bet kopsummā gribētu tikai rezumēt, ka šobrīd uzskatu šo lapu kā labāko Latvijā tieši kā drukātā medija elektronisko versiju. Ar tādiem panākumiem Diena nākamgad var arī, manis pēc, drukāti vispār neiznākt.

Galu galā pārlasot visu, ko esmu sarakstījis, vairāk nemaz nezinu, vai rakstu to tikai sev, lai pēc kāda laika palasītu «kā bija toreiz», vai arī jūs kaut ko šeit prātīgu atradīsiet. Bet tāda ir mana šībrīža nostāja.

Esmu vieglā šokā par «Zemgales ziņām» un PGM

Līdz manīm gan vēl nav nonākušas pašas avīzes, bet viens no maniem klientiem sūdzas pēdējā mēneša laikā jau divas reizes par sūdaino kvalitāti, kādā tiek drukāta Jelgavas avīze «Zemgales Ziņas». Ja es vēl varu saprast to, ka dažkārt PGM (Poligrāfijas grupa Mūkusala) ir taisījuši lažas, tad man neticās, ka tās turpinās vesela mēneša garumā — viņus vienkārši nožņaugtu par to.

Mēģināju noskaidrot, kas ir par vainu un kāpēc tik traki briesmīgi tiek nodrukātas ne vien uz viendabīgiem foniem liktas sīkas vektordetaļas, bet arī pilnkrāsu bildes. Pēc pirmajām aplēsēm vienīgais, ko izdevās izlobīt telefoniski skaidrojoties ar klientu — pastāv iespēja, ka maketi tiek sadirsti, nemaz nenonākot līdz PGM. Kaut kāds mudaks (atkal pieņēmums, bet visticamāk, vārdā Endijs Zariņš, jo tieši tāda persona avīzes mājaslapā ir norādīta kā atbildīgā par reklāmas maketiem) visus PDF sagatavotos maketus, pirms likšanas avīzes gala maketā, pārveido no PDF uz JPG formātu, tādējādi iznīcinot jebkādas iespējas normāli nodrukāt vektorus.

Visa šā sakarā atcerējos kādas senas skaistas dziesmas vārdus: «Man gribas kliegt, bet vai tu spēsi sadzirdēt…». Sasodīts, un kur lai rod stimulu kvalitatīvi strādāt šitādā bardakā?