Ceturtdiena nekad nav bijusi Kriša labākā diena

Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.

Šis rudens bija atnācis kā vēl nekad. Ierasto kļavu un kastaņu dzeltensarkano lapu vietā matos jau otro gadu plijās sejas masku gumijas. Nevaidēja miris arī stīvums gaisā, kas pavadīja iznākot ārpus savas mītnes vietas.

Faktiski varētu teikt, ka mirklī, kad Krišam bija jāpamet dzīvoklis, viņa spožā jaunība izspēlēja pret viņu visļaunāko, nepiedzīvoto joku.

Redzi, mans mazais draudziņ. Lielākā problēma postpadomju telpā bija tā, ka viss, kas atrodas tālāk par sava kājslauķa teritoriju, neattiecās uz saimnieku. Tieši tāpēc dzīvot piečurātā kāpņutelpā ar mirušām žurkām uz margām bija absolūti ok.

Visā pasaulē (lasi — pīļudīķa saimē) nevienu neinteresēja, kas Krišam ir ledusskapī, kādu kleitu valkā viņa dzīvesbiedre vai kurā krogā viņš ir parādījis fakuci apsargam. Interesēja tikai un vienīgi tas, kāpēc karatists aizdevies komandējumā. Karatists, kuru jau tā neviens par nopietnu uzņemt nevarēja, izdomāja spēlēties ar dzeloņdrātīm, jo neko citu viņš gluži vienkārši nevarēja atļauties. Un tad visam pa vidu zilo bākuguņu saimes vadītāja vēl iznāk ārā ar ultimātiem, kurus viņas arodbiedrības vadītāja pirms tam jau gadu atspēko ar ceļmallapu terapijām. Velofašisti, kurus uztrauc 5. tramvaja līnijas pagarināšana, kad katru dienu vismaz 100 cilvēkus pie stūres pālī pieķer. Un tad vēl viens taksists, kas vispār ir eksperts visur. Grūti būt Krišam.

Un tieši tāpēc ceturtdiena nekad nav bijusi Kriša labākā diena. Trakonama apsardzes dienests nervozi pīpēja stūrītī, skatoties uz to, kas bija jāpaveic pāris simtus metru no Mildas.

Ja no rīta vēl bija mikroskopiskas iespējas to kopā ar sekretāri Leldi ierullēt sakarīgās sliedēs un sapulci atcelt, tad dienas gaitā kļuva skaidrs, ka neatslābs nedz pustrakā skolotāju pseidosargatāja, nedz ceļubūves mahinators, kuru sen jau vajadzēja iekārtot brīvostā, lai nejauc gaisu. Tā nu lēnām tie mākoņi sāka savilkties par traku, pat RadioNet un Pascal uzrakstīja par pagaidām neko un uzlika neko kā svarīgākās dienas ziņas.

***

— Labvakar, kungi un cienījamās dāmas. (..) Nav tā, ka kungi nav cienījami, es vienkārši gribēju teikt, ka dāmu minoritāte mūsu kolektīvā noteikti ir jāuztver kā būtiska krīze.

— Klau, bišku jau līdz kaklam, tu vari bez tām šarādēm? Es tikko no ļotenes un neesmu vienīgais. Redz, Jurčiks joprojām gaisā, svilina 200 bakšus minūtē, lai varētu šo visu vērot, skaņa viņam tā arī nesanāca.

Iestājas neplānots klusums, kas parasti vērojams darba kolektīvos, atvadoties no kolēģa, par kuru nevienam nav ko teikt.

— Labi, Kriš! Es pārņemšu stafeti. Īsāk sakot, te nu mēs esam. Bulciņas norm, kafija karsta, Jolanta atnesīs arī suliņas. Laižam vaļā, kas sāp?

— Mums iedzīvotāji mirst. Un, tiem, kas nemirst, tas savā ziņā sāp.

— Ok, bet ir arī tādi, kam viss ir čikiniekā. Paskat, Andža ir kāpnes nopircis un taisa heijā-urrā maratonu. Viņam viss ir pagalam labi, lielākā daļa piķa šobrīd atrodas pensiju fondos. Jo vairāk mirst, jo vērtīgāks paliek kapitāls. Es ar šo to tur esmu iebāzis.

— Es ceru, ka tu saproti, ka aizvērtas durvis nenozīmē, ka šīs sarunas netiek stenografētas?

— Upss, sorry. Izdzēsiet to ārā. Džetlags laikam nostrādāja.

***

Piecas stundas un astoņas Sovetskoje Igristoje kastes vēlāk.

— Klau, tauta. Mums viņiem kaut kas tomēr jāpasaka. Nu, tjipa, prasa tomēr.

— Nevaram salūtu uzfigačīt?

— YOLO, tikko jau palaidām gaisā.

— Vēl kāda racionāla ideja?

— Ja es būtu racionāls ČALIS, es šeit neatrastos.

— Oi, oi, seksists ierunājās!

Tālāk seko nesakarīgs kašķis, kura laikā Lelde kopā ar otru biroja administratori aizskrien pakaļ fleškai ar savām superīgajām idejām no pagājušā gada sapulces, kad pie galda sēdēja nedaudz cits sastāvs. Toreiz izbrāķēja krāsas un intonāciju. Bet, tā kā tagad visi jau ir vieglā pālī, ir vērts mēģināt vēlreiz. Galu galā, ideju nospēra arī toreiz.

***

Piektdienas diena. Nevienam nav spēka, Lelde ir bijusi uzdevumu augstumos un palūgusi, lai viņas draugs tomēr iepriekšējā vakarā nedzer pārāk ilgi krogos un sataisa kaut ko sakarīgu.

Senilo lietu/parādību mūsdienu interpretācija valodā

Disketes. Foto: Wikipedia
Disketes. Foto: Wikipedia

Kaut kur pa vidam visām klasiskajām nesaprašanām, kas rodas, komunicējot ar jauno paaudzi manā bērnības žargonā (učene, šuce un tamlīdzīgi) izpeld arī pavisam skaidras un mūsdienās saprotamas lietas, kuru saknes ir tik senilas, kā Save pogā attēlotā diskete.

—Pārtīt dziesmu

—Pagriezt pulksteni

—Nolikt/pacelt klausuli

—Salauzt maketu

Es domāju, ka šis saraksts patiesībā ir ļoti ļoti plašs, tik jāpieliek kolektīvā saprāta spēks, lai varētu to papildināt.

Zvilnēšana atkritumos un «viedie» paaudžu mantojumi

Tradīcijām bagātas cilvēku grupas slimo ar hronisku nespēju paskatīties uz sevi kritiski. Turklāt slimo gan nacionāli noskaņots miests Pierīgā, gan starptautiska līmeņa uzņēmumi, gan zivju tirgus sētnieki. Jo acīmredzamāks ir absurds, jo grūtāk to ieraudzīt.

Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73.
Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73.

Eksperimentējot ar smēķēšanas atmešanu, viena no pirmajām jocīgajām sajūtām bija pastiprināta oža. Pēkšņi varēja sajust gan to, kā Raiņa parkā dārznieki maina apstādījumos puķes, gan to, ka pelnutrauka smaka ir ne vien tikko smēķējušiem cilvēkiem, bet arī teju katrai ieejai jebkurā ēkā.

Norāde par smēķēšanas aizliegumu un miskaste ar pelnutrauku zem tās. Ieeja Latvijas nacionālās bibliotēkas galvenajā ēkā.

Tieksme novietot lietas tur, kur tām nebūtu jāatrodas ir saprotama — klišejiska domāšana, kas balstīta uz senču «viedo pieredzi». Tieši tāpat vēl pāris paaudzes centīsies brūces ārstēt ar ceļmallapām, krāmēs šīfera lauskas uz grants ceļiem seguma stiprināšanai un meklēs dzeguzes dziedājumā privātā kapitāla pieaugumu.

Sols un atkritumu urna tirdzniecības centrā Domina, kas ir atdalītas ar lielu dekoratīvo apstādījumu.

Un tad ik pa brīdim mēs sastopamies ar negaidītiem risinājumiem, kas bez iedziļināšanās pat nešķiet ievērības cienīgi. Tai pat laikā kaifs no šo triviālo risinājumu pielietojuma ir milzīgs.

Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73. Bez drazas smakas autobusu pieturā.
Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73. Bez drazas smakas autobusu pieturā (mrserge.lv versija).

Paliek neatbildēts jautājums: kāpēc tad tas tā vispār ir noticis? Kāpēc miskastes atrodas pie soliem un pelnutrauki atrodas pie ieejas durvīm? Tāpēc, ka labiekārtojot autobusa pieturu, solu ar miskasti uzzīmēt blakus bija vienkāršāk. Tāpēc, ka atkritumu urnu pie ieejas publiskā ēkā apvienot ar pelnutrauku ir vienkāršāk par divu atsevišķu objektu uzstādīšanu. Nedomāt un darīt kā parasti — tas vienmēr ir vienkāršāk.

Ko jānogalina mašīnas autopilotam

Kadrs no filmas «Terminator 2: Judgment Day».
Kadrs no filmas «Terminator 2: Judgment Day».

Pa ceļu brauc mašīna autopilota režīmā. Mašīnā brauc četri pasažieri. Uz ceļa izskrien bērns. Auto dators daudz ātrāk par cilvēku spēj veikt situācijas analīzi un secina, ka iespējami tikai divi scenāriji, abi ar letālām sekām — notriecam bērnu un izglābjam cilvēkus mašīnā vai nogalinām pasažierus un izglābjam bērnu.

Diskusiju aizsāka pirmā letālā autopilota vadītās Teslas avārija. MIT pat izdomāja testu, kurā katrs var iejusties autopilota ādā un pieņemt lēmumu, balsoties uz saviem morāles principiem.

1967. gadā pirmo reizi izvēles ētisko pusi aprakstīja britu filozofs Filippe Fūts kā vagonetes problēmu. To vēlāk papildināja ar modifikācijām un mūsdienās tā pazīstama arī kā dilemma par resno cilvēku.

Attiecībā uz mašīnām un algoritmiem, kādus tajās būtu jāiestāda, diskusija ir bezjēdzīga un morāles principiem šeit galīgi nav vietas. Nomainiet situāciju ar četriem pasažieriem un vienu bērnu pret situāciju ar vienu pasažieri un četriem bērniem. Nomainiet bērnus pret vienu pensionāru, Latvijas Pasta nodaļas darbinieku, nokritušu viedpalīgu vai kaimiņa suni. Un tagad iesēdiniet šos pašus personāžus mašīnā.

Automatizētajai sistēmai ir jādara absolūti viss iespējamais, lai glābtu tās saimnieka dzīvību. Kā Švarcnegera tēlotais terminators glāba Džonu Konoru no T-1000,Teslas (vai jebkuras citas pašbraucošās iekārtas) autopilotam arī ir jāpieņem aukstasinīgs lēmums pie jebkādiem apstākļiem darīt visu iespējamo, lai glābtu savu pasažieru dzīvības. Pat ja tas nozīmētu ietriekties haotiski skrienošu zombiju pūlī.

Jo ir grūti stādīties priekšā automašīnas pircēju, kas būtu gatavs pieņemt, ka viņa iegādātā auto smadzenes var nogalināt saimnieku, pirms slepkavības skaļruņos paziņojot «Vai! Cik skaists sunītis!».

FFF projektu vadības princips jeb fleksēšana

Praktiski visām radošajām profesijām ir viena kopīga īpašība: formulējot darāmos darbus, to izpildes termiņus var izstiept līdz bezgalībai, izmaksas palielināt līdz kosmiskiem apmēriem un rezultātā norakt projektu, atstājot to puspabeigtu vai vispār nepalaižot.

Ir naivi cerēt, ka projekta izpilde notiks tieši tā, kā plānots. Kāds saslimst, kādam iestājas radošā krīze, saplīst dators, nobrūk mākoņdati, piegādātājs atved nepareizās komponentes. Turklāt cilvēkiem ir arī dažādi priekšstati par to, ko nozīme izdarīt darbu.

Programmētājam līdz otrdienai bija jānodod mājaslapas funkcionalitāte. Pirmdien vakarā programmētājs aizsūtīja e-pastu par to, ka ir pabeidzis darbu. Otrdien tika atklātas vairākas kļūdas, kuru labošana tika noslēgta piektdien. Faktiski sanāk, ka programmētājs darbu pabeidza tikai piektdien.

Fix budget, fix time, flex scope jeb FFF principa būtība ir nodot darbu laikā un iekļauties noteiktajā budžetā, nepieciešamības gadījumā upurējot papildiespējas. Rezultātā darbs tiek izdarīts laikā, savukārt papildfunkcionalitāte paliek kā pievienotā vērtība.

Galvenais FFF metodes ieguvums ir punktualitāte gan no izpildītāja, gan no pasūtītāja puses. Turklāt izpildītājs, nevis pasūtītājs diktē noteikumus.

Klients pasūtīja mājaslapas mobilās versijas izstrādi. Tika izstrādāts tehniskais projekts un nolikts nodošanas datums. Līdz termiņa beigām no tehniskā projekta realizēt izdevās vien ceturto daļu. Mobilā versija tika palaista laikā, bet atlikušās vēlmes tika atstātas nākamajai mājaslapas uzlabošanas iterācijai. Darbs tika izdarīts.

Nav vienkārši pārslēgties uz fleksēšanas darba stilu, bet jau pēc pirmā projekta būs jūtams gandarījums. FFF metode vienlīdz labi strādā lielos un mazos kolektīvos, gan mākslinieciskās profesijās, gan jurisprudencē.

Fiksējam termiņus. Ja projekts netiek realizēts laikā, klasiski ir pārbīdīt izpildes termiņus. Bet laiks nav atjaunojams resurss. Salīdziniet projekta nodošanu ar Ziemassvētkiem. Nav iespējams pārcelt Ziemassvētkus. Ir iespējams nenopirkt dāvanas.

Fiksējam budžetu. Kad problēmas tiek risinātas, palielinot budžetu, projekta realizācija tiek lāpīta palielinot izpildes laiku vai arī palielinot darbinieku skaitu. Kā jau pirms tam noskaidrojām, laiku palielināt nav iespējams, savukārt papildus cilvēkresursi palēnina izpildes procesus un bieži vien noved pie vēl lielākām problēmām.

Fleksējam. Kad nav iespējams ziedot laiku, budžetu un kvalitāti, ar izslēgšanas metodi tiek izslēgtas (fleksētas) funkcijas. Vienkāršoti skaidrojot: no projekta tiek izmests tas, ko nav iespējams laikā paveikt.

Jebkurš cilvēks, pasūtinot kasti ar apelsīniem, jutīsies apkrāpts, ja saņems perfektus, nogatavinātus apelsīnus, bet tikai pusi kastes. Apelsīnu piegāde ir standarta procedūra ar atstrādātu loģistiku. Riski ir paredzami un jau iekļauti cenā.
Ar projektiem ir savādāk. Kolumba ekspedīcijā pāri Atlantijas okeānam bija nemieri, slimības, avārijas un negaisi. Un rezultātā viņš nemaz neatklāja zemi, ceļojumam uz kuru bija savācis finansējumu. Projekti ir kā reiz pielīdzināmi ceļojumiem, nevis apelsīnu piegādei.

Fleksēšana ir sāpīga. Dizaineri vienmēr būs sarūgtināti par to, ka kāds viņu zīmētais makets tiks izmests, programmētāji bēdāsies, ka superīgā, inovatīvā funkcija ir izmesta ārā. Bet visvairāk bēdāsies klients, kas izloloja savu vīziju par projektu, bet nesaņēma gaidīto rezultātu.

FFF metodē rezultāts ir tikai un vienīgi nodots darbs. Efektīvākai projekta vadībai to var sadalīt vairākos mazākos projektos un fleksēt katru no tiem atsevišķi.

Būvējot skrejriteni var atsevišķi izdalīt riteņu, rāmja, krāsojuma projektus. Pat ja neizdosies no pirmās reizes atrast ideālo riteņa rāmja toni, funkcionējošs skrejritenis tiks uzbūvēts. Klients būs ieguvis jēgpilnu rezultātu.

Es cenšos strādāt pēc FFF principiem jau pāris gadus un tas ir pierādījis savu efektivitāti pat tādos projektos, kuros esmu tikai konsultanta lomā. Plašajos internetos diezgan daudz informācijas par FFF principiem ir krievu valodā, bet angļu mēlē par to raksta vien īsos piemēros stāstos par projektu menedžmentu.

Būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā vēl kāds izmanto fleksēšanas metodes projektu vadībā un varētu padalīties pieredzē. Ja būs interesanti, uzrakstīšu par to kādreiz vēl.

 

Reāls stāsts. Atmest smēķēšanu pēc 20 gadu kūpināšanās.

Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.
Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.

Pirmo cigareti iešķieba par mani gadus piecus vecāka meitene. Kā jau svaigi izbūvēto daudzstāveņu stojkās pienācās, nedz tautība, nedz dzimums nebija šķērslis visa veida ārprātam. Ja to darītu mūsu bērni šodien, mēs visi sēdētu cietumā.

Piektajā-sestajā klasē man ar skolasbiedriem jau bija atstrādāta stratēģija, kā nebūt pieķertiem. Grauzām egļu pumpurus, turējām cigareti ar zariņiem (kā ar čopstikiem), mazgājām rokas notekgrāvju smirdīgajā ūdenī. Bija pat gadījumi, kad stiepām līdzi zobu pastu un birsti, bet tas nebija dikti prātīgi, jo vecāki ātri pamanīja zudumu no vannas istabas. Ziemā pēc uzpīpēšanas mājas nedrīkstēja rādīties vismaz stundu. Aukstā laikā dūmu smaka kaut kādā mistiskā veidā iesūcas un smird vairāk.

Pamatskolā man bija visai dūšīga fizkultūras skolotāja, kurai patika ne vien trīskilometrīgie krosiņi un tāllēkšana, bet arī medīt smēķētājus aiz šķūnīšiem pie skolas. Noķertos uz vietas nesodīja, vien atņēma smēķus. Sods bija nākamajā fizkultūrā, kad šī хорошего человека должно быть много veselības cīnītāja iesēdās klēpī un sāka moralizēt par dzīves jēgu vai interesēties par radiniekiem Dalbē. Es toreiz svēru ap 40, viņa tagad esot pašvaldības deputāte.

Septītajā klasē mācījos jau citā skolā un pat necentos slēpt to, ka dodos pīpēt. Tolaik mīļākās cigaretes bija L&M. Pārējie pīpēja Quattro, jo tās bija par diviem santīmiem lētākas un viņām pakaļ svieda šķiltavas, mūzikas izlases diskos, dvieļus un ko tik vēl ne. Tad ātri parādījās un tikpat ātri pazuda superlētā Elita Plus. Superīgi biezs dūms, patīkama garša, bet pēc smēķēšanas nesa tā, it kā nedēļu no piepīpēta naktskluba neesi gājis ārā.

Pie drauga dzīvoklī. Pēdējais gads Spīdolas ģimnāzijā (uz rokas jau ir žetongredzens).
Pie drauga dzīvoklī. Pēdējais gads Spīdolas ģimnāzijā (uz rokas jau ir žetongredzens).

Ar mani un man līdzīgajiem mācību iestāde cīnījās dažnedažādiem veidiem: draudi sūdzēties vecākiem, pēcstundas, paskaidrojumu rakstīšana, solījumi izsviest no skolas pēc trešā brīdinājuma. No manas mammas skolas direktore baidījās, jo teātrim naudu deva, bet manam sporta tūrisma pulciņam nē. Paskaidrojumu sagataves pirms tam jau biju sadrukājis uz mācību daļas printera, atlika tikai datumu un parakstu uzlikt, izvelkot no somas. Savukārt pēc kāda piecpadsmitā brīdinājuma es jau pats uzprasījos un uztaujāju, kad tad būs tas nelaimīgais trešais brīdinājums, pēc kura atskaita no skolas.

Skaidrs, ka tas viss bija absolūti bezjēdzīgi. Mums ap skolu pīpēšanas vietām bija savi nosaukumi, no rīta maršrutā autobuss–skola bieži vien izdevās nodragāt divas cīgas pēc kārtas. Ja pirms un pēc garā starpbrīža gadījās divas angļu valodas, tad mums bija gandrīz trīs stundas, lai vazātos apkārt un pīpētu, kur vien tīk.

Pēdējās ģimnāzijas klasēs piesakoties darbā, CV rakstīju «Patīk dzert kafiju, pīpēt un nenormēts darbalaiks». Avīžu laikā redakcijās jokoja, ka ērcīgs es esmu tad, kad organismā nav kofeīna un nikotīna balanss.

Kaut kad mēģināju muļķoties ar pīpi, bet tas sviests. Nav nekā labāka par cigareti.
Kaut kad mēģināju muļķoties ar pīpi, bet tas sviests. Nav nekā labāka par cigareti.

Nezinu, kad par cigarešu lietošanu uzzināja mamma. Es sapratu ka viņa zina tad, kad mani palūdza smēķēšanu kāpņutelpā pārcelt uz dzīvokļa lodžiju. Tobrīd es jau kūpināju pastāvīgi un uztvēru to kā praktisku piedāvājumu, nevis aizrādījumu.

Jāatzīmē, ka manā ģimenē pīpēja tikai vectēvs un onkulis. Onkulis deviņdesmitajos kā virsnieks bija spiests ar PSRS armijas paliekām pārvākties uz Omsku, tāpēc viņa ietekme bija minimāla. Vectēvs atmeta smēķēšanu gandrīz astoņdesmit gadu vecumā, jo pēc infarkta desmit dienas nogulēja slimnīcā. Atmiņas zudumu dēļ viņš nespēja atcerēties omes vārdu un kautrējās to atzīt. Tā arī sāka sūkāt konfektes cigarešu vietā un dara to joprojām. Bet es jaunībā zagu viņa pabriesmīgo klasisko, melno Elitu.

Es pīpēju vienmēr un visur. Biju kaifā no dzīves Itālijā, kur pīpēt varēja pat bankās. Man patīk cigarešu dūmi, esmu sajūsmā no procesa un ilgu laiku tas ir bijis arī svarīgs socializēšanās iemesls. Vai arī pierādījums manai bezkaunībai.
Es pīpēju vienmēr un visur. Man patīk cigarešu dūmi, esmu sajūsmā no procesa un ilgu laiku tas ir bijis arī svarīgs socializēšanās iemesls. Vai arī pierādījums manai bezkaunībai.

Es jums to visu stāstu, jo izdomāju atmest smēķēšanu. Uztaisīju skaitītāju un iekš tās lapas ik pa laikam papildinu stāstu par to, kā man klājas. Bet blogā pāris piegājienos mēģināšu izstāstīt, kā man gāja visus šos divdesmit gadus.

Turpinājums sekos

Farmaceiti–homeopāti un mudaks no Veselības ministrijas

Aizčāpoju uz bērnudārzu pakaļ dēlam. Pusčetros grupiņā ir seši bērni, kaut gan vajadzētu būt virs divdesmit. Manējais guļ gultiņā. «Gripas epidēmija, tavējam +39ºC pirms pusstundas bija», saka audzinātāja, sēžot sarkanām acīm pie galda un cenšoties neizslēgties. «Iedzer visīti pēc darba, vismaz kaulus nelauzīs», saprotoši atbildu.

Saģērbis četrgadnieku, kopā ar vecāko dēlu dodamies uz autobusu, jo plānā ir netālu dzīvojošās vecmammas apgrūtināšana ar slimnieku. Tāds nu ir pensijā aizgājušo darbaļaužu liktenis.

Maniem sīkajiem ir tieksme visur vākt jebkāda veida makulatūru. Pieteikuma anketas makdonaldos, taisnošanās par benzīna cenām statoilos, betona stiprības skalas kuršos, utt. Viņi ir tik ļoti norūdījuši mani pret spamu, ka man tas necik netraucē drukātā veidā.

Pa ceļam uz autobusu Klāvs dikti puņķojas un klepo, bet mums nav nevienas pašas salvetes. Pie pieturas aptieka. Ieejam iekšā un sīkie uzreiz pielīp pie spama stenda. Ieskatos. Kaut kāda zombēšana par homeopātiju.
—Tēti, drīkst paņemt?
—Nē, dēls. Šarlatānu tekstus mūsu ģimenē ienest nevajag. Pataupi muļķīšiem.
Saskatāmies ar aptiekāri. Viņa uzsmaida un uzreiz nomaina sejas izteiksmi uz «esmu jūsu rīcībā».
—Iedodiet paciņu salvešu. Sīkais dikti puņķojas un bez piedurknēm mums nekā nav. Saslimis ar gripu, tikko no dārziņa skrēju izņemt.
—Vēl kaut kas?
—Jā. Mēs ģimenē esam četri, un pārējie neesam vēl to gripu norāvuši. Vai vari iedod kaut ko profilaksei? Nu tur antigripīni–vitamīni vai kas jums tur ir.
Viņa nosauc četrus random vārdus, kas man absolūti neko neizsaka. Nodomāju, ka tas ir kaut kāds jauns Olainfarm izgudrotais medikaments.
—Ok. Dodiet.
—Kuru no četriem nosauktajiem?
—Labāko.
—Rekur šis. Pieci pilieni dienā bērniem, pieaugušajiem desmit. Ļoti iedarbīgs un visiem patīk.
«Gripa, profilakse, pilieni», es pārskrienu pāri paciņai. Būs labi, ja jau farmaceits iesaka. Tā es tiku pie Aflubin un atbrīvojos no astoņiem ar kapeikām eiro. 

Aflubin. Gripas un saaukstēšanās profilaksei un ārstēšanai. Pilieni iekšķīgai lietošanai, šķīdums. Homeopātiskas zāles .
Aflubin. Gripas un saaukstēšanās profilaksei un ārstēšanai. Pilieni iekšķīgai lietošanai, šķīdums. Homeopātiskas zāles .

Tikai mājās nāca atklāsme par to, ka mani ir apčakarējis cilvēks, kuram pirms stāvēšanas baltā halātā aiz stikla letes ir jāpavada vismaz seši gadi augstskolā.

Atplēsu paciņu. Dodu vecākajam piecus pilienus. Šis nošķobās, norij, bet uzreiz uzkož blakus stāvošo ābolu. Jaunākais izdara tāpat, piebilstot, ka esot nejēgā rūgtas tās zāles. Paņemu paciņu, lai pētītu saturu (to pirmspēdējo rindiņu joprojām neesmu pamanījis). Un tikai ieraugu, ka esmu sabarojis dēliem pilienu veidā šķaidītu spirtu.

Aflubin homeopātiskās zāles. Saturs.
Aflubin homeopātiskās zāles. Saturs.

Kā parasts cilvēks skatās uz homeopātiskajām zālēm? Skat, skat! Redz cik daudz tur dažādu zālīšu ir iekšā! Viss dabīgs. Google tante par šitiem daudz laba stāsta. Viss homeopātiskais ir dabīgs, nācis no dabas, tikai par dabu. Homeopātija ir dabas mīlestība, kas ārstē.

Pētot saturu, neviens nepamana tos Dx, kas ir starp zālīšu nosaukumu un mililitriem. Bet tieši tur visa sāls arī slēpjas.

Aflubin homeopātiskās zāles. Sastāva attiecība.
Aflubin homeopātiskās zāles. Sastāva attiecība.

No kurienes šīs proporcijas? Ļoti vienkārši. Paskatieties vēlreiz uz saturu. Homeopātijas pamatā ir 18. gadsimta vācu šarlatāns  Zāmuels Hānemanis, kurš izdomāja, ka jebkuru vielu var bezgalīgi ilgi šķaidīt ar ūdeni vai spirtu, un jaunizveidotais šķīdums nezaudēs savas īpašības, tās pat pastiprinās.

Tie Dx nozīmē, cik lielā proporcijā viela ir atšķaidīta. Piemēram, D6 nozīmē, ka pamatviela ir atšķaidīta ar ūdeni attiecībā 1:1000000 jeb 1:106. Attiecīgi, D1 vēl ir daudz maz saprotamā 1:10 proporcija, bet D12 ir 1:1012, kas nozīmē, ka ir samērā maza iespējamība, ka no tās vielas vispār kāda molekula šķīdumā palikusi. Nu iedomājieties, ka mēs Ķīšezerā iemetam citramona tableti, vienmērīgi izmaisām to pa visu ezera ūdeni. Un pēc gadiem diviem, kad ūdens ir pavisam vienmērīgi izlīdzinājis citramona tabletes saturu (jā, es saprotu, ka jau tagad tas izklausās slimi), mēs uz paģirām varam dzert Ķīšezera ūdeni un ārstēt galvassāpes.

Man tviterī neatceros kas ieteica vispār brīnumainu līdzekli Oscillococcinum. Tad nu lūk, šajā figņā atjaukuma proporcija ir 1:10400. Tiem, kam tas neko neizsaka, iesaku iepazīties ar onkuli vārdā Amedeo Avogadro. Strukturētajam ūdenim parādās loģiskas saknes, tā teikt.

Bet ar to viss stāsts vēl nebeidzās un vidējam latvietim jau tagad bija par daudz matemātikas un pamatskolas fizikas. Pasūdzējos par šo negadījumu tviterī:

Mr Serge tviterī par nopirkto aflubin

Tas izsauca ne mazāku vētru, kā iepriekšējā reize ar bulciņām. Man pat sāka pārmest, ka varbūt smēķēšanas atmešana nebija dikti veiksmīgs pasākums. Bet tad uz skatuves parādījās Latvijas republikas Veselības ministrs Guntis Belēvičs. И тут-то я афигел, дорогая редакция.

Guntis Belēvičs par homeopātiju.

Guntis Belevičs par homeopātiju.

Tviterī pēc tam pavisam pamatoti panesās tēzes par to, ka, ja jau Veselības ministrija atbalsta homeopātiju, Finanšu ministrijai vajadzētu atbalstīt numeroloģiju, Aizsardzības ministrijai paļauties uz astroloģiju, bet VID mēs varam maksāt nodokļus homeopātiski.

Bet es pateikšu vienkārši. Gunti, tu esi mudaks.

P.S. Aptiekas eksistē tāpēc, lai tu varētu aiziet pie apmācīta profesionāļa, kas tavu neandertālieša hiphopu spēj pārformulēt medicīniskā rakstura vēlmē. Pretējā gadījumā aptieku vietā būtu stends pārtikas veikalā un pie kasēm vēl viena lapiņa: Pārdevējs ir tiesīgs nepārdot aktīvo ogli pircējiem, kas nespēj uzrādīt augstskolas diplomu farmācijā vai medicīnā.

Latvijas Radio 4 raidījums par homeopātiju

Audio:

Video:

Skats.lv bilžu stāsta «’Aflubin’—no dažiem pielieniem līdz renstelei» ekrānšāviņš

Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei
Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei
Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei
Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei
Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei
Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei

Labojums. Attēlā ar Aflubin sastāva attiecību bija nepareizi minēta visu zālīšu procentuālā attiecība. 0,001% vietā pareizi ir 0,1%.

Papildinājums 2016.02.02. Šodien tika apmeklēts Latvijas radio 4 raidījums «Открытый вопрос», kurā ar Konstantīnu Kazakovu parunājām par šo tēmu.

Papildinājums 2016.02.03. Delfu tematiskā bloga Skats.lv džeki bija forši pacentušies un uztaisījuši patiesi smieklīgu kiču par Aflubin, bet farmācijas kompānija Omega Pharma, kas šo draņķi ražo, izdomāja piedraudēt un autoriem nācās rakstu izņemt. Bet, par laimi, pie manis nonāca raksta ekrānšāviņš (kas neskaitās oriģināls, ES tiesas lēmums, yo). Un šodien Linda Rulle no Latvijas Radio informēja, ka ir pieejams arī audio ar video, kas arī ir pielipināts klāt šim rakstam. Paldies rādžiņam.

Resnie, buļļa sperma un emocionāli veselīga pārtika

Uzsita dusmas ņemšanās ap skolās nopērkamo pārtikas produktu klāstu. Čakarējot prātu ar bulciņu un vēl dažu ēdienu katastrofālo neveselīgumu, skolu kafejnīcu sortimentu mēģina novest līdz dārgam absurdam, faktiski iznīdējot šo biznesa nišu kā sugu.

Neviļus iesaistījos milzīgā tviterdiskusijā, kuras nobeigumā no Ksenijas Adrijanovas izspiedu, ar ko tad visas bulciņas ir tik ļoti ļaunas. Lielākais bulciņu ļaunums ir tas, ka tās ēdot strauji pieaug cukura daudzums organismā un pēc tam tikpat ātri sarūk. Tāpēc nav sāta sajūta un gribas ēst vēl. Paliku gan bez skaidrojuma tam, kāpēc baltmaize, makaroni un citi miltu produkti, kurus ikdienā lieto katrs eiropietis, pēkšņi ir kļuvuši par kodolieročiem. Es gan vienu miltu neēdamo produktu zinu no bērnības, bet tieši tas esot ok.

Buļļa sperma uz kartupeļiem un gaļas.
Buļļa sperma uz kartupeļiem un gaļas.

Buļļa sperma

Pirmo reizi es ar šī brīnuma recepti sastapos kaut kur ap 1992. gadu. Mūsu mazā ciema skolā bija noteikts, ka bērniem ir uz maiņām jāiet strādāt dežūrās uz virtuvi. Gājām pa pāriem un sanāca iepazīt virtuves darbu vismaz divas reizes gadā. Un labi paēst. Un neiet uz stundām.

Ir tāda balta miltu mērce, kuru Latvijā pēc popularitātes var izkonkurēt ja nu vienīgi karbonāde. Īpaši ēdnīcās tā mērce tika gāzta virsū absolūti visam, sākot ar vārītiem kartupeļiem un beidzot ar sacepumiem. Mēs viņu bijām iekristījuši par buļļa spermu un es to nevaru ciest.

Pagatavošanas metode: izcepam visai skolai kotletes (der arī citi gaļu veidi). Pannas pārpalikumus (kotlešu gabaliņi un eļļa) ielejam palielā katlā un uz lēnas uguns, maisot, jaucam kopā ar miltiem, pienu un ūdeni, līdz masa sabiezē līdz vajadzīgai kondīcijai. Pēc tam var izkāst caur marli, ja ir par daudz gružu vai kunkuļu. Var gaļas cepšanas eļļas vietā izmantot eļļā apceptus sīpolus. Var vienkārši miltus ar ūdeni un pienu sajaukt, piegāžot gaļina blanku klāt. Būs vēl lētāk.

Pēdējo reizi buļļa spermu redzēju Vecrīgā restorānā. To padeva kā ekskluzīvu lietu kopā ar paprāvāku cepta jēra gabalu. Es labāk dzeru benzīnu, nekā ēdu šo brīnumu.

Emocionāli veselīga pārtika

Gadus piecpadsmit atpakaļ izveidoju sev pārtikas patēriņa principu, no kura atkāpjos ļoti retos gadījumos. Jebkam, ko tu ēd, ir jābūt tādam, ka tu to vēlies ēst. Ja cilvēks nevar ciest piena zupu vai auzu putru, piespiedu lietošana uzturā organismam nodara tikai ļaunumu. Dažiem tā ir jēra gaļa, citiem sēnes vai pīlādžogas.

Pārtikas tehnologi var izstiepties vai sarauties stāstot par ultranepieciešamību kaut ko patērēt, tāpat atradīsies omītes, kas brauks uz kaimiņvalstīm pirkt sāli bez joda, un bērni, kas dosies uz Maksimu pakaļ sūdīgai smalkmaizei un kolai. Iemāci tantei, ka sāls ar jodu konservēšanai netraucē. Bet bērnam ļauj izvēlēties starp eklēru (kas smērē rokas), skolu picu (tas plācenis ar majonēzi, vārītu desu un sieru) un sklandrausi (tā hreņ, kas maksā kosmosu un nav nekas īpašs). Lai domā, bet tu, kā vecāks, pieprasi dažādot skolas kafejnīcas sortimentu, un mainīt to sezonāli.

Tas pats attiecas arī uz vienveidīgu uzturu. Nevar visu laiku ēst kebabus, vienā brīdī piegriežas. Organisms pats sevi sakārto. Ja cilvēks saka, ka dienā regulāri patērē piecas bulciņas, uzdzerot tēju ar cukuru vai kādu saldo limpeni, tad šim cilvēkam ir jāiet pie ārsta. Ja skatoties mīļāko filmu par to čiksu, kas patiesi iemīlas, piņņājošais meituks izēd divas kastes ar Laimas končām, tā nav nekāda dižā bēda. Ja viņa to filmu skatās katru vakaru, tad ajūrveida diēta un šokolādes tirdzniecības aizliegums visā valstī nepalīdzēs, meičai galva jāpaārstē.

Resnos skolā nemīl

Katrā klasē vienmēr ir bijuši divi-trīs resnie. Ja nebija resnie, atradās garais, rižais vai tizlais. Bet parasti bija vismaz divi resnie. Un viņi cieta, jo viņus apcēla. Līdz vidusskolai visi resnie jau saprata kā nebūt resnam, vai arī adaptējās skumjām par apcelšanu. Vidusskolas izlaidumā apaļo bija stipri mazāk, kā pamatskolas. Tātad, ja grib, tad var arī paši. Labi, apcelšana nav tas labākas veids, bet nestāstiet man, ka tagad klasēs valda miers, saticība, mīlestība un neviens neapceļ resnos. Tagad tak skolās bez māsiņas, ir arī psihologi, palīdzības tālruņi un kas tik vēl ne.

P.S. Aizmirsu pieminēt narkomānes un vēža slimnieces pēdējā stadijā, kuras, acīmredzot, iziet rehabilitāciju Vecrīgas beķerejās. Man nav cita skaidrojuma, kā vienas un tās pašas dāmas var katru otro rītu iesākt ar neveselīgo, saldo baltmaizi ar kafiju un palikt slaidas.

Kino lietas un daži spoileri

Kin Dza Dza Star Wars

Ir kaut kāda neliela aizdoma, ka Holivuda lēnām iet uz galu. Vai varbūt smadzenēs ir noticis kaut kāds tikšķis, jo sāk interesēt Eiropas kino, saturīgi seriāli un brīvajā laikā arvien raujos prom no kustīgām bildītēm, priekšroku dodot burtu lasīšanai vai klausāmām baudām.

Tarantīno jaunajā filmā «The Hateful Eight», kuru neviens bez šaubām vēl nav redzējis, ja izmet ārā kadrus, kur visi aktieri pēc kārtas atkārto vienu frāzi, kā arī apgraiza viena un tā paša filmētā skata atkārtošanu, no trijām stundām pāri paliks vien kāda 30 minūtes Agatas Kristi stilā ieturēta stāsta ekranizācijas.

Zvaigžņu karu pēdējās filmas «Star Wars: The Force Awakens» sižetu var izstāstīt trīs paplašinātos teikumos. Dūda uz planētas-miskastes atrod robotu, kuram fleškā ir kartes fragments. Dūdu satiek nēģeris un viņi kopā atrod lāzerzobenu un citu robotu, kuram arī ir kartes fragments. Ik pa laikam pašaudoties un pastresojot, dūda pēc saliktajiem kartes fragmentiem nokļūst uz salas kaut kādā planētā, kur nodot lāzerzobenu viedam vientuļniekam. Beigas. Ja vien neesi džedaju/startrekistu kulta dalībnieks, pēc filmas sāksi raudāt par iztērēto laiku. Pilnīgi nekādas baudas.

Hobita grāmatu, kuru bērnībā izrāvu pāris vakaros, ekranizēja trīs pilnmetrāžas filmās, tā arī neparādot pilnā skatā visa stāsta galveno vaininieku—pūķi. Ar tādiem panākumiem, ja Holivuda kādreiz ekranizēs «Three Body Problem», tad tas būs Santa Barbaras garuma seriāls.

Reāli pietrūkst tā kaifa, kas bija deviņdesmito gadu bojevikos. Piemēram, kad otrajā Terminatorā viens terminators zvana otram un abi roboti mēģina viens otru pārliecināt, ka ir cilvēki.

Labojums. Iz Feisbuka gružu kastes izlīda tik labs attēls, ka nevarēju neuzlabot raksta titulbildi. Un, starp citu, es tikko kā rakstīju par šīs lieliskās filmas režisora autorbiogrāfiju «Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»».

Reāls stāsts. Paviršs un bezatbildīgais maketētājs.

Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.
Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.

Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.

—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.

Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.

—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.

Minikid veikala reklāmas baneris no vēstules pielikuma.
Minikid veikala reklāmas baneris (visticamāk saskaņošanai būvvaldē) no vēstules pielikuma.

Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.

Pirmā saskaņošana. Iespringstu uz paskaidrojumiem, lai zina, kam pievērst uzmanību.
Otrā saskaņošana. Galavarianta apstiprināšana.

Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.
Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.

Sarakste ar klientu, kuru tu nevēlies.

Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.

Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.
Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.