Ielu plānošana šobrīd ir gana populārs temats ne tikai Rīgā ar tās veloproblēmām, bet arī citur Latvijā. Katra novada vai pilsētas būvvaldē strādājošie cilvēki ir pieraduši skatīties uz lietām caur tikai viņiem saprotamām topogrāfiskajām kartēm, kurās parasts cilvēks meklē pieturas punktus ar minēšanas palīdzību. Kad kāds no malas mēģina ieteikt kādu savu plānojuma veidu pilsētai vai ciemam, lielākoties tas beidzas ar neko, jo abas iesaistītās puses viena otru nesaprot.
Daži apķērīgi cilvēciņi otrpus peļķei ir izveidojuši ielu plānošanas mājaslapu Streetmix, kurā ielas plānošana notiek interaktīvi, vienkārši bakstot klucīšus. Tā kā visi aktīvie interneta lietotāji ir ieguvuši fermu un citu sociālo tīklu spēļu kvalifikāciju, tad tikt galā ar šo rīku būs elementāri.
Protams, nevajag pārprast šī rīka jēgu un uzskatīt, ka tagad būvvaldē jūs gaidīs atplestām rokām. Tomēr vienkāršu skici savai idejai tagad realizēt būs daudz vienkāršāk. Streetmix izstrādātājiem ir arī ļoti sakarīgs blogs.
Ja ielu plānošanas problēmas interesē ikdienā, iesaku pievienot lasītājiem StreetsBlog lapu, kas stāsta par ceļu plānošanu ASV, gan no praktiskās puses, gan arī no politiskās. Kas nav mazsvarīgi.
—
Brīvā brīdī, pateicoties Lolitas dāvanai Ziemassvētkos, izgāju ātro kursu mazās lidmašīnas vadīšanā uz aviosimulatora, bet tas droši vien tāpat nevienu neinteresē.
Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».
Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.
14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.
Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.
Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.
Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.
Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.
Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.
Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.
Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.
Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.
Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.
Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.
Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.
P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.
Jebkura drukātā izdevuma elektroniskās versijas pirmās lapas vai vāka attēlam vienmēr ir jābūt pilnā papīra izdevuma formātā.
Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.
Ja pirmās lapas (vai vāka) attēls tiek ņemts no drukas sagataves faila, piemēram, pdf dokumenta, pie uzstādījumiem jānorāda attēla apgriešana pēc Crop box. Ja dokumentam nav pareizi norādītas apgriešanas malas, tad tās var no maketa nokopēt manuāli.
Vēl viens padoms, ņemot par pamatu elektronisko maketu attēla veidošanai. Ja drukai tiek izmantots specifisks vai tonēts papīrs (piemēram, avīžpapīrs), ir vērts ietonēt arī attēlu. Tad būs daudz skaidrāks priekšstats par produktu, ko vēlas parādīt.
Grāmatām, ja vien tas nav reklāmas nolūkiem, vajadzētu rādīt vāka izskatu arī bez supervāka. Un supervāku kā tādu, pēc grāmatas iegādes vajadzētu mest miskastē, jo grāmatas supervāka vienīgā funkcionālā jēga ir grāmatas reklāma. Katrs, kas tur mājās grāmatas ar supervākiem man atgādina dīvaiņus, kas telefoniem, datoriem un citām iegādātajām iekārtām nenoņem aizsargplēves, tādējādi it kā pagarinot iekārtas mūžu.
Esmu pārliecināts, ka praktiski visi veikalu, kafejnīcu, krogu, frizētavu un benzīntanku īpašnieki nezina, ka wi–fi logo, kas atgādina iņ-jaņ zīmi, ir aizsargāts. To izmantot drīkst tikai un vienīgi Wi-Fi Alliance biedri. Loģiski, ka kafejnīcai nav pamata būt Wi-Fi Alliance biedram, jo tā ir organizācija bezvadu iekārtu ražotājiem un izstrādātājiem, nevis alus tirgotājiem.
Bezmaksas wi-fi logo Rietumu bankas baneris lidostā Rīga. Foto: phlegmat
Bet informēt par to, ka kafejnīcas telpās wi-fi ir pieejams, gan būtu vēlams. Tāpēc wi-fi logo tiek čiepts internetā, pārzīmēts vai atdarināts. Piemēram, igauņiem wifi.ee zīmes publiski pieejamā interneta apzīmēšanai ir tipisks atdarinājuma piemērs. Ja Wi-Fi Alliance būtu Apple, bet Igaunija būtu Samsung, būtu tiesas prāvas.
Beidzot Wi-Fi Alliance ir sapratuši, ka nav jēgas čakarēties un jānāk klajā ar jaunu, vienkārši lietojamu wi-fi logo, ko arī visiem bez ierobežojumiem ļaut lietot. Darbs tika uzticēts kādam, kuram ļoti nepatika vienkāršība, kas bija melnbaltajam vispārzināmajam simbolam, tāpēc pieliktas tika arī krāsu variācijas. Un kur tad bez Museo fonta, kas šobrīd cīnās ar Helvetica par izmantotākās garnitūras titulu.
Wi-fi logo bezmaksas lietotošanai. Parastais un aizpildītā kuba variants mlenbaltā un krāsainā versijā.
Vēl atsevišķi ir divi logo veidi ar nosaukumu «Wi-fi hotspot», bet tos es akurāt neiesaku izmantot, jo hotspot kā termins nav aktuāls šaipus peļķei. Vismaz parastam cilvēkam pavisam noteikti. Un kur nu vēl tas, ka mēs esam eiropieši ar savām n+ valodām un to atbalstu. Pietiks ar euro un eiro.
Kaut kur interneta dzīlēs pavīdēja joks, ka vajadzētu uztaisīt un izvietot arī zīmes «Pieejami radioviļņi». AKKA/LAA šajā gadījumā varētu nākt ar iniciatīvu zīmei «Šeit tiek atskaņota fona mūzika». Ceru, ka AKKA/LAA šo blogu nelasa.
Vedot uz bērnudārzu jauno paaudzi vai arī gaidot, kad Klāvs un Jānis Džimmijs būs gatavs doties no izglītības iestādes projām, pietiek laika tam, lai izpētītu visu, kas atrodas apkārt. Virs bērnu skapīšiem, ja vien tie nav bērnu veidotie darbi vai rēķini par kādu no pulciņiem, ik pa laikam parādās dažāda informatīvi–izklaidējošā literatūra bukletu formātā.
Bukleti paligsvecakiem.lv un Ģimene un TV.
Man nav grūti saprast bukleta «TV un ģimene» (*.pdf) dziļāko jēgu pat rēķinoties ar to, ka TV mūsu ģimenē nav. Tomēr rodas sajūta, ka šo «visnotaļ nepieciešamo palīdzību vecākiem» ir veidojuši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar heroīnatkarīgajiem pēdējā stadijā un birojs viņiem atrodas Matīsa ielas policijas iecirknī.
Arī vizuāli daudz gaumīgāk veidotais buklets «paligsvecakiem.lv»(*.pdf) satura ziņā ir tikai kripatu baudāmāks.
Pārējo bērnudārza skapīšaugšu piedāvāto makulatūru par psiholoģisko traumatismu man bija slinkums ņemt uz darbu skenēšanai, bet priekšstatu tas rada. Bērni ir mūžīgā problēma, vecāki neprot ar bērniem apieties, viss ģimenes dzīvē ir pagalam slikti un tā tālāk.
Sāku klusiņām pa vienam tos bukletus stumt aiz skapīšiem spraugās, aizstājot ar paštulkotām publikācijām no Made by Joel lapas un skatos, ka tās ar apskaužamu regularitāti sāk pazust, lai pēc tam kopētā veidā parādītos uz kaimiņu grupiņas skapīšiem. Lai piedod bērnudārza direktore, bet iemācīties taisīt papīra pilsētu kopā ar bērnu man šķiet daudz vērtīgāks ieguvums ģimenei.
Mēs nevarējām ar Ramūnu tā vienkārši atstāt 200 sniegpārsliņu zīmējumus(*.rar), kurus uzdāvināju bloga lasītājiem. Emociju un nostaļģijas vadīts, palūdzu viņam uzrakstīt JavaScript skriptu, kas sniegpārslas izkaisa pār mājaslapu.
Bet tas jau būtu sīkums, ar tik bezjēdzīgu funkciju noteikti ir jādalās plašākām masām, tāpēc uztaisīju arī WordPress spraudni, kuru tika mēģināts iebarot plašajai WordPress lietotāju komūnai (paldies @Reinis_Me par konsultāciju).
Make snowflakes fall on your page and everyone be happy about it. Most usless plugin after «Hello Dolly» ever made.
Loģiski, ka tik bezjēdzīgu spraudni jau ir radījuši daudzi citi, tāpēc pat nopriecājos, kad WordPress administratori to noraidīja.
At this time, we are no longer accepting any more ‘snowflake’ plugins.
We’ve got a lot. Including Jetpack. There’s not a good reason for more.
Bet tāpēc jau mēs nebēdājām. Spraudnis ir lejuplādējams(*.zip) un uzstādāms jebkurā WordPress darbinātā blogā.
Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojums. 9. un 10. decembris.
Varonīgo atbildi saņēmu vienīgi no Valsts policijas 13. decembrī, kad sniegs jau sen ir nokusis ne vien no ceļazīmes, bet arī no ceļiem, un atbildei vairs nebija pielietojuma. Bet paldies, ka vispār atbildējāt.
Ja zīme ir aizputināta, tad tā nav spēkā. Zīmes tīra attiecīgā ceļa uzturētājs. (Via)
Atbilde tika ar lielām ovācijām uzņemta tviterī. Varot braukt tā, it kā ceļazīmju nebūtu. Bet ovācijām nebūt nav pamata. Neaizsnigušas ceļazīmes parāda, kāds fakaps iestāsies, ja brauks, tās neievērojot. Loģiski, ka visi brauca pēc atmiņas, nevis pēc fakta, ka ceļazīmes var neievērot visas tās piecas dienas.
Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojuma ceļazīmes, nobraucot no Vairogu pārvada.
Vadoties no Ceļu satiksmes noteikumu 99. panta, taisni var braukt no pa visām joslām. Pa trešo un ceturto, ja pirmā un otrā ir aizņemta ar vismaz vienu transporta līdzekli, bet šajā krustojumā reti kad nav katrā joslā pa autiņam. Turklāt papildus vēl uz centru varētu virzīties kravas automašīnas. Forši, ne?
Labi, Valsts ceļiem gar to nav daļas, policijai pie kājas (nav viņu atbildība), bet kāpēc satiksmes departaments pat nepainteresējās, par kuru vietu ir runa?
Pašīši jeb selfiji
Nav tādu selfiju vai pašīšu latviešu valodā. Hipsteru, īmo, whatever drazas nevajag popularizēt. Latviešu valodā ir ļoti skaists vārds pašportrets. Es patiešām neredzu, kāda šim vārdam būtu problēma, lai to nevarētu lietot arī turpmāk. Debīlu pašdarinājumu veidošana ir nodarbošanās, kurai krievu valodā ir lielisks nosaukums, kas sākas ar «ху» un beidzas ar «йня».
Saites uz slēgtām publikācijām sociālos tīklos
Šis vienreiz ir jāizbeidz. It īpaši kretinē valsts un pašvaldības iestādes, valstsvīri/sievas, kas publicē «ļoti būtisks jūsu viedoklis un novērtējums» tipa ierakstus uz Draugiem.lv portālu, kur saites saturs apskatāms tikai pieslēdzoties. Twitter to jau saknē iznīcināja — privāto profilu ierakstus nevar retvītot. Facebook vēl gadās pa kādai nepubliskai vietai, bet Draugiem.lv ir kā apsēsts ar šo «slepenības plīvuru».
Atsevišķs stāsts ir divpadsmit redirektiem caur saišu saīsinātājservisiem, tai skaitā sociālajiem tīkliem. Bet ar to laikam būs grūti cīnīties, jo vienkāršāk ir procesus automatizēt, lai spams iekrīt visur uzreiz un nav jāiespringst.
—
Kaut kā bija daudz sakrājies, bet nebija jēga atsevišķus ierakstus taisīt. Laikam dusmīgi sanāca. Lai nebūtu tik drūmi, Ziemassvētku dāvanā — 200 sniegpārslas *.svg formātā brīvai lietošanai (*.rar arhīvs). Jebkur un jebkad.
Atjaunoju maketu kalendāra maketam, ar kuru pāris gadus jau dalos.
Kalendārs, kurā visu pats var saplānot (2008. gada maketa paraugs).
Tipiski sienas kalendārus drukā uz krītota papīra un starp datumiem saliek nekam nevajadzīgas līnijas, savukārt kalendāra dienu maketā, papildus tam, ka sestdiena un svētdiena jau tā ir atzīmētas, vēl samet iekšā tonnu ar nevajadzīgu informāciju (vārdadienas, kuras mēs tāpat varam uzzināt, atverot jebkuru Latvijas interneta portālu; mēness fāzes, no kurām man ne silts, ne auksts; leģionāru, genocīda un kapu svētku piemiņas dienas, utt.) . Mani tas patiesi tracina.
Man vajag kalendāru, kurā pats varu ar jebkādu rakstāmo salikt vajadzīgo informāciju, un nekas netraucē šo informāciju uztvert, papildināt, labot vai izdzēst. Tieši tāpēc arī 2014. gada kalendārs būs tik vienkāršs, lai to sarežģītu varētu pataisīt tā lietotājs.
Būtiski ir tas, ka šo kalendāru var drukāt jebkādā izmērā. Tas var būt salokāms kalendārs ielikšanai kabatā vai milzīgs kalendārs, ko ielikt ofisā pie sienas un aizpildīt to kopā ar kolēģiem.
Aizbraukt uz Daugavpili vismaz reizi gadā man ir svēts pienākums, kas tiek realizēts kopš agras bērnības. Vienīgi nu jau izpaliek nedēļām ilgas dauzīšanās Stropu ezera dārzu rajonos, štābiņu celšana mežos un vizināšanās ar riteņiem apkārt Daugavpilij. Un tik un tā pilsētā katru reizi var atrast kaut ko jaunu.
Grafitti uz sienām Daugavpils mikrorajonos paliek arvien neinteresantāki.
Mani allaž pārsteidz tas, ar kādu rūpību cilvēki Daugavpilī spēj saglabāt lietas. Leģendārais «We don’t throw away things that are broken. We fix them.» šajā pilsētā iegūst materiālu apliecinājumu. Sākot ar ielu norādēm un apgaismes stabiem un beidzot ar tramvajiem, kas, par nožēlu, laikam tā arī netiks nomainīti uz jaunajiem.
Leģendārie kantainie tramvaji vēl joprojām spēj ripot uz priekšu.Svētku dekorācija uz apgaismes staba.Divu paaudžu signalizācijas sistēmas. Abas strādā.
Pilnībā pabeigts ir jaunais satiksmes mezgls, kas savieno Ķīmiķu ciematu ar pilsētas centru. Par šo megaprojektu es rakstīju 2012. gadā, kad tas vēl bija puspabeigtā stāvoklī. Bez Waze pārvietoties te ir nereāli, jo pat piekto reizi izbraucot cauri, tāpāt kaut kur nepareizi nogriezīsies. Navigācijas plānotāji šeit var braukt rakstīt pētnieciskos darbus, jo norāde uz centru ir tikai vienā vai divos apļos, pārējās vietās ir jāmin, vai tā ir īstā iela. Starp citu, par Waze runājot, tas ir jēgpilni izmantojams arī Daugavpilī.
Tilti Daugavpils jaunajā satiksmes mezglā.
Atsevišķs stāsts ir par Daugavpils arhitektūras pērlēm. Izkārtnes un reklāmas šajā pilsētā atgādina Polijas ceļmalas šausmas. Toties dažas ēkas ir pat tīri neko.
Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēku komplekss.
Tikai Daugavpilī jūs atradīsiet sētas žogu, kas ir uzbūvēts no fibo blokiem. 1:0 Daugavpils labā pret Polijas betona žogiem.
Betona žogs blakus restorāna ēkai.
Ja trāpat Daugavpilī, iesaku apmeklēt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju. Tur ir divas ekspozīcijas. Vēsturiskajā ir ļoti daudz ar Daugavpili saistītu materiālu, man pašam, protams, interesantākās šķita drukātās lietas (par tām atsevišķi kaut kad vēlāk uzrakstīšu), bet arī sīkajiem bija ko redzēt. Pilnā izmērā restaurēti rati, zobeni, monētas un citi artefakti, kā arī pirmās Daugavpils pils makets (Klāvs tur jau ar savām spēļu mašīnītēm pabraukājās, sorry, muzejnieki). Bet otrā ekspozīcija ir radusies, jo kāds no muzejniekiem ir fanātisks taksodermists. Sīkie bija autā un stundas vazāšanās vēstures ekspozīcijā jau bija aizmirsta. Paldies Jutai Voronei, ka pabrīdināja par izstādes apmeklējuma ilgumu.
Ekspozīcijā ir apskatāmi novadam raksturīgākie floras un faunas pārstāvji, parādīti izplatītākie biotopi: skujkoku un jaukto koku meži, aizaugošs ezers un tā piekraste, Daugavas ieleja. Šeit aplūkojami daudzi reti un aizsargājami augi un dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Bagāti un daudzveidīgi ir pārstāvēta novada kukaiņu fauna. Ekspozīcijā var iepazīties ar dažādiem dabas retumiem, atklāt daudzus dabas noslēpumus un iegūt jaunas zināšanas par Latvijas dabu.
Voblas mākslīgā akvārijā. Taksodermista sapnis.
Vakarā sagaidīja vēl viens interesants atklājums. Pie Ļeņina pieminekļa pagrabā uz Rīgas ielas ir atvērusies jauna iestāde Artilērijas pagrabi. Patīkama atmosfēra, apmeklētāji pārsvarā studenti. Alus gan te nav, tāpat kā pārējā Daugavpilī (biju cerējis uz kādu vietējā brūža ražojumu), toties vēl joprojām godā tiek turēts Tuļiks. Trāpījām uz Dabasu Durovys koncertu (īsi raksturojot — visu Latvijas populāro grupu b-sides dziesmas latgaļu valodā). Skaņa pat ļoti ok, ar ventilāciju viņi cīnoties. Žēl, ka nav virtuve un nestrādā svētdienās. Cerams, ka iešūposies un būs uz palikšanu.
No rīta uz pohām aizbraucām uz jauno pilsētas lepnumu — Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Daugavpils cietokšņa teritorija drīz būs tik sterili uzpucēta, ka atliks vien nojaukt ofiņiem būvētās hruščovkas, lai parādītu cara laika autentiskumu pilnā dailē. Bet pa kādai dailei ir atrodams.
Lielgabals un autobusu pietura.
Pats mākslas centrs ir pat ļoti ok. Viss līmenī, darbinieki laipni, apskatīties ir ko, tomēr nešķiet, ka tas varētu pulcēt Daugavpilī tūkstošus. Drīzāk tāds apmeklējums «ķeksīša pēc». Ja mākslas centrs pumpēs iekšā mākslinieku darbnīcas, visu laiku paplašinās ekspozīcijas un liks lietā interesantus paņēmienus, kā to visu parādīt (cepuri nost par to gliemežveidīgo ieeju pie vienas no reprodukcijām un fotografēšanās stendu), būs iemesls atgriezties vēl. Vispār man šķiet, ka šī varētu būt īstā vieta, kur veidot Latvijas laicīgās mākslas muzeju.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Viena no telpām Marka Rotko ekspozīcijā.Pētera Martinsona keramikas izstāde Rotko centrā.
Atsevišķa piezīme par kafejnīcu Arsenāls Daugavpils cietoksnī. Kaut arī sākotnēji apstulbām, ko kafejnīca izskatījās pēc pabieza restorāna, cenas nomierināja. Tomēr arī šeit alus nav un ēdiens ir stipri zem viduvējības.
Daugavpils centrālajā laukumā vīriņi gatavojas 11. novembra militārajai parādei.
Kamēr pilsēta gatavojās valsts svētkiem, mēs devāmies mājup, arī šoreiz iemēģinot jauno P80 šoseju, kas ir pilnīgs dizāsters, ja jābrauc ar bērniem. 60+ km garumā nav nevienas vietas, kur varētu normāli apstāties (pietura, stāvlaukums, atpūtas vieta, whatever). Vienā galā autobusu pietura ir pie Kokneses, otrā — Tīnūžos. Nobraukšana tumsā, miglas laikā kaut kādā neapgaismotā meža ceļā netika izskatīta kā iespēja.
Arī šoreiz tirgus nepārzinātājam Kristapa publikācijā tikai nosacīti ir saprotams, par ko ir runa. Labi, ka izvilkts vismaz svarīgākais, lai neapmaldītos procentu negatīvajās un pozitīvajās vērtībās, tomēr arī svarīgāko saprast ir grūti.
Aptuveni saprotams ir tas, ka kopumā vislabākos rezultātus uzrāda informācijas tehnoloģiju produktu grupa. Iedzīvotāji pērk retāk, bet dārgākus produktus. Stipri mazāk pērk mājas kinozāles un videokameras, toties daudz vairāk iegādājas GPS iekārtas. Pēc tam es apmaldījos.
Bet šoreiz man gribējās parādīt, kā pārskatāmāk var parādīt tabulas datus, kas atrodama Kristapa publikācijas beigās.
Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas dažādos produktu segmentos, miljonos latu.
Diemžēl man neizdevās saprast un atrast pusei Latvijas elektrotehnikas tirgus segmentu atšifrētus nosaukumus, tāpēc tos atstāju tieši tādus pašus, kādi tie bija oriģināli. Varbūt zinātāji var padalīties un tad arī to salabošu.
