Man šis raksts jau labu laiku stāv, jo biju pārliecināts, ka tā ir tikai kļūda, ko netīšam esmu paguvis piefiksēt. Izrādās, ka tas tā arī ir bijis domāts un vēl joprojām stāv.
Narvessen kafijas aparāta vadības panelis.
Man vienīgajam šķiet, ka vadības panelis ir debīls?
Lai saprastu to, ka lielā krūze ir atsevišķi jāpasūtina pirms tu izvēlies dzērienu, tev vajag izlasīt vismaz visu pirmo rindu ar pogām un tikai tad tu nonāc līdz uzrakstam «Lielā Krūze». Pievērsiet uzmanību, ka uzrakstīts arī ir pseidolatviski. Rēķinoties ar to, ka tās pogas ir speciāli taisītas (piemēram, pabāžot izdukātu lapiņu zem tās mīkstās plastmasas vai kaut kā līdzīgi), vai tiešām bija sarežģīti nonākt kaut vai līdz kaut kam šādam?
Narvessen kafijas aparāta variants ar pamanāmu lielās krūzes pogu.
Jo man jau kuro reizi ir nācies Narvessen darbiniekiem skaidrot, kādu tad es dzērienu paņēmu — lielā vai mazā krūzē. Loģiski, ka es gribēju lielu kafiju, bet, tā kā es sākumā izvēlējos kafiju un tikai pēc tam atcerējos par pogu «Lielā Krūze», tad lielā krūzē man kārtējo reizi tiek ielieta parastā porcija.
Īsāk sakot, sākam testēt touch screen iekārtu, kādas man nekad mūžā nav bijis (es pat iSūdus īsti lietot neprotu, kaut gan abos bāros man tie stāv interneta radio atskaņošanai). Varu vien pateikt to, ka šodien pirmā kontakta ievietošana man aizņēma tuvu 30 minūtēm, jo es vienkārši nespēju saprast, kā tas var būt, ka viss jābaksta ar pirkstu pa stiklu. Un vēl — ir aizdomas, ka nespēšu vēl kādu mēnesi pacelt klausuli vai piezvanīt pillā.
Areče arī vakara gaitā parādījās, ko ar to hujovinu var paveikt video jomā (neko nebakstīju, neko nelaboju, neko nemainīju, varbūt var vēl kaut ko paregulēt).
Areče. Mans pirms četriem gadiem uztaisītais kalendāra salikuma variants, ko dāvinu jums parasti Ziemassvētkos, izrādās nav bijis man vienīgajam prātā.
Mani šausmīgi izved no pacietības cilvēki, kas domā, ka viņu darbs ir vissvarīgākais uz planētas, bet tai pat laikā viņi nav spējīgi izdarīt elementāras lietas, kas tieši attiecas uz viņu profesiju vai veicamo arodu, tai vietā klārējot muļķības.
Man ļoti garšo kafija. Es domāju, ka es gadā noteikti par pāris desmitiem gramu palielinu vidējo Latvijas kafijas dzērāja izlietotās kafijas apjomus. Esmu sajūsmā gan no izcili pagatavota espreso, gan no parastas ar karstu ūdeni pārlietas mājas kafijas.
Un man šausmīgi besī santehniķi, kas man piepišās par to, ka es kafijas biezumus skaloju izlietnē.
Mani fascinē sabiedriskais transports. Man ir fetišs pētīt visu, kas ir ar to saistīts un mēģināt to ne tikai pielietot, bet arī adaptēt, izmainīt, uzlabot, pārveidot. Esmu jau minējis par SIA «Galss buss», kas mani nogādā no Silakroga līdz Rīgai un atpakaļ. Šī ir jauna pērle, ko pamanīju autobusā.
Galss buss. Informatīvās zīmes uz autobusa loga.
Tā kā ar vācu valodu esmu uz jūsGoogle Translator, tad cik varēju saprast, augšējais uzraksts nozīmē «Avārijas izeja», bet zem zīmējuma ir kaut kas par to, ka ir nepieciešams sprādzēties. Kamēr sēdēju autobusā un man bija slinkums vērt vaļā pārlūku uz mobilā, vienīgais, kas ienāca prātā: piesprādzējieties, lai avārijas gadījumā jūsu paliekas nebūtu jāvāc pa visu salonu.
Protams, ka es teju piečurāju bikses aiz laimes, kad ieraudzīju iespēju konvertēt no *.cdr uz *.ai. Par šādu konfekti es jau ļoti ļoti sen biju sapņojis. Bet nu protams, ka, vismaz priekš manis, šis pasākums beidzās ātri un bez panākumiem — UniConvertor atteicās vispār darboties, izmetot kaut kādu kļūdu ar paziņojumu pie jebkāda programmas izsaukšanas varianta. Сука.
Bet tas netraucēja man izmēģināt, vai tiešām Adobe Illustrator tagad spēj atplēst Corel Draw 9 un vecāku versiju taisītos failus. Lieta tāda, ka savulaik a/s «Dienas mediji» paspārnē sanācis ar šo kaku un tieši šo versiju strādāt, tāpēc diezgan daudz veco *.cdr failu saglabājies un ir interese tajos ieskatīties. Izrādās, ka ver gan vaļā, un gandrīz bez gļukiem. Pat tādus failus, kuros ievietoti ir rastra attēli apvienojumā ar vektoriem. Vienīgi jebkādus caurspīdīgumus vai citus efektus gan nomet nost. Bet nu neba jau mums par to bēdāties.
Nu un sakarā ar to biju izracis 2003. gadā taisītās preses kartes Jelgavas redakcijai (iznāca un vēl joprojām zem viena jumta iznāk divas avīzes — «Zemgales Ziņas» un «Novaja Gazeta»). Pilnīgi nagi niezēja nedaudz pačakarēties, pie reizes pārbaudot atsevišķo elementu dzīvotspēju (lasi — vai *.cdr fails ir korekti atplēsts uz Illustrator).
Zemgales Ziņas. Preses karte. 2003. un 2010. gads.
Tā, uz šo brīdī visiem vajadzētu jau būt aizmirsušiem, par ko ir šis raksts un es varu muldēt arī par citām tēmām.
—
Tā, ja būsiet tik tālu izlasījuši, tad gan jau arī tas šķitīs būtiski — blogam pieci gadi aiz muguras. Patiesībā īstā dzimšanas diena un pirmais ieraksts šādā veidolā un tieši šajā adresē ir datējams ar 15. septembri, jo pirms tam es rakstīju par visu iespējamo SV.LV, kas vēlāk pārtapa par kultūras portālu un tagad ir pārvērties par fotoarhīvu.
Neatcerēšos pirmavotu, bet informācija šur tur ir pavīdējusi. 1. oktobrī BT1 Starptautisko izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies konference «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai», ko organizē Latvijas dizaineru savienība. Pirmajā brīdī biju pozitīvi pārsteigts, ka tāds pasākums tiek rīkots, jo dizaina, it īpaši funkcionālā dizaina joma Latvijā ir ārkārtīgi zemā līmenī un šāda veida pasākumi ja nemaina, tad vismaz virza uz pozitīvām pārmaiņām.
Pietiks ar ievadiem un ķeramies pie daļas «Mr. Serge atkal visu apdirš».
Ieeju konferences mājaslapā, lai izpētītu, kas tad tur notiks un ko man ir iespēja uzzināt jaunu, ar ko komunicēt.
Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.
Nerunājot par šausmīgu teksta noformējumu, ar īpašu tizlumu izceļas navigācija. Pietiktu papildus izcelt izvēlēto sadaļu, un nebūtu jādiršas un vēl vienu reizi jāraksta, kur tad šobrīd mājaslapā mēs atrodamies.
Valodas izvēlne ir izcili muļķīga. Ja es esmu tipisks eiropietis, kuram nav ne mazākās nojausmas par Latvijas karogu un kur nu vēl latviešu rakstību, es nekad mūžā neizdomātu, ka sānu slejā pirms logotipu grēdas ir noslēpta valodu izvēlne (kas strādā tikai dažās lapās).
Turpinot vazāties pa lapu es saprotu, ka navigācija iekārtota muļķīgi absolūti visur: uzbraucot uz «Lektori» paveras vaļā izvēlne ar trīs lektoru vārdiem, bet aktīva ir arī saite uz uzrakstu «Lektori», uz kuru uzklikšķinot atvērsies tukša lapa ar saturu:
Lektori
Viss par visiem.
Lai ko tas arī nozīmētu, šāda laža ir absolūti visā navigācijā, kur ir iebāztas apakšsadaļas. Tos pašus lektorus varēja elementāri samest vienā lapā.
Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.
Iegūstam normālu, pārskatāmu lapu ar publicētajiem lektoriem.
Un tagad seko kolosālākā daļa, kas bija par pamatu šī raksta rakstīšanai — sadaļa «Pieteikšanās».
Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».
Šausmas būtu maigi teikts. 2010. gadā, kad visa pasaule runā tikai un vienīgi par elektronisko komunikāciju, web 2.0, 3.0 utt., mēs redzam šausmīgi samestu tekstu, kurā ir aicinājums lapas saturu pārkopēt sava e–pasta klienta logā un nosūtīt papildinātās rindiņas uz e–pastu (kuru maketētājs paslinkoja ielikt kā saiti). Bļa.
No Twitter komunikācijas:
@mrserge: @onkulis Cik ilgu laiku aizņem WordPress uztaisīt 10 lauku reģistrācijas formu, kuras aizpildītais saturs nosūtās uz e-pastu?
@rolandinsh: @mrserge 2-3 min! :)
@onkulis: @mrserge 15 min
15min no sava dārgā laika dizaineri ir pažēlojuši, lai aplaimotu ar normālu, pašsaprotamu pieteikuma formu.
Un tā vēl nav visa katastrofa. Dodamies uz sadaļu «Karte». Divi *.jpg bilžuki ar Google kartēm. Un tie paši greizi, jo norādīts ir nevis tas, kā nokļūt no lidostas līdz Ķīpsalai, bet gan atpakaļceļš. Nezinu, kā ir pārējiem Latvijas dizaineriem, bet vismaz mani parasti interesē, kā uz nezināmu vietu nokļūt, jo atpakaļceļu vienmēr var vai nu atcerēties, vai noskaidrot uz vietas. Un ielikt interaktīvu karti arī sastādīja problēmas, man tas aizņēma minūti.
Nu un punktu visam pielika aptauja, kas ir pieejama lapā. Es nemaz nesākšu stāstīt par to, ka tādu anketu negribēs pildīt 80% cilvēku brīdī, kad būs nokļuvuši līdz trešajam jautājumam. Par pašu formātu: links uz *.doc formāta failu, kas ir jāaizpilda rociņām — arī failā nepietika pacietības uztaisīt ķekškastes klikšķināmas, tā vietā simbols ir jāaizvieto ar citu simbolu, savukārt «cits variants» gadījumā, jāiezīmē visi specsimboli, kas domāti kā līnija un jāraksta tad savs teksts. Vislielākā jautrība sākas brīdī, kad ir jāatzīmē vērtību skala no 1 līdz 5. Kā, ibio, man to ciparu iezīmēt? Treknu pataisīt, fonu likt? Un jebkuram vidusskolas beidzējam Latvijā tas, kā formas Word dokumentā taisīt, būtu bijis skaidrs jau gadus atpakaļ, bet te tak mēs runājam par profesionāliem dizaineriem!
—
Tā, un tagad par to, kāpēc es tieši uz šo lapu tagad izlēju savu žulti. Man ir savi uzņēmumi, kas ir saistīti ar klientu apkalpošanu. Tai skaitā arī nelielos daudzumos ņemos ar dizainu. Un uzsvaru arvien vairāk es lieku nevis uz vizuālo dizainu, ar ko Latvijā saprot vārdu «dizains» lielākoties gadījumu, bet gan tieši ar funkcionālo pusi. Sākot ar to, cik lielam ir jābūt bāra galdam, kā visefektīvāk nodot pašvaldības informāciju sabiedrībai un beidzot ar izvēli starp Google Maps vai Jāņa sētas risinājumiem elektroniskajām kartēm mājaslapās.
Man vemt gribās, ieraugot so called dizainerus un viņu superasociācijas, ja viņi nespēj uztaisīt funkcionējošu, lietotājam draudzīgu konferences mājaslapu, kas maketētājam aizņēma maksimums 30 minūtes praktiska darba. Ja es rīkotu konferenci, kuras pamatmērķis ir veicināt dizaineru sadarbību ar uzņēmējiem, es pie tās mājaslapas būtu nopisies diennaktīm ilgi, lai radītu reprezentablu produktu, kas tiešām aicinātu apmeklēt konferenci.
Šajā gadījumā ir skaidri redzams, kā absolūti bezjēdzīgi ir iztērēta Latvijas Kultūrkapitāla fonda, Latvijas investīciju attīstības aģentūras un vēl dažu labu organizāciju nauda.
Nu jau laikam gadus divus vai trīs internetā pie visām kolekcijām ar kolosālām vizītkartēm ir atrodams arī šis garadarbs.
Pola Nilsena vizītkarte.
Ja jūs arī esat starp tiem, kas uzskata, ka šī vizītkarte ir kreativitātes kalngals, tad varu pavisam droši apgalvot, ka kreativitātes jomā jums nav ko darīt.
Man būtu ārkārtīgi interesanti skatīties, kā viens cilvēks mēģinātu Polam piezvanīt, no šīs vizītkartes mēģinot nolasīt numuru un ievadīt to telefonā.
