Karstuma pārņemtā Kijeva sagaidīja ar sasodīti lielu mīlestību, par ko šai pilsētai nevar nepateikties.
Ukraina. Kijeva. 9.–11. jūlijs, fotoatskaitē.
Birka: Ceļojumi
13. — 15. novembris. Daugavpils
Daugavpils ir pilsēta, kuras esamība Latvijas teritorijā tīri ģeogrāfiski nebūt nenozīmē šīs dīvainās pilsētas un to iedzīvotāju esamību Latvijā kā savādāk. Pilsētas pamatiedzīvotāji ir poļi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, kam seko krievi un latvieši.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.
Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.
Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.
Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).
Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.
Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.
Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).
Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.
Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.
Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.
Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.
Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.
Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.
Un vēl protams mans mīļākais fetišs.
Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.
Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.
Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.
Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.
Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.
Dzelži un vadi, kas tiek ņemti līdzi uz festivāliem
Kaut gan pēdējā gada laikā praktiski necik neesmu nodarbojies ar fotožurnālistiku, ienāca prātā, ka uz dažiem festivāliem šogad paņemšu pilno ekipējumu. Gribēju padalīties ar jums, kā tad pilnais ekipējums izpaužas.
1. Digitālā spoguļkamera un objektīvi
Pamata darba objekts, bez kura nevar šobrīd iedomāties sakarīgu reportāžu laikā.
Šajā komplektācijā vēl bonusā nāk arī zibspuldze. Kopsummā vadu mučkulis, kas tam visam nāk līdzi:
— kameras akumulatoru lādētājs
— zibspuldzes lādētājs
— karšu lasītājs
— rezerves atmiņas kartes
— rezerves akumulatori kamerai
— rezerves akumulatori zibspuldzei
— tīrāmie līdzekļi objektīviem un kamerai (vienmēr kāds nocūko pie kādas skatuves tev visu tehniku)
2. Analogā spoguļkamera (tā kā man abas ir Canon, tad stikli nav atsevišķi citi jāņem līdzi)
Tiek ņemta, lai apmierinātu savas vēlmes pēc īpaši sulīgām bildēm, kas kādreiz (iespējams) varētu nokļūt kādā izstādē vai arī rotāt kādu sienu.
— čupa ar dažāda veida filmiņām (simtnieces dienai, dipiņi dienas īpašajiem kadriem, astoņsimtnieces vakaram un naktij, tūksttotssešimtnieces nakts vipendroniem)
3. Alkofoto (tautā saukts par ziepjutrauku)
Principā tiek ņemts tikai viena iemesla dēļ — kad vairs negribas bildēt un ir jau sasniegta kondīcija, lai var iet apkārt vazāties un netīšām kaut kam uzduroties kaut ko arī iemūžināt.
— papildus akumulators
— akumulatora lādētājs
— papildus atmiņas kartes
4. Portatīvais dators
Ja ir sarunāts sūtīt pastāvīgas reportāžas, lai var ātri izskriet cauri safilmētajam materiālam un sagatavot labākās/vajadzīgākās bildes sūtīšanai. Citreiz pavisam lieti noder, ja ir uzdevums sabildēt kaut kādu nebūt mākslinieku, kuru tu reāli nepazīsti. Iemet Google meklētājā nosaukumu un paskaties, kas tas ir, lai var arī kādu aizskatuvi noķert, ja pēkšņi kaut kur pamani.
— strāvas vads ar barošanas bloku
— tīrāmie līdzekļi monitoram (Afigenna ātri paliek putekļains. Īpaši sausā laikā.)
5. Mobilais telefons
Baltijas un dažās Eiropas valstīs ir noderējis, kad nav bijis interneta pieslēgums un izdevies dabūt par sakarīgiem tarifiem vietējo 3G vai tamlīdzīgu. Nu jau vairākus gadus praktiski visi organizatori izmanto mobilo tālruņu sarakstus, lai informētu par gaidāmajiem notikumiem preses teltīs vai arī pie kādām no skatuvēm, kas nav izziņoti programmā iepriekš vai arī ir paredzēti kā pārsteigums.
— rezerves akumulators
— lādētājs
6. Pārējie pričendāļi
— karšu lasītājs (lai no abiem fotoaparātiem varētu bildes pārmest uz datoru)
— sadalītājs vai mazs pagarinātājs (lai var kaut kādā bodē vai preses teltī atstāt lādēties to, kas ir izlādējies)
— čupa ar polietilēna maisiņiem dažādos izmēros (Ja ir lietus, tad visu var samest pa maisiem. Ne vienmēr, bet 40% gadījumu spēj glābt situāciju.)
— jebkāds personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju, bet vēlams — pase
Viss augstāk minētais satilpinās maksimums divās somās — viena ir mugurene, otra ir plecu soma. Vēl papildus var paņemt jostu optikai, bet tad nu gan īpaši daudz staigāt negribēsies un trešajā dienā būsi gandrīz miris.
7. Papildus īpaši atzīmējamās štelles
— maziņš blociņš ar viegli izraujamām lapām un zīmuļu čupa (Lai var atstāt kontaktus tikko iepazītiem cilvēkiem. Zīmuļi mitrā vai putekļainā laikā neniķojās, tāpēc daudz parocīgāki rakstīšanai.)
— mugurenē iebūvējamā dzeršanas paka ar trubiņu (Ir tādas mugurenes, kurā iekšā tās jau nāk pēc noklusējuma. Sapildi pie telts dzeramo un vari pāris stundas vazāties ar brīvām rokām, ik pa laikam pasūcot, kas nu tev ir sajaukts tajā līdzi ņemamajā. Netraucē strādāt un tai pat laikā nav jāsiekalojās, ja pirmajās rindās kāds sūc aliņu.)
— saliekamais alkotūrista komplekts (nazis, attaisāmais, korķa viļķis, dakšiņa un karote)
— viegli salokāma plāna, bet silta vējjaka (jo vakarā var ātri palikt auksts, bet līdz teltij tālu un tūliņ kaut kas jāredz pie skatuves)
Par pārējiem pribambasiem, kas ir jāzin katram es te nestāstīšu, jo higiēniskās paketes, kondonus un cigarešu paciņu kalnus jūs paši savai eksistencei izdomāsiet, bet ievalkāti šņorzābaki un labas konversenes ir absolūti pašsaprotamas lietas.
8. maijs — 10. maijs. Austrija. Linca. Vīne.
Ir tāda jocīga vieta, kas (vismaz man noteikti) saistās tikai ar jodelēšanu, Mocarta šokolādi, kaut kādu milzīgu baznīcu, šniceli un varbūt vēl arī dažu ietekmīgu organizāciju mītnes vietu. Nedēļas nogalē kā reiz sagadījās tur nokļūt. Pareizāk sakot, ceļojums aizsākās Vīnē, tad paciemojos vienu vakaru Lincā un nākamo diennakti atkal pavadīju Vīnē.
Tā kā Lincā biju tikai uz vienu pasākumu, tad neko no pilsētas neredzēju (ja nu neskaita to, ka no rīta laukumā blakus viesnīcai mūs modināja pūtēju orķestris).
Uz galvenās šopinga ielas Vīnē šobrīd notiek ļoti plaši ielas seguma remontdarbi. Tieši tūrisma sezonas pirmajās nedēļās. Kā izrādījās, vietējās pašvaldības divas pretējo partiju sievieškārtas domnieces sešus mēnešus kasījās par to, kādiem ir jāizskatās jaunajiem lukturiem uz remontējamajām ielām, tāpēc visi remontdarbi ir sākušies tikai tagad. Varu tikai iedomāties, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, ja šīs esot bijis grandioza mēroga kašķis vietējā politiskajā dzīvē. Jauno lukturu, starp citu, uz ielām vēl nav.
Ja vien jūs galīgi nesajūsmina vietējā arhitektūra, kuru sabiedroto spēki nepaguva II Pasaules kara laikā izdemolēt, tad Vīnes centrā bez iepirkšanās vispār nav ko darīt. Pat krogi ir samērā dārgi. Toties takši gan ir sakarīgās cenās (Baltezers — Centrs man izmaksāja 17 eiro), lai aizmuktu uz nomalē esošajiem vīna lauku krodziņiem. Visu pārējo laiku var pavadīt bezmērķīgi klīstot pa ielām, iegādājoties ķirbju sēklu eļļu (uzlabo potenci, lieliski tiek galā ar cūku gripu un badu Āfrikā).
Šādi klejojot daudz ko interesantu var gan pamanīt, bet labi vien ir, ka tam nav jāvelta vesela diena, bet gan dažas stundas. Ik pa laikam, piemēram, sastopies ar interesantu skatu — blakus luksoforiem izvietotas saules baterijas.
Virs katras gājēju pārejas ar luksoforiem ir video novērošanas kameras. Laikam, lai materiālu Amerikas šokējošajiem video varētu uzfilmēt.
Un kā jau pienākas kārtīgai kapitālisma pilsētai, ir sastopami arī savi bomzīši. Lielākoties gan tie ir daudzreiz vizuāli baudāmāki par Rīgas ielās redzamajiem un, vismaz man, neviens no viņiem neuzbāzās. Pievērsiet uzmanību ceļazīmēm.
Visiem cilvēciņiem uz visām ceļazīmēm noteikti būs hūtes. Kā vēlāk vakarā, krogā malkojot viskiju ar svaigu rīzlingu tika secināts — ādas bikses ar lencēm un bumbulīšus pie zeķēm vīriņi pazaudējuši evolūcijas procesā.
Un uz ielām ir arī sirdij tuvāka dzīvesveida pārstāvji, ar kuriem tieši desmit minūtes vēlāk dzērām aliņu vietējā gadjužņikā. To gan šeit ļoti prātīgi māk nomaskēt un nezinātājs nekad mūžā to neatrastu.
Vīnes vecpilsētā ir kolosālas autobusu pieturas, kas lieliski iederas lokālajā šauro ielu labirintā un netraucē nedz gājējiem, nedz lielāku gabarītu transporta līdzekļiem. Latvieši šo stabu noteikti būtu ierakuši tieši ietves vidū.
Katram maršrutam pie staba piekarināta karte, lai varētu saprast, uz kurieni pālī var netīšām nokļūt. Tieši tāpat zemāk maisiņos ir sabāzti katra maršruta atiešanas laiki.
Katrā ziņā samērā garlaicīga pilsēta bez īpašām izklaides iespējām (vietējais Depo naktī arī tika apmeklēts, bet attieksme bija pietiekami nelaipna, lai to īpaši jums nepopularizētu). Ja nu sanāk kādreiz šeit nokļūt, īpaši nedomājot iesaku kāpt taksī un braukt uz ziemeļu rajonu krodziņiem, kas oficiāli strādā tikai līdz pusnaktij, bet neoficiāli — līdz pēdējam klientam, kas vēl ir spējīgs kaut ko iedzert.
Ein Schnitzel von Wien über alles!
Ko es ieguvu no brauciena uz Somiju?
Tā bija garākā nakts no piektdienas uz pirmdienu, kāda līdz šim manā mūžā ir bijusi Somijā. Es noteikti visiem iesaku apmeklēt šo brīnišķīgo studentu pilsētu, kurā, ļoti iespējams, ir vairāk krogu, nekā veikalu un katrs otrais cilvēks ir profesionāls mūziķis.
Pirmkārt jau tas bija pirmais lidojums gan mazajai Patrīcijai, mana drauga un biznesa partnera meitai,
gan arī manam dēlam Jānim.
Izrādās, ka zīdaiņiem ir speciāla josta, ar kuru jāsprādzējās lidojuma laikā. Jēgu gan es no tās jostas tā arī neatradu, jo tā tiek vienkārši aplikta viņam ap vidukli, otru daļu aizbāžot aiz pavadošās personas jostas. Avārijas gadījumā vienīgais, kas varētu pie šāda mehānisma notikt—pārraut bērnu uz pusēm.
Uzreiz pie atlidošanas iekārtojāmies fiksi viesnīcā un devāmies uz pirmo koncertu (grupu Folke Westside pavisam drīz satiksiet arī Latvijā).
Bet vēlāk mūs sāka barot ar šņabja uzlējumu, kurā pievieno Fisherman’s friends sūkājamās konfektes.
Principā ar to pietiek, lai līdz pirmdienai pārējo varētu atcerēties vienīgi no fotogrāfijām.
Šajā pilsētā ir vietas, kur nedrīkst pastaigāties ar bērniem.
Bet ir vietas, kur var gan pastaigāties ar bērniem, gan braukt ar riteni.
Bet podu brilles viņi stiprina pie sienām, lai dzīve interesantāka, laikam.
Uz uz sienām nezīmē krāniņus.
Un vispār, tajā galā sievietēm nav problēmas to visu rādīt ne tikai zīmētu uz sienām.
Bet tie, kam vairs ne īpaši gribas kaut ko rādīt, nodarbojās ar daudz inteliģentākām nodarbēm.
Bet šādi izskatās īsts alkotūrista virtuves komplekts: makgaiverene, divpadsmitgadīgs viskijs, elektriskā plītiņa, alko foto, cigarešu paciņa un uzdzeramais.
Starp citu, tur fonā stāv divas pudeles, kurās tika tā pati mikstūra ar piparmētru končām un šņabi gatavota mājas apstākļos.
Recepte ir vienkārša—uz litru šņabja nepieciešamas sešas paciņas ar Fisherman’s friend končām, kuras samaltā veidā sapilda pudelē. Visu to pasākumu diennakti notur ledusskapī un, ja atcerās, tad dažreiz arī sakrata, lai viss tā labi samaisās.
Jā, starp citu, tā kā šī ir studentu pilsēta, tad iebraucēji no citām valstīm parasti nav diez ko priecīgi satikt sev līdzīgos. Sveicieni no Igaunijas.
Dažkārt ir pavisam skaidrs, ka blakus atrodas lielvalsts, kura brauc uz šejieni pirkt citā lielvalstī ražotas kedas.
Pēc kārtējās piparmētru devas mēs dodamies tur, kur ir ļoti forši.
Protams, ka tur mēs esam kopā.
Jess. Peiseress. Esmu atpakaļ Latvijā.
Pēc vairāk nekā nedēļas daudzīšanās un kārtējā soda (pirmais bija Polijā, braucot no Tom Waits koncerta Prāgā), šoreiz gan Čehijas varasvīriem, esmu atgriezies Latvijā. Sziget festivāls Budapeštā šogad ir noritējis pat ļoti skaisti, savukārt bez muzikāli-alkoholiski-kulturālās programmas noticies arī kāds cits bonuss, t.i. — esmu nolēcis no 80m augstuma ar gumiju. Interesants ir fakts, ka tajā laikā 80m zemāk man spēlēja Iron Maiden un dziedāja ap 60 000 liels skatītāju pūlis. Mana mīļotā sieviete iemēģināja Sony alkofoto īpašības uzņemt video, kas tad arī ir redzams še.
Esmu atpakaļ no Odesas un vēlreiz par Nordea Rīgas maratonu
Uhh. Odesa ir fantastiska pilsēta — aptuveni kā Rīga pirms gadiem desmit. Tikai cenas ir tādas pašas, kā pie mums. Nav ne mazākās nojausmas, kā cilvēki tur var izdzīvot. Bet par to es vēl pastāstīšu vēlāk.
Šodien atsūtīja saiti uz bildēm no Nordea Rīgas maratona, kur var redzēt manu fotofinišu. Forši.
Boršs ar pampočkām un Adobe Share
Žma pasaran!
Esmu atgriezies no Ukrainas un tuvākajā laikā noteikti pastāstīšu, kā man gāja (nē, tas nebija kaut kāds blogeru salidojums, es braucu futbolu spēlēt), bet tai laikā izmēģiniet Adobe Share produktu un pastāstiet, kā jums viņš patīk. Man jau nu tā Flash izrīkošanās uz Firefox ar atmiņas ēšanu ne visai patīk.