Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.
Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.
Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.
Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.
Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.
Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.
Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.
Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.
Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).
