Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.
«Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».
Kad Aleksandrs Grīns un «Dvēseļu putenis» nonāca līdz manām acīm obligātās literatūras formā skolā, biju pārsteigts, ka skolotāja var prasīt mums lasīt par ķiverē asinīs peldošiem smadzeņu gabaliem. Toties tas bija īsts un neviltots priekšstats par karu un tā apstākļiem, kuru nespēja sniegt «patriotiskās» kara filmas. Tīts Aleksejevs ir radījis ko līdzvērtīgu, pirmās personas stāstījumā aprakstot 11. gadsimta nozīmīgāko vēstures notikumu Eiropā.
Pēc tam, kad biju izmalies cauri Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgainajam tekstam Kristīnes Našenieces tulkojumā, Tīta Aleksejeva «Svētceļojums» ar Maimas Grīnbergas debešķīgo tulkojumu bija kā auksts baltvīns karstā vasaras vakarā.
Grāmatu silti iesaku gan tiem, kas rod baudu iedziļinoties cilvēces vēsturē, gan tiem, kas gūst baudu no skaistas valodas. Bet jo īpaši grāmatu vajadzētu izlasīt visiem reliģiozi noskaņotajiem, kas uzskata, ka «kristīgās vērtības» ir pamatoti ierakstītas Latvijas Satversmes preambulā. Piedodiet, bet dēļ krusta kariem vien man kristīgās vērtības ir ļoti nepieņemamas.
Starp citu, Tīts Aleksejevs par grāmatu «Svētceļojums» 2010. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. To pašu balvu Jānis Joņevs tikko saņēma par ģeniālo «Jelgava 94».
Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.
Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.
Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).
Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.
Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.
Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.
Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari Tomāts Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.
Pēdējais līdz kauliem īstais «Mēs Tornim» festivāls notika 2003. gadā Pasta salā (desmitais pēc kārtas). Uz skatuves gothic doom banda «In Grey» no Zviedrijas. Visi tālākie mēģinājumi to atdzīvināt bija vairāk vai mazāk mākslīgi.
