Vēl viens spilgts piemērs, kā sevi jāreklamē

Ropažu novada mājaslapas sludinājumu sadaļā atradu vēl vienu pērli seriāla «Kā kaut ko dumu pastāstīt par sevi» turpinājumā:

Steidzama mājaslapa izstrāde, lūdzu.
Steidzama mājaslapa izstrāde, lūdzu.

Tie, kas palaida garām, var palasīt arī par korporatīvo pasākumu megauzņēmumu, par kuru minēju iepriekšējā ierakstā. Vai kāds kaut ko teica par target customer?

Kā mārketings uzraksta un kā patiesībā bija jābūt

Kāda uzņēmuma mājaslapā ir atrodams šāds šedevrs:

Uzņēmuma tapšanas mērķis bija pilna servisa pasākumu aģentūras radīšana, kas ņemot vērā ilggadējo pieredzi darbojoties gan skatuves, teātru, televīzijas un pasākumu organizēšanas jomā, varētu piedāvāt profesionālus pakalpojumus no A līdz Z.

Jau septiņus gadus darbojamies pasākumu organizēšanas biznesā un esam sevi pārbaudījuši dažādās pasākumu jomās – korporatīvo klientu pasākumi, tiešā marketinga/ lojalitātes stiprināšanas aktivitātes, pasākumi uzņēmumu darbiniekiem, konferences, izstādes, modes skates, publiskie pasākumi, privātpersonu pasūtījumi u.c.

No citām aģentūrām atšķiramies ar augstu profesionalitātes un operativitātes līmeni, kas iegūts daudzu gadu darbošanās laikā un paplašinot klientu loku nevis ar pašreklāmu, bet gan klientu ieteikumu veidā.

Mūsu sekmīgo partnerattiecību modelis ir savstarpēja cieņa un patīkamu – draudzīgu attiecību veidošana ne tikai ar klientiem, bet arī ar sadarbības partneriem un izpildītājiem. Rezultāts ir savstarpēja uzticēšanās, kas iegūta smaga un ļoti atbildīga darba rezultātā. Mūsu prioritāte ir klienta apmierinātība – no draudzīgas aģentūras pakalpojumus saņemt vieglāk!

Mūsu darbības mērķis ir radīt klientam komfortablus un patīkamus sadarbības apstākļus, kuru rezultātā veidojas noturīgas ilgtermiņa sadarbības attiecības. Uzticēšanās un paļaušanās ir labākie komplimenti, ko esam saņēmuši un turpinām saņemt gan no ilggadējiem, gan no jaunajiem klientiem.

Kaut gan patiesībā bija jābūt rakstītam:

Mēs likām lielu treknu kluci uz to, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc apmeklē šo mājaslapu.
Tie, kam mēs esam vajadzīgi, paši par mums zina.

Starp citu, par to pašu tēmu. Ja ļoti aizdomājas par būtību, tad ātri kļūst skaidrs, kāpēc par franču bagetēm raksta: «nav nekā labāka, kā svaiga maize no rīta», savukārt par rupjmaizi: «gatavota pēc sentēvu tradīcijām». Franču bagetēm tracīcijas ir kudiš’ senākas, taču kvalitatīva rudzu maize ir ēdama arī pēc mēneša.

Par rakstiem, kurus kāds apmaksā (pērkamie blogeri)

Lai nu kā, bet es nekad, nekad nevarēšu pateikt, ka Latvijas blogosfērā ir kādi vērā ņemami pērkamie blogeri. Tas, ka kādam iedeva dāvanu karti 10 latu vērtībā vai arī lika pastāstīt par jaunāko mobilā telefona modeli, ir absolūti un vienīgi normāli. Cilvēks iegulda savu darbu, savu spēju piesaistīt cilvēku uzmanību un, galu galā, savu potenciālu ietekmēt auditorijas reakciju.

Pavisam kas cits ir par to, kam es ticu un to, kā es pieņemu sabiedrību. Manā skatījumā lielākā daļa šo teorētiski pērkamo blogeru ir vienkārši gļēvuļi.

Veselu saprātu zaudējušie jau bija pamanāmi Latvijas un ne tikai Latvijas interneta vidē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt pat desmit gadi ir riņķī. Toreiz megamānija bija tie mazie, tizlie banerīši, ko kabināt visās iespējamajās lapās, ar kuru administrēšanu tev bija kāds sakars. Atšķirība bija tikai sīkumā — tie, kas lietoja internetu ikdienā (kas tam laikam varēja būt vidēji 8 – 10 stundas nedēļā), bija pieraduši zināt, ka tie sūdi gar lapas malām, mājaslapu galvenēs un kājenēs ir nekas cits kā reklāma, ar kuru lapas īpašnieki ir izpalīdzējuši saviem čomiem, kas arī ir mājaslapu īpašnieki. Un nekas vairāk.

Šobrīd, līdz ar megastilīgā public relations un mārketinga parādīšanos absolūti visās dzīves sfērās (nebrīnīšos, ja vienu dienu atverot konservus ieraudzīšu tur reklāmas laukumu), mēs paši sevi sākam uztvert par reklāmas laukumiem un, kaut kāda vēža iespaidā esam iedomājušies, ka ar to mēs varam gūt sev kādu vērā ņemamu labumu. Es stipri šaubos, vai man būtu jāpaskaidro, ka šādi pieņēmumi, it īpaši mūsu megalielajam pīļu dīķim, ir nekas vairāk kā slimas iedomas.

Mans manifests visiem tiem (arī pērkamo blogeru potenciālajiem pircējiem), kas iedomājušies, ka kaut ko, kaut kad un kaut kur varētu reklamēt caur saviem lojālajiem klientiem ir sekojošs: lūdzu skaidri un gaiši norādiet to pirms reklāmas teksta. Tas var būt ļoti vienkāršs skaidrojums, no sērijas «Šo reklāmu apmaksāja Jānis Bērziņš» vai «Samsung man iedeva jaunu telefonu iztestēt. Paldies SIA «Mobilie sakari visiem pokemoniem» mārketinga nodaļai». Bet tas ļaus skaidri un gaiši saprast, kāda veida sūdi tuvāko minūšu laikā būs jāpatērē lojālajam lasītājam.

To, starp citu, ļoti sen jau piekopj gan drukātie mediji (veidojot laukumus «apmaksāta reklāma» vai «apmaksāts reklāmrasts»), gan arī šo mediju elektroniskās versijas. Tas jau ir iegājies arī lielākajai daļai ārzemju vērā ņemamo portālu un blogu redakcijām. Man šķiet tikai godīgi un pareizi, ka, tērējot savas lojālās auditorijas laiku, bloga autors vai redakcijas darbinieks saprastu, ka cilvēks var neatgriezeniski aiziet projām un vairs neatgriezties.

Mazs pēcvārdiņš. Manā Google Reader kontā ir 600 RSS ziņu lentas. Pirms gada bija uzkāpis līdz 1000. Un tieši dēļ vairāku vērtīgu resursu pārspamotā satura es izmetu ļoti daudz ziņu lentas ārā. Vēl man ir viena ziņu lentu grupa, kas saucās «Var noderēt», kurā es glabāju RSS padeves no blogiem vai mājaslapām, par kuru saturu man vēl nav īsti pārliecības. Ja dienas laikā galīgi nav ko darīt, tad es to grupu apskatos, bet pēc garākām (3 – 4 dienas) brīvdienām bez interneta es šo grupu vienkārši atzīmēju kā izlasītu un vairs nekad pat neapskatos, kas tajā bija minēts vai par ko. Līdz ar to, pavisam iespējams, es palaižu garām ļoti daudz vērtīgus ierakstus, toties atbrīvoju sev laiku uztaisīt tēju/uzpīpēt/palasīt grāmatu. Ja megaspams ir pārāk uzkrītošs, es resursu vienkārši izmetu ārā un par to aizmirstu.

Līdz ar to pērkamie blogeri, it īpaši Latvijas mērogā, ir nekas vairāk kā avantūristi, kurus īstenībā nav nemaz jāpērk, viņi jau tāpat atdodas. Un tieši ar tikpat vieglu roku no pērkamajiem blogeriem atbrīvojas viņu lasītāji.

Par mājaslapām, to adresēm un SEO

Kaut kā šobrīd visas pasaules cilvēkiem, kas ir saistīti ar internetu, ir viena veida virzība — SEO, mājaslapu mārketings, apmeklētāju skaita piesaistīšana, peļņa no reklāmām, iespēja izvēlēties labāku reklāmdevēju, to, protams, panākot ar to, ka Google indeksē no mājaslapas vairāk atslēgvārdus un paceļ pēc atslēgvārdiem augstāk savā reitingā.  Un, protams, te mēs arī varam runāt par domenu vārdu zagšanu (vai kā lai pareizi vēl nodefinē to, ka pērk visus iespējamos «populāros» domēnu vārdus), lai tikai viņu saturs no Google meklēšanas rezultātiem būtu aizvien vairāk un aktuālāk pieejams.
Tad nu tā, es gribētu pastāstīt jums par vienu patiesību, kas ir saistīta ar šo visu. Ja es caur Google sameklēju kaut kādu mājaslapu, kas ņirb no reklāmām, domena vārds ir nevis, piemēram, kaut kāds «juris.blogspot.com/abcdeeft/ghits/?34930», bet «www.juris.com/3/», es, visticamāk, varētu drīzāk uzticēties pirmajai mājaslapai.

Free Clip Art webpage

Šis ir ilustratīvs piemērs mājaslapai, kura, iespējams, satur daudz interesantas informācijas, bet es to vienkārši aizvēršu ciet, jo kaut kas tāds nav izturams.

Vēl runājot par šīm dažādajām mājaslapu adresēm (man šis temats šķiet īpaši nozīmīgs) . Ir ļoti daudz mājaslapu, kuras atrodot caur meklētājserveriem (tādiem, kā Google, Live, Yahoo, u.c.) man vienkārši nav pārliecības par to, vai publicētā informācija ir tiešām patiesa. It īpaši tas attiecas uz dažādiem zinātniskajiem traktātiem, kuru adreses beidzas ar *.com, nevis *.edu. Varētu šķist jocīgi, bet es esmu jau tik daudz uzrāvies uz bezjēdzīgu informāciju, kas, labākajā gadījumā, ir reklāmas teksts, bet sliktākajā — nekvalitatīvs kāda cita cilvēka darba pārstāstījums par mani interesējošu tēmu.

Vēl ir trešais mājaslapu tips, par kurām arī gribētu parunāt. Tās ir tās mājaslapas, kurās ik dienu (ik stundu, ik minūti) tiek publicēta informācija par jaunāko nozagto — sākot ar tādiem resursiem, kas zog grafiku un tad to tālāk piedāvā citiem lejuplādēt, un beidzot ar programmām, programmu drošības uzlaušanas atslēgām. Tai pat maisā es lieku arī mājaslapas, kurās tiek publicēti programmatūras jaunumi. Problēma ir tajā, ka 90% gadījumu katrā no šajos resursos pieejamajiem failiem būs kāds vīruss, kas paredzēts, lai piekļūtu jūsu datora failiem, vai arī pašas mājaslapas jau būs ar ne īpaši draudzīgiem JavaScript kodiem vai arī paņēmiens, kā jūs varat tikt pie failiem, ir ne īpaši draudzīgs (atkal kaut kādas mājaslapas, kuras noklātas ar reklāmām). Un par tiem programmu jaunumiem es vispār nesaprotu — teiksim, ir tādi resursi, kā CNET, PCWorld, galu galā arī mūsu pašu Digital Times, ir arī pašu izstrādātāju mājaslapas. Kāpēc tieši tas, kas ir pieejams šajās mājaslapās, ir jālasa no vēl kaut kādiem citiem, aizdomīgiem resursiem, kas patiesībā nevieš nekādu uzticību un diez vai pārbauda savus informācijas avotus?

Kāpēc es par to visu rakstu: tāpēc, ka arī Latvijā sāk parādīties apšaubāma satura un nozīmes resursi ļoti lielos daudzumos (tas pats *.info projekts) un patiesībā līdz ar to tiek arvien panākts nevis tas, kas bija deviņdesmitajos — atklāt pēc iespējas vairāk mājaslapu, lai varētu iepazīties ar pēc iespējas vairāk jaunas informācijas, bet gan pretējais — apmeklēt tikai tās mājaslapas, kuru veidotājiem es uzticos, izturēties skeptiski pret mājaslapu reklāmām, jaunas mājaslapu adreses apmeklēt tikai (vai lielākoties) vadoties no autoritatīvu, pārbaudītu resursu informācijas (Foigts nopublicē, tātad jāskatās), atsakoties no vēl nepārbaudītu resursu piedāvātajām saitēm.

Man ir ļoti interesanti, pie kā tas viss novedīs.