Interneta komentāru kultūra Latvijā

Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.

lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.

Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.

Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).

Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.

Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.

Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.

Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).

Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).

Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.

Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).

Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.

Laikraksti un to elektroniskās versijas

Šodien izlasīju Lāča rakstu par aizpeļķes drukāto krītpapīrizdevumu likteņiem un man kaut kā sāka likties, ka sen neesmu skatījies, kas tad Latvijā šajā lauciņā notiek. Ja par aizbomja izdevumiem man viss ir skaidrs — labāka par The Guardian šobrīd nav nekā, ja nu vienīgi NY Times, kas šobrīd arī cieš no informācijas pārpilnības, tad vietējā skatā vēl tā īsti līdz galam nekas nav skaidrs. Pēdējo reizi tam visam pievērsos pirms pārāk ilga laika un mainījies ir samērā daudz kas.

Sākšu ar žurnāliem — Latvijā vēl joprojām nav neviena žurnāla, kas tiešām nopietni ir pievērsies elektroniskajai publicistikai. Pat Kapitāls šobrīd ar savu jauno mājaslapu izskatās kā tāds sūds uz kociņa, jo nekas tālāk par lapas izveidošanu nav pavirzījies, viss saturs ir jau sen novecojis un netiek atjaunots (droši vien gaida nākamo žurnāla numuru). Visi parējie man zināmie žurnālu elektroniskie formāti dara tieši to pašu — atgremo drukāto saturu, nepiedāvājot neko interesantu (ja, protams, ķengāties komentāros vēl joprojām netiek uzskatīta moderna lieta).

Es jau sen piedāvāju visiem man pazīstamajiem žurnālu pārstāvjiem izveidot elementāru, primitīvu lapu, kurā vienmēr varēs iegūt informāciju par to, kas tiks publicēts jaunākajos numuros. Tas ir ne tikai ļoti lēts variants, kā parādīt sevi elektroniski, bet, pamatojoties uz pašreizējo tendenci atgremot drukāto elektroniski, tā ir arī reāla iespēja noreklamēt nākamo numuru un veicināt mazumtirdzniecību, ja jau uz neko spēcīgāku mēs neesam spējīgi (vari lasīt arī tā — finansiālās situācijas apstākļos nevaram atļauties). Kaut gan arī šī situācija nekur tālu mūs nenovedīs. Vēl joprojām aktuāls ir variants elektroniski iegādāties žurnāla maketus (urā, vismaz Kapitāls līdz tam aizdomājās, kaut gan bez finansiālā labuma gūšanas. Nomīza, ka nepirks?).

Nu un tad par avīzēm. Lauku Latvijas avīze diemžēl man šodien neveras vaļā. Varbūt kaut ko marinē jaunu? Katrā ziņā viņu modeli jau biju aprakstījis un esmu par to sajūsmā vēl joprojām, kaut gan uz šo brīdi viņiem jau vajadzēja pavirzīties daudz tālāk.

Tā, principā, ir lielākā problēma Latvijas avīžu mājaslapās — nav līdz galam skaidrs, uz ko tad īsti ir tendēta šī lapa. Vai tiešām tikai uz komentāriem un, kas nu tagad ir ļoti moderni, žurnālistiem–blogotājiem. Ļoti labi, tomēr es nesaprotu, kāpēc man būtu jālasa tad no laikraksta pārpublicētie komentāri, ja jau žurnālistiem tāpat ir sniegta iespēja ķengāties par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tādā gadījumā jau sen vajadzēja saprast, ka sadaļa «Komentāri un viedokļi» ir lieka.

Ja runājam par konkrētākiem izdevumiem, tad šobrīd visvairāk akmeņu kristu Dienas Biznesa mājaslapas virzienā, jo tur nenotiek pavisam nekas. Vēl joprojām ir tas pats vecais ziņu lentas variants, kas tiek ik pa laikam papildināts ar bilžu galerijām. Vēl joprojām ir drausmīgākais bardaks un nepārskatāmība. Galu galā, ja jau ir labā sānu sleja ar rakstu pieteikumiem, kāpēc tieši šo sleju nevar izmantot arī saistīto rakstu attēlošanai, nevis samest tos zem raksta. Ik pa laikam ar peles rullīti grozoties, esmu pazudis lapā, jo nevaru saprast, vai es kaut ko lasu, vai arī meklēju rakstu, ko palasīt. Nu un tas baneris lapas augšā… Un divus gadus vēlāk vēl joprojām nav elektroniskā laikraksta abonēšanas iespēja. Tas pats, protams, attiecās arī uz pārējiem laikrakstiem. Mēs kaut kad attapsimies?

Latvijas vēstneša mājaslapu vispār nevēlos komentēt. Jau trešais vai ceturtais lapas paskata variants, bet nekādas jēgas, jo vēl joprojām es neko šajā lapā nesaprotu.

Neatkarīgā savu portālu NRA.lv ir sākusi lipināt pareizajā virzienā, tomēr problēma, kas ir ar šo lapu, ir skaidra nostāja, ka NRA.lv nozīmīga ir tikai pirmā lapa. Tiklīdz, kā es ieiešu, teiksim sadaļā «Izklaide & Kultūra», manā priekšā ir ziņu saraksts, kas vairāk būtu atbilstošs ziņu aģentūras lapai. Pozitīvi ir tas, ka izdevniecība beidzot attapusies un sametusi vienā portālā visus savus drukātos izdevumus. Tādējādi tika gan ietaupīti līdzekļi uz atsevišķu lapu veidošanu, gan arī pozitīvā virzienā daudzveidots portāla saturs. Jobans bobans, cik ilgus gadus es gaidīju brīdi, kad varēšu izlasīt kādu Vakara ziņu rakstu (dotēt viņus, pērkot laikrakstu mazumtirdzniecībā man vienkārši sirdsapziņa neļāva). Jebkurā gadījumā, NRA.lv kļūst arvien vairāk un vairāk skatāmi un baudāmi.

Kā pēdējo no nacionālajiem laikrakstiem gribētu minēt Dienu. Kaut gan ir skaidrs, ka satura veidošanas ziņā daudz kas ir aizņemts no aizpeļķes izdevumiem, šajā gadījumā tas ir tikai un vienīgi pozitīvi. Jo, smejies vai ne, beidzot idejas ir ne tikai nozagtas, bet arī pietiekami kvalitatīvi realizētas. Lietas, kuras es tā arī nesapratu: kur ir atrodama jebkāda informācija par drukāto izdevumu, kā var saprast, vai raksts ir publicēts tikai internetā, vai arī laikrakstā, pēc kāda principa darbojas meklēšanas rezultātu attēlojums. Tā secība man tā arī netapa skaidra. Es varētu vēl kādu labu vai ļaunu vārdu pateikt, bet kopsummā gribētu tikai rezumēt, ka šobrīd uzskatu šo lapu kā labāko Latvijā tieši kā drukātā medija elektronisko versiju. Ar tādiem panākumiem Diena nākamgad var arī, manis pēc, drukāti vispār neiznākt.

Galu galā pārlasot visu, ko esmu sarakstījis, vairāk nemaz nezinu, vai rakstu to tikai sev, lai pēc kāda laika palasītu «kā bija toreiz», vai arī jūs kaut ko šeit prātīgu atradīsiet. Bet tāda ir mana šībrīža nostāja.