Par masu mediju brīvību

Nepastāv brīvi un neatkarīgi masu mediji.

Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.

Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.

Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.

Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.

Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.

Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.

Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?

Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.

Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.

Par radio un digitālo pārraidi un radio formātu kā tādu

Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

Digitālās audio pārraides priekšrocības

Fizmatiem patiks:

Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

Normālajam cilvēkam skaidroju:

  1. Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
  2. Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
  3. Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.