Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?
Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?
Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.
Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).
2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.
Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).
Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).
Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).
Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļāmdzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.
Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?
Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.
Rīgas stacijas flip-dot panelis. Foto autors nezināms.
Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.
Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.
Senās Ēģiptes sienas zīmējuma fragments. Bildēts Turīnā, Ēģiptes vēstures muzejā.
Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.
Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.
Ziņojumu dēlis Rugājos. 2011. gads.
Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.
Stāvi pie jūras. Tallina. Foto autors nezināms.
Nu, gandrīz vienmēr.
Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.
Led-dot ekrāna elektroniskā parodija. Kaut kur Krievijā. Foto autors nezināms.
Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.
Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.
Dažkārt man nākas dzirdēt jautājumus par to, kā es zinu to vai to informāciju par burtiem un to vēsturi. Protams, atbilde ir elementāra — šis tas prātiņā ir sakrājies. Tomēr atstāstīt to visu nav iespējams, bet viens krievu rūķītis ir pacenties un uzskatāmi vismaz pašus pamatus ir sametis kopā vienā lapā, lai var pasekot līdzi cilvēces attīstībai.
Savukārt visiem tiem «asajiem» komentētājiem, kas mēģina man un citiem šī bloga lasītājiem dažādus jaunumus par latviešu valodu pastāstīt (ieskaitot to, ka latviešu valoda ir apstiprinājusi ISO standartu izmantošanu, hi hi), vēlreiz atgādinu par šo resursu — Valsts valoda.
P.S. Man ir šodien satapusi interesanta statistika: bloga ieraksti pret bloga komentāriem pret bloga mēstuļierakstiem veido attiecību: 1:2:231. Sviests, ne?
