Krītošas lāstekas un nestrādājošā iekārta

Izskatās, ka slēpošanas sezona jau ir beigusies. Urā, garā ziema ir aiz muguras un no rīta iešu meklēt sniegpulkstenītes, savukārt bebru skaitītāji varēs pievērsties Rīgas kanāla apsekošanai.

Vakar man beidzot atnāca Brother DCP-770CW muļķufunkcionālā iekārta, kuru jau sen gribēju sev mājās ieviest. Pamatdoma ir ļoti vienkārša — tā kā tagad abi divi ar sievieti sēžam pie laptopiem, tad printeris un skaneris būtu ļoti ērts tāds, ko varētu vienlaicīgi abi divi izmantot. Tad kāpēc mocīties ar vadiem, ja Brother ir izdomājis šādu iekārtu, kas savienojās ar tīklu caur wi-fi? Loģiski.

brother dcp-770cw
brother dcp-770cw

Instalācijas process neaizņēma tik daudz laika, cik daudz bija jālipina nost visādas transportēšanas līmlentes, kas viscaur klāja visu iekārtu. Arī pirmo testa druku (nē, tas nebija «Hello world!», tas bija «pimpis») es veicu bez jebkādas aizķeršanās. Toties skeneri piedabūt pie dzīvības tā arī neizdevās. Problēmas būtība ir tāda, ka iekārta strādā, arī signāls no datora līdz skenerim par operācijas veikšanu aiziet, bet ieskanētie dati neatnāk atpakaļ līdz datoram. Rīt zvanīšu uz palīdzības līniju, lai noskaidrotu, kur tā žurka norakta. Esmu sasodīti vīlies, jo vēlējos šodien jau kaut ko testam paskanēt.

Laikraksti un to elektroniskās versijas

Šodien izlasīju Lāča rakstu par aizpeļķes drukāto krītpapīrizdevumu likteņiem un man kaut kā sāka likties, ka sen neesmu skatījies, kas tad Latvijā šajā lauciņā notiek. Ja par aizbomja izdevumiem man viss ir skaidrs — labāka par The Guardian šobrīd nav nekā, ja nu vienīgi NY Times, kas šobrīd arī cieš no informācijas pārpilnības, tad vietējā skatā vēl tā īsti līdz galam nekas nav skaidrs. Pēdējo reizi tam visam pievērsos pirms pārāk ilga laika un mainījies ir samērā daudz kas.

Sākšu ar žurnāliem — Latvijā vēl joprojām nav neviena žurnāla, kas tiešām nopietni ir pievērsies elektroniskajai publicistikai. Pat Kapitāls šobrīd ar savu jauno mājaslapu izskatās kā tāds sūds uz kociņa, jo nekas tālāk par lapas izveidošanu nav pavirzījies, viss saturs ir jau sen novecojis un netiek atjaunots (droši vien gaida nākamo žurnāla numuru). Visi parējie man zināmie žurnālu elektroniskie formāti dara tieši to pašu — atgremo drukāto saturu, nepiedāvājot neko interesantu (ja, protams, ķengāties komentāros vēl joprojām netiek uzskatīta moderna lieta).

Es jau sen piedāvāju visiem man pazīstamajiem žurnālu pārstāvjiem izveidot elementāru, primitīvu lapu, kurā vienmēr varēs iegūt informāciju par to, kas tiks publicēts jaunākajos numuros. Tas ir ne tikai ļoti lēts variants, kā parādīt sevi elektroniski, bet, pamatojoties uz pašreizējo tendenci atgremot drukāto elektroniski, tā ir arī reāla iespēja noreklamēt nākamo numuru un veicināt mazumtirdzniecību, ja jau uz neko spēcīgāku mēs neesam spējīgi (vari lasīt arī tā — finansiālās situācijas apstākļos nevaram atļauties). Kaut gan arī šī situācija nekur tālu mūs nenovedīs. Vēl joprojām aktuāls ir variants elektroniski iegādāties žurnāla maketus (urā, vismaz Kapitāls līdz tam aizdomājās, kaut gan bez finansiālā labuma gūšanas. Nomīza, ka nepirks?).

Nu un tad par avīzēm. Lauku Latvijas avīze diemžēl man šodien neveras vaļā. Varbūt kaut ko marinē jaunu? Katrā ziņā viņu modeli jau biju aprakstījis un esmu par to sajūsmā vēl joprojām, kaut gan uz šo brīdi viņiem jau vajadzēja pavirzīties daudz tālāk.

Tā, principā, ir lielākā problēma Latvijas avīžu mājaslapās — nav līdz galam skaidrs, uz ko tad īsti ir tendēta šī lapa. Vai tiešām tikai uz komentāriem un, kas nu tagad ir ļoti moderni, žurnālistiem–blogotājiem. Ļoti labi, tomēr es nesaprotu, kāpēc man būtu jālasa tad no laikraksta pārpublicētie komentāri, ja jau žurnālistiem tāpat ir sniegta iespēja ķengāties par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tādā gadījumā jau sen vajadzēja saprast, ka sadaļa «Komentāri un viedokļi» ir lieka.

Ja runājam par konkrētākiem izdevumiem, tad šobrīd visvairāk akmeņu kristu Dienas Biznesa mājaslapas virzienā, jo tur nenotiek pavisam nekas. Vēl joprojām ir tas pats vecais ziņu lentas variants, kas tiek ik pa laikam papildināts ar bilžu galerijām. Vēl joprojām ir drausmīgākais bardaks un nepārskatāmība. Galu galā, ja jau ir labā sānu sleja ar rakstu pieteikumiem, kāpēc tieši šo sleju nevar izmantot arī saistīto rakstu attēlošanai, nevis samest tos zem raksta. Ik pa laikam ar peles rullīti grozoties, esmu pazudis lapā, jo nevaru saprast, vai es kaut ko lasu, vai arī meklēju rakstu, ko palasīt. Nu un tas baneris lapas augšā… Un divus gadus vēlāk vēl joprojām nav elektroniskā laikraksta abonēšanas iespēja. Tas pats, protams, attiecās arī uz pārējiem laikrakstiem. Mēs kaut kad attapsimies?

Latvijas vēstneša mājaslapu vispār nevēlos komentēt. Jau trešais vai ceturtais lapas paskata variants, bet nekādas jēgas, jo vēl joprojām es neko šajā lapā nesaprotu.

Neatkarīgā savu portālu NRA.lv ir sākusi lipināt pareizajā virzienā, tomēr problēma, kas ir ar šo lapu, ir skaidra nostāja, ka NRA.lv nozīmīga ir tikai pirmā lapa. Tiklīdz, kā es ieiešu, teiksim sadaļā «Izklaide & Kultūra», manā priekšā ir ziņu saraksts, kas vairāk būtu atbilstošs ziņu aģentūras lapai. Pozitīvi ir tas, ka izdevniecība beidzot attapusies un sametusi vienā portālā visus savus drukātos izdevumus. Tādējādi tika gan ietaupīti līdzekļi uz atsevišķu lapu veidošanu, gan arī pozitīvā virzienā daudzveidots portāla saturs. Jobans bobans, cik ilgus gadus es gaidīju brīdi, kad varēšu izlasīt kādu Vakara ziņu rakstu (dotēt viņus, pērkot laikrakstu mazumtirdzniecībā man vienkārši sirdsapziņa neļāva). Jebkurā gadījumā, NRA.lv kļūst arvien vairāk un vairāk skatāmi un baudāmi.

Kā pēdējo no nacionālajiem laikrakstiem gribētu minēt Dienu. Kaut gan ir skaidrs, ka satura veidošanas ziņā daudz kas ir aizņemts no aizpeļķes izdevumiem, šajā gadījumā tas ir tikai un vienīgi pozitīvi. Jo, smejies vai ne, beidzot idejas ir ne tikai nozagtas, bet arī pietiekami kvalitatīvi realizētas. Lietas, kuras es tā arī nesapratu: kur ir atrodama jebkāda informācija par drukāto izdevumu, kā var saprast, vai raksts ir publicēts tikai internetā, vai arī laikrakstā, pēc kāda principa darbojas meklēšanas rezultātu attēlojums. Tā secība man tā arī netapa skaidra. Es varētu vēl kādu labu vai ļaunu vārdu pateikt, bet kopsummā gribētu tikai rezumēt, ka šobrīd uzskatu šo lapu kā labāko Latvijā tieši kā drukātā medija elektronisko versiju. Ar tādiem panākumiem Diena nākamgad var arī, manis pēc, drukāti vispār neiznākt.

Galu galā pārlasot visu, ko esmu sarakstījis, vairāk nemaz nezinu, vai rakstu to tikai sev, lai pēc kāda laika palasītu «kā bija toreiz», vai arī jūs kaut ko šeit prātīgu atradīsiet. Bet tāda ir mana šībrīža nostāja.

Detalizēti par krāsu diapazoniem

Patiešām sen biju gaidījis tik labu aprakstu. Patiešām detalizēti un uzskatāmi, bet bez nevajadzīgā ūdens un pārmērīgas sarežģītības. Šobrīd raksts «Цветовой охват» ir mans visieteicamākais resurss par krāsu diapazoniem. Ļoti ļoti iesaku visiem izlasīt.

P.S. Tiem, kam problēmas ar šī raksta iepazīšanu, iesaku griezties pie dakteriem, dzīvē noderēs.

Sniedziņš snieg, apsnieg viss…

Kā man tas ir apnicis — jau otro nakti es vēroju brīnišķīgo sniegputeni, bet no rīta raugos jau atkal uz peļķēm un melno asfalta segu, jo viss sniegs kaut kur ir pazudis. Tas patiesi sāk krist uz nerviem. Pieļauju, ka arī šorīt es sagaidīšu līdzīgu skatu.
Kas attiecās uz jums, dārgie dizaineri, tad lūdzu pacenšaties šogad uzzīmēt, nokačāt, ieskanēt vismaz piecas dažādas sniegpārslas, kuras liksiet savos neatvairāmajos dizaina darbos. Apnika jau skatīties uz Copy/Paste variantiem. It īpaši, ja to jau otro nakti dara tas tur bārdainais augšā.

InDesign — bibliotēku datnes

Man labu laiku jau ir šķitis, ka daudzi nenovērtē šo lielisko failu formātu, kas ir jau vairākas versijas iekļauts InDesign programmā. Runa ir par *.indl jeb InDesign library.

Tad nu nedaudz paniekosimies, lai saprastu, kam tad tas ir domāts un ko ar to darīt. Lai izveidotu jaunu bibliotēku, izvēlamies File -> New -> Library. Uzreiz atvērsies logs, kas piedāvās šo bibliotēku saglabāt. Pēc saglabāšanas programmas darba virsmā parādīsies jauns logs ar jūsu izvēlēto bibliotēkas nosaukumu, kas, bez šaubām, sākotnēji būs pilnīgi tukšs.

Adobe InDesign library. Sākotnējais loga izskats.
Adobe InDesign library. Sākotnējais loga izskats.

Bez šaubām, no tukšas bibliotēkas mums nav nekāda labuma, tieši tāpēc izveidosim jaunu dokumentu, kurā tad arī sagatavosim materiālus, ko saglabāt bibliotēkā. Nesarežģīsim visu pārāk, bet atcerieties, ka iespējas ir sasodīti daudz, tāpēc bieži vien ir pat vēlams eksperimentēt.

Es izveidoju pagalam vienkāšu vēstuli, kuras saturu sadalīju trīs blokos — galvene ar logo, pamatteksts un bilde ar parakstu. Lai nedaudz parādītu atšķirības, kādas rodas, saglabājot bibliotēkā dažāda veida informāciju, pievienosim arī vienkāršu palīglīniju sistēmu, kuru arī saglabāsim bibliotēkā.

Vienkārša vēstule un bibliotēkas logs. Adobe InDesign.
Vienkārša vēstule un bibliotēkas logs. Adobe InDesign.

Lai pievienotu kādu jaunu informācijas vienību bibliotēkai, izvēlamies attiecīgo objektu un ievelkam bibliotēkas logā. Vienīgā atšķirība ir ar palīglīnijām, jo tās var pievienot (tieši tāpat kā jebkuru citu objektu) vienīgi izvēloties palīglīnijas un tad bibliotēkas logā noklikšķinot uz pogas «New Library Item». Principā darbošanās ir vienkārša un ērta. Lai pēctam izmantotu kādu no bibliotēkas elementiem, vienkārši izvēlamies to no bibliotēkas satura un ievelkam dokumentā. Ja noklikšķināsim uz kādu no bibliotēkas elementiem ar labo peles klikšķi, tad izvēloties «Place Item(s)», ja ievietojam tāda paša formāta dokumentā, kādā bija veidotas sagataves bibliotēkai, attiecīgie elementi tiks novietoti tieši tajās pašās vietās.

Droši vien uz šo brīdi vēl joprojām varētu šķist, ka bibliotēkām nav diži īpaša praktiska pielietojuma un visu šāda veida objektus varētu glabāt arī uz darba virsmas ārpus lapas robežām. Tomēr tā gluži nav. Pieņemsim, ka mēs strādājam ar kādu sarežģītāku darbu, piemēram, preču katalogu vai laikraksta maketu. Tādā gadījumā mēs visu informāciju, kas attiecās uz atsevišķiem lapu elementiem, vienmēr varam glabāt bibliotēku failos. Un, ja jau pašā sākumā būsim padomājuši par to, lai objektiem būtu sakarīgi nosaukumi, varēsim bibliotēkās turēt tūkstošiem elementu, kurus ar parastākās meklēšanas palīdzību ķeksēsim ārā, bet nepieciešamības gadījumā modificēsim un saglabāsim klāt. Tā, piemēram, mēs varam saglabāt vairākas versijas vienam un tam pašam blokam. Man tas jau bija noderējis kādā redakcijā, definējot reklāmas laukumus.

Vienīgais būtiskais mīnuss, kas ir saistīts ar bibliotēku failiem ir tas, ka vienlaicīgi ar vienu bibliotēku var darboties tikai viens InDesign lietotājs.

Vairāk par būtību, kurā es neiedziļinājos, var palasīt InDesign tiešsaites palīdzībā.

Adobe CS4 — ieskats Photoshop CS4 Extended

Skaidrs, ka Ziemassvētki ir tikpat bieži, kā jaunas CS pakas iznākšana. Es biju ļoti negatīvi noskaņots pret jauno Creative Suite tik ātru parādīšanos, tomēr sākot lietošanu esmu sapratis, ka Adobe speciālisti patiešām ir pacentušies un mums ir jāfokusējās mazāk uz jaunajām iespējām, bet gan uz jau esošo iespēju uzlabojumiem. Es īpaši gribētu uzsvērt to, ka daudzas nianses ir nevis vienkārši uzlabotas, bet gan fundamentāli pārstrādātas, līdz ar to pieaugusi gan kvalitāte, gan arī ātrums. Un ātrums programmām ir uzlabots sasodīti jūtami.

Oki, bet tagad nedaudz vairāk tieši par Photoshop CS4 Extended.

Turpināt lasīt “Adobe CS4 — ieskats Photoshop CS4 Extended”

Nav par ko brīnīties, mēs dzīvojam Latvijā

Atpūšoties no trakoti aizraujošas, bet tai pat laikā sasodīti laikietilpīgas procedūras, kas saucās mājaslapu satura vadības sistēmas programmēšana, noskatījos LNT ziņas iekš TVNET. Vienkārši uznāca kaut kāda nostaļģija pēc televīzijas, kā masu medija.

Un liels bija mans izbrīns, kad lāga zēns Kleckins, komentējot arvien plašāku Krievijas raidstaciju ienākšanu Latvijas tirgū, izteica vērtējumu, ka vienīgais, kas var mainīt situāciju par labu vietējiem masu medijiem, ir valsts finansiālais atbalsts. Tas puika laikam ir galīgi uz vecumdienām prātu izkūkojis. Nepietiek ar to, ka visi mediji vairāk vai mazāk jau tā atrodas dažādu politiski–ekonomisko grupējumu kontrolē, viņš piedāvā vēl arī kontroli no valsts puses? Tā jau mēs pavisam drīz nonāksim līdz Krievijas masu mediju dzīves modelim un galu galā atkal būs pagrīdē jāklausās BBC World Service.

Ja v šoke.

Adobe CS4

Šodien uzstellēju Adobe Creative Suite 4, tagad lēnām sākšu testēt. Pirmais, kas tiešām satriecoši iepriecina, ir ātrdarbība. Ilustrātorā gradientētam tekstam uztaisīju 3D efektu, tad to visu nobluroju un saskribloju, bet darbojas nevainojami ātri, salīdzinot ar iepriekšējām versijām. Priecājos un darbojos tālāk. Drīz ziņošu arī par citiem rezultātiem.