Bijām uz Limp Bizkit. Ļoti labi pavadījām laiku

Viens no jaukākajiem piedzīvojumiem pēdējā laikā. Jau sen gribējās aiziet uz sasodīti labu koncertu. Un, galu galā, pēc ziemas tik ļoti trūka milzīgs pūlis ar kliedzošiem, spiedzošiem un lēkājošiem.

Cafe Leningrad at the Limp Bizkit
Cafe Leningrad at the Limp Bizkit

Kafejnīca Leningrad ciemojas Limp Bizkit koncertā.

Foto: Juris Zariņš, Delfi.

Uldis Rudaks. «Rokupācija»

Beidzot izlasīju Ulda Rudaka grāmatu «Rokupācija» un mani nepamet tāda kā mazuma piegarša.

Uldis Rudaks Rokupācija grāmatas vāks
Uldis Rudaks Rokupācija grāmatas vāks

Grāmata ir absolūti aizraujoša lasāmviela par Latvijas rokenroļšiku dzīvi no tiem laikiem, kurus nu Uldis pats ir spējīgs saprātīgi aprakstīt. Mijoties ar dažādiem stāstiem par sadzīvi, izejam cauri teju četrdesmit gadu Latvijas mūzikas vēstures. Un, ja redaktore Gundega Blumberga nebūtu pārcentusies ar pārāk lielu grāmatas noīsināšanu, mūsu priekšā būtu patiesi iespaidīga lieluma stāstu, atmiņu, interviju un enciklopēdisku ierakstu sakopojums. Grāmatas beigās vēl ir tāda kā skaidrojošā vārdnīca ar svarīgāko cilvēku un vietu aprakstiem, lai jaunāks (vai arī vecāks) lasītājs, kuram ar šo visu nav bijusi cieša saistība, spētu atšķirt pirmā plāna darboņus.

Tas, kas šai grāmatai šobrīd pietrūkst (un ar Uldi jau par šo esam runājuši), ir pamatīgs audio pielikums, lai varētu ne tikai uzzināt par leģendāriem latviešu mūziķiem, bet arī noklausītos gan pieminētos skaņdarbus, gan arī tos, par kuriem tieši neviens grāmatā nerunā. Un vēl gribētos palasīt arī tās nodaļas, kas ir tikušas izņemtas no grāmatas, lai samazinātu tās apjomu. Varu arī pačukstēt, ka tāda kā «Rokupācija. B Side.» jau ir padomā arī pašam autoram, līdz ar to varam cerēt, ka kaut kad tuvāko gadu laikā autors to arī patiešām pabeigs.

Iesaku izlasīt absolūti visiem, savukārt skolās tai vispār ir jābūt obligātajai lasāmvielai.

8. maijs — 10. maijs. Austrija. Linca. Vīne.

Ir tāda jocīga vieta, kas (vismaz man noteikti) saistās tikai ar jodelēšanu, Mocarta šokolādi, kaut kādu milzīgu baznīcu, šniceli un varbūt vēl arī dažu ietekmīgu organizāciju mītnes vietu. Nedēļas nogalē kā reiz sagadījās tur nokļūt. Pareizāk sakot, ceļojums aizsākās Vīnē, tad paciemojos vienu vakaru Lincā un nākamo diennakti atkal pavadīju Vīnē.

Tā kā Lincā biju tikai uz vienu pasākumu, tad neko no pilsētas neredzēju (ja nu neskaita to, ka no rīta laukumā blakus viesnīcai mūs modināja pūtēju orķestris).

Uz galvenās šopinga ielas Vīnē šobrīd notiek ļoti plaši ielas seguma remontdarbi. Tieši tūrisma sezonas pirmajās nedēļās. Kā izrādījās, vietējās pašvaldības divas pretējo partiju sievieškārtas domnieces sešus mēnešus kasījās par to, kādiem ir jāizskatās jaunajiem lukturiem uz remontējamajām ielām, tāpēc visi remontdarbi ir sākušies tikai tagad. Varu tikai iedomāties, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, ja šīs esot bijis grandioza mēroga kašķis vietējā politiskajā dzīvē. Jauno lukturu, starp citu, uz ielām vēl nav.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.

Ja vien jūs galīgi nesajūsmina vietējā arhitektūra, kuru sabiedroto spēki nepaguva II Pasaules kara laikā izdemolēt, tad Vīnes centrā bez iepirkšanās vispār nav ko darīt. Pat krogi ir samērā dārgi. Toties takši gan ir sakarīgās cenās (Baltezers — Centrs man izmaksāja 17 eiro), lai aizmuktu uz nomalē esošajiem vīna lauku krodziņiem. Visu pārējo laiku var pavadīt bezmērķīgi klīstot pa ielām, iegādājoties ķirbju sēklu eļļu (uzlabo potenci, lieliski tiek galā ar cūku gripu un badu Āfrikā).

Šādi klejojot daudz ko interesantu var gan pamanīt, bet labi vien ir, ka tam nav jāvelta vesela diena, bet gan dažas stundas. Ik pa laikam, piemēram, sastopies ar interesantu skatu — blakus luksoforiem izvietotas saules baterijas.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.

Virs katras gājēju pārejas ar luksoforiem ir video novērošanas kameras. Laikam, lai materiālu Amerikas šokējošajiem video varētu uzfilmēt.

Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.
Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.

Un kā jau pienākas kārtīgai kapitālisma pilsētai, ir sastopami arī savi bomzīši. Lielākoties gan tie ir daudzreiz vizuāli baudāmāki par Rīgas ielās redzamajiem un, vismaz man, neviens no viņiem neuzbāzās. Pievērsiet uzmanību ceļazīmēm.

Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.
Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.

Visiem cilvēciņiem uz visām ceļazīmēm noteikti būs hūtes. Kā vēlāk vakarā, krogā malkojot viskiju ar svaigu rīzlingu tika secināts — ādas bikses ar lencēm un bumbulīšus pie zeķēm vīriņi pazaudējuši evolūcijas procesā.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.

Un uz ielām ir arī sirdij tuvāka dzīvesveida pārstāvji, ar kuriem tieši desmit minūtes vēlāk dzērām aliņu vietējā gadjužņikā. To gan šeit ļoti prātīgi māk nomaskēt un nezinātājs nekad mūžā to neatrastu.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.
Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Vīnes vecpilsētā ir kolosālas autobusu pieturas, kas lieliski iederas lokālajā šauro ielu labirintā un netraucē nedz gājējiem, nedz lielāku gabarītu transporta līdzekļiem. Latvieši šo stabu noteikti būtu ierakuši tieši ietves vidū.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.
Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Katram maršrutam pie staba piekarināta karte, lai varētu saprast, uz kurieni pālī var netīšām nokļūt. Tieši tāpat zemāk maisiņos ir sabāzti katra maršruta atiešanas laiki.

Katrā ziņā samērā garlaicīga pilsēta bez īpašām izklaides iespējām (vietējais Depo naktī arī tika apmeklēts, bet attieksme bija pietiekami nelaipna, lai to īpaši jums nepopularizētu). Ja nu sanāk kādreiz šeit nokļūt, īpaši nedomājot iesaku kāpt taksī un braukt uz ziemeļu rajonu krodziņiem, kas oficiāli strādā tikai līdz pusnaktij, bet neoficiāli — līdz pēdējam klientam, kas vēl ir spējīgs kaut ko iedzert.

Ein Schnitzel von Wien über alles!

Google Reader. Turpinājumam par navigāciju

Mani ļoti bieži spēj nokaitināt nesaprotamas un/vai neloģiski izvietotas norādes manu tālāko darbību veikšanai. Viens no vistipiskākajiem ikdienas piemēriem ir autobuss, ar kuru pārvietojos no Silakroga uz Rīgu. Tā kā Silakrogs nav galapunkts, tad pieturā sastopos gan ar autobusiem, kas kursē no Rīgas, gan ar tādiem, kas dodas Rīgas virzienā. Un katru reizi ir jāpārprasa: «Vai jūs uz Rīgu?». Un visam par iemeslu ir šoferu slinkums nomainīt galapunktos maršruta zīmi, kas ir ievietota priekšējā stiklā rokas stiepiena attālumā.

Kad sāku savas pārdomas par navigāciju dažādos populāros un manis lietotos servisos un programmās, mani jau bija nokaitinājis Mozilla Thunderbird noklusētais e–pasta saraksta izkārtojums (saraksts kārtojās no vecākiem e–pastiem uz jaunākajiem no augšas uz apakšu). Un, kaut arī es spēju sagremot to un vienkārši katrai jaunai mapei ar roku nomainu šos uzstādījumus, tad Gooogle Reader pārspēj arī to. Noklusēti gan tas ir uzstādījis pareizu izkārtojumu, rādot jaunākos rakstus saraksta augša, toties pāreja no viena raksta uz otru ir absolūti ačgārna.

Google Reader navigācija starp rakstiem
Google Reader navigācija starp rakstiem

Ja atvērsim rakstu, to izlasīsim un gribēsim pāriet pie nākamā, tad tā vietā, lai «Next item» mūs nogādātu pie jaunāka ieraksta, mēs nonāksim pie vecāka. Augšpusē, nospiežot uz izlecošās izvēlnes «Folder settings…» mēs varam izvēlēties, lai saraksts kārtojās ačgārni, t.i., vecāki ieraksti būs augstāk, bet jaunāki zemāk. Tādā gadījumā pogām «Previous item» un «Next item» funkcionalitāte nemainās, toties tā ir pareiza no loģikas viedokļa. Tikai tādā gadījumā mēs nonākam līdz tam, par ko es jau spļaudījos sakarā ar Thunderbird.

Vēl tur ir tāda iespēja kārtot «Sort by auto», kā jēgu es vispār nesapratu.

Un mani ārkārtīgi tracina tas, ka pie katra raksta nav iespēja manipulēt ar šī raksta RSS barotnes opcijām. Bieži vien uzduros uz kāda absolūti nelasāma avota, no kura vēlos atbrīvoties. Un katru reizi man ir jāmēģina šis avots atrast kreisajā pusē starp visiem tiem simtiem, kas nu man šobrīd lasītājā ir.

Vai arī jums ir kādas lietas, kas tracina Google Reader?