Kādam aizjūras karalim Svensonam piederēja gaļas pārstrādes uzņēmums baraviku ēdāju republikā. Kaut gan republikas iedzīvotāji bija ļoti pārliecināti, ka patiesi izprot gaļas kulinārijas smalkumus un ir patiesi gaļas ēdāji, tomēr Svensonam diez ko labi ar gaļas produkcijas tirdzniecību negāja. Šī pārstrādes uzņēmuma cīsiņu cehs parasti izcēlās ar īpaši patriotisku attieksmi pret gaļas izstrādājumiem, parādot sevi visai baraviku ēdāju republikai kā piemēru tam, cik ļoti liela nozīme gaļai ir mūsu dzīvē.
Tā nu kādu dienu Svensonam piegriezās necilās darbības rezultāti un viņš nolēma dalīties pārdomās ar cīsiņu ceha vadītāju, ne pārāk attapīgo vietējo iedzīvotāju, kurš samērā mīklainos apstākļos vispār bija nonācis līdz šim amatam. Cīsiņu ceha vadītājs piedāvāja Svensonam pārdot gaļas uzņēmumu, piedāvājot šim procesam piesaistīt kaimiņvalsts attapīgo naudas mīšanas speciālistu, kam Svensons pēc pārdomu brīža arī piekrita, jo turpināt uzturēt baraviku ēdāju republikas iedzīvotājus viņam nedaudz piegriezās un arī doma par gaļas ēšanas tradīciju iesakņošanu un attīstīšanu bija jau samērā noplakusi.
Cīsiņu ceha vadītājs kopā ar kaimiņvalsts attapīgo naudas mīšanas speciālistu sameklēja tālajā miglā tītajā nācijā ģimeni, kura pēdējos gadus aiz pārbagātības bija sākusi nodarboties ar visām iespējamajām afērām, lai tikai dzīve šķistu interesantāka, un īpašā slepenībā parakstīja papīrus, kas nodeva Svensona īpašumā esošo gaļas pārstrādes uzņēmumu šīs ģimenes rokās.
To uzzinot cīsiņu ceha kvalitātes vadītājs kopā ar saviem padotajiem sacēla lielo brēku: «Kā jūs tā varējāt! Nodot mūsu zemē tik ilgus gadus kultivētās gaļas ēšanas tradīcijas! Un, piedevām, jūs vēl taisieties daudzus mūsu ceha darbiniekus aizstāt ar robotiem?» Un arī tas vēl nebija pēdējais piliens. Kad cīsiņu ceha kvalitātes vadītājs uzzināja, ka pie cīsiņiem ekonomisku apsvērumu dēļ turpmāk pievienos soju, bet gaļas izcirtējus vispār mobilizēs darbam uz citu nodaļu, brēka pārtapa par revolucionāro sapulci vietējā krogā, kur ar lozungiem «Nost ar cīsiņu kvalitātes iznīcinātājiem!» un «Tautai jāzina, kas cīsiņu ceha darbiniekiem maksā algu!» tika plānots kontrgājiens, kas beidzās ar to, ka puse no cīsiņu ceha darbiniekiem aizgāja projām, mēģinot nodibināt jaunu uzņēmumu, kurā turpināt «izcilo» cīsiņu ražošanu, savukārt palicēji, pārdzīvojuši revolūciju, turpināja ikdienas darbus, iepildot cīsiņu masu polietilēna plēvēs un šķirojot gala produktus kastēs.
Protams, pēc kāda laiciņa bija skaidrs, ka revolucionāri neko prātīgu sasniegt vieni paši nevarēs, tāpēc palūdza citu aizjūras naudasmaisu, lai šis nopērk cīsiņu ražošanas iekārtas un palīdz iespraukties jau tā pārsātinātajā cīsiņu tirgū. Savukārt avantūristu ģimenīte pāris gadu laikā pacēla tuvu iznīcībai bijušo gaļas pārstrādes uzņēmumu un par ļoti pieklājīgām naudiņām pārdeva to tālāk, tā arī nejaucoties baraviku ēdāju republikas ikdienas idillē, jo tā vienkārši šķita absolūti neinteresanta jebkuram, kas nāca no miglā tītās nācijas zemes.
Un pat ļoti iespējams, ka beigās gan revolucionāru cīsiņu farbrika, gan Svensona gaļas pārstrādes uzņēmums beigās bija nonācis viena un tā paša īpašnieka rokās, kuram tieši tikpat maz interesēja, kas notiek baraviku ēdāju republikā tiktāl, ciktāl viņš ik gadu no šiem uzņēmumiem saņēma kapeiciņas.
Kāda ir šīs pasakas morāle? Ja esi cīsiņu ceha īpašnieks, baidies no pārlieku patriotiskiem cīsiņu ceha darbiniekiem, jo tas var novest līdz situācijai, kad nāksies no sava maka vilkt ārā darbinieku rociņas, kuras skaita un pārdala tavas kapeiciņas.
