Dmitrijs Dudņikovs – «Altruisms» (ar labojumiem)

Viens no svešvārdiem, kuru mēs esam ieraduši ikdienā lietot ir vārds «altruisms». Parasti tam tiek piešķirta nozīme «nesavtīgs, pašaizliedzīgs». Šajā literatūras apskatā ar pārdomu elementiem, mēģināšu paskaidrot, kādēļ no mana viedokļa šāda izpratne ir vienpusīga un arī virspusēja.

Vispirms aplūkosim dažas definīcijas:
Altruisms – I Nesavtīga gādība par citiem, gatavība uzupurēties citu labā. Altruisma pretstats – egoisms. II Personības vērtību orientācijas sistēma, kurā centrālais motīvs un tikumiskās novērtēšanas kritērijs ir cita cilvēka vai sociālās kopības intereses.

Terminu ieviesa franču filozofs O.Konts kā pretstatu egoisma jēdzienam. Altruisma centrālā ideja – nesavtīguma ideja kā nepragmatiski orientētas darbības, kuru realizē citu cilvēku interesēs un, kura neprasa reālu atlīdzību. Altruisms var kļūt par apzinātu vērtību orientācijas sistēmu, kas nosaka personības kopējo darbību, tad tas kļūst par personības dzīves jēgu. Altruisma absolutizācija ir tikpat kļūdaina kā tā nenovērtēšana. Altruistiskas uzvedības reāla nozīme personības dzīvē tiek noteikta ar to vērtību raksturu, uz kurām pamatojas šīs personas savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem. Altruisms var izpausties kā humānisma sociāli – psiholoģiska izpausme, vai arī kā cilvēka ikdienas saskarsmes un darbības izpausme. Altruisma izpausmes mehānisms var izrādīties situatīva altruistiska ievirze, kura aktualizējas konkrētās bīstamās situācijās (piemēram bērna glābšana, riskējot ar savu dzīvību).

Freida koncepcijā altruisma izpausmes tiek izskatītas kā subjekta neirotiskas vajadzības, lai vājinātu savu vainas apziņu vai arī lai kompensētu savu pirmējo egoismu, kuru nākas izspiest no apziņas.

Altruistiska uzvedība – sociāli nozīmīga un grūta darbība bez savtīgiem nolūkiem. Parasti saistīta ar pašuzupurēšanos, atteikšanos citu vai sabiedrības labā. Piemēram Alberts Šveicers savas filosofiskās un muzikālās karjeras virsotnē (viņš bija visā Eiropā slavens ērģelnieks  un komponists) sāka studēt ārstniecību un aizbrauca uz Centrālāfriku ārstēt nabadzīgos cilvēkus. Altruisms var izpausties arī ikdienas dzīvē. Sociālā psiholoģija pēta galvenokārt lauka (dabiskajā) eksperimentā, kad pētāmie nezina to, ka viņi ir pētīšanas objekts.

Vispusīgi altruismu aplūko David G.Myers savā darbā «Social psychology»: Altruisms – tas ir ačgārns egoisms. Altruists palīdz pat tad, ja nekas netiek piedāvāts kā atlīdzība par šo palīdzību un neko arī nevar gaidīt. Klasiska ilustrācija ir Jēzus stāstītā fabula par žēlsirdīgo samarieti.

Vienu no altruisma izskaidrojumiem sniedz Sociālās apmaiņas teorija: Cilvēciskās attiecības virza «sociālā ekonomika». Mēs apmaināmies ne vien materiāliem labumiem, bet arī ar sociālu preci – mīlestību, pakalpojumiem, informāciju, statusu. Tā rīkojoties mēs izmantojam «minimaksa» stratēģiju – samazinot izdevumus, palielinām atalgojumu. Šī teorija nebūt neapgalvo, ka mēs šādus aprēķinus veicam apzināt, vienkārši tā pieņem, ka tie nosaka mūsu uzvedību neapzināti.

Palīdzības sniegšana kā maskēts egoisms

Atlīdzība, kura motivē palīdzības sniegšanu var būt iekšēja un ārēja. Mēs dodam, lai iegūtu. Mēs vairāk par visu sliecamies palīdzēt tiem, kuri ir mums simpātiski, kuru simpātijas cenšamies iekarot mēs.

Ieguvums no palīdzības sniegšanas var būt iekšēja pašatlīdzība. Ja līdzās kāds ir satraukts, mēs kā likums atbildam ar empātiju. Mēs varam mazināt savu distresu, palīdzot. Altruistiska rīcība arī stiprina mūsu pašcieņu.
Ir izdalīti seši iemesli kādēļ cilvēki sniedz palīdzību:
1. Zināšanas: vēlme labāk iepazīt cilvēkus, vai kaut ko apgūt.
2. Karjera: paplašināt darba iegūšanas perspektīvas, pateicoties iegūtajai pieredzei un sakariem.
3. Sociālā pielāgošanās: kļūt par kādas grupas locekli un panākt atzinību.
4. Sava «es» aizsardzība: vainas apziņas mazināšana vai atbrīvošanās no personīgajām problēmām.
5. Cieņas pastiprināšana: nostiprināt savu pašcieņu un ticību saviem spēkiem.
6. Vērtību izteikšana: rīcība, kura atbilst vispārcilvēciskajām vērtībām un rūpēm par citiem.

Tā kā vienīgi vērtību izteikšanas funkcija izskaidro pašaizliedzīgu altruismu, tamlīdzīga «ieguvumu» un «izdevumu» analīze var likties aizvainojoša. Šīs teorijas labā tomēr var izteikt sekojošus argumentus: vai tad ne pateicoties cilvēcībai mēs gūstam gandarījumu no palīdzības sniegšanas citiem; tieši pateicoties tai mūsu uzvedība lielākā mērā ir «prosociāla» nevis «antisociāla»; vai tad ne tādēļ mēs gūstam gandarījumu dāvinot mīlestību? Būtu daudz sliktāk, ja mēs gūtu gandarījumu kalpojot tikai saviem egoistiskajiem mērķiem.

Mēs cienām cilvēku pašaizliedzīgu rīcību tad, ja nespējam to izskaidrot ar kādu ārēju motivāciju. Ja ārējie pašaizliedzīgas rīcības iemesli ir redzami mēs skaidrojam šo rīcību ar tiem , nevis ar personības īpatnībām. Sociālās apmaiņas teorijas vājā puse ir tā, ka tā viegli nivelējas uz vienkāršu iemeslu norādīšanu.

Empātija kā patiesa altruisma avots

Vai tiešām ļaudis, kuri glābj citus vienmēr vadās no nesavtīgām rūpēm par citiem? Vai arī viņus vienmēr mudina tā rīkoties tīri personīgas interese, kā piemēram distresa samazināšana vai atbrīvošanās no vainas apziņas?

…uz mūsu tieksmi sniegt palīdzību iedarbojas gan egoistiski, gan nesavtīgi apsvērumi. Ja mūs kaut kas sarūgtina, mēs cenšamies atvieglot savas ciešanas vai nu izvairoties no nepatīkamās situācijas, vai arī palīdzot. Ja mēs izjūtam pieķeršanos, mēs izjūtam arī empātiju (līdzjūtību).

Izjūtot empātiju mēs pievēršam uzmanību ne tik daudz savam distresam, kā cita ciešanām. Patiesa līdzjūtība un līdzpārdzīvojums mudina mūs sniegt palīdzību citam cilvēkam viņa interesē. Šāda empātija rodas dabiski. Liekas mēs piedzimstam ar empātijas izjūtu. Bieži distress apvienojoties ar empātiju pamudina mūs darboties, lai pārvarētu to vai citu krīzi.

Ir dati, kas liecina, ka patiess altruisms var eksistēt tikai sekojošos gadījumos:
1. Empātija izsauc palīdzības sniegšanu tikai tad, ja cilvēki ir pārliecināti, ka citi šo nepieciešamo palīdzību saņems.
2. Ļaudis, kuru empātijas pakāpe ir paaugstinājusies sniegs palīdzību pat tad, ja neviens par šo soli neuzzinās. Viņu līdzdalība turpināsies tik ilgi līdz cilvēkam tiks sniegta šī palīdzība.
3. Ļaudis reizēm uzstāj uz palīdzības sniegšanu cietušajam, pat ja domā, ka viņa slikto pašsajūtu ir izsaucis kāds depresīvs medikaments (līdzeklis).
4. Jūtot, ka empātija izsauc altruismu, ļaudis reizēm vairās no situācijā, kuras izraisa empātiju, lai nevajadzētu šajās situācijās iesaistīties. Summējot teikto jāsaka, ka daži altruistiskas rīcības motīvi ir egoistiski vai gandrīz egoistiski. Tātad – vai eksistē palīdzības sniegšana, kuras vienīgais mērķis ir kāda cita labums? Vai empātijas izraisīta palīdzība ir šāda altruisma avots? Eksperimenti  rāda, ka patiešām eksistē gadījumi, kad cilvēki rūpējas par citu personu, nevis par savu labklājību.

Sociālās normas

Ir reizes, kad palīdzam citiem ne tādēļ, ka apzināti izrēķinājām, ka šāda rīcība atbilst mūsu interesēm, bet «kaut kas» saka mums, ka jārīkojas tieši tā. Normas ir tas, ko sabiedrība gaida no mums. Viņas nosaka mums noteiktu uzvedību, noteiktus pienākumus dzīvē.

Ir konstatētas divas sociālās normas, kuras motivē altruismu:

1. «Dots pret dotu»
Šī norma mudina mūs «ieguldīt» pūles citā cilvēkā, jo sociālā norma saka :mums jāpalīdz (nevis jādara ļauns) tiem, kas palīdzējuši mums. Visos šādos gadījumos «došana» bez atdeves grauj šo sociālo «dots pret dotu» normu. Visskaidrāk šo normu var novērot situācijās, kad partneri ir līdzvērtīgi. Tie, kuri uzskata, ka  nav no kāda atkarīgi, vai stāv zemāk par to sociālajā hierarhijā, īpaši izjūt nepieciešamību atbildēt ar pozitīvu rīcību. Ja viņi nevar līdzvērtīgi atbildēt uz sniegto palīdzību, viņiem liekas, ka pieņemot to no citiem viņi nonāk briesmās vai zaudē pašcieņu.  Rezultātā viņi arī retāk cenšas saņemt no kāda palīdzību.

2. Sociālās atbildības norma
Sociālās atbildības normas būtība ir tā, ka cilvēkiem jāpalīdz tiem, kuriem šī palīdzība ir nepieciešama, nerēķinot nākotnē gūstamo izdevīgumu. Indijā, kur cilvēku kopkultūra ir kolektīvāka, ļaudis ievēro šo normu daudz striktāk, nekā individuālistiskajos Rietumos.
Tomēr eksperimenti liecina, ka cilvēki pielieto šo normu izlases veidā, t.i. attiecībā uz tiem, kuru nelaimju cēlonis ir objektīvs, t.i. no viņiem pašiem neatkarīgs. Ja cilvēks pats rīkojies tā, ka radījis sev neciešamu situāciju, sāk darboties attieksme «pats vainīgs». Tātad, šīs normas vadīti mēs palīdzam, ja vien nevainojam citus viņu pašu nelaimēs.

Evolucionārā psiholoģija

Evolucionārā psiholoģija reducē altruisma izpausmes uz to ģenētisko motivāciju. Visus cilvēkus neapzināti virza motīvs, pēc iespējas nodrošināt savu gēnu maksimālu izdzīvošanu; no tā izriet altruistiskas rūpes par bērniem, par radiem. Savukārt altruistiskas rūpes par sociāli tuviem cilvēkiem šī teorija skaidro ar to, ka izdzīvot grupā vienmēr ir bijis vieglāk nekā individuāli, tādējādi arī šīs rūpes nodrošina indivīda ģenētiskā materiāla sekmīgāku reproducēšanos.

Tāpēc būtu vērts pieminēt dažus zoopsiholoģijas apsvērumus attiecībā uz altruismu. Kā izrādās, daudziem dzīvniekiem arī parādās altruistiskas uzvedības izpausmes. Etologi novērojuši šīs izpausmes kraukļiem, bet īpaši izteiktas tās ir delfīniem un pērtiķiem, kuru rūpes par bērniem, partneriem un grupas locekļiem ir daudzkārt aprakstītas.

Apkopojot altruisma definīcijas un izpausmju, kā arī motīvu aprakstus, laikam gan jāsecina, ka altruismam tāpat kā jebkurai citai sarežģītai cilvēka psiholoģiskās darbības izpausmei, grūti piemeklēt viennozīmīgu skaidrojumu un pamatojumu. Altruistiska palīdzība var tikt sniegta, vai nesniegta katrā konkrētā situācijā atšķirīgi. Esmu pārliecināta, ka pat viens un tas pats cilvēks attiecībā pret citu cilvēku dažādos apstākļos dažādi izvērtēs altruisma nepieciešamību. Kā piemēru varu minēt pašas personīgo reakciju pret ubagiem, dažādu reklāmas materiālu izplatītājiem Vecrīgas ielās, vai cilvēkiem, kuri zvana uz manu darbu, lai iegūtu informāciju, kuru būtu jāmeklē citur. Atkarībā no sava garastāvokļa, noslodzes darbā, problēmām privātajā dzīvē mana attieksme būs ļoti atšķirīga – es varu iedot santīmus, ne tādēļ, ka šodien ubagojošais onkulis uz ielas stūra man liktos vairāk izmisis nekā vakar vai pagājušajā nedēļā; es apstāšos un laipni smaidot uzklausīšu meiteni, kura mēģina man iestāstīt, lai iegādājos tuvējā ķīniešu restorāna atlaižu karti (te gan mans altruisms izsīkst – jo uzklausīt es varu, bet pirkt šādas blēņas gan nē); es varu ziedot dažas minūtes no sava laika, lai izstāstītu zvanītājam lietas, kuras es zinu, bet viņš nē, vienkārši tādēļ, ka šodien tā jūtos!

Protams, tās ir ļoti sīkas altruisma izpausmes. Lielākās lietās manas altruisma izpausmes motivējas sarežģītāk, bet arī šinī gadījumā tās ir atkarīgas ne vien no ārējiem apstākļiem, manām simpātijām un empātijas, bet arī no mana garastāvokļa. Par laimi, man nav nācies likt svaru kausos ne dzīvību, ne nāvi, ne savu, ne svešu, tādēļ grūti spriest, kas tieši motivētu manu altruistisko palīdzību vai atteikšanos no tās.

Sadzīvē un lietišķajā saskarsmē man liekas visaktīvāk darbojas sociālās normas: «dots pret dotu» un sociālās atbildības norma. Norma «dots pret dotu» pašsaprotami darbojas radu lokā (un atkal jāsaka vismaz vairumā gadījumu), savukārt lietišķajā saskarsmē šī norma bieži darbojas nedaudz slēptākā veidā – mēs labprāt izdarām pakalpojumu līdzvērtīgiem vai augstākstāvošiem partneriem, būdami gandrīz pilnīgi pārliecināti, ka vajadzības gadījumā mums tiks atbildēts ar to pašu.

Šķiet, ka sociālās palīdzības normas iedarbības mehānisms ir sarežģītāks – cilvēks vispirms izvērtē vai persona, kuras stāvoklis prasītu sniegt tai altruistisku palīdzību, pieder pie grupas par kuru viņš jūtas sociāli atbildīgs vai nē un tad attiecīgi rīkojas.

Nobeidzot šo pārspriedumu jājautā: Vai sniedzot altruistisku palīdzību konkrētam cilvēkam (cilvēku grupai) uz cita cilvēka (grupas) interešu rēķina šo palīdzību vairs var saukt par altruistisku? Jeb arī šinī gadījumā altruisma klātesamību vai neesamību jāizvērtē ņemot vērā palīdzības sniedzēja informētību par pāridarījumu tā sauktajai «trešajai pusei»? Kā šinī kontekstā izskatās, piemēram, «Green peace» darbības atsevišķas aktivitātes? Vai altruisms attaisno izteikumu «Mērķis attaisno līdzekļus?»

Basta.