Nu tā. Sanāca beidzot aizbraukt uz jauko valsti ar nosaukumu Nīderlande tā, ka es arī kaut ko atceros no tā visa.
Laiks bija saulains un skaists, pēc jaku novilkšanas jau lidostā, varējām baudīt pavasari pilnā plaukumā.
To, ka šeit visi pārvietojas ar riteņiem, šķiet, nevienam nav jāstāsta. Bet to, ka to dara VISI, var saprast tikai tad, kad apskatās, kas notiekās ap Amsterdamas centrālo staciju.
Un dzīvo šeit cilvēki arī visur. Visur, kur vien tik var ienākt prātā.
Bet šis ir vēl interesantāk – stacijā domstarpības radās jau pirmajā brīdī, jo mēs nekādīgi nevarējām iebraukt, ko nozīmē šis pretrunīgais apzīmējums.
Leģendārā vārdā nosaukts leģendārs iestādījums. Kafija gan tur bija briesmīga, jo neba kafijas dēļ tas ir atvērts.
Jau Groningenā. Te viss liecināja par pavasari.
Mašīnas te nedrīkst izstarot neko no aizmugures.
Bet autobusu pieturas strādā uz pusslodzi.
Un visā pilsētā reklāmas aicina staigāt kailiem.
Toties nav nevienas mājas, ko varētu nosaukt par parastu kastīti.
Un daži riteņi vairs nekur nebrauc.
Bet laikrādī tiek izmantoti burti, nevis cipari.
Un centrālo laukumu pie izstāžu kopleksa rotā piemiņas no Senās Ēģiptes.
Vēl joprojām runājot par tām kastītēm, kuru šeit nav.
Un arhitektūrā veiksmīgi salīmējās kopā vecais ar jauno.
Bet māju nosaukumus papildina vizuālā informācija «dļa osobo tupih».
welcome back :)