Pirmo cigareti iešķieba par mani gadus piecus vecāka meitene. Kā jau svaigi izbūvēto daudzstāveņu stojkās pienācās, nedz tautība, nedz dzimums nebija šķērslis visa veida ārprātam. Ja to darītu mūsu bērni šodien, mēs visi sēdētu cietumā.
Piektajā-sestajā klasē man ar skolasbiedriem jau bija atstrādāta stratēģija, kā nebūt pieķertiem. Grauzām egļu pumpurus, turējām cigareti ar zariņiem (kā ar čopstikiem), mazgājām rokas notekgrāvju smirdīgajā ūdenī. Bija pat gadījumi, kad stiepām līdzi zobu pastu un birsti, bet tas nebija dikti prātīgi, jo vecāki ātri pamanīja zudumu no vannas istabas. Ziemā pēc uzpīpēšanas mājas nedrīkstēja rādīties vismaz stundu. Aukstā laikā dūmu smaka kaut kādā mistiskā veidā iesūcas un smird vairāk.
Pamatskolā man bija visai dūšīga fizkultūras skolotāja, kurai patika ne vien trīskilometrīgie krosiņi un tāllēkšana, bet arī medīt smēķētājus aiz šķūnīšiem pie skolas. Noķertos uz vietas nesodīja, vien atņēma smēķus. Sods bija nākamajā fizkultūrā, kad šī хорошего человека должно быть много veselības cīnītāja iesēdās klēpī un sāka moralizēt par dzīves jēgu vai interesēties par radiniekiem Dalbē. Es toreiz svēru ap 40, viņa tagad esot pašvaldības deputāte.
Septītajā klasē mācījos jau citā skolā un pat necentos slēpt to, ka dodos pīpēt. Tolaik mīļākās cigaretes bija L&M. Pārējie pīpēja Quattro, jo tās bija par diviem santīmiem lētākas un viņām pakaļ svieda šķiltavas, mūzikas izlases diskos, dvieļus un ko tik vēl ne. Tad ātri parādījās un tikpat ātri pazuda superlētā Elita Plus. Superīgi biezs dūms, patīkama garša, bet pēc smēķēšanas nesa tā, it kā nedēļu no piepīpēta naktskluba neesi gājis ārā.
Ar mani un man līdzīgajiem mācību iestāde cīnījās dažnedažādiem veidiem: draudi sūdzēties vecākiem, pēcstundas, paskaidrojumu rakstīšana, solījumi izsviest no skolas pēc trešā brīdinājuma. No manas mammas skolas direktore baidījās, jo teātrim naudu deva, bet manam sporta tūrisma pulciņam nē. Paskaidrojumu sagataves pirms tam jau biju sadrukājis uz mācību daļas printera, atlika tikai datumu un parakstu uzlikt, izvelkot no somas. Savukārt pēc kāda piecpadsmitā brīdinājuma es jau pats uzprasījos un uztaujāju, kad tad būs tas nelaimīgais trešais brīdinājums, pēc kura atskaita no skolas.
Skaidrs, ka tas viss bija absolūti bezjēdzīgi. Mums ap skolu pīpēšanas vietām bija savi nosaukumi, no rīta maršrutā autobuss–skola bieži vien izdevās nodragāt divas cīgas pēc kārtas. Ja pirms un pēc garā starpbrīža gadījās divas angļu valodas, tad mums bija gandrīz trīs stundas, lai vazātos apkārt un pīpētu, kur vien tīk.
Pēdējās ģimnāzijas klasēs piesakoties darbā, CV rakstīju «Patīk dzert kafiju, pīpēt un nenormēts darbalaiks». Avīžu laikā redakcijās jokoja, ka ērcīgs es esmu tad, kad organismā nav kofeīna un nikotīna balanss.
Nezinu, kad par cigarešu lietošanu uzzināja mamma. Es sapratu ka viņa zina tad, kad mani palūdza smēķēšanu kāpņutelpā pārcelt uz dzīvokļa lodžiju. Tobrīd es jau kūpināju pastāvīgi un uztvēru to kā praktisku piedāvājumu, nevis aizrādījumu.
Jāatzīmē, ka manā ģimenē pīpēja tikai vectēvs un onkulis. Onkulis deviņdesmitajos kā virsnieks bija spiests ar PSRS armijas paliekām pārvākties uz Omsku, tāpēc viņa ietekme bija minimāla. Vectēvs atmeta smēķēšanu gandrīz astoņdesmit gadu vecumā, jo pēc infarkta desmit dienas nogulēja slimnīcā. Atmiņas zudumu dēļ viņš nespēja atcerēties omes vārdu un kautrējās to atzīt. Tā arī sāka sūkāt konfektes cigarešu vietā un dara to joprojām. Bet es jaunībā zagu viņa pabriesmīgo klasisko, melno Elitu.
Es jums to visu stāstu, jo izdomāju atmest smēķēšanu. Uztaisīju skaitītāju un iekš tās lapas ik pa laikam papildinu stāstu par to, kā man klājas. Bet blogā pāris piegājienos mēģināšu izstāstīt, kā man gāja visus šos divdesmit gadus.
Turpinājums sekos
Pareizi dari, ka “reflektē” par pīpēšanu. Es atmetu “cold turkey” stilā pirms 2.5 gadiem arī pēc kādu 20 gadu ļuļķēšanas, kas man baigi gāja pie sirds. Sākuma periodā runas par un ap pīpēšanu man baigi palīdzēja – gan ar atmetušajiem, gan ar pīpmaņiem. Kautkā jautājuma izcelšana publikā palīdzēja pārvarēt “sēras un zaudējumu”, pretstatā ciešanām vientulībā, kas ir taisnākais ceļš uz “vienu jau var”, jo neviens jau tāpat neuzzinās. Man vēl svarīgs likās statistikas rādītājs, ka 80% atmetēju, kas uzvelk kaut vienu dūmu kļūst par pilna laika pīpmaņiem. Man nav ilūziju, ka esmu tas īpašais 20%, līdz ar to tas “vienu jau var” nekad nav nostrādājis. Tagad protams ir vieglāk, kautgan vēljoprojām apzinos, ka pīpēt ir nenormāli forši. Taču nepīpēšanai ir savi benefiti – brīvība, varbūt labāka veselība un pohas ir krietni vieglākas :).
Jā, šie, sorry, gaudulīgie stāsti par grūto atmešanu. Atmest var sekundes laikā un nekad mūžā vairāk nesmēķēt. Ja grib. Bet cilvēkiem jau jāuztaisās par varoņiem. Nevar neelpot, nevar nedzert, bet stāstīt, ka nevar nesmēķēt. Totāla ņuņāšana. Kad šie varoņi stāvot blakus pūš nikotīnu sejā zīdainim, tad viss ok. Kad ierobežo viņu visatļautību, tad spuras gaisā.
Nekad savā 34 gadu mūžā neesmu smēķējis, nesaista (OK, pamēģināt joka pēc neskaitās). Bet lasot apps/nepipeju/, varu nokomentēt, ka man kā nesmēķētājam netraucē stāvēt kopā ar cilvēkiem, kas smēķē. Pasākumos bieži eju ārā kopā ar smēķētājiem, lai izvēdinātu galvu un turpinātu sarunas. Smēķēšana kā process nekad nav traucējusi (ja vien konkrēti nepūš dūmus sejā:) Man arī netraucē, ka sieva reizēm uzsmēķē, bet viena lieta, ko es vienmēr jūtu – auto, kuros smēķē. Nav tā, ka nepatīk, bet traucē. Tāpēc, iegādājot jaunu (lietotu), tas ir viens faktors, kas ietekmē lēmumu.
Neesmu kūpinājis pat ne reizi. Un netaisos. Pīpmaņus uzskatu par kretīniem, kas paratizē uz citu cilvēku rēķina kūpinot sabiedriskās vietās, uz ielas, kur tas traucē pārējiem.
Ja es būtu prezidents – aizliegtu kūpināšanu sabiedriskās vietās. Kas neievēro – sods – 1000eur par katru reizi. Nevaru samaksāt – deportācija no valsts.
Vienīgais, uz ko esmu gatavs – Kubā, pludmalē, ievilkt dūmu no īsta cigāra, ar noteikumu, ja kāds šādu Kubas braucienu un cigāru man apmaksātu :)
Man 7 gadu stāžs ar paciņu dienā, vai vairāk, ja tusiņš. Nu jau Svinu 12. gadu, kopš atmetu.
Atmest uzskatu, ka ir viegli. Vnk neaizdedzini pirmo rīta cigareti un viss. MAn pat tās cīgas mētājās nedēļu pa māju, kad sapratu, ka ir vienalga. Citi visu izmetot laukā – cīgas, mērkociņus, šķiltavas un izvairoties no smēķētājiem. Es neko tādu nedarīju.
Sajūtas? Reizi stundā tu paliec bik iesprindzis, gribas uzpīpēt, tā ir kādas 5 min, tad atkal stundu miers. Un atkal gribas uz 5 min.
Saldumu ēšana palielinās un jau pēc dažiem mēnešiem “Labdien sporta zāle”
Ir tāds teiciens – smēķēšana ir uz mūžu. Un tam var piekrist. Pēc ēšanas prasās kā agrāk vēl tās papildus 5-10 minūtes baudpilni pasēdēt pie smēķa. A tagad? Sorry, ja nesmēķē – celies un ej prom.
Nu jau gadus trīs nepīpēju. Jo tālāk, jo arvien vairāk priecājos par to lēmumu. Lieki piebilst, ka tā nebija pirmā reize, kad atmetu :) Alana grāmatu izlasīju, iespējams kaut ko zemapziņā palīdzēja saslēgt pareizi. Tagad liekas briesmīgi, kā varēja kādreiz tāāā smirdēt. Sportot arī daudz vieglāk, tā kā spēlēju futbolu, tad to jo sevišķi var just. Kā arī oža uzlabojusies un var sajust daudz labāk smaržas. Tā kā, turpini iesākot un pats būsi priecīgs vēlāk par savu lēmumu.
Nometu pirms 3 gadiem, pēc 15 gadu intensīvas smēķešanas. Pavisam nejauši – tā pietempos, ka no rīta uz pohu nespēju iepīpēt, reāli sūdīgi bija. Tā arī pāris dienas nomocījos un tad nolēmu – ja jau šitās pāris dienas varēju nepīpēt – sūds ar visu, nepīpēs vispār. Un tiešām ne reizi neesmu vairs pīpējis.
Grūtākais – ap trešo mēnesi ir daudz kairinājumi un ir liela vēlme uzpīpēt. Nu tikai vienu… Šim nevajag ļauties, jo tad būsi atpakaļ smēķētājos uz pilnu slodzi (biju dzirdējis no citiem un arī pats ļoti spilgti izbaudīju).
Pēc tam – regulāri smēķēju sapņos. Tik ļoti un izteikti, ka liekas pa īstam. Un pamostoties sev pārmetu, ka neesmu noturējies. Pēcāk sāku sev pārmest jau sapnī. Un tomēr katru reizi, kad kārtīgi pamosties – saprotu, viss kārtībā. Nu jau arī sapņos smēķēju retāk, bet kādu nedēļu atpakaļ atkal bija “dzīvais sapnis”. Tik dzīvs, ka pusi dienas biju pārliecināts, ka esmu atkal smēķētājs. Tad tikai aizgāja, ka tāds pasākums, kurā to darīju, nemaz nav bijis :D
Es beidzu pīpēt sapņos apmēram gadu pēc atmešanas, bet visintensīvākie sapņi bija kautkur no 3 mēnešiem līdz pus gadam. Kautkur lasīju, ka tas saistīts ar to, ka miegā kautko “izpūt” no plaušām līdz rīklei/mutei, kur sajūti garšu, kas palaiž sapni. Bet sapņi tiešām nenormāli reāli un arī pārdzīvojums reāls. Ir dzirdēts, ka citi pat benčikus sāk pa māju meklēt pēc šiem sapņiem – tik reālistiski tie ir. Es pirmo mēnesi apzināti nedzēru vispār, jo par sevi bija skaidrs, ka noraušos. Pēc kāda pusotra mēneša pietempos, jau sēdēju ar ļuļķi zobos, bet neaizdedzu. Kopš tās reizes varu dzert bez īpašām bažām. Man vispār bija svarīgi visu piedzīvot kā nesmēķētājam – pirmā šmiga, pirmā ziema, pirmais pavasaris, utt, un tad jau vairs atkārtojumi “nepalaida” vēlmi pīpēt – biju pieradis būt nesmēķētājs :).
nu kā lai saka, lai izdodas! smēķētājs būsi vienmēr, tāpat kā tas, kurš alkoholiķis, lai arī vairs nelieto. tieši šā iemesla pēc necenšos atmest. Ja es sev ko noliedzu, jo apzinos, ka tas traucē, ietekmē utt., nākas atzīt, ka esmu atkarīgs un šī apziņa neiet pie sirds. esmu atmetis vairākas reizes, nekad neesmu atsācis tādēļ, ka esmu notrūcis. tā vienmēr ir bijusi apzināta izvēle. brīva izvēle, gribu pīpēju, negribu nepīpēju. varu nedēļu nepīpēt un stresa nebūs, varu šnabi iešaut un paciņu pa vakaru notest. nekad nav bijusi vēlme uzpīpēt pamostoties. negribu laupīt sev to kaifu, ko sniedz cigarete, ko izvelku pēc kādas smagas veiksmīgas operācijas, lai gan darbā nemēdzu smēķēt. mans jājamzirdziņš ir auto. lielākā daļa cigarešu pārpelnojas tur. apzināti. tai brīdī, kad jūtu, ka process kļūst par ieradumu, to laupu sev uz kādu laiku. ceru, ka tādējādi procesu kontrolēju es nevis dūms mani.
publisks paziņojums ir gandrīz 100% garantija tam, ka sasniegsi iecerēto, jo gan jau ka zini, ka cilvēks visvairāk baidās nevis no nāves vai zobārsta, bet gan no tā, ko padomās citi. arī tāds pofigists kā Tu :-)
Hei, Gundar! Šis iet Tev.
Kā man (un ne tikai man) ir apriebušies šitie “mačo-hujačo”, kas to tik vien zin, kā visu mūžu teikt “meh”. Tas nevis replikas subjektu motivē, vai tevi pašu nostāda kā krutu čali, bet liek par tevi padomāt tikai vienu – ak, atkal jau viens no tiem “meh” tirliņiem, kuram galvā satilpst tikai viņa šaurā pasaulīte, kurš pat nespēj iedomāties, ka viņa realitāte ir tikai smieklīgi niecīgs sūdiņš. Tu esi no tiem, kuriem paej garām un šoreiz argumentēti pat nepaskaties, jo .. nu… “meh”.
Sergej, Tev, savukārt, nepīpētāju partijas karogu rokās. Un uz priekšu! :)
14 gadu vecumā izpīpēju divas mājās atrastas cīgas un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pie-centrāltirgus narvesenā tikt pie papildus materiāla sapratu ka nav vērts.
gandrīz desmit gadi cauri. tiesa, pāris reizes lv siltākajos mēnešos ir kūpināta shisha&gandža.
veiksmi (ne)darbos!
Spriežot pēc tā, ka update nav, tad mēģinājums izgāzies?
Man vairāk kā gads apkārt un tas ir fantastiski, elpoju un sportoju brīvi – respect!