Kaut kur pa vidam visām klasiskajām nesaprašanām, kas rodas, komunicējot ar jauno paaudzi manā bērnības žargonā (učene, šuce un tamlīdzīgi) izpeld arī pavisam skaidras un mūsdienās saprotamas lietas, kuru saknes ir tik senilas, kā Save pogā attēlotā diskete.
—Pārtīt dziesmu
—Pagriezt pulksteni
—Nolikt/pacelt klausuli
—Salauzt maketu
Es domāju, ka šis saraksts patiesībā ir ļoti ļoti plašs, tik jāpieliek kolektīvā saprāta spēks, lai varētu to papildināt.
Kā tagadiņ atceros – savu pirmo 5.25” disketi pirku skolā no informātikas skolotājas par 25 rubļiem.
Un otrs teikums (ne pa tēmu): atšķirībā no tagadējiem bērniem mums bija ĪSTA bērnība vēl tajā valstī, kuras tagad nav!
Sveiciens visiem, kas no 1979.gada.
Vārdam “senils” pagaidām ir pavisam cita nozīme. Joprojām pagriež visus mehāniskos pulksteņus, un vēl viens plastmasas sūdos noslīkušais ir tas, kam nav neviena tāda pulksteņa uz rokas vai pie sienas. Arī mūsdienās dziesmas joprojām patin uz priekšu vai atpakaļ gan CD, gan VLC un Spotify, un ir arī daudz kasešu “prieka” reanimatoru, kas pērk vai tirgo tolaik ar vārdu “dekas” apzīmētos stacionāros kasešu magnetafonus (retais pat lentiniekus, biežāk gan daudzkanālu oriģinālmūzikas ierakstīšanas vajadzībām).
Trakākais ir tas, ka jaunā paaudze aug tik virtuāla, ka nezina, kas ir darbarīki, teiksim, grābeklis. Nav jau runas par to, ka jaunais cilvis spētu nosaukt, kas ir grābekļa zari, kāts, vai kas ir izkapts siešana, strīķēšana, kapināšana, galoda, vāls utt. Tas jau tik elementārās lietās liecina, ka pie darba netiek likts nemaz. Brāļa puika prasīja: “Kas ir “cirve?” Tai pat laikā uzticēt tādai geimeru paaudzei datoru nozīmē gaidīt brīdi, kad tas būs pašam jāpārinstalē vai jātīra spēļu roida, jo visi gigabaiti tā cietajā diskā būs pilni kā dzērājs grāvmalā.