Pirmā darbadiena jaunajā amatā ar iespēju parādīt, kā var ja ne labāk, tad savādāk maketēt vēl vienu avīzi. Aiz muguras augusta trakums ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes jaunā mācību gada drukāto materiālu sagatavošanu un druku. Krievu avīzes Novaja Gazeta redakcijai šodien brīvdiena — trešdienās tā neiznāk un par maketiem neviens nedomā, tāpēc vēsā mierā viens pats salikšu pieticīgo astoņu lapaspušu Zemgales Ziņu numuru, un vakaru varēšu pavadīt Fotolukss salonā, spēlējoties ar pirmo jēgpilno digitālo fotokameru.
Jelgavā septembris bija sācies ar sūdu vētru ap cukurfabrikas pārdošanu dāņiem (patiesībā pārdeva tikai nosaukumu un tirgu, jo pati fabrika nevienam dānim nebija vajadzīga). Paralēli — ikgadējais haosiņš ar studentu pieplūdumu, kas tolaik nozīmēja pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugumu par vairākiem tūkstošiem. Laiciņš bija saulaini rudenīgs, un nekas vairs neliecināja, ka pirms pāris dienām otrā Latvijas galā nogāza mēneša lietus norma. Prāta Vētra tikko bija paviesojusies ar koncertiem Igaunijā, bet kuru gan tas varēja interesēt, ja tikko bija izsludināts Rammstein pirmais koncerts Rīgā. Pilsētas nozīmes laukos nudien nekas īpašs nenotika.
Laikraksta maketētājam darbs parasti sākas ap pusdienlaiku. Ziņu žurnālisti vēl skraida apkārt, vācot materiālus, tematisko lapaspušu autori cīnās ar redaktori par saturu (lasi — reducē savu grafomāniju), bet reklāmas nodaļa cenšas iespiest brīvajās lapās vēl kādu 10×15 cm kluci. Fotogrāfi vēl nav saskenējuši svaigi no fotosalona savāktās filmiņas, tāpēc iespringt var vienīgi uz kādas čakarīgas tabulas maketēšanu vai svaigas krustvārdu mīklas pārzīmēšanu.
Poligrāfijas grupa Mūkusala, jau tolaik modernākā avīžu tipogrāfija Latvijā, audzinot reģionālos avīžniekus, bija ieviesusi maketu nodošanas grafikus un soda sankcijas par katru nokavēto minūti. Neviens necēla paniku, ja kavējums bija 30 minūšu robežās. Internets bija tāds, kāds bija: melnbalta astoņu lapaspušu avīze no Jelgavas uz Rīgu aizlidoja 15–20 minūtēs, bet krāsainā divpadsmit lapaspušu mēdza klibot pat stundu. Grafiks tomēr jāievēro, tāpēc, kad uz četriem ienāca ziņu lapaspuses, to maketēšanai atlika ne vairāk kā pārdesmit minūtes. Vēl jāizdrukā, lai korektori var pārlasīt, redaktori un autori — precizēt detaļas, un tas viss jāieliek atpakaļ maketā. Tikai tad bilžu apstrāde, postskripta ģenerēšana, distilēšana, PDFa apčubināšana un nosūtīšana uz tipogrāfijas FTP serveri.
Ap četriem ienāca ziņas no ASV. Zemgales Ziņu žurnāliste Aija Rone tajā laikā ciemojās pie dēla Vašingtonā, un avīzes galvenā redaktore Ligita Timma saņēma no viņas pirmo īsziņu: «Tas ir ārprāts, kas te notiek. Ņujorka ir dūmos.» Ligita iznāca no kabineta un ieslēdza redakcijas stūrī putošo televizoru, kurā jau translēja Ņujorkas panorāmu ar kūpošiem torņiem. Paralēli pie saturīgāka raksta sāka strādāt leģendārā žurnāliste Maija Laizāne. Katra izcīnītā minūte nozīmēja, ka uz druku varēsim nodot vairāk informācijas un tā būs kaut cik vispusīga.
2001. gada 11. septembrī mana pirmā darbadiena jaunajā amatā beidzās ap pusnakti. Pirmajā lapā bija viss, ko uz to brīdi varējām savākt par notikušo. Mūkusala pēc tam ziņoja, ka kavējuma sodu nebūs, jo Dienas pirmo loksni sāka drukāt tikai četros no rīta. Bauskas Dzīve jau četros pēcpusdienā bija nosūtījusi savus maketus drukai un darbadienu beigusi vēl pirms notikumiem ASV, tāpēc 12. septembrī baušķeniekiem svarīgākais notikums bija stāsts par pilsētas senajām gadatirgus tradīcijām.
Atbildēt