Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.
Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.
Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).
Nedaudz garāku un sakarīgāku viņš pēc tam sniedza citai «Jelgavas Vēstneša» žurnālistei rakstā «Komponistus māca, gleznotājus māca, rakstniekus nemāca», bet visforšāk, man šķiet, saruna Jānim vedās ar Noru Riekstu «Jānis rīt būs slavens. Saruna ar grāmatas ‘Jelgava’94’ autoru Jāni Joņevu». Šai brīdī ir vērts pieminēt, ka mana kādreizējā darbavieta un savulaik visnotaļ respektējams izdevums «Zemgales Ziņas» par šo grāmatu vai tās autoru vismaz elektroniski nav pat pušplēsta vārda dvesuši. Lohi.
Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.
Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.
Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.
Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari Tomāts Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.
—
Man nesaprotamu iemeslu dēļ samērā maz cilvēku zina, ka apgāda Mansards grāmatas, tai skaitā Jāņa Joņeva «Jelgava 94» var pasūtināt ar piegādi līdz mājām izdevniecības mājaslapā.
Piektdienas rītā, velkoties mājās no kroga, izspriedu, ka tiešām vispiemērotākā vieta un apziņas stāvoklis, kur šādu darbu izlasīt, bija vieglā pālī, guļot uz vecā labā “Cafe Leningrad” dīvāna un sūcot aliņus.
obanā, arī es esmu ticis leģendārājā bildē!
Aha. Un tas džeks no tevis pa labi ar alus pudeli rokās un atplestu rīkli esmu es. Ar manu fotoaparātu tai brīdī no skatuves fotografēja Jānis Saliņš, kurš šajā festivālā uzstājās ar leģendāro apvienību To The Limit.
Lai arī neesmu no Jelgavas, lai arī neklausījos metālu, lai arī mans laiks bija mazliet ātrāk – viss ļoti līdzīgi – izrāvu vienā elpas vilcienā (kas arī nebija gadījies gadus divdesmit), arī nolēmu dot to lasīt visiem, ko pazīstu, neatkarīgi no vecuma, un “atmiņas sāka vārīties”. Vārās jau trīs dienas. Baidos, ka nepārsprāgst pauris. Ja es būtu no tā laika Jelgavas, simtu punktu būtu pārsprādzis.
Nu viens no sestās videnes ir izdzīvojis, bet neticu, ka spēšu uzrakstīt un kur nu vēl tik labi, kā Jānis. Sanāks liela kopēšana.
Zilā RAFiņa nr. Šķiet bij 7777 un bilde protams episka, pilzenes alus gan vairs negaršo tik labi , kā tolaik.
Nezināju, ka tu sesto esi pabeidzis. Man šķita (pat nezinu, kāpēc), ka tu trešajā mācījies.
Astoņdesmito beigas un deviņdesmito pirmo pusi pavadīju jelgavā – viss bij klusi mierīgi, skaisti un saulaini, visi runāja vienā valodā un ja kāds kādrezi sakāvās, tad tas tikai uz 5 minūtēm un pēctam abi kaušļi turpināja būt labākie čomi :)
Laikam 6 un mazāk gadu vecs sīcis pasauli redz citādāk :D
Tāds nu lūk ir pārsteigums.
In Grey spēlēja 2005ajā gadā saliņā! To toč atceros! :D