Ar cafe Leningrad un veselu atbalstītāju vagonu 1. martu sagaidīt devāmies uz Daugavpili, krogu Artilērijas pagrabi. Pasākums bija lielisks un noteikti tiks atkārtots. Tiem, kas nav bijuši jaunatklātajā iestādē, noteikti iesaku tikpat ļoti, kā doties uz Daugavpils cietokšņa restaurētajiem un jaunajiem brīnumiem.
Par vilciena vagonu, starp citu, nav melots. Iegādājāmies vienu vagonu no sastāva, lai netraucētu pārējos pasažierus un viss bariņš būtu kopā. Izrādās, ka Pasažieru vilciens biļešu tirdzniecībā nav paredzējis, ka kāds varētu nopirkt 40+ biļetes. Serviss tiek nodrošināts, pie kasēm pa vienai drukājot attiecīgo skaitu biļešu. Un ātrākais, kad var iegādāties biļetes ir 10 dienas pirms plānotā brauciena.
Vilciena Rīga – Daugavpils vagona tualetē vēl joprojām ir lāčpēdas. No nerūsējoša tērauda.
Uz Daugavpils centra ēkām mijas dažāda rakstura grafitti darbi.Izkārtnes dizainu un saturu nav mainījušas kopš laika, kad Latvijā parādījās pirmās līmplēves.Skatlogos rēgojas bērni – sniega cilvēki.
Daugavpils jau sen nav pilsēta, kurā būtu kaut kādas problēmas ar latviešu valodu. Toties tagad pilsētā jau ir jau divi ķīniešu restorāni, kas varētu būt labāki pēc kvalitātes, bet ir ok uz paģirām. Dažos krogos vēl joprojām nezina par smēķēšanas aizliegumiem. Taksometra lietošana maksā ne vairāk par 7 € (par šo cenu mēs novizinājāmies gandrīz divas stundas). Autoostā nevajadzētu uzturēties ilgāk par dažām minūtēm, jo tur ir pilns ar mākslīgiem intelektiem (lasi — alkāniem).
Kad paliks siltāks, noteikti iesaku aizbraukt uz divām dienām un pavazāties. It īpaši ja būts nav sen vai arī vispār nav būts.
Ideja par to, ka tualetes papīram būtu jānovieto atsevišķs spainis blakus podam bija loģiska tad, kad mazmājiņās Padomju Savienības sabrukšanas laikā bija jāizmanto jebkas, ja vien tā nav latvāņa lapa. Rindās stāvēšana vai arī vecas Padomju Jaunatnes pielietošana higiēniskos nolūkos bija vienkārši atrisināma dilemma. Bet, kāpēc šī kustība ir saglabājusies līdz mūsdienām, man kaut kā nav skaidrs. Ok, raugu mest sausajā atejā arī nevajadzētu, jo tas izraisīja, kā minimums, skolas direktora dusmas. Bet arī tas, šķiet, šobrīd vairs nav aktuāli.
Aizvadītajā vasarā ar Lolitu bijām aizbraukuši apskatīt Sāremā salu Igaunijā. Uz to no sauszemes var nokļūt ar prāmi, kurā atradu gaužām neveiklu norāžu un instrukciju kopumu. Ja neskaita megainstrukciju, ko nedrīkst bāzt podā, vēl neveiklāk izskatās instrukcija, kā nolaist ūdeni.
Tualetes lietošanas instrukcija Igaunijā uz prāmja. Oriģināls un Mr. Serge variants.
Protams, man vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc es tur nevarētu bāzt tualetes papīru podā, toties lieku reizi var uzsmaidīt un atgādināt par citiem higiēnas pribambasiem, kurus veči parasti nelieto.
Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.
Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.
Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
«This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
— SND35 long form judges
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.
Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.
Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.
SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.
Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.
Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).
Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.
Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.
Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.
Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).
Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).
Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.
Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).
Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.
Sorosa fonds Latvija Tviterī publicēja aizdomīga paskata grafiku par studējošo skaita dinamiku Latvijā. Ir aizdomas, ka tas nācis no kaut kādas konferences un autors varētu būt profesors Gatis Bažbauers.
Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.
Par vienu lietu profesoru Bažbaueru var noteikti paslavēt — šis ir samērā rets piemērs Latvijā grafikai, kurai tiek minēts avots. Avots ir jāmin vienmēr, pretējā gadījumā attēlotajam nav seguma.
Miks Latvis pamatoti aizrādīja, ka man būtu ko teikt par grafikas satura atainošanas kvalitāti (es pats esmu pārsteigts, kā man izdevās šādi noformulēt). Pāris dienas vēlāk, pārvarot slinkumu stundas laikā tapa rezultāts.
Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.
No datiem var secināt ne tikai to, ka studējošo skaits sarūk, kā to bija izdarījis Sorosa fonds Latvija. No manas grafikas top skaidrs, ka kopš 1992. gada Latvijā praktiski nav mainījies budžeta vietu skaits augstskolās un koledžās. Un vidusskolu vai profesionālo izglītības iestāžu beidzēju skaits vienmēr ir bijis mazāks par budžeta vietām, izņemot 2003. gadu, kad tie bija praktiski vienādi.
Vēl viena būtiska piezīme par grafikas veidošanu. Gaidījumos, kad galvenais ir parādīt dinamiku un netiek atspoguļoti precīzi skaitļi (šī grafika ir balstītā uz noapaļotiem tūkstošiem studējošo), skaitļus var vispār nevajag rādīt. Pavisam forši būtu tikt vaļā no skalas, bet tas lai paliek citai reizei.
Šajā sakarā izdomāju aicinājumu bloga lasītājiem. Jūs varat bloga komentāros vai tviterī @mrserge sūtīt sūdīgas grafikas piemērus. Es izvēlēšos kādu no tām un centīšos vismaz reizi nedēļā publicēt savu versiju.
Cerams, ka iepriekšējo rindkopu neviens nelasīs un es varēšu vairāk dzert viskiju un mazāk sēdēt pie datora.
Ielu plānošana šobrīd ir gana populārs temats ne tikai Rīgā ar tās veloproblēmām, bet arī citur Latvijā. Katra novada vai pilsētas būvvaldē strādājošie cilvēki ir pieraduši skatīties uz lietām caur tikai viņiem saprotamām topogrāfiskajām kartēm, kurās parasts cilvēks meklē pieturas punktus ar minēšanas palīdzību. Kad kāds no malas mēģina ieteikt kādu savu plānojuma veidu pilsētai vai ciemam, lielākoties tas beidzas ar neko, jo abas iesaistītās puses viena otru nesaprot.
Daži apķērīgi cilvēciņi otrpus peļķei ir izveidojuši ielu plānošanas mājaslapu Streetmix, kurā ielas plānošana notiek interaktīvi, vienkārši bakstot klucīšus. Tā kā visi aktīvie interneta lietotāji ir ieguvuši fermu un citu sociālo tīklu spēļu kvalifikāciju, tad tikt galā ar šo rīku būs elementāri.
Protams, nevajag pārprast šī rīka jēgu un uzskatīt, ka tagad būvvaldē jūs gaidīs atplestām rokām. Tomēr vienkāršu skici savai idejai tagad realizēt būs daudz vienkāršāk. Streetmix izstrādātājiem ir arī ļoti sakarīgs blogs.
Ja ielu plānošanas problēmas interesē ikdienā, iesaku pievienot lasītājiem StreetsBlog lapu, kas stāsta par ceļu plānošanu ASV, gan no praktiskās puses, gan arī no politiskās. Kas nav mazsvarīgi.
—
Brīvā brīdī, pateicoties Lolitas dāvanai Ziemassvētkos, izgāju ātro kursu mazās lidmašīnas vadīšanā uz aviosimulatora, bet tas droši vien tāpat nevienu neinteresē.
Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».
Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.
14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.
Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.
Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.
Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.
Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.
Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.
Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.
Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.
Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.
Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.
Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.
Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.
P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.
Jebkura drukātā izdevuma elektroniskās versijas pirmās lapas vai vāka attēlam vienmēr ir jābūt pilnā papīra izdevuma formātā.
Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Pirmā lapa apgrieztā un pilnā formātā.
Ja pirmās lapas (vai vāka) attēls tiek ņemts no drukas sagataves faila, piemēram, pdf dokumenta, pie uzstādījumiem jānorāda attēla apgriešana pēc Crop box. Ja dokumentam nav pareizi norādītas apgriešanas malas, tad tās var no maketa nokopēt manuāli.
Vēl viens padoms, ņemot par pamatu elektronisko maketu attēla veidošanai. Ja drukai tiek izmantots specifisks vai tonēts papīrs (piemēram, avīžpapīrs), ir vērts ietonēt arī attēlu. Tad būs daudz skaidrāks priekšstats par produktu, ko vēlas parādīt.
Grāmatām, ja vien tas nav reklāmas nolūkiem, vajadzētu rādīt vāka izskatu arī bez supervāka. Un supervāku kā tādu, pēc grāmatas iegādes vajadzētu mest miskastē, jo grāmatas supervāka vienīgā funkcionālā jēga ir grāmatas reklāma. Katrs, kas tur mājās grāmatas ar supervākiem man atgādina dīvaiņus, kas telefoniem, datoriem un citām iegādātajām iekārtām nenoņem aizsargplēves, tādējādi it kā pagarinot iekārtas mūžu.
Esmu pārliecināts, ka praktiski visi veikalu, kafejnīcu, krogu, frizētavu un benzīntanku īpašnieki nezina, ka wi–fi logo, kas atgādina iņ-jaņ zīmi, ir aizsargāts. To izmantot drīkst tikai un vienīgi Wi-Fi Alliance biedri. Loģiski, ka kafejnīcai nav pamata būt Wi-Fi Alliance biedram, jo tā ir organizācija bezvadu iekārtu ražotājiem un izstrādātājiem, nevis alus tirgotājiem.
Bezmaksas wi-fi logo Rietumu bankas baneris lidostā Rīga. Foto: phlegmat
Bet informēt par to, ka kafejnīcas telpās wi-fi ir pieejams, gan būtu vēlams. Tāpēc wi-fi logo tiek čiepts internetā, pārzīmēts vai atdarināts. Piemēram, igauņiem wifi.ee zīmes publiski pieejamā interneta apzīmēšanai ir tipisks atdarinājuma piemērs. Ja Wi-Fi Alliance būtu Apple, bet Igaunija būtu Samsung, būtu tiesas prāvas.
Beidzot Wi-Fi Alliance ir sapratuši, ka nav jēgas čakarēties un jānāk klajā ar jaunu, vienkārši lietojamu wi-fi logo, ko arī visiem bez ierobežojumiem ļaut lietot. Darbs tika uzticēts kādam, kuram ļoti nepatika vienkāršība, kas bija melnbaltajam vispārzināmajam simbolam, tāpēc pieliktas tika arī krāsu variācijas. Un kur tad bez Museo fonta, kas šobrīd cīnās ar Helvetica par izmantotākās garnitūras titulu.
Wi-fi logo bezmaksas lietotošanai. Parastais un aizpildītā kuba variants mlenbaltā un krāsainā versijā.
Vēl atsevišķi ir divi logo veidi ar nosaukumu «Wi-fi hotspot», bet tos es akurāt neiesaku izmantot, jo hotspot kā termins nav aktuāls šaipus peļķei. Vismaz parastam cilvēkam pavisam noteikti. Un kur nu vēl tas, ka mēs esam eiropieši ar savām n+ valodām un to atbalstu. Pietiks ar euro un eiro.
Kaut kur interneta dzīlēs pavīdēja joks, ka vajadzētu uztaisīt un izvietot arī zīmes «Pieejami radioviļņi». AKKA/LAA šajā gadījumā varētu nākt ar iniciatīvu zīmei «Šeit tiek atskaņota fona mūzika». Ceru, ka AKKA/LAA šo blogu nelasa.
