A un B formāta papīrs ir standarts, lai būtu precīzāki, tas ir visā pasaulē pieņemts ISO 216 standarts. Protams, ASV un Kanāda no šī standarta ar visām varītēm mēģina izvairīties. Papildus vēl ir radīts C formāts un tam atbilstošs ISO 269. Tad nu par katru pēc kārtas.
A formāta papīra izmēri milimetros, collās, cicero un punktos
mm
in
pica
pt
A0
841 x 1189
33,110 x 46,811
198,7 x 280,9
2384 x 3370
A1
594 x 841
23,388 x 33,110
140,3 x 198,7
1684 x 2384
A2
420 x 594
16,535 x 23,388
99,2 x 140,3
1191 x 1684
A3
297 x 420
11,693 x 16,535
70,2 x 99,2
842 x 1191
A4
210 x 297
8,268 x 11,693
49,6 x 70,2
595 x 842
A5
148 x 210
5,827 x 8,268
35,0 x 49,6
420 x 595
A6
105 x 148
4,134 x 5,827
24,8 x 35,0
298 x 420
A7
74 x 105
2,913 x 4,134
17,5 x 24,8
210 x 298
A8
52 x 74
2,047 x 2,913
12,3 x 17,5
147 x 210
A9
37 x 52
1,457 x 2,047
8,7 x 12,3
105 x 147
A10
26 x 37
1,024 x 1,457
6,1 x 8,7
74 x 105
A0 formāta loksnes laukums ir precīzi viens kvadrātmetrs. A formāta papīra dimensijas veido attiecība 1 pret kvadrātsakni no 2 jeb 1:1,41421356237. Protams, sakarā ar to, ka atcerēties tik garas skaitļu rindas ir nevajadzīgi, vieglāk ir atcerēties viena papīra izmēru, piemēram, A4, un tad no tā rēķināt pārējos izmērus. Tas ir pavisam vienkārši, jo A3 papīra izmērs ir divas A4 lapas. Savukārt A5 izmērs ir tieši puse no A4 lapas.
Virspusēji iedziļinoties A un B papīra formāta rašanās vēsturē — tos pirmo reizi pieminēja 1786. gadā vācu zinātnieks Georgs Kristofs Lihtenbergs. Pēc tam savu ietekmi atstāja arī Franču revolūcija, bet 20. gadsimta sākumā Valters Portmans to aprakstīja vienotā DIN standartā. Lai nečakarētu prātu ar komatiem, tika pieņemts noapaļot izmērus līdz tuvākajam veselajam milimetram.
Tomēr, sakarā ar to, ka papīra ražošana, uzglabāšana un apdruka maina papīra izmērus, jau vēlāk, ISO standartā tika aprakstītas maksimālās pieļaujamās atkāpes no normas: ±1.5 mm līdz 150 mm garai loksnei, ±2 mm no 150 līdz 600 mm garai loksnei un ±3 mm loksnēm, kas ir garākas par 600 mm.
B formāta papīra izmēri milimetros, collās, cicero un punktos
mm
in
pica
pt
B0
1000 x 1414
39,4 x 55,7
236,2 x 334,0
2834 x 4008
B1
707 x 1000
27,8 x 39,4
167,0 x 236,2
2004 x 2834
B2
500 x 707
19,7 x 27,8
118,1 x 167,0
1417 x 2004
B3
353 x 500
13,9 x 19,7
83,3 x 118,1
1001 x 1417
B4
250 x 353
9,8 x 13,9
59,1 x 83,3
709 x 1001
B5
176 x 250
6,9 x 9,8
41,6 x 59,1
499 x 709
B6
125 x 176
4,9 x 6,9
29,5 x 41,6
354 x 499
B7
88 x 125
3,5 x 4,9
20,8 x 29,5
249 x 354
B8
62 x 88
2,4 x 3,5
14,6 x 20,8
176 x 249
B9
44 x 62
1,7 x 2,4
10,4 x 14,6
125 x 176
B10
31 x 44
1,2 x 1,7
7,3 x 10,4
88 x 125
Tipisks ir uzskats, ka B formāta papīrs tika izveidots, lai būtu tehniski vienkārši veikt A formāta papīra apdruku līdz ar malām. Teiksim, nodrukājot uz B4 loksnes A4 formāta darbu un tad nogriežot malas. Tomēr tas neatbilst patiesībai. B formāta papīra malu izmērs tiek rēķināts tieši tāpat, kā A formāta papīram — 1:1,4142. Un katrs mazāks B izmērs ir tieši puse no lielāka izmēra. Teiksim, B2 ir precīzi puse no B1 papīra loksnes izmēra. Lomu spēlē kas cits — B0 loksnes platums ir precīzi viens metrs. Tas ļauj poligrāfijā izmantot plašāku apdrukājamo papīru izmēru klāstu. Piemēram, A8 ir aptuveni spēļu kārts izmērs, tomēr daudz parocīgāk ir turēt rokās spēļu kārtis, kas ir B8 izmērā.
C formāts un DL formāts, izmēri milimetros un collās
mm
in
C0
917 x 1297
36,1 x 51,5
C1
648 x 917
25,5 x 36,1
C2
458 x 648
18,0 x 25,5
C3
324 x 458
12,8 x 18,0
C4
229 x 324
9,0 x 12,8
C5
162 x 229
6,4 x 9,0
C6
114 x 162
4,5 x 6,4
C7
81 x 114
3,2 x 4,5
C8
57 x 81
2,2 x 3,2
C9
40 x 57
1,6 x 2,2
C10
28 x 40
1,1 x 1,6
DL
110 x 220
4,33 x 8,66
C formāta izmērs tiek lietots tikai un vienīgi aploksnēm, kurās ir ērti ievietot A formāta izmēra papīru. Piemēram, C5 izmēra aploksne lieliski der A5 izmēra papīra loksnei, jeb arī A4 papīra loksnei, kas salocīta uz pusēm (tipiskākais izmērs, kurā saņemam, piemēram, rēķinus).
Atsevišķu ievērību jāvelta DL jeb DIN Lang (Dimension Lengthwise) tipa aploksnei. Tās izmērs ir 110 x 220 mm. Šī izmēra aploksne ir paredzēta divas reizes pārlocītai A4 lapas loksnei un ir pasaulē populārākais un visvairāk izmantotākais aploksnes izmērs. Kaut arī poligrāfiķi savulaik stipri iespringa, lai šī izmēra aploksnes iznīdētu, tas bija un ir tik populāras, ka nācās arī šo izmēru pievienot ISO specifikācijai par papīra izmēriem.
Karšu izdevniecība Jāņa Sēta izstrādāja Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūku. Pašvaldība atrada laiku piedalīties Eiropas fondu projektā, Jāņa Sēta atrada resursus, lai realizētu visnotaļ foršu ieceri. Nezinu, kurā brīdī viss aizgāja šķērsām, bet ar gala produktu īpaši apmierinātiem nevajadzētu būt. Produkts sanāca sasteigts un sarežģīts lietošanā. Brīdinu, ka būs nedaudz tehniskāks teksts kā parasti.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Ekrānšāviņš.
Karšu pārlūkā ir ļoti daudz rīku, statisku un dinamisku elementu, tas viss izmētāts pa dažādiem stūriem, bieži vien viens otru dublējot. Piemēram, kartes kreisais augšējais stūris vispār izskatās kā no četriem dažādiem resursiem salīmēts.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūka navigācijas rīki.
Man ir grūti iedomāties cilvēku, kas joprojām lieto klikšķināšanu uz bultiņām, lai pabīdītu karti. Jocīgi izskatās arī trīs reizes, dažādos paskatos ieliktie pietuvināšanas un attālināšanas rīki. Par sudraboto pogu rindu arī pastāstīšu nedaudz vēlāk.
Atsevišķu uzmanību, kas arī ir rokdarbu raksta iemesls, jāvelta labajā pusē esošajam rīkam. Tas nodrošina parādīšanas/slēpšanas funkcionalitāti kartes slāņiem. Kartes slāņu rīka izmērs, ja salīmējam visas tā redzamās daļas kopā, ir 232 x 1018 px. Stipri par daudz priekš tik maza informācijas apjoma.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Rīks darbam ar kartes slāņiem.
Maketētājs, kas jau tā nespēja tikt galā ar elementu izvietošanu kartes pārlūkā, uzkārās brīdī, kad bija jāapvieno formas kontroles (checkbox) un apraksta vizuālā leģenda. Drukātajā kartē makets būtu skaidrs — leģendas zīmējums + leģendas teksts. Bet te pienāca klāt trešais, funkcionālais elements.
Kad 2009. gadā rakstīju par adekvātu saišu lietošanu tekstos, daudzus samulsināja fakts, ka pastāv divu veidu saites — ar nepārtrauktu līniju un ar punktotu (raustītu) līniju. Toreiz JavaScript vēl neizmantoja tik plaši, tāpēc pietika ar definīciju, ka punktotā saite ved uz jaunu vietu/lapas daļu esošajā (ielādētajā) lapā. Tagad funkcionālās saites, kā man tīk tās dēvēt, papildina vai samazina elementu skaitu lapā, pašu lapu nepārlādējot. Tātad, princips paliek tas pats — noklikšķinot uz funkcionālās saites, lapa netiek pārlādēta, bet mainās kaut kā stāvoklis lapā.
Tieši tāpēc šādas saites var un tām bieži vien pat vajadzētu aizstāt formas elementus, tādējādi ekonomējot vietu salikumā un padarot to vienkāršāk uztveramu.
Pārmaketējot Jāņa Sētas karšu pārlūka slāņu rīku, tas ietilpst ekrānā, ir pārskatāms un vieglāk atšķirt aktīvos un neaktīvos kartes slāņus. Turklāt karšu pārlūkam parādījies nosaukums, slāņi salikti loģiskā secībā un blokā ievietots arī mērogs, punkta koordinātes, atbalstītāju logotipi.
Siguldas novada karšu pārlūks. Rīks darbam ar kartes slāņiem. Mr. Serge versija.
Funkcionālo saišu lietošana
Es speciāli iezīmēju divās vietās kursoru, lai parādītu iespējamos funkcionālās saites stāvokļus. Pamata stāvokļi ir četri: nenospiesta, nospiesta, nenospiesta onHover, nospiesta onHover. Vēl var parādīties arī neaktīva nospiesta, neaktīva nenospiesta, bet šoreiz tādas nav. Vēl kas — funkcionālām saitēm, kad tās aizstāj formas elementus, grūti iedomājams stāvoklis «apmeklēta».
Pirmajā rindā ir izvietots pārslēdzējs starp ortofoto karti un topgrāfisko karti. Šis elements jau labu laiku ir zināms tiem, kas jelkad ir izmantojuši Bootstrap saviem projektiem, tāpēc par to smalkāk nestāstīšu un tas uz funkcionālajām saitēm neattiecas.
Tālāk mums ir visi slāņi, kas ir aktivizējami uz kartes un ir marķēti kā saites ar punktoto pasvītrojumu.
Nemarķēti paliek nekopto zemju un īpašumtiesību slāņu leģendu atšifrējumi, jo tos pa vienam ieslēgt nevar, var aktivizēt tikai visu grupu. Attiecīgi — pasvītrots tikai grupas nosaukums.
Nekopto zemju platībām ir stāvoklis, kad uzbrauc ar peli (onHover), aktīvi ir slāņi «Īpašumtiesības», «Kadastra vienības» un «Meliorācija». Pēdējam ir stāvoklis, kad tas ir aktīvs un ir uzbraukts virsū ar peli.
Tagad atliek salikt visu kopā un ievietot atpakaļ lapas maketā.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Mr. Serge versija.
Nu re. Visa funkcionālā daļa tagad ir vienā blokā, izņemot to pogu rindu kreisajā augšējā stūrī. Teorētiski es gandrīz sapratu, ko katra no tām pogām nozīmē, tomēr ne līdz galam. Pirmā poga nedara neko. Otrā poga ir kārtējais pietuvināšanas rīks (ceturtais kartē, ja kas). Trešā poga ieslēdz pamatslānim melnbalto režīmu. Ceturtā un piektā poga paredzētas attāluma un laukuma mērījumiem. Tad ir gandrīz strādājošs meklētājs un tad ir poga, kuras jēgu vispār nesapratu, savukārt zem pēdējās slēpjas slāņu caurspīdīguma regulētāji.
Ja pilnībā saprastu, kas kam ir paredzēts, varētu integrēt pogas labajā joslā. Piemēram, pievienot melnbaltās kartes funkciju blakus pārslēdzējam starp ortofoto un topogrāfisko karti. Slaideriem ar slāņu caurspīdīguma regulēšanu jau pēc būtības būtu jāatrodas slāņu sarakstā un arī meklētājam tur atrastos vieta. Bet šoreiz pietiks.
Starp citu, visu «iemīlētais» jaunais Foursquare dizainā arī izmanto funkcionālās saites.
Funkcionālās saites pielietojuma piemērs Foursquare jaunajā mobilās aplikācijas dizainā.
Funkcionālajai saitei nav obligāti jābūt pasvītrotai ar punktotu līniju, tā var būt arī poga, kā tas ir Foursquare aplikācijas dizainā. Tieši tāpat, kā lapas navigācijā saites teju vienmēr zīmē kā pogas. Galvenais ir atcerēties nezīmēt šīs pogas tādas, lai tās vizuāli sasauktos ar formu elementiem. Un lai nav tā, kā ar Foursquare, ka ir jāpaskaidro, ka uz elementa var nospiest un tad kaut kas notiks.
Informācija «Jelgavas ūdens» mājas lapā liecina, ka šonedēļ ūdensvada profilaktiskā skalošana noritēs Mātera ielā no Raiņa ielas līdz Rūpniecības ielai; Pētera ielā no Raiņa ielas līdz Zirgu ielai; Zirgu ielā; Ūdensvada ielā; Vaļņu ielā; Pulkveža O.Kalpaka ielā no Raiņa ielas līdz Tērvetes ielai; Raiņa ielā no Pulkveža O.Kalpaka ielas līdz Tērvetes ielai. Tāpat profilaktiskā skalošana notiks Tērvetes ielā no Raiņa ielas līdz Rūpniecības ielai; Rūpniecības ielā no Tērvetes ielas līdz Mātera ielai; Stacijas, Dārza, Jēkaba, Skolas un Pavasara ielā.
Iepriekš apskatīju sprādzienu Spilves ielā «Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos» un tad precīzas vietas minēšanu varētu vēl aizstāt ar adreses iedauzīšanu kādā no karšu servisiem. Šoreiz nekas cits, kā kartes pētīšana paralēli raksta lasīšanai neizdosies, it īpaši Jelgavu slikti pārzinošam cilvēkam.
Toties to pavisam vienkārši var atrisināt, parādot pilsētas daļu, kurā «Jelgavas ūdens» profilaktisko skalošanu veiks. Tas, ka šajā pilsētas daļā atrodas arī tādas ēkas, kas pie ūdensvada nav pieslēgtas, nemaina lietas būtību. Uz šo ēku īpašniekiem paziņojums neattiecas.
Pilsētas daļa, kurā no 4. līdz 8. augustam «Jelgavas ūdens» veiks profilaktisko skalošanu. Mr. Serge versija.
Nu un tā kā «Jelgavas Vēstnesis» iznāk arī elektroniski, tad redakcija pat visneattapīgākajam žurnālistam var iemācīt uzzīmēt parastu poligonu «Jāņa Sētas» kartē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā patiešām ir pieejama bez maksas. Es gan ļoti ceru, ka kādreiz pats process kļūs arī vienkāršāks.
Garām ir laiki, kad interneta pārlūkā glabājām simtiem grāmatzīmju lapām, kuras derētu apmeklēt. Nereāli ir arī paturēt galvā visas mājaslapas, kuru jaunumi šķiet būtiski. Te palīgā nāk RSS (Rich Site Summary). Daudzi joprojām saka, ka RSS ir parastam cilvēkam neizprotama lieta, bet es tam nevēlos piekrist.
RSS ir tehnoloģija, kas nodrošina blogu, portālu un citu mājaslapu jaunumu abonēšanu. Tā vietā, lai sekotu simtiem mājaslapu, tās ik reizi atverot, var pierakstīties šīs lapas RSS plūsmai un nodot jaunumu meklēšanas darbu automātiskajiem servisiem.
Lai izmantotu RSS, vajadzīgs RSS lasītājs. Tā ir programma, kas seko tam, vai mājaslapā parādījies kas jauns. Katru reizi, kad tiks publicēts jauns ieraksts, RSS lasītājs to saglabās. Pēc tam tikai atliek visus jaunumus izlasīt, līdzīgi, kā tiek lasīti e-pasti.
Es RSS ziņu lasīšanai izmantoju Feedly. Ar to var ērti gan lasīt mājaslapu jaunumus, gan arī pievienot jaunus resursus. Turklāt pilnīgi pietiks ar bezmaksas versiju. Un Feedly var lasīt gan pārlūkā, gan arī izmantot kādu no Feedly mobilajām aplikācijām.
Feedly RSS lasītājs svētdienas vakarā.
Kā pievienot RSS lasītājam kādu jaunu mājaslapu? Lielā daļā majaslapu ir atrodama mazā, oranžā ikona, kas norāda uz RSS plūsmas saiti (jā, tā ir parasta saite). Atliek vien nokopēt saiti un iekopēt to RSS lasītājā.
RSS ikona manā blogā izvietojusies labajā pusē, uzreiz aiz visiem sociālajiem tīkliem.
Feedly gadījumā tas ir vēl vienkāršāk, jo ar «Add content» rīku (trešā saite kreisajā augšējā stūrī) viss kļuvis daudz vienkāršāks. Feedly prot automātiski meklēt RSS plūsmas, pat ja tiks ievadīta tikai mājaslapas adrese.
Tagad atliek vien pievienot savus mīļākos resursus un sākt tos lasīt tad, kad ir publicēts kut kas jauns. Iedvesmai, daži avoti: LSM.lv — Latvijas Sabiedriskais medijs, Laacz.lv — Kaspara Foigta blogs, Kursors.lv — Kristapa Skuteļa IT jaunumu portāls, Baltaisruncis.lv — Ulda Rozenfelda blogs (viņš ir uzsācis taisīt arī citu latviešu blogu iknedēļas apskatus).
Tagad jūsu kārta meklēt jaunumus, kuriem vēlētos sekot līdzi, pievienot tos Feedly un būt vienmēr jaunumu virpulī. Katrreiz, kad interneta dzīlēs atradīsiet kādu interesantu mājaslapu, iekopējiet tās saiti Feedly. Ja lapai būs RSS, tad Feedly piedāvās to pievienot.
Ja gadās kāda lapa, kurai Feedly neatrod RSS, uzrakstiet lapas saimniekiem e-pastu un palūdziet, lai šādu iespēju nodrošina. Starp citu, Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka iestādēm ir jānodrošina visām savām mājaslapām RSS ziņu plūsmas.
Ir daži jokaiņi, kas spēj sekot līdzi jaunākajam tviterī. Man nekādi nav skaidrs, kā tas ir iespējams, ja vēlas kaut ko nepalaist garām. Ja vēlas sekot līdzi visam, tad tas aizņem milzumdaudz laika. Turklāt publicētās saites pašas par sevi neko neizsaka, toties Feedly tikai atver un sāc lasīt. Bez spama, kaķēniem un ēdienu bildēm.
—
Ieraksts tapis pēc Iļjas Birmana iniciatīvas. Aicinu arī citus blogerus iepazīstināt vai lieku reizi atgādināt saviem lasītājiem par RSS.
Ikdienā troļļi dzīvo portālu komentāros. Vislabākais, ko darīt, ja kāds sāk troļļot — to ignorēt. Tomēr šoreiz troļļošana ir tikai iemesls. Uztrauc tas, ka, zinot vidējo aritmētisko interneta lietotāju, jau rītdien par to runās kā par neapstrīdamu patiesību.
Sākumā bija pilnīgi neticama ziņa par pēdējo Otrā Pasaules kara ieslodzīto, kas beidzot tika atbrīvots no Gulaga kā labās gribas žests no Krievijas puses. Līdz Latvijas tvitertelpai tas nonāca no it kā cienījama žurnālista Aivara Ozoliņa, kas savukārt, to paķēris no kolēģa Eerik-Niiles Kross.
Aivars Ozoliņš tviterī: «Last WW2 German Prisoner Released from Gulag. MT @EerikNKross This is how Russia celebrates the German victory».
Teorētiski Aivars Ozoliņš būtu vērtējams kā cilvēks, kas ikdienā kaut ko prātīgu un domājamu pasaka. Cerams, pats to arī izdomā. Kā nekā, žurnāla Ir un ex. laikraksta Diena žurnālists un komentētājs. Bet šoreiz viņš saviem astoņiem ar pusi tūkstošiem sekotāju tviterī padod pīli no portāla, kas par sevi raksta:
World News Daily Report is an American Jewish Zionist newspaper based in Tel Aviv and dedicated on covering biblical archeology news and other mysteries around the Globe. Our News Team is composed of award winning christian, muslim and jewish journalists, retired Mossad agents and veterans of the Israeli Armed Forces.
Jopcik, tad jau pašmāju KasJauns ar kārtējo feikziņu, piemēram, par Aishas braukšanu 10 gadus bez autovadītāja apliecības, ir pielīdzināms publikācijai Latvijas Vēstnesī. Atšķirībā no pamatdarba, liela daļa Latvijas žurnālistu sociālos medijus izmanto muļķībām, neapzinoties to, ka tviteros, feisbukos un draugos publicētais ietekmē, gan tos, kas publicēto lasa, gan arī pašus žurnālistus.
Troļļošana pati par sevi nav nekāds dižais grēks. Slikti ir to pārvērst par ticamu informāciju, izmantojot savu profesionālo stāvokli sabiedrībā un neliekoties par to pēc tam ne zinis.
—
Otrā daļa, kurai vajadzēja būt īsākai
Pirms pieciem gadiem Vecrīgā, blakus kafejnīcai Leningrad atradās pavisam mājīgs un jauks krodziņš Mi-6, kura saimnieks izbrauca ar moci caur Gobi tuksnesim, atrada līdzīgi domājošos un pievērsās musulmaņu ticībai. Krogs pārtapa pāris nedēļu laikā — pazuda alkohols, parādījās bārdainie onkuļi, dažādi austrumu ēdieni un dzērieni. Uzzinājusi par šādu interesantu gadījumu, Latvijas Avīzes žurnāliste Ināra Mūrniece rakstā «Mīlestība pret Allāhu, nevis demokrātiju» uztaisīja izvērstu interviju ar vienu no kroga darbiniekiem. Cita starpā, tur pavīdēja šāds dialogs:
– Vai terorists bin Ladens, kurš organizēja 11. septembri, pēc jūsu domām, arī būtu fikcija?
– Tas ir mans ticības brālis. Es viņu personīgi neesmu saticis. Viņš ir pret Rietumu imperiālismu un musulmaņu zemju paverdzināšanu. Nav gan pierādījumu lietām, ko viņam mēģina piešūt, viņš ir tikai aizdomās turamais.
Pārējo paši varat izlasīt. No tā, kas uz to brīdi bija zināms pasaulei par Osamu bin Ladenu, Renārs Ojers (Kosņikovskis) aka Umar AbuSafija Ojers intervijā nepateica neko pārspīlētu, tikai aizstāvēja savu reliģiju. Jebkura saruna ar, teiksim, Jaunās Paaudzes pārstāvjiem tad būtu vērtējama kā galējs ekstrēmisms katrā teikumā.
Par to visu varētu aizmirst, ja pāris dienas vēlāk neparādītos tālākais atgremojums pašmāju krievvalodīgajā presē «Брат Осамы бин Ладена открыл мусульманское кафе в Риге». Protams, pēc tādas publikācijas Drošības policijai neatlika nekas cits, kā doties pie Vecrīgas nama saimnieka un palūgt musulmaņus no telpām izraidīt un kafejnīcu slēgt.
Pofig par kafejnīcu, bet arī toreiz žurnālists notroļļoja, vienkārši pareizi sagrozot faktus. Un sabiedrība pavilkās.
Mani nebeidz pārsteigt Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) cītīgā darbošanās sociālajos tīklos. Pozitīvā nozīmē. Grafiskā informācija no meteodienestiem ir tieši tas, ko sagaida parastie lietotāji. Un LVĢMC šajā jautājumā sāk arvien vairāk un plašāk piestrādāt.
Iepriekšējo reizi bloga rakstā «Rokdarbi. Nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā. Sveiciens LVĢMC» ķidāju ģeogrāfisko datu attēlošanu. Savukārt pēdējais jaunums, ko esmu pamanījis, ir jauna paskata meteogramma ar gaidāmā laika prognozi tuvākajām dienām. Meteogramma ir lielisks veids, kā parādīt vienkopus pārskatāmā veidā dažādus datus par gaidāmo laiku. Retais vairs nezinās Norvēģijas meteodienesta laika prognožu meteogrammas. Un pašmāju LVĢMC mēģina ielīst šajā lauciņā, acīmredzami aizņemoties idejas no norvēģiem. Paskatieties LVĢMC tvitera arhīvā, kādas briesmīgas zilas šausmas bija vēl pāris mēnešus atpakaļ un cik ļoti viss mainās pozitīvā virzienā.
LVĢMC meteogramma par gaidāmo laiku Rīgā jūlija vidū.
Tendence, bez šaubām, ir pozitīva, tomēr šis ir kārtējais spilgtais piemērs, kad noderīga informācija ir noslēpta aiz čupas absolūti bezjēdzīgu lietu. Uzskaitīsim visu lieko pēc kārtas.
1. Temperatūras un nokrišņu daudzuma leģenda. Bezjēdzīga informācijas dublēšana. Jebkuram, kas kaut reizi ir lasījis meteogrammu ir skaidrs, kas ir kas. Izņēmums vēl būtu pieļaujams gadījumā, ja attēlotu nokrišņu vai temperatūras normas, bet tad arī to var aprakstīt tieši uz grafikas.
2. Asu siets jeb palīglīnijas. Par to es esmu rakstījis jau daudzas reizes. Palīglīnijām metriskajās skalās nekad nav jēgas. Nekad. Ja ir nepieciešams kaut ko akcentēt (piemēram, nulles punktu), tad to var izdarīt ar vienu līniju. Ja skala ir logaritmiska, tad gan palīglīnijām ir nozīme, bet ne par to ir šis stāsts.
3. Nokrišņu daudzuma ass. Pilnīgi lieka. Ja nokrišņu daudzums jau tiek attēlots tieši virs stabiņiem, dublējošā ass nesniedz nekādu palīdzību. Trešdienas nokrišņu prognozes otrā stabiņa datus vieglāk uzminēt, paskatoties uz blakus stabiņu, nevis uz asi.
4. Laiks un punkti uz temperatūras līknes. Nepareizi novietotie datumi ir iemesls tam, ka bija nepieciešams paralēli rādīt arī laiku, kad sākas jauna diena un kad ir dienas vidus. Tas vēl ir nodublēts arī uz temperatūras līknes. Ja datumus novieto tā, lai tie centrējas pēc pusdienlaika, laiku stundās nebūs nepieciešamības rādīt.
5. Vēja virziens un stiprums. Diskutabls ir jautājums, kuru no abiem apzīmējumiem šeit vajadzētu atstāt. Vējrādis jeb karodziņš jeb Station model parāda gan vēja virzienu, gan stiprumu un tas vizuāli ir daudz vienkāršāk nolasāms. Zem vējrāža tā pati informācija tiek dublēta rakstiski. Tāpēc pavisam prātīgi ir atstāt tikai vienu no vēja aprakstiem.
6. Lieki izgreznojumi. Šeit ir tikai sīkumi. Krāsu kodējums brīvdienām. Papildus apvilktā līnija un vēl ēna nokrišņu daudzuma stabiņiem un skaitļiem. Ūdenszīme ar LVĢMC logotipu. Papildus horizontālās ass dublēšana zem vējrāžiem.
Novācot visu lieko nost, paliek vienkārša un viegli pārskatāma meteogramma, kas ir pat nedaudz labāka par norvēģu veidoto.
LVĢMC meteogramma par gaidāmo laiku jūlija vidū. Mr. Serge variants.
Pavisam labi būtu vispār novākt temperatūras skalu, pārnesot kritiskās vērtībās tieši uz grafika (atzīmējot zemākās un augstākās vērtības), varētu arī par vienkāršākām ikonām padomāt.
Skeptiķiem. Ja domājat, ka tagad nav iespējams pateikt, cik stiprs vējš pūtīs piektdienas 13:00, tad to nav iespējams pateikt arī pēc oriģinālās meteogrammas. Tieši tāpat nav iespējams pateikt arī to, kāda temperatūra būs šajā laikā. Šai grafikai ir nozīme kopsakarībās, tā nesniedz precīzu informāciju par katru laika sprīdi. Toties ir skaidrs, ka svētdienas vakarā būtu vēlams paķert līdzi lietussargu un nepazaudēt to līdz pirmdienas rītam. Savukārt otrdienas rītā par ļaunu nenāks uzvilkt kādu siltāku džemperi.
Karšu izdevniecības Jāņa Sēta projekts BalticMaps.eu, lai arī cik samocīts un vecmodīgs tas būtu, ir precīzākais, kas Latvijā ir. Turklāt, atšķirībā no Google vai OpenStreetMap, to zīmē profesionāļi, kas sēž tepat Rīgā. Un tas nav mazsvarīgi, jo iespert kaimiņam vienmēr ir vieglāk.
Diemžēl BalticMaps pārāk ilgi bija Jāņa Sētas izklaides lauciņš, kuram netika pievērsta pienācīga uzmanība. Ieciklējoties uz JS Baltija produktiem, palaista garām iespēja lokāli iegūt pietiekamu lietotāju skaitu un tirgot papildus karšu rīkus. Veiksmīgākais rīks no publiski pieejamajiem ir satiksmes sastrēgumu slānis, kuru nesmādē izmantot arī vairāki Latvijas radiokanāli. Bet kaut kur Jāņa Sētas pagrabos vēl ir apslēpti arī tādi brīnumi kā, piemēram, visu Latvijā esošo ēku stāvu skaits.
Marta beigās tviterī @kartes_lv konts man pačukstēja, ka kādreiz pienāks brīdis, kad BalticMaps varēs izmantot mājaslapās bez astronomisko summu maksāšanas.
Mr. Serge sarakste ar Jāņa Sētu tviterī.
Pavisam iespējams, ka tas šobrīd ir tikai kaut kāds gļuks, kāds norausies pa galvu un tas viss tūliņ pazudīs, bet iespēja ir parādījusies. Vēl joprojām ir nepieciešams reģistrēties, toties vairs nekas vairāk par e-pasta adresi nav jāaizpilda, nav jānorāda konta numuri un, kas pats galvenais, nekas nav jāmaksā (jau dzirdu, kā pajūgā pie manis dodas Jāņa Sētasapokalipses jātnieki juristi).
Lai ievietotu BalticMaps karti savā lapā:
1) pēc reģistrācijas veikšanas, ieliekam karti vajadzīgajā mērogā un vietā.
2) Pieliekam klāt objektus, (vai arī nepieliekam, ja tādi nav vajadzīgi)
3) labajā pusē virs kartes atrodam saiti «Ievietot karti interneta vietnē» un noklikšķinam
4) dziļi ieelpojam, ieraugot summas un prasības, ātri par tām aizmirstam
5) pārliecināmies, ka pirmais ķeksis ir ielikts, tad izlecošā loga apakšā parādīsies iframe kods
Objektu izveidi un pārvaldi projektēja un programmēja cilvēks, kas skaidri apzinājās, ka to lietos viņa sievasmāte. Bet, ja iziet pirmos četrus līmeņus un piekauj bosu, tad kaut kādu rezultātu sasniegt var.
Tūliņ mani sarkanačaino cilts pārstāvji nolinčos pie sava totēma. Doma tāda, ka lielākoties gadījumu ir forši karti redzēt maksimālajā iespējamā platumā. Tādu es to uztaisīju otrajā piemērā, izstiepjot karti līdz teksta rindas platumam. Tā kā BalticMaps karte fokusējas pēc centrālā kartes punkta, tad neatkarīgi no platuma, kartes centrs vienmēr būs pareizajā vietā.
Tagad vairs nepietiek ar esošo embed kodu, kuru kopējām no BalticMaps lapas un tas būs nedaudz jāpakoriģē. Pirmkārt iframe parametros jānomaina width=”400″ uz width=”100%” un tad viss kods jāietērpj div blokā.
Pavisam pareizi būtu šo kodu sapucēt, stilu iznest uz atsevišķu CSS failu, iedot id vai class abiem objektiem, bet tas lai paliek tiem, kas ar to ņemsies nopietni. Arī polyline objektiem ir tīri vienkārši atrodams, lai pārzīmētu objektus tā, kā vēlas, un gan jau arī lielāko daļu no pogām var noslēpt, paspēlējoties ar JavaScript. Par to tad droši arī ziņojiet komentāros.
ASV reklāmisti paņēma dažādas internetā slavu guvušās trakās animācijas, uzlika tam apakšā Diplo dziesmu Biggie Bounce un radīja pavisam lielisku Fiat 500 reklāmu… Fiat Tumblr lapai «Live while you’re alive». Absolūti traki, vienvārdsakot.
Tikpat traki, tikai citā virzienā ir pastrādājuši nu jau korejieša ēnā gana aizmirstie OK Go kopā ar 1stAveMachine, radot klipu dziesmai The Writing’s On the Wall.
Tēla maiņa, rebrendings, jauna seja. To sauc dažādos vārdos. Tam līdzi nu jau ikurāt moderni ir likt klāt arī vēstījumus, kas raksturo šīs pārmaiņas. «Virzība ar jaunu skatu uz nākotni», «Tuvāk saviem klientiem», «Vienkāršāk un saprotamāk», «Svaigs skats» un tā tālāk. Katrā ziņā katrai produkta tēla maiņai ir loģisks un saprotams pamatojums. Pat tādos gadījumos, ja tas ir saistīts tik vien kā ar vecā, jau apnikušā tēla uzfrišināšanu. Lielisks vietējā zīmola vizuālās uzfrišināšanas piemērs ir Zelta zivtiņa, kas kosmētiskus sīkumus labo reizi pāris gados.
Īsāk sakot, doma ir skaidra — ja tēls tiek mainīts, tad tam ir jābūt ar kaut kādu tālejošu mērķi un adekvāti pamatotam. Un te mēs nonākam līdz lietas būtībai. Pavisam nesen kādreizējais laikraksts «Rīgas Balss» un tagadējais laikraksts «Rīgas Apriņķa Avīze» izdomāja mainīt seju.
Rīgas apriņķa avīze. Laikraksta galviņa un logo 2013. gada aprīlī.
Jā, vecais laikraksta logotips jeb galviņa, kā mēs to dēvējam šaurajās aprindās, tiešām nav tas modernākais un prātīgākais. Tas prasās pēc kosmētiskā remonta.
Laikraksta Rīgas Apriņķa Avīze jaunā galva jeb logo 2014. gada jūnijā.
Un te nu nāk svaigā ideja. Latvijas aizņem pāris Āfriku vietu uz globusa kaut kur ap vienu no poliem un ap to vietu, kur vēlētos redzēt Rīgu, tiek ielikts trekns sarkans pleķis. Rebrendinga sapulcē, apspriežot jauno tēlu, tas sarkanais pleķis droši vien tika stādīts kā pēctecība no vecā logotipa.
Virzamies tālāk. Nemaz ne tik senā pagātnē (aptuveni divus gadus atpakaļ) pasauli ieraudzīja arī portāls Apriņķis.lv, kas bija tendēts uz Pierīgas ziņu atspoguļošanu.
Rīgas apriņķa portāls Apriņķis.lv. Logotips.
Es biju cieši saistīts ar šī portāla izstrādes procesu un logotips, tāpat kā liela daļa no realizētā portāla izskata ir mans darbs vai arī manu ideju realizācija. Un tieši tāpēc man ir skumji skatīties uz to, ka Apriņķis.lv ir pārņēmis no savas drukātās māsas tēla maiņas procesu un kļuvis par kaut ko vārdiem neaprakstāmi stulbu.
Rīgas apriņķa portāls. Apriņķis.lv jaunais logo.
Tieši tā iemesla dēļ, ka biju saistīts ar projekta izstrādi, man ir ļoti grūti šobrīd objektīvi spriest par sviestu, kas ir tapis. Bet es tiešām zinu, ka mēs kopīgiem spēkiem varam darīt kaut ko lietas labā. Manuprāt, gan portāls, gan avīze līdz ar vizuālā tēla maiņu ir pelnījusi arī modernus un mūsdienīgus reklāmas saukļus, ko izmantot ikdienā. Paldies Dairim un Vitai, kas piedalījās sākumposmā.
«Savs Sarkanais laukums pie Ziemeļpola»
«Zemei riņķī, Rīgai riņķī, riņķim riņķa spēks… Mūsu spēks ir apriņķī»
«Lai par maz neliktos, ziņojam apriņķī un pasaulē»
Serious Science publicējuši interviju ar Masačūsetas tehnoloģiju institūta zinātnieku Deividu Klarku (MIT Senior Research Scientist David Clark). Klarka kungs kopš septiņdesmitajiem ir bijis tieši saistīts ar interneta veidošanos un zina virtuvi. Par to un laiku vēl pirms tam viņš arī dalās videointervijā. Tur pats krutums ir pie beigām, kad Klarks stāsta par Luisu Puzānu. Tīri tehniskas ikdienas cilvēks veidoja politiku par brīvu un neatkarīgu interneta vidi un neviens, kam bija nauda, to nevēlējās.
Tas viss bija pagājušajā gadsimtā un vairs nav interesanti. Tāpēc mūsdienās zinātnieki spēcīgi ņemas ap daudz svarīgākām lietām. Piemēram, pēta interneta pornogrāfijas ietekmi uz cilvēku.
Šis ir tas brīdis, kad jāiepazīstina ar vielu dopamīns (kaut kur vēl tiek minēts arī dofamīns, bet pieļauju, ka tas ir vienkārši neprecīzs tulkojums un paļaujos uz vārdnīcu).
Dopamīns — Viela, kas cilvēka ķermeņa centrālajās nervu šūnās darbojas kā signālsubstance; adrenalīna un noradrenalīna priekšstadija. Lielā enciklopēdiskā vārdnīca. Rīga, Jumava, 2003.
Nav īsti skaidrs, kāpēc nevienā citā vārdnīcā dopamīns neparādās, bet Jumavas skaidrojums ir neprecīzs.
Dopamīns ir viens no galvenajiem cilvēka un dzīvnieka smadzeņu «apbalvojumu sistēmas» sastāvdaļām, jo izraisa apmierinātības sajūtu. Tas tieši ietekmē motivācijas un izglītības procesus. Dopamīns izstrādājas smadzenēs lielos daudzumos, ja cilvēka subjektīvā vērtējumu skalā ir noticis kaut kas pozitīvs. Piemēram, sekss, garšīga ēdiena baudīšana vai jauns like pie Facebook ieraksta. Bet no ķīmiskā viedokļa dopamīnu lielos daudzumos smadzenēs var iegūt arī dzerot, šņaucot vai rijot ripas. Tas, principā, ir arī atkarību izraisošu vielu galvenā funkcija — ražot dopamīnu.
Bet tagad atgriezīsimies pie pornogrāfijas un atcerēsimies, ka dopamīnu aktīvi pētīt sāka tai pat laikā, kad Deivids Klarks domāja pie veidiem, kā līdz cilvēka smadzeņu garozai nogādāt baudu lietot toreiz vēl neskaidro tehnoloģiju — internetu. Līdz brīdim, kad Garija Vilsona (Gary Wilson) stāstā parādās džeki, kas pēc divu mēnešu pornogrāfijas neskatīšanās kļuvuši par Leonardo da Vinči, viss ir ok. Pamatdoma ir tāda, ka no pornogrāfijas skatīšanās rodas pastāvīga dopamīna pārdozēšana no viena un tā paša kairinātāja. Un tas rada reālu atkarību un smadzeņu disfunkciju. Pēcāk gan sāk izklausīties pēc abižota mazohista pašapliecināšanās pētījuma rezultātiem.
Tur tāds foršs moments ir par to, ka vecākiem cilvēkiem atkarība no pornogrāfijas ir izārstējama ātrāk tāpēc, ka vecāki cilvēki ir piedzīvojuši stipri dažādākus interneta pornogrāfijas veidus.
Tātad, nevienam nestāvēs, ja visu laiku nodarbinās rokas, šņauks, dzers un lietos cukuru. Vajag to darīt neregulāri vai pēc iespējas dažādot. Šodien amfetamīns, rītdien — pornogrāfija, parīt — jaunas bildes instagramā. Nu vai arī kādā citā secībā, jūs jau mani sapratāt. Ak jā, par cukuru. Nikola Avena (Nicole Avena) ir sagatavojusi lielisku stāstu par dopamīnu, tikai no nedaudz cita skatu punkta.
Un te nu vecais labais teiciens par sūdiem galvā var pārtapt par teicienu par dopamīnu smadzenēs. Un vēl var padomāt par Pavlova suņiem, apbalvojumu shēmām spēlītēs, programmās un lielveikalu bonusu kartēm. Dopamīns ir mums apkārt.
—
Šis ir ieraksts no neregulārās bloga rubrikas par tīmeklī atrodamajiem video. Iepriekšējo reizi stāstīju par izcilo amerikāņu mūziķu projektu — «CDZA — Collective Cadenza muzikālās performaces».
Noformējot tekstus, pats svarīgākais ir domāt par to, lai tie ir viegli lasāmi. Jo mazāk cilvēkam ir jādomā par to, kā tikt pie nākamā burta, vārda, rindas un rindkopas, jo labāk. Izvēlētais fonts vai fona krāsa ir gluži otršķirīgas lietas.
Atsevišķi varētu izcelt īsu tekstu maketēšanas estētiku, bet to atstāsim citai reizei un koncentrēsimies uz tādiem tekstiem, kurus lasīt aizņem vairāk par vienu sekundi.
Virsraksti
Virsrakstus raksturo divas galvenās īpašības: tie ievada teksta bloku un, ja virsraksti ir vairākos līmeņos, tiem ir jāveido kaskāde no visvairāk izceltā uz vismazāk izcelto. Būtiski ir padomāt par to, lai virsraksts tiešām ievada tekstu, nevis kaut kur planē gaisā un apakšvirsraksti neiesprūst starp teksta blokiem. Virsrakstam ir jābūt piesietam tekstam, kam tas seko. Īpaši bieži kļūdas ir ar apakšvirsrakstiem, kas tiek iecentrēti starp teksta blokiem.
Virsrakstam un arī apakšvirsrakstiem jābūt piesaistītiem tekstam, kas tiem seko.
Papildus sanitārās normas, kas palīdz virsrakstiem kļūt glītākiem, paģērē neatstāt rindas beigās saikļus, īsus vārdus un censties izbalansēt rindu garumu.
Rindkopas
Teksta sadalīšana rindkopās palīdz vieglāk uztvert atsevišķas domu kopas. Garos tekstos rindkopas palīdz lasīšanai. Tieši tāpat, kā pārāk gari teikumi traucē uztvert domu, jo ir aizmirsts teikuma sākums, garas rindkopas nosit ritmisku teksta lasīšanu, jo traucē nākamās rindas meklēšanu.
Pirmajā slejā viss teksts vienā blāķī. Otrajā slejā rindkopas ir atdalītas ar vienas rindas atstarpi. Trešajā slejā rindkopas ir izceltas ar pirmās rindas atkāpi. Ja lieto metodi ar gaisa ielaišanu starp rindkopām, tad pirmajai rindkopas rindai atkāpi likt nevajag.
Atkāpes likšana pirmajai rindai kopš tekstu migrācijas no drukas uz elektroniskajiem nesējiem ir sākusi izzust. Un iemesls ir tāds pats, kā gadījumā ar domuzīmes lietošanu — tehniski to realizēt HTML ir izaicinoši. Tomēr, ja nu jums izdodas šo paveikt, nelieciet pirmās rindas atkāpes jebkur, kur pagadās.
Pirmās rindas atkāpes izskatās lieliski pamattekstam. Bet jāizvairās atkāpi lietot tekstiem, kas paredzēti vienā rindkopā, piemēram, ievados, virsrakstos, apakšvirsrakstos, ielauzumos, izcēlumos. Jo tas tikai rada nekārtību. Savukārt vienas rindkopas pamatteksts, kas piemērā ir iespraudies starp ievadu un apakšvirsrakstu, kaut arī no abām pusēm jau ir ar gaisu, tāpat izskatās kārtīgi, jo vizuāli sasaucās ar pārējo pamattekstu.
Droši vien pieminēšanas vērts būtu arī lauzums vairākās slejās. Bet to atstāsim citai reizei, kad auditorijai būs priekšstats arī par to, kas lauzums vispār ir.
Teksta rindas
Ļaunākais, ko var nodarīt tekstam — izstiept vienu rindu tik garu, ka tā kļūst neizsekojama bez vilkšanas ar pirkstu līdzi.
Nesamērīgi garas rindas ir klasiska tekstu noformēšanas kļūda. Ja jūtat, ka jūsu teksts sāk atgādināt lietošanas instrukciju uz etiķetes, tas ir skaidrs signāls, ka teksta rindas ir par garu. Palīdz vai nu fonta izmēra palielināšana, vai arī slejas platuma samazināšana. Vai arī abi.
Optimālais vienas rindas garums ir 10 līdz 18 vārdi (50 līdz 70 zīmes). Atradīsi daudz muļķīgu pamācību par to, ka zīmju skaitā jāierēķina arī atstarpes un interpunkcijas zīmes. Bet es aicinātu vienkārši sekot līdzi tam, lai nepārsniedz 20 vārdu garumu vienā rindā. Jo lasītpratējs neuztver tekstu simbolos, mēs lasām vārdos. Un rindas garums ietekmē to, cik daudz vārdus tu paturi galvā, lai sameklētu nākamās rindas sākumu.
Noslēguma jautājumi kā Saeimas sēdēs
Nekliedz ar izcēlumiem, apakšvirsrakstiem, ielauzumiem, vizualizācijām un reklāmām katrā otrajā rindkopā. Saskaldīti teksti ir vienkārši nelasāmi. Superīgs piemērs tam, cik tas ir slikti — jau kādu laiku Tviterī dzīvojošā epidēmija ar tvītu pavedieniem.
Izvairies izmantot kustīgu jebko blakus, virs vai zem teksta blokiem. Tas novērš uzmanību no satura un paildzina lasīšanu. TVNETa reklāmas abos sānos rakstiem ir ļaunuma iemiesojums. Cilvēkam, kas to izdomāja, vajadzētu iedot Kaudzīšu Mērnieku laikus un likt tos lasīt braucošā vilcienā, grāmatu piespiežot pie loga.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
