Autors: Sergejs Bižāns

Ekspresintervija ar LU portāla redaktoru Andi Janovu

Tā kā dažiem labiem šķita interesanti sākt cepties par Latvijas Universitātes jauno mājaslapu manā iepriekšējā ierakstā, uztaisīju ekspresinterviju ar portāla redaktoru Andi Janovu.

Latvijas Universitātes portāla galvenais redaktors Andis Janovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Fotoarhīvs.

Latvijas Universitātes portāla galvenais redaktors Andis Janovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Fotoarhīvs.

Kad aizsākās darbs pie jaunās mājaslapas projekta?
A.J. Darbs pie jaunā LU portāla projekta aizsākās pirms 4 gadiem, kad tika izvērtēta jau gadu strādājošais iepriekšējais portāls. Tika apkopoti viedokļi par uzlabojumiem potenciāli nākamajā LU portāla versijā, ko plānoja atvērt LU 90 jubilejā. Konkrēti darbi pie jaunā LU portāla izstrādes tika sākti 2008. gada vasarā.

Cik cilvēku ir iesaistīti tās izveidē un vai tie ir tikai LU darbinieki un studenti, vai arī kādi «no malas» piesaistītie?
A.J. Pie struktūras izveides strādāja darba grupa, piesaistot studentus, kopumā apmēram 20 cilvēku. Speciālisti ārpus LU netika piesaistīti, jo tas maksā lielu naudu. Programēšanā iesaistīti 3 cilvēki.

Kādi ir galvenie mērķi, kuru vadīti jūs pieķērāties pie jaunās lapas izstrādes?
A.J. Jaunā portāla izstrādes mērķis ir izveidot struktūru, kas ir uztverama intuitīvi, tādejādi novēršot iepriekšējās portāla versijas trūkumus. Tie, galvenokārt, bija saistīti ar ne sevišķi veiksmīgo informācijas izvietojumu.
Otrs mērķis ir ieviest jaunu satura vadības rīku, kas ievērojami atvieglotu informācijas publicēšanu un attēlošanu, kā arī apakšprojektu veidošanu.

Kāpēc izvēle krita uz atvērtā koda risinājumu, nevis, piemēram, pašu izstrādātu modeli?
A.J. Līdzekļi satura vadības sistēmas iegādei LU nebija, tādēļ arī tika izvēlēts atvērta koda risinājums.

Kas funkcionāli jauns ir jau ieviests un, kas vēl ir paredzams tuvākajā nākotnē?
A.J. Jaunajā satura vadības sistēmā tiek nodrošināta iepriekš atsevišķi funkcionējošo sistēmu integritāte, t.i., gan strukturētā informācija, gan kalendārs, gan forums, ziņas, u.c. strādā uz viena dzinēja. Ieviesta vienota darbinieku kontaktu attēlošana, u.c.
Tuvākajā nākotnē plānots pabeigt LU foruma pārnešanu no iepriekšējās versijas, ērtas meklēšanas iespējas ieviešana ziņu sadaļā, portāla pilnvarotās daļas dizaina nomaiņa, darbinieku kontaktu attēlošana dažādos griezumos, u.c.

Kā redzams, tad daudzas sadaļas vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet ir arī tādas, kas vēl ir palikušas uz vecās platformas (LU blogi, mail.lu.lv, utt.). Vai gaidāma pilnīga migrācija vai arī daļa projektu tomēr paliks esošajā stāvoklī?
A.J. Informācija vairākām sadaļām vēl tiek pārvietota no iepriekšējā portāla. Par citiem projektiem — blogi.lu.lv tuvākajā nākotnē noteikti paliks strādāt uz WordPress bāzes, arī par mail.lu.lv pārnešanu šobrīd konkrētu darbības plānu nav. Nākotnē iespējams portāla pilnvarotā daļa varētu tikt integrēta jaunajā satura vadības sistēmā.

Vai tiks veiktas izmaiņas arī LUIS sistēmai (šai gadījumā tīri no dizaina un lietojamības viedokļa)?
A.J. Daļa uzlabojumu LUIS sistēma jau veikta, par tālākiem plāniem šobrīd man informācijas nav.

Kāds ir bijis kopējais projekta budžets un kas ir iesaistītie finansētāji?
A.J. Atsevišķi līdzekļi tika izdalīti dizaina izstrādei, notika iepirkumu konkurss par dizaina izstrādi. Viss pārējais — programmēšana un redakcija — parastie darba pienākumi, kuriem papildus līdzekļi netika piesaistīti.

Kur un kā ir iespējams ieteikt uzlabojumus/ziņot par pamanītajām kļūdām un nepilnībām, saistībā ar šo mājaslapu?
A.J. Ieteikumus un ziņas par kļūdām var sūtīt LU portāla redakcijai http://www.lu.lv/par-lu/mediji-izdevumi-un-multivide/portals/lu-portala-redakcija/

2009.09.30.
Latvijas Universitātei jauna mājaslapa
Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka Latvijas Universitātes jaunā mājaslapa ir parādījusies pateicoties tās 90 gadu jubilejas svinībām.

Latvijas Universitātes jaunā mājaslapa

Un es jums draugi teikšu, ka tā ir patiesībā sasodīti forša un atraktīva, salīdzinoši ar līdz šim Latvijā redzēto. Ja vēl viņi izvāktu to mēslaino tekstu «LAIPNI LŪGTI JAUNAJĀ LATVIJAS UNIVERSITĀTES PORTĀLĀ!» no lapas galvenes, es būtu vēl priecīgāks.

Visiem citiem kolosāliem sīkumiņiem garām ātri skrienot, es nevaru neatzīmēt tiešām veiksmīgu kalendāru ar ļoti pārskatāmu un ērti lietojamu dizainu.

Ja nu man jāsaskata kādi mīnusiņi, tad pašlaik vienīgais, kas man traucē, ir pārāk sīki burtiņi dublētajā navigācijā, kas varētu būt problēma cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Vēl, bez šaubām, jāatzīmē kretīniskais veids, kā tiek attēloti e–pasti. Ja jau ir bailes, ka kaut kādi spamboti sagrābsies kontaktu adreses, tad tak ir vesels lērums ar JavaScript kodiem, kā to apiet. Savukārt tagad man ir jāpārraksta ar roku e–pasta adrese no bildītes, lai es to varētu vispār lietot. Es tikai minu, cik reizes pārrakstīsies cilvēki, pirms iemācīsies dažus advancētos pedagogu vārdus.

Un arī šis teksts mani ļoti priecē:
```

```
2009.09.28.
Vārdadienas nesvinēšana un citi labumi

Nekādā ziņā negribu jūs apbēdināt, bet nekā prātīgāka par jauku atskatu uz to, kā man klājas šoreiz nevarēšu sniegt.

Ar Jāni un Lolitu piedalījāmies jaukās sacensībās — Bajāri trophy 2009. Veiksmīgi izsvīdu, dauzoties mežā un galarezultātā komanda Ļeņingradas brikšņi ieguva godpilno pirmo vietu Trakās ģimenītes grupā.

Jahta Spīdola ir aizceļojusi gulēt ziemas miegā uz Enguri, līdz ar to noslēgusies burāšanas sezona un sākas mierīgā pilsētas dzīve. Ir plāns kaut kur ar Lolitu un Jāni aizlidot, lai interesantāka dzīve rudenī.

Viens no pēdējā laika skaistākajiem muzikālajiem atklājumiem ir Jamie T albums Kings&Queens. Noteikti iesaku.

Vēl ir doma pieķerties kaligrāfijas kursiem, tikai nav īsti skaidrs, kas ir tie, kas šos kursus organizē un vai tie būs tā vērti. Ja kādam ir kādas atsauksmes, ar nepacietību tās gaidīšu.

P.S. Paldies Munky par neplānoto dāvanu Wacom Volito 2, ko viņš izspēlēja mājaslapā.

2009.09.28.
Foršākais spams, ko esmu saņēmis pēdējā laikā

Kaut ko tik kolosālu neesmu saņēmis jau ļoti sen. Vai nu man ir ļoti labs spama filtrs, vai arī mani vairs nemīl spameri. Spamu atsūtīja Karina Somoilova (saldkalna35@gmail.com) un jāatbild būtu uz e–pasta adresi dietakoks289@gmail.com, bet vēstules apakšā vēl šitāds teksts seko: «Ja turpmak nevelies sanemt vestules, atsuti atteikumu uz so e-pastu: registerssgg@gmail.com».

Es ļoti ceru, ka krievu spameri, kas regulāri piedirš šī bloga komentārus, piefiksēs visas trīs e–pasta adreses un atdzīs tās par vērā ņemamām, lai nogāztu ar mēsliem.

Nu tad pats šedevrs.

Skaistums. Kā raud vīrietis.

2009.09.16.
Lieliskā komunikācija

Dēls tikko atrakstīja man pirmo e–pasta vēstuli. Kā laiks skrien. Likās jau, tikko tikai piedzima, bet jau pirmais koncerts, tagad — pirmā vēstule (un arī tā — elektroniski). Areče arī saturs.

m m

mc ,. ,. g./ ikdrhsff0pk vn, ; bkhxhc vk;xlm,m

P.S. Nedēļas nogalē manam blogam būs jubilāriums, ko vēlaties sagaidīt dāvanās?

2009.09.07.
21. augusts — 23. augusts. Izbrauciens ar jahtu «Spīdola» apkārt Rīgas līcim

Kā jau minēju tiem, kas manī klausās trakoti nesvarīgajā un neinteresantajā Twitter, no 21. līdz 23. augustam beidzot tikām garākā izbraucienā ar mūsu jahtu «Spīdola». Pēc divu gadu čučēšanas krastā tā pārnāca mūsu gādīgajās rokās. Praktiski no pagājušā gada septembra gar to ir paguvuši noņemties ap duci dažādu strādnieku, lai tagad, kad nu jau tā no Engures pārdzīta Andrejsalas jahtklubā, būtu burājama.

Plānotais brauciena maršruts bija no Rīgas līdz Engurei un tad, piedaloties regatē, aizburāt līdz Roņu salai un atpakaļ caur Enguri uz Rīgu. Tomēr pārāk nemierīgie laikapstākļi noteica to, ka izbraukšana no Rīgas bija jāpārceļ no trešdienas uz piektdienu un jākoriģē arī pats maršruts.

No Rīgas piektdienā mēs izkūlāmies tikai ap 19:00, kad tiešām visa pārtika tika sapirkta un visi nepieciešamie priekšdarbi paveikti. Neliels vējiņš bija kā reiz mums vajadzīgajā pūtiena virzienā, līdz ar to nakti samērā mierīgi čunčinājām Roņu salas virzienā. Uz klaja pieci cilvēki — vecais «Spīdolas» kapteinis ar savu draugu, es Lapsa un Herbe. Lapsa pirms tam jau bija paguvis atzīmēties ar «Santa ritu» Igaunijas krastos, savukārt Herbem tas bija pirmais lielais izbrauciens. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet tieši Herbe bija paguvis nokārtot kapteiņa tiesības burāšanā, Lapsa tikai kā kapteiņa palīgs, bet es vispār neko nekārtoju un gribēju tikai izbaudīt jūru.

Spīdola Daugavā Rīgas ostas rajonā.

Iesilām ar līdzpaņemtajiem aliņiem un viskiju (it īpaši es, jo stūrēt ta man nevajag, he he) un sagaidījām tumsu jau līcī tiktāl, ka bākas vairs nebija redzamas. Ik pa laikam mūs pārsteidz pāris jūdžu attālumā braucošie prāmji, kas tiek nodēvēti par «diskotēkām», jo visu laiku mistiski uz klaja tiek iedegtas visas gaismas un tad tās atkal tiek izdzēstas. Varbūt kādam ir idejas, kāpēc tā?

Uz jahtas čučēšana ar Tete-a-Tete

Kaut kur pēc pusnakts dodos gulēt un no rīta pamostos, jo uz kājām gāžās ūdens un visu laiku pārlieku traki šūpo. Izlienu uz klaja, kur sēž kapteinis viens pats. Pulkstenis ir nedaudz pēc sešiem no rīta, mēs esam tikuši pamatīgā pūtienā un arī viļņa augstums nav diez ko maziņš. «Nu, skaties uz Roņiem, jo šodien tu viņus vairs neredzēsi», saka kapteinis un es neizpratnē lūkojos apkārt. Jā, tik tiešām aiz muguras, jahtai paceļoties uz viļņa ir redzama sala. Kā tiek noskaidrots tuvākās pusstundas laikā, pavidam starp cīņām ar šļakatām, vēju un vilņiem, Roņu salā iekšā mēs neiesim, jo laikapstākļi ir pārlieku bīstami un mēs varam uzskriet uz klintīm. Tāpēc tiek nolemts doties atpakaļ un atkarībā no vēja vakarā ieiet Engurē vai Salacgrīvā, kur pārlaist nakti.

Nedaudz paškrobojies par neveiksmi, sāku ar to samierināties. Patiesībā turpmāko stundu man palīdz par to nedomāt tas, ka no šūpošanas beidzot man kļuva slikti un es pīpējot pavadu tikpat daudz laika, cik karājoties pāri margām. Patiesībā sajūtām nav ne vainas, tikai žēl, ka to procesu pēc pirmās un otrās vemšanas nevar pārtraukt, kā tas ir pie saindēšanās ar alkoholu. Katrā ziņā nāk virsū vairāk kā tāds naids uz savu organismu.

Ap pusdienlaiku izkļūstam no lielās šūpošanas un jau pēc četriem vējš pavisam nomierinās. Kaut kādā brīdī bijām sapratuši, ka Engures virziens mūs vilina daudz vairāk. Ap sešiem esam garām Mērsragam un jau tuvojamies Engurei, tomēr vējš nolūzt pavisam un mēs esam spiesti pāriet uz motoru. Protams, arī te neiztiek bez problēmām, jo pēc motora nomaiņas ir palikusi vecā dzenskrūve, kurai lāpstiņas ir par mazām un līdz ar to ātrāk par diviem–trim mezgliem ātrumu attīstīt nespējam.

Engures ostu tuvumā ieraugām jau tumsā ap desmitiem, bet tā kā ostas kapteinis ir aizdevies ar regati uz Roņu salu (to pašu, kurā mums bija jāstartē) un pie viņiem vējš līdz pat vakaram tā arī nebija norimies, tad šis nav atgriezies atpakaļ Engurē, bet palikušie ir aizmirsuši ieslēgt ostas vadugunis. Mēs neredzam nedz jūras vārtus, nedz vizierus. Nekas cits neatliek, kā aplauzties arī šajā mēģinājumā tikt krastā un dodamies atpakaļ Rīgas virzienā jau vairāk kā diennakti pavadījuši uz «Spīdolas».

Tā kā esmu gana izgulējies, bet pārējie jau pārguruši, ap 1:00 mani pieliek pie stūres. Kurss — 110. Ok. Simt desmit, tad simt desmit. Čunčinu lēnā garā Rīgas virzienā, jo naktī parādījās brīzīte un ātrums arvien sāk pieaugt. Pārējie aiziet gulēt, ik pa laikam nomainoties manam blakussēdētājam (lai es neaizmigtu un būtu, kas buras paķidā gadījumā, ja parādās stiprāks vējš), tomēr nekā specifiska līdz pat Rīgai nenotiek.

Pārsteidzoši agri nokļūstam līdz Rīgas ostas jūras bojām — pēc 8:00 jau ejam iekšā jūras vārtos un lēnām stūrējam ostas virzienā. Man tik ļoti iepatikās pasākums ar stūrēšanu, ka biju pavisam aizmirsis faktu, ka neesmu nokāpis no stūres jau vairāk kā sešas stundas. Protams, pat ja es to būtu atcerējies, diezin vai es kādam ļautu sevi nomainīt un atteiktos no kaifa ieiet Rīgas ostas vārtos (ja nu vienīgi mani nostumtu malā kapteinis).

Uztaisījām pamatīgu plezīru Daugavā, vizinoties līdz Andrejsalai divas stundas un pēc desmitiem es jau ar abām rokām turoties pie tualetes sienām mēģinu atbrīvoties no uzkrātā, paralēli arvien nesaprotot, kāpēc mani krastā tā šūpo. Dīvainā sajūta beidzās vien kādas četras stundas vēlāk jau Vecrīgā, kad tika ieēsta pirmā siltā paika divu diennakšu laikā.

Aptuveno kopējo maršrutu var apskatīties arī Google kartē.

Kopsummā kolosāls izbrauciens, kas, ar visām lažām tomēr beidzās veiksmīgāk, nekā šķita. Zaudējumi ir niecīgi (ieplīsa divas buras, bet tās uz šo brīdi jau ir sašūtas un darba kārtībā), kaifs milzīgs. Nākamreiz tikai kaut kā savādāk jāplāno pārtika, jo no līdzpaņemtā lielākā daļa arī tika atvesta atpakaļ. Varbūt savu nospēlēja tas, ka netikām nevienā krastā.

Herbe ir paguvis arī Youtube.com iemest video:

2009.09.01.
Jānis Džimmijs Bižāns kāpj uz skatuves

Jānis Džimmijs Bižāns Rock'n'Riga saulesbrillēs

Jānis pirmo reizi apmeklēja festivālus vecumā, kad daži labi vēl no mājām bērnus neved ārā. Mēs, savukārt, paguvām jau ar Kuchenbeat kopā nospēlēt vienu dziesmu un turpinājām dauzīties arī pēc Positivus nākamajā festivālā — Zvērā. Ja būs iespēja tikt pie kādas jaukas istabas Liepājā, tad arī Fontaine festival netiks atstāts novārtā, kaut gan šogad jau nu nav tas spīdošākais sastāvs gaidāms. Vēl kaut kādā brīdī noteikti pamanāmies parādīties kafejnīcā Leningrad, bet nu tas jau tā kā pašsaprotami.

Ja nu ir interese sekot līdzi tam, kas notiek ar Jāni Džimmiju fotogrāfijās, tad var skatīties Lolitas publiskos fotoalbumus iekš Google Picasa.

2009.08.09.
Viegla seksa meklēšana interneta vidē

Meklēju šādus tādus īpaši noderīgus programmrīkus, kas neatbrīvo kabatu no lieka smaguma, bet ļauj datorā funkcionēt programmām pilnā to paredzētajā variantā. Bez šaubām, paralēli no visām pusēm man tiek piedāvāti svaigākie foto un video no pliko krāniņu un petenīšu īpašniekiem, kas īpaši nekautrējas to visu parādīt ne vien dabā, bet arī darbībā. Paralēli īpašu atsaucību ir guvušas reklāmas, kurās ir skatāmas meiteņu fotogrāfijas ar norādītu vecumu un to, ka viņas pilnīgi noteikti ir pieejamas un atrodas Rīgā.

Līdz šim, kā jau pietiekami naivs un savu kredītkartes informāciju slēpjošs cilvēks ticēju, ka šīs meitenes tik tiešām emergency situācijas gadījumā ir vēsi saķeramas rokā. Bet šodien vai nu tam servisam ir nobrucis geoskripts, kas pievieno pie manas atrašanās vietas attiecīgas bildes, vai arī Rīgā ir uzradušās uzlecošās saules zemes meitenes apšaubāmi lielā skaitā.

Vairs es tām reklāmām neticu. Ar labu nakti.

2009.08.06.
Filmas, kurām esmu veltījis savu laiku

Noskatījos Andreja Zvjagintjeva (diez pareizi uzrakstīju?) filmu Vozvrashcheniye (Возвращение). Jāatzīst, ka šī ir viena no iespaidīgākajām filmām, kuras šogad esmu redzējis. Ar nepanesamu skaudību vēroju to, ko šis režisors jau 2003. gadā ir bijis spējīgs izdarīt kopā ar savu komandu. Gan aktieri, gan skaņa, gan izvēlētās filmēšanas vietas, gan, bez šaubām, absolūti garšīgi nofilmētais materiāls. Bonusā vēl ļoti pārdomāts sižets, kas neliek īpaši daudz iespringt, bet tai pat laikā ir arī diezgan neprognozējams. Un tas tev nav lūkoties tuneļa galā un domāt, kas būs tajā gaismiņā, kur tagad tā spokojas. Man burtiski gribējās piecelties un pabīdīt monitoru, lai apskatītos, kas tad ir aiz tā kuģa, un, kas viss būtiskākais, kas gan ir tajā lādītē. Afigenna iesaku absolūti visiem.

No kičiem šogad nepārspētais superhits ir The Machine Girl (Kataude mashin gâru), jo kaut ko tik slimu ir grūti iztēloties. Ļoti gribētos zināt, ko Noburu Iguchi būs izdomājis savā jaunajā grāvējā Robo–Geisha. Cilvēkiem ar veselu iztēli un vājiem nerviem nepavisam neiesaku, bet jaukā kompānijā, malkojot viskiju un varbūt arī ievelkot kādu holandiešu dūmu šis noteikti būs izdevies vakara pasākums.

Visu iecienītais Iron Man izrādījās liels sūds ar sasodīti paredzamu sižetu. Ja galvenais varonis nebūtu makten liels kodējs un viskija cienītājs ar vipendroniem (kā vērts vien ir skats ar armijas kasti–ledusskapi munīcijas čupā), būtu absolūti vīlies.

Šim sūdam pretim stājas cita kodēju komanda no filmas The Hangover, kas ir megalabs gabals. Noskatījos vienreiz mājās un tad aizgāju vēl ar Lolitu uz kino. Abas reizes skatoties sevi pieķēru pie domas, ka visu laiku analizēju — šitas vēsi varētu notikt arī ar mani, šitais jau tā kā biku par traku, bet arī ir iespējams, un tādā garā. Viennozīmīgi šī gada labākā komēdija no aizpeļķes režisoriem.

Noskatījos arī Ice Age: Dawn of the Dinosaurs. Jāatdzīst, ka biju gaidījis krietni vairāk tieši sižeta ziņā, jo zīmēt jau viņi prot dikti labi un arī atsevišķu tēlu ķēmošanās padodas tīri labi. Žēl, ka to visu kopā nemācēja sameistarot kolosālā, līdz pēdējam brīdim aizraujošā scenārijā.

Ar Public Enemies saskāros pavisam netīšām un galu galā, nemaz nenoskatoties līdz beigām sapratu, ka nekā vairāk par kārtējo amerikāņu sapni ar gangsteru un viņa sievieti es neieraudzīšu.

Pavisam noteikti jānoskatās vēlreiz Bronson, kas ir tāds kā slikto britu futbolpuiku un amerikāņu trakomājas sapņa apvienojums. Bezgala satriecoši, apvienojumā ar latvietim saprotamu un pieņemamu aktiermākslu.

Nu un, protams, Terminator Salvation. Absolūti debīls mēsls, kuru skatījos tikai tāpēc, ka mana dzīve ar šo daudzsēriju mākslas filmu ir tikpat cieši sasaistīta, kā drauga omītes dzīve ar Hamelionu rotaļām. Bez šaubām, ja neparādītu Švarcīti, tad vispār neskatītos. Pat ar visu to, ka tā ir tikai datorgrafika. Tomēr pagājušajā gadā Stalones paveiktais ir kudiš spēcīgāks un interesantāks par šito pārpičkāto robo–cilvēk–robo cīņu.

Un ko jūs man labu varētu ieteikt noskatīties?

2009.08.05.
Par rakstiem, kurus kāds apmaksā (pērkamie blogeri)

Lai nu kā, bet es nekad, nekad nevarēšu pateikt, ka Latvijas blogosfērā ir kādi vērā ņemami pērkamie blogeri. Tas, ka kādam iedeva dāvanu karti 10 latu vērtībā vai arī lika pastāstīt par jaunāko mobilā telefona modeli, ir absolūti un vienīgi normāli. Cilvēks iegulda savu darbu, savu spēju piesaistīt cilvēku uzmanību un, galu galā, savu potenciālu ietekmēt auditorijas reakciju.

Pavisam kas cits ir par to, kam es ticu un to, kā es pieņemu sabiedrību. Manā skatījumā lielākā daļa šo teorētiski pērkamo blogeru ir vienkārši gļēvuļi.

Veselu saprātu zaudējušie jau bija pamanāmi Latvijas un ne tikai Latvijas interneta vidē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt pat desmit gadi ir riņķī. Toreiz megamānija bija tie mazie, tizlie banerīši, ko kabināt visās iespējamajās lapās, ar kuru administrēšanu tev bija kāds sakars. Atšķirība bija tikai sīkumā — tie, kas lietoja internetu ikdienā (kas tam laikam varēja būt vidēji 8 – 10 stundas nedēļā), bija pieraduši zināt, ka tie sūdi gar lapas malām, mājaslapu galvenēs un kājenēs ir nekas cits kā reklāma, ar kuru lapas īpašnieki ir izpalīdzējuši saviem čomiem, kas arī ir mājaslapu īpašnieki. Un nekas vairāk.

Šobrīd, līdz ar megastilīgā public relations un mārketinga parādīšanos absolūti visās dzīves sfērās (nebrīnīšos, ja vienu dienu atverot konservus ieraudzīšu tur reklāmas laukumu), mēs paši sevi sākam uztvert par reklāmas laukumiem un, kaut kāda vēža iespaidā esam iedomājušies, ka ar to mēs varam gūt sev kādu vērā ņemamu labumu. Es stipri šaubos, vai man būtu jāpaskaidro, ka šādi pieņēmumi, it īpaši mūsu megalielajam pīļu dīķim, ir nekas vairāk kā slimas iedomas.

Mans manifests visiem tiem (arī pērkamo blogeru potenciālajiem pircējiem), kas iedomājušies, ka kaut ko, kaut kad un kaut kur varētu reklamēt caur saviem lojālajiem klientiem ir sekojošs: lūdzu skaidri un gaiši norādiet to pirms reklāmas teksta. Tas var būt ļoti vienkāršs skaidrojums, no sērijas «Šo reklāmu apmaksāja Jānis Bērziņš» vai «Samsung man iedeva jaunu telefonu iztestēt. Paldies SIA «Mobilie sakari visiem pokemoniem» mārketinga nodaļai». Bet tas ļaus skaidri un gaiši saprast, kāda veida sūdi tuvāko minūšu laikā būs jāpatērē lojālajam lasītājam.

To, starp citu, ļoti sen jau piekopj gan drukātie mediji (veidojot laukumus «apmaksāta reklāma» vai «apmaksāts reklāmrasts»), gan arī šo mediju elektroniskās versijas. Tas jau ir iegājies arī lielākajai daļai ārzemju vērā ņemamo portālu un blogu redakcijām. Man šķiet tikai godīgi un pareizi, ka, tērējot savas lojālās auditorijas laiku, bloga autors vai redakcijas darbinieks saprastu, ka cilvēks var neatgriezeniski aiziet projām un vairs neatgriezties.

Mazs pēcvārdiņš. Manā Google Reader kontā ir 600 RSS ziņu lentas. Pirms gada bija uzkāpis līdz 1000. Un tieši dēļ vairāku vērtīgu resursu pārspamotā satura es izmetu ļoti daudz ziņu lentas ārā. Vēl man ir viena ziņu lentu grupa, kas saucās «Var noderēt», kurā es glabāju RSS padeves no blogiem vai mājaslapām, par kuru saturu man vēl nav īsti pārliecības. Ja dienas laikā galīgi nav ko darīt, tad es to grupu apskatos, bet pēc garākām (3 – 4 dienas) brīvdienām bez interneta es šo grupu vienkārši atzīmēju kā izlasītu un vairs nekad pat neapskatos, kas tajā bija minēts vai par ko. Līdz ar to, pavisam iespējams, es palaižu garām ļoti daudz vērtīgus ierakstus, toties atbrīvoju sev laiku uztaisīt tēju/uzpīpēt/palasīt grāmatu. Ja megaspams ir pārāk uzkrītošs, es resursu vienkārši izmetu ārā un par to aizmirstu.

Līdz ar to pērkamie blogeri, it īpaši Latvijas mērogā, ir nekas vairāk kā avantūristi, kurus īstenībā nav nemaz jāpērk, viņi jau tāpat atdodas. Un tieši ar tikpat vieglu roku no pērkamajiem blogeriem atbrīvojas viņu lasītāji.

2009.07.29.