Sakarā ar to, ka panki ir bijuši gana raženi un burtiski iznīcināja manu mīļo laptopu (Samsung R700), nācās pabojāt nervus nedēļas garumā, līdz esmu ticis pie jauna daikta, ar ko darboties.
Principā viss sākās ar to, ka aizgāju uz Čaka ielas kantori Laptopshop.lv, kas ir labākais laptopu serviss, ar kādu man jelkad ir nācies sastapties (iesaku tieši remontiem). Vienīgais mīnuss varētu būt tas, ka paralēli laptopa problēmu risināšanai sanāk arī atminēties lielās kaimiņu nācijas valodu, bet tas nebūt mani nebiedē, drīzāk priecē — Baltijas krievi vienmēr ir izcēlušies ar rūpību veicot darba pienākumus (lasi — ja jau tiešām uz darbu atnāca, tad darbu izdarīs godam). Meistars uz vietas iečekoja laptopa stāvokli, izņēma cieto disku un ar tekstu: «Данные ведь будут нужны?» padeva man pāri galdam. Kad man kļuva skaidrs, ka šis nebūs kosmētiskais remontiņš, kura laikā dēla izskrubināto pogu iemontē klavierē atpakaļ, garstāvoklis bija tieši nekāds.
Pāris stundas vēlāk jau aktīvi tika meklēts jauns darbarīks. Arī tai pašā Laptopshop.lv man piedāvāja pāris modeļus, par kuriem padomāt. Pirmais manis noskatītais supermodelis bija HP Pavilion XD18T. Diemžēl šis modelis, kā izrādījās vēlāk, ir nesamērīgi dārgs priekš savas konfigurācijas. Un HP vispār esot šobrīd ļoti slikts serviss Latvijā, savukārt Pavilion sērija ļoti bieži tiek nesta uz remontiem. Īsāk sakot — abloms.
Atkāpei. Tātad, lietas, kas man ir ārkātīgi būtiskas laptopā kā tādā:
Vismaz 17″ ekrāns
atsevišķs Numpad uz klaviatūras
mūsdienām atbilstoša grafikas karte un procesors (t.i. — absolūti pajāt cik liels ir HDD vai cik daudz ir operatīvā atmiņa, vajadzēs, var mierīgi piepirkt klāt, procesoru un grafikas karti nepiepirksi)
digitālā video izeja (HDMI vai kas līdzīgs)
lai laptopa priekšpusē (tur, kur rokas atrodas, kad kaut ko klabina kā arī priekšā uz korpusa malas) nav nekādu sūda pogu un fiņķikļušku (volume control, wifi on/off, un tā tālāk).
Sazinājos ar pacietīgākajiem un uzticamākajiem datoriķiem uz planētas — ID Computer Jelgavā (ex. NDD), kas mani iepriecināja ar pāris interesantiem modeļiem, no kuriem izvēle krita par labu Acer Aspire sērijas modelim. Joks bija tāds, ka vairumtirgotāji GNT, kas šo modeli bija ielikuši katalogā, bija sajaukuši modeļa numuru, tāpēc par to datoru neko vairāk kā no GNT piedāvājuma uzzināt nevarēja līdz pat brīdim, kad tas ieradās pie manis rokās.
640 GB HDD, SATA, 5400 rpm (Western Digital Scorpio Blue WD6400BEVT)
DVD Super Multi DL
5-in-1 card reader (MMC, SD, MS, MS Pro, xD), Acer HD Crystal Eye webcam, Fingerprint reader
10/100/1000 LAN, Wake-on-LAN ready
Integrated Intel® Wireless WiFi Link 5100 (802.11a/b/g/Draft-N), Wi-Fi CERTIFIED™
Battery: 48.8 W 4400 mAh 6-cell Li-ion battery with Acer QuickCharge
4x USB 2.0 ports, HDMI, Consumer infrared (CIR) port, external display (VGA) port, Headphones/speaker/line-out jack with S/PDIF support, Microphone-in jack, Line-in jack, Modem (RJ-11) port, Ethernet (RJ-45) port
Five speaker Dolby surround sound, with Acer Tuba CineBass Subwoofer
103-/104-/107-key keyboard, with inverted “T” cursor layout
Multi-gesture touchpad pointing device with Acer Bio-Protection fingerprint reader,
1x ExpressCard ™ / 54
3.25 kg, 410 x 286 x 35/41.5 mm
Microsoft ® Windows ® 7 Home Premium 64-bit including Acer software package (Acer Arcade ™ Deluxe featuring Cinema, Album, Music, Acer home media, online media, Acer Backup Manager, Acer eRecovery, Acer Power Smart Manager, Acer Bio-Protection, Acer Crystal Eye, Acer GridVista ™, Acer Launch Manager, Acer Game Zone, Acer Game Console, burner software, virus scanners, etc.)
Warranty: 2 years manufacturers warranty including 1 year International Travelers Warranty
Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211
Kas pats interesantākais, man atkal tāpat kā ar Samsung laptopu ir izdevies tikt pie īpaša modeļa, par kuru informāciju ražotāja mājaslapā bez diršanās un čakarēšanās atrast neizdodas. Ibio.
P.S. Paldies visiem, kas iesaistījās mana laptopa meklējumos un variantu vērtējumos. Esmu ļoti gandarīts, vismaz pagaidām.
Izņēmu ārā visu to, kas var novērst uzmanību, t.i., apgriezu to līdz darba kārtībai.
Navigacijas zīme Saratovas dzelzceļa stacijā izgriezta.
Un tagad piedāvāju jūsu uzmanībai šo izejas materiālu (nemainot navigācijas zīmes oriģinālās proporcijas) sakārtot tā, lai aizbraucot uz Saratovu un nokļūstot stacijā, tur varētu kaut ko atrast. Saiti uz savu variantu var pievienot komentāros, es savējo variantu ievietošu nākamās nedēļas beigās.
Tajā dienā, kad aizliedza smēķēšanu bāros un krogos, visi krogu un bāru īpašnieki atviegloti nopūtās, jo tieši viņi bija tie, kuriem tas sagādāja vislielākās problēmas:
uzkopšana (pelnutrauki, izsmēķi un pelni uz grīdas un galdiem);
papildus darbinieks/darbinieki, lai šo uzkopšanu veiktu;
ventilācijas sistēmas, kas nodrošinātu pietiekamu gaisa apriti;
iespēja netirgot tabakas produkciju (uz vienu paciņu krodzinieks vidēji nopelna no 1 līdz 5 santīmiem, tādējādi krogā pārdodot paciņu cigarešu un pieņemot kā maksājumu kredītkarti, krodzinieks principā piemaksā smēķētājam);
nav nepieciešamība dalīt telpas un/vai galdiņus smēķētāju un nesmēķētāju zonās.
Un tieši tajā pašā dienā valsts (un tās iedzīvotāji, kas šai gadījumā visskaistāk izskatīsies tieši vienā maisā ar valsts problēmām) ieguva kaudzi ar neatrisināmiem jautājumiem, ar kuriem tā nekad nespēs tikt galā:
Ja krogs/kafejnīca/klubs atrodas apdzīvotā vietā (kā tas ir lielākoties), tad smēķētāji pilnīgi noteikti traucē ar savu esamību uz ielas dienā — garāmgājējus un naktī — māju iemītniekus. Kad jums būs 1,5 gadus jauns rokenrols, ar ko vēlēsieties pastaigāties Vecrīgā pēcpusdienā, varēsiet izbaudīt, ko nozīmē, kad visiem jāsmēķē uz ielas (un nošausmināties par to, cik lieli mudaki sēž politiskos krēslos arī pāris plauktus augstāk par Latvijas valdību).
Vietējai municipalitātei vai mājas apsaimniekotājam tagad divtik ir jācīnās par tīrību uz ielas, jo viņi pārņem tās funkcijas, ko līdz šim veica atpūtas vietas darbinieki telpās.
Pastiprinātu municipālo drošības un kontroles iestāžu darbu, kontrolējot, vai tiek pildītas likumos noteiktās normas (Piemēram, uz Tērbatas ielas pie skolas ir sargs, kura pamata funkcija ir skatīties, lai sīkie nepīpē pie skolas. Ar to pašu nodarbojas arī Saeimas Drošības dienests.), kas sadārdzina šo iestāžu budžetus un novērš no svarīgāku funkciju izpildes.
Plašākai publikai slēgtu vai daļēji slēgtu atpūtas vietu veidošanās (visādi tur kaljānu bāri, ap in smouki, un tamlīdzīgi), kurās ir ne vien atļauta smēķēšana atpūtas vietas telpās, bet arī tiek tirgotas smēķējamas narkotiskas vielas.
Nav jābūt īpaši attapīgam, lai saprastu, ka godīgiem krodziniekiem tā smēķēšanas aizliegšana publiskā telpā neko īpaši kaitējusi nav. No zināmākajiem man uzņēmumiem, kuriem kaitīgums tomēr ir bijis vērā ņemams, ir īru un britu pabi, kuros pēc definīcijas ir jābūt piepīpētam gaisam un alus dvingai. Bet arī viņi sāk aklimatizēties.
Galu galā, ne jau smēķēšana nogalina, dzīve nogalina.
Alkohols
Par šo tēmu vispār var mūžīgi diskutēt. Galvenais, ko vajadzētu apzināties, ir tas, ka alkoholu cilvēks ir lietojis vēl pat tajā laikā, kad dzīvoja kokos.
Patīkamai atkāpei. Kaut kad uz pohām skatījos National Geographic pie drauga mājās un tur stāstīja par pērtiķiem, kuri pirms pārošanās kaut kādas figņas no kokiem rauj un ēd. Nu lūk, tajās speciāli meklējamās figņās iekšā ir sarūgusi sula un pērtiķi, sadzeroties šo sulu kļūst apmierināti ar dzīvi un skatās pozitīvāk uz savām ne pārāk pozitīva izskata mātītēm. Un tas ir pavisam nopietni (ja atradīšu, pateikšu, kur var šito stāstu nopumpēt). Bet tas tā, lai nesāktu domāt tā, kā amerikāņu zinātnieki, kas tagad popularizē, ka šmiga ir parādījusies tikai 4000 gadus pirms mūsu ēras, kad Ēģiptē pirmo vīnu uzmeistaroja.
Pie Mika komentāros minētais Zviedrijas variants ar, it kā, tikai specializētajiem veikaliem ir buļļu kakas. Vienīgais, ko Zviedrija gribēja, ir 100% pārvaldīt alkohola tirgu savā valstī un to arī panāca. Tieši tāds pats variants ir arī Somijā. Tikai abas šīs valstis izdarīja arī foršu štelli, lai paši (ko tad jūs domājiet, valdībā neviens nemīl viegli iereibt un papriecāties) varētu arī šos likumus apiet.
Patīkamai atkāpei. No Tallinas uz Helsinkiem iet prāmis. Visi somu cūkas brauc uz Igauniju piedzerties vai arī sapirkt šmigu. Kā tas notiek? Mēs taču esam Eiropas Savienībā un mums nav īpašas atšķirības, kur tu pērc šmigu veikalā — cenas būs +/- līdzīgas, ja vien neiepērk veselas cisternas. Huj tjebe v glaz, darogoj čitateļ. Kopš brīža, kad Igaunija ir Eiropas Savienība (vai varbūt nedaudz ātrāk, tik smalki neesmu iedziļinājies), Somijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka viena somiem piederoša sala, kas atrodas kuģu ceļā uz Helsinku ostu, tiek pasludināta par īpašā ekonomiskā režīma zonu, tāpēc katram prāmja klientam ir 30 — 60 minūtes, lai ieskrietu tax–free veikalā un sapirktos šmigu un tabaku uz nebēdu, ko pēc tam ievest atpakaļ no īpašās ekonomiskās zonas Somijas parastajā ekonomiskajā zonā, par to atsevišķi nepiemaksājot, jo netiek šķērsota nevienas valsts robeža.
Es nemaz nerunāšu par īpašajiem diplomātu veikaliem, kas ir katrā valstī un vairāk vai mazāk lielā pilsētā (arī Rīgā, starp citu) un, kuros tirgo augstas raudzes kontrabandas preci ar vienu vienīgu atšķirību — šī kontrabanda ir diplomātiski apstiprināta, ļoti lēta un sasodīti kvalitatīva.
Labi, miedziņam es jums pastāstīšu vēl stāstu par vietējo viskija izplatītāju, kuram ir ekskluzīvas tiesības piegādāt un izplatīt vienu Latvijā ekstrēmi populāru viskija marku. Viss būtu kārtībā līdz brīdim, kad viņš tieši šo viskiju ierauga Maxima tirdzniecības tīklā. Ehh, nu labi, ja jau Maximu pieminēju, pieminēšu arī viskiju — runa ir par Tullamore Dew (starp citu, šausmīgs sūds). Tad lūk, atgriežoties pie stāsta. Katrai Tullamore Dew pudelei (tas, starp citu, ir sastopams ļoti daudziem produktiem, bet ne par to ir šis stāsts) ir īpašs, ražotāja izstrādāts marķējums uz etiķetes aizmugures (tā, lai caur šķidrumu to varētu no sāniem salasīt). Ciparu rindiņas, kas tur atrodas, norāda gan valsti, kurā alkohols ir ražots, gan valsti, kurā tas ir saliets pudelēs, gan arī specifisku informāciju par mucām un fasētāju Taņu, kas lipināja etiķeti. Un ziniet, kas ir rakstīts uz šī marķējuma Maxima tīklā? Ka viskijs ir ražots, es uzsveru, ražots Arābu Emirātos. Un tas tiešām nav trakākais variants, kaut gan šobrīd mēs runājam par vienu no patērētākajiem stiprajiem ārzemju alkoholiem Latvijā pēdējos gados.
Un pēc šī visa jūs gribat man vēl tagad kaut ko sākt ļečīt par to, ka vajadzētu beigtu aknu fotogrāfijas karināt uz pudelēm? Go fuck yourself. Negribi, nedzer. Negribi, nepīpē. Bet nepis man mozgas, cienījamais Kaže un visi klāt stāvošie. Es gribu dzert un dzeršu, gribēšu pīpēt — pīpēšu. Un ja es maksāju par vienu labu pavadītu vakaru pie viskija pudeles ar draugu sešdesmit latus, tad es gribu skatīties uz foršu viskija pudeli, no kuras es dzeru, nevis beigtām aknām. Tieši tāpat kā es gribu un piemaksāju par skaisti izstrādātu un ar visādām aizsardzībām noklātu pudeles dizainu kaut vai tāpēc, lai man nav legāli veikalā jāpērk pretīga Marlboro Lights paciņa, kurā iekšā ir sastūķētas Lietuvā smalcinātas avīzes (kā pavisam nopietni šobrīd šķiet).
Man ir pamats uzskatīt, ka labāk šajā valstī aizliedz hokeju, kas ir cilvēka ķermeni iznīcinošs sporta veids (cik mums pie prāta esošu veterānu ir palicies no Latvijas hokeja pirmsākumiem, teiksim, proporcionālā salīdzinājumā ar Latvijas leģionā esošo skaitu), un kas tieši un atklāti proklamē vardarbību, nevis alkohola izstrādājumu iepakojuma dizainu. Vēl jo vairāk, ja šajā valstī vēl vairāk ierobežos alkohola apriti (kā piemēram, 1. septembrī taisās to darīt), es pavisam nopietni aizvākšos dzīvot uz Roņu salu un vienošos ar Igaunijas valdību, lai šai salai piešķir neatkarību.
Diskusijai drīkst pievienoties arī tā tantiņa, kas bērniem nepārdeva kvasu kaut kad pagājušajā gadā, jo arī tā taču ir šmiga, jopcik.
dinamika -as, s.; parasti vsk. 1. Mehānikas nozare, kas pētī ķermeņu kustību tiem pielikto spēku ietekmē. 2. Attīstības gaita, izmaiņa dažādu faktoru ietekmē.
Dinamikas rinda — statistisko rādītāju secīga virkne, kas skaitliski raksturo kādu parādību laikā. 3. Spraigums (norisē, kustībā). 4.mūz. Spēka gradācija (skaņām).
Tieši otrais skaidrojums mani interesē visvairāk, vizualizējot tādu lietu kā Latvijas interneta lietotāja skaita dinamiku — ja dinamika ir acīmredzama, tad kāpēc to tā arī neparādīt?
Interneta lietotāju skaita dinamika Latvijā
Tiem, kurus interesē šo pabeigt līdz galam (jo es tikai mēģinu vizualizēt ideju, ieliekot vairākus grafikas attēlošanas variantus), var parotaļāties ar izejas PDF failu. Lai būtu vieglāk, paskaidrošu: dublējas procenti mērījumu sākumā un beigās ar dinamikas izmaiņām (būtu loģiski atstāt vai nu vienu, vai otru), ir vai nu jāsadala gadi kvartālos, vai atsevišķi jāpaskaidro kritisko vietu (piemēram, ieliekot atzīmi tikai 2008. gada vasarā un 2010. gada ziemā), jo viss periods ir izskaidrots jau virsrakstā un būtiski ir tikai saprast mērogu.
Būtiskākās nianses:
Ja 9 vienību rindā gala izmaiņa ir 10%, to vajadzētu sasodīti labi pamanīt.
2008. gada vasarā bija būtisks lietotāja skaita kritums, vai tas ir redzams no TNS Latvia grafika?
Tieši tikpat būtisks kritums ir 2010. gada sākumā reti internetu izmantojošās auditorijas daļai (un tai pat laikā nav pieaugums internetu bieži izmantojošai auditorijas daļai). Rupji piemetot, mēs runājam par aptuveni 20 000 interneta lietotāju.
Ja gribētos bakstīties vairāk, tad es varētu paskaidrot, ka cilvēks, kas datus izmanto sava vai sava uzņēmuma finansiālā labuma izmaiņai ir pieradis, ka astronomiskos gadus dala kvartālos, bet gadalaikus māca bērniem mājās.
Neko daudz šoreiz nestāstīšu, pameklējiet iepriekšējos ierakstus par grafiku veidošanu. Uzzīmēju pāris minūtēs un iespējams satur kļūdas kā arī varēju piestrādāt pie krāsu kodējuma, bet tas nebija šoreiz galvenais.
Ģenerālās piezīmes:
nevienu, izņemot pētījumu veicējus neinteresē, kādi ir reitingprocenti, interesē attiecība pret pārējiem tirgus spēlētājiem
vienkāršs cilvēks, aplūkojot šo grafiku, var nonākt bez iespringuma līdz apgalvojumam «Oo! Paskat’ tik — RTR Planeta Baltija jau otrajā gadā ir tikusi vienādās reitingu pozīcijās ar 3+. Izskatās, ka dažas galvas Viasat valdē ripos…». Pamēģiniet to pašu izdarīt oriģinālajā grafikā.
Krāsu kodējumam ir jābūt attiecībā pret mērāmajiem objektiem, nevis laika posmiem (it īpaši, ja tās ir vienkārši iterācijas).
Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.
Artūrs Mednis pirms kāda laika iemeta sociālajā īsziņu izgāztuvē informāciju par to, ka ir mainījusies DJ licencēšanas kārtība Latvijā. Ar aizrautību gaidīju, kad būs kāda papildus informācija par to, tomēr vēl joprojām nedz AKKA/LAA mājaslapā, nedz LaIPAs mājaslapā nav nekādu oficiālu paziņojumu par to. Un tas, bez šaubām, nav nekāds brīnums, jo abas organizācijas mājaslapas ir atvērušas, šķiet, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams savs domena vārds e–pastu adresēm.
No šī gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos – līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.
Neskaidrs paliek vien jautājums, kādā veidā tas ir nostiprināts valstiskā līmenī. Vai varbūt abas šīs organizācijas ir tiesīgas darīt jebko autortiesību un blakustiesību jomā, neiespringstot uz saskaņošanu ar valsts institūcijām?
Jaunās licences iegādāšanās process ir ļoti vienkāršs, izņemot to, ka jums jāiegādājas divas licences – viena no AKKA/LAA, otra no LAIPA. Katras licences cena – 50 Ls (kopā 100 Ls par abām). Vispirms jāzvana uz AKKA/LAA pa tālr. 67506422 un jālūdz, lai uz jūsu e-pasta adresi jums nosūta licences pieteikuma anketu un līgumu. Līdzīgu lūgumu izsakiet arī LAIPA pa tālr. 67605023.
E-pastā saņemsiet pieteikuma formu licences saņemšanai. Rūpīgi iepazīstieties ar materiāliem, aizpildiet dokumentus un sūtiet materiālus atpakaļ. Jums tiks sagatavots un atsūtīts rēķins, pēc kura apmaksas varēsiet doties saņemt licenci personiski gan vienā, gan otrā organizācijā (vai arī saņemot abas licences pa pastu). Jā, tas tiešām ir tikai divu dienu jautājums!
Vēlāk vajadzēs sūtīt atskaites par izmantotajām fonogrammām uz abām organizācijām. AKKA/LAA tās prasīs reizi ceturksnī, bet LAIPA to plāno darīt ik mēnesi. Atskaites nepieciešamas, lai varētu pareizi sadalīt saņemto naudu starp tiem māksliniekiem, kuru skaņdarbus DJ atskaņojis. Pretējā gadījumā nauda tiks sadalīta starp radiostacijās populārāko skaņdarbu autoriem, pieņemot, ka arī pasākumos DJ atskaņo šos pašus skaņdarbus.
Teorētiski arī šeit šķiet viss samērā vienkārši un saprotami — sazvanamies, aizpildam anketiņu un esam megalegāli. Rodas iespaids, ka, piemēram, VIPP Basbočka, Tanku dūre, Mazie smirdīgie kociņi un citi Latvijas pagrīdes mūzikas darboņi beidzot varētu saņemt arī kādu naudiņu par saviem muzikālajiem skaņdarbiem (lasi — es reģistrēju AKKA/LAA un LaIPA to, ko uzskatu šajā mēnesī/ceturksnī par ievērības cienīgu naudas iegūšanai). Jautājums ir par ko citu — vai neveidojas jauns konglomerāts, šai gadījumā, Latvijas DJ asociācija (vai kā viņu tur sauc), kas biedru starpā vienosies par to, kuriem mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība no abām organizācijām, jo mehānisms tak ir gatavs.
Kas mani uztrauc daudz vairāk par to, ir vaimanāšana par pirātisma legalizēšanu ar šādu noteikumu pieņemšanu. Ir jābūt bezsmadzeņu pajoliņam, lai domātu, ka tādā veidā plauks un zels pirātisms.
Piemērs. Artūrs Mednis atrod savā plašu kolekcijā ārkārtīgi kolosālu kādas aizpeļķes sievietes kliegšanu mikrofonā, savukārt es savā kolekcijā atrodu čoma iespēlētu ģitāras laušanas partiju. Abus šos gabalus iedodam skaņdarbu iznīcinātājam Grēviņam, lai uztaisa miksli. Grēviņš iemet šo gabalu pēc tam kaut kur internetā publiski pieejamu nokačāšanai (kas būtu samērā loģiski). Kad Mednis un es nokačājam šo gabalu, lai spēlētu diskotēkās, mums ir praktiski nereāli to legāli izdarīt, jo tas nav nedz nopērkams, nedz pārdodams (man nav reģistrēta ģitāras laušanas partija, Grēviņš nezina, kas ir tā aizpeļķes kleidzēja, utt.). Kā lai, biti tavos matos un kājas aukstā sniegā, es to gabalu vispār legāli uzlieku diskotēkā?
Papildinājums. Rodas cits jautājums — kaut kur pavīdēja informācija par kaut kādu licences veidu, kas ir piemērojams tiem cilvēkiem, kas spēlē diskotēkas tikai reizi pāris mēnešos. Varbūt kādam ir info par to?
Papildinājums nr.2. Man ir jautājums tiem, kas ir DJ. Vai nešķiet negodīgi, ka DJ, kura darbs lielākoties arī ir performance, nesaņem neviena feniņa par savu darbu. Galu galā, viņam arī būtu jāsaņem kaut kas. Vai arī es kļūdos?
Gribēju nedaudz iepazīstināt ar pēdējā laikā iekrātajiem resursiem Latvijas interneta vidē, kuriem noteikti ir vērts pievēst uzmanību.
Izdevniecība Santa. Mani žurnāli. Logo.
Izdevniecība Santa beidzot ir sapratusi, ka digitalizācijai ir būtiska nozīme ne tikai aizpeļķē, bet arī pie mums un piedāvā visu savu žurnālu elektronisko versiju abonēšanu servisā Mani Žurnāli. Vismaz pagaidām noteikumos ir atrunāts, ka reģistrējoties un abonējot kādu no žurnāliem (kaut gan man šķiet, ka pareizāk būtu teikt — nopērkot kādu no žurnāliem), tas lietotājam būs pieejams neierobežoti ilgu laiku. Softs, kas tam visam ir apakšā, kaut kur jau ir testēts un pie normāliem interneta ātrumiem strādā uz urrā. Īpašs bonuss — kolosāla meklēšanas iespēja, lai varētu nopirkt tieši tos žurnālus, kuros es esmu atradis kaut ko mani interesējošu.
Viens no šobrīd visinteresantākajiem latviešu blogeriem ir Mārtiņš Štāls. Viņš ne tikai diskutē par ļoti aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, bet padziļināti izpēta katru no tēmām, piedāvājot savus variantus. Man, kā valsts līmeņa ekonomikas un politikas virspusējam zinātājam šajā vietnē arvien uzrodas daudz interesantu tēmu, ko pastudēt. Tā kā viņa pamatnodarbošanās ir Axapta, tad arī sarkanačaino cilts pārstāvji atradīs arī sev šo to interesantu.
Kaut kad sen man prātā tapa doma, ka vajadzētu uztaisīt bloku, kurā publicēt informāciju par aktuālo Latvijas dizaina vidē. Par laimi Dizaini.lv ir pacentušies pagūt pirms manis un es varu turpināt neko nedarīt. Viņiem pulciņā vēl nāk arī Plikums.lv un Shout.lv. Šie abi publicē tiešām īsas, bet svarīgas aktualitātes par to, kas tad Latvijā notiek un atšķirībā no Dizaini.lv vispār neaizskar to, kas notiek pāri mūsu robežām. Visus trīs visvienkāršāk ir lasīt, iemetot vienā čupā RSS lasītājā, jo ziņas mēdz pārklāties.
1188.lv ir pievienojuši starppilsētu satiksmes autobusu sarakstiem manis jau sen gaidīto papildinformāciju. Tagad var ne tikai redzēt, kādas pieturas ir izvēlētajā maršrutā, bet arī apskatīties kartē (Google Maps risinājums), kur katra no pieturām atrodas. Tagad man beidzot ir saprašana, kas ir Juglas iecirknis un kur tas atrodas.
Uzreiz brīdinu visus tos sarkanacaino cilts pārstāvjus, kas šeit meklēs kādu sakaru ar SEO, Google, Yahoo! un tamlīdzīgiem terminiem/servisiem — es neko no tā nesaprotu un mani absolūti tas nekrata. Tas, kas mani krata, ir nevērīga attieksme pret saviem esošajiem un arī topošajiem lasītājiem un apmeklētājiem, zogot viņiem laiku un sapratni par to, kā lietām būtu jāizskatās un jānorisinās.
Saites un pogas
Gribēju atstāt to noslēgumam, bet tomēr tieši ar to arī sākšu. Nez kāpēc mājaslapu izstrādātājiem ļoti bieži (pareizāk sakot — gandrīz katrā otrajā gadījumā) ir klīniska tieksme jaukt pogas un saites, putrojot to funkcionālo nozīmi. Visticamāk tas ir noticis tajā brīdī, kad superpopulārs palika termins Web 2.0. Ja mēs ļoti reducējam spriedelējumus, tad konstruktīvi būtu tā: kad nospiež pogu, kaut kam ir jānotiek (sākas meklēšana, tiek pievienots komentārs, apstiprinās reģistrācijas forma, utml.), savukārt saite vienmēr kaut kur noved (citu lapu vai lapas daļu).
Pogas vai saites lietošana meklēšanas formā.
Varbūt jūs tagad domājiet, ka es te tukšus salmus maļu un to jau visi tāpat zina? Pietiek pabakstīties vien dažos populārākajos resursos, lai atrastu desmitiem piemēru ar kļūdainu pogu un saišu izmantošanu. Tomēr tā kā šis nav raksts par pogām, bet par saitēm, tad tām arī pievēsīsimies.
Saites, to veidi un marķēšana tekstā
Par tehniskām lietām, kas saistītas ar saišu veidošanu, atbild organizācija World Wide Web Consortium (W3C), kas visu laiku atjauno standartus un izsaka savas rekomendācijas uzņēmumiem un organizācijām, kas ir saistītas ar interneta vides tehnoloģijām (ražošanas, nevis patērēšanas līmenī).
Pamatā ir divu veidu saites (mana personīgā interpretācija par šo tēmu):
1. Saites, kas ved uz citu lapu;
2. Saites, kas ved uz jaunu vietu/lapas daļu esošajā (ielādētajā) lapā.
Saišu lietošanas piemērs tekstā.
Teorētiski nepastāv nekādi noteikti veidi, kā atšķirt pirmā un otrā veida saites, tomēr, it īpaši kopš brīža, kad ikdienā ienāca dinamiskā satura ģenerēšana, ir iegājies, ka nepārtrauktu pasvītrojumu izmanto tām saitēm, uz kurām noklikšķinot nokļūst jaunā lapā (tiek ielādēts no jauna viss saturs), savukārt ar punktotu vai raustīti pasvītrotu tiek marķētas saites, kas ved uz vietu esošajā lapā, kā arī gadījumā, kad saturs tiek pieģenerēts klāt, nepārlādējot lapu. Tā nav panaceja, tomēr tas ir ļoti ērts veids, kā atšķirt dažādas funkcionalitātes saites.
Jebkurā gadījumā, būtiskākā lieta, kas būtu vienmēr jāievēro: saitēm tekstā vienmēr ir jābūt marķētām ar pasvītrojumu. Tas nav nedz manis izdomāts, nedz arī kaut kā pieņemts, tā vienkārši ir kopš brīža, kad parādījās pirmais grafiskais interneta pārlūks. Un ir absolūti vienalga, vai tiek mainīta saites pamatkrāsa, vai tiek noteiktas speciālas krāsas saitei gadījumā, ja mainās tās stāvoklis (aktīva, apmeklēta, u.c.). Galvenais, lai tekstā būtu skaidri redzams, ka kaut kāda daļa tiek marķēta ar saiti.
No vienas puses tas varētu šķist ierobežojoši — dizaina lidojumi tagad neļaus izplesties. Tomēr tā nebūt nav. Vēl joprojām jāatceras, ka es runāju tikai un vienīgi par teksta noformējumu. Atstājiet savus dizaina lidojumus bildēm ar saitēm, navigācijas elementiem, utt. Vēl joprojām ir iespēja mainīt saitēm krāsu, garnitūru, burtu lielumu, u.c. Bet tekstā skaidri norādiet, kur ir saite, to pasvītrojot.
Tekstu saitēšanas loģika
Pietiks ievadrunu. Pievērsīsimies svarīgākajam un sāpīgākajam jautājumam, kuru vēlējos apskatīt šajā rakstā — pareizai tekstu saitēšanai.
1. Ar saiti ir jāmarķē teksta daļa, kas saturiski atspoguļo vai norāda uz to saturu, ko redzēsim, sekojot šai saitei. Jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, tā vietā, lai lietotu «šeit», «lasīt tālāk» un tamlīdzīgus apzīmējumus, kurus marķē ar saiti, jāmarķē ir teksts, kas norāda uz to, kas patiesībā būs pēc šīs saites atrodams. Būtiskākais, kas tiek iegūts šādā gadījumā — kontekstuāli lasītājam ir absolūta skaidrība par to, kas notiek, nospiežot uz saites. Nav mazsvarīgi arī tas, ka teksts tiek atbrīvots no nevajadzīgas drazas.
Salīdzinājumam. Ir daži lifti, kuros iekāpjot un nospiežot pogu ar stāva numuru, uz kuru gribam nokļūt, ir jānospiež arī durvju aizvēršanas poga. Cilvēki, kas šo liftu ikdienā nelieto, vienmēr patērēs laiku, līdz apzināsies, ka ir nepieciešams kaut ko vēl izdarīt, lai lifts sāktu kustēties. Jo lielākai daļai cilvēku, kas ir pārvietojušies ar liftu, šķiet pašsaprotami, ka pietiek vien norādīt iekārtai ceļu (stāvu), bet pārējo tā veiks pati (aizvērs durvis, ieslēgs motoru, pārbīdīs kabīni uz nepieciešamo augstumu, izslēgs motoru, atvērs durvis).
2. Jāiesaitē ir tikai norādošais teksts. Pieturzīmes, pēdiņas, iekavas, atstarpes, numerācija u.c. ir jāatstāj ārpus saites. Varētu šķist, ka šis punkts nav būtisks. Tomēr paraudzīsimies no citas puses. Ja mēs iesaitējam kādu rakstu, tad bieži vien mēs minam šī raksta nosaukumu. Piemēram, «Nils Ušakovs rupji lamājās Domes sēdē (video)». Pēdiņas, kas parādās šajā piemērā, lai stilistiski pareizi noformētu teikumu, nav bloga Pods.lv raksta daļa, tātad tās tieši neattiecās uz saturu, kas seko, nospiežot uz saites. Līdzīgi ir arī gadījumos, kad veidojam teikumu, un gribam iesaitēt šī teikuma daļu — punkts vai komats, kas ir teikuma daļa, nav saitējamā satura daļa, bet teikuma konstrukcijas daļa.
3. Ir jāmeklē veidi, kā uzbūvēt teikumus tā, lai iesaitēts nav tikai viens vārds, simbolu kopa vai atsevišķs simbols (ar izņēmumiem). Piemērs, kā nedarīt un kā darīt.
Var būt izņēmumi. Piemēram, ja mēs ar saiti norādām uz atsauci rakstā beigās, tekstā minot tikai atsauces numuru, ja mēs norādām uz komentāriem (tad iesaitēts, visticamāk, būs vienkārši skaitlis ar komentāru skaitu), ja mēs norādām uz informācijas avota mājaslapu, nenorādot precīzi informācijas tiešo saiti (piemēram, «Kaut kad sen Klab.lv dziļumos biju uzdūries interesantai informācijai par orangutangiem.»). Šis izņēmums tikpat labi var attiekties arī uz lietotāja vārdu sociālā tīklā (piemēram, grupas nosaukumu, kura nomarķēta ar saiti uz MySpace.com lapu, tvitera lietotāja vārds, utml.).
4. Tekstā nekad nedrīkst atrasties vairākas saites viena blakus otrai, neatstājot pa vidu vismaz dažus nemarķētus simbolus vai vārdus. Ja jums vienā teikumā visi vārdi ir iesaitēti, bet puse teikuma norāda uz vienu saiti, bet otra — uz citu, tad vizuāli to neviens nepamanīs. Vienīgais reālais piemērs, kādā es iedomājos saišu blakusesamību pieļaut, ir gadījumos, ja tās vizuāli kardināli atšķiras (piemēram, raksta virsraksts un blakus esošais komentāru skaits) vai kontekstuāli ir skaidrs, kā tiek būvēta saitēšana (piemēram, atslēgvārdu rinda pēc raksta, tagu mākonis).
Daži kļūdu piemēri no Latvijas lapām ar maniem komentāriem.
Cita Diena, saišu lietošana.
Neatkarīgo No laikraksta Diena aizgājušo žurnālistu portālā Cita Diena Anita Brauna publicēja rakstu «Vai jauni Latvenergo “trīs miljoni”?», kurā bija arī saite uz izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numura elektronisko versiju. Saite, kas norādīta tekstā, ir aplami veidota, jo no teksta, kas marķēts ar saiti var saprast, ka nonāksim izdevuma EnergoForums mājaslapā, nevis atvērsim konkrēto izdevuma numuru.
Šajā gadījumā es piedāvātu divus variantus, kā izlabot kļūdu:
1) Vienkāršākais. Iekavās pēc teikumā esošā vārda «EnergoForums» iekavās ielikt atsauci (kā veidot un noformēt atsauces piemērus var meklēt, piemēram, biznesa augstskolas TurībaDarbu izstrādes un noformēšanas noteikumu 6. punktā).
2) Ievietot tekstā pilnu nosaukumu, ko arī marķēt ar saiti uz doto izdevumu (piemēram, šādi: «(..) kad izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numurā viņš ieraudzīja (..)»).
Valdis Iljuconoks. Saišu lietošana.
Valdis Iljuconoks rakstā «Lietotāju grupai var sekot tvīterī :)» ir pielietojis īpaši Latvijas interneta videi īpaši raksturīgu kļūdu — tā vietā, lai skaidri iesaitētu tekstu, kas norāda uz Latvijas Microsoft .NET tehnoloģiju grupas notikumu un svarīgāko jaunumu sarakstu, viņš ir iesaitējis vārdu «šeit», piedevām vēl saitei nav pasvītrojuma marķējuma. Labi vēl, ka tā ir vismaz kaut kādā veidā izcelta attiecībā pret pārējo tekstu. Domāju, ka nav grūti iedomāties, kā šo saitēšanas kļūdu būtu jālabo.
Ed-kam-po. Saišu lietošana.
Ed-kam-Po blogā stāsta par Kaspara Kambalas traģēdiju un tās atspoguļojumu portālā Apollo.lv. Gadījumā, ja viņš būtu atsaucies uz portālu kā tādu, un saite būtu gramatiski noformēta ar pasvītrojumu, tad problēmu nebūtu. Tomēr šajā rakstā saite ir ielikta uz konkrētu rakstu Apollo.lv, kas nav nekādi saprotams, vizuāli novērtējot sniegto informāciju.
Kaut gan arī es bieži vien slinkoju, nepiedomājot pie veida, kā norādu saites, tomēr pēdējā laikā cenšos to darīt arvien godprātīgāk. Ja es jūs nespēju pārliecināt par saprotamu saišu pielietošanu līdz pat raksta beigām, tad minēšu vēl vienu piemēru. Es savas Nokia E51 es ikdienā diezgan daudz patērēju interneta satura un turu Opera Mini visu laiku ieslēgtu pilna ekrāna režīmā. Līdz ar to, atšķirībā no parastās darbošanās, kad interneta pārlūka statusa joslā, uzbraucot uz kādas saites, ir iespēja ieraudzīt, uz kurieni tā vedīs, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiks, ja es uz saites nospiedīšu (atvērsies video, noskanēs mp3, ielādēsies cita lapa, utt.).
Būšu ļoti priecīgs, ja jūs komentāros minēsiet arī vēl kādus citus piemērus vai ieteikumus saišu marķēšanai, lai varam manu rakstu papildināt.
Skatāmais bonuss tiem, kas visu izlasīja (es domāju, ka šīs bildes avotu daudzi zina). Ievērojiet lūdzu to, ka man šajā gadījumā ir absolūti nospļauties uz kopsummā uzjautrinošo teksta krāsu, lielumu, treknumu un fontu lietošanas raibumu. Kas ir būtiski — redzamajā lapas ekrānšāviņā ir tikai trīs vietas, kas ir marķētas ar saitēm. Uzminiet, kuras?
Tekstu saitēšanas piemērs no kāda torrentu trekera.
End of Support
End of Support means that Adobe will no longer provide technical support or distribute runtimes, including product and/or security updates, for all derivatives of a product or product version (e.g. localized versions, minor upgrades, operating systems, dot and double-dot releases, and connector products).
Recommendation to Customers/Users
Adobe strongly recommends that customers update to the latest versions of Adobe Reader at: http://get.adobe.com/reader. By updating installations to the latest versions, customers benefit from the latest functional enhancements and improved security measures.
Special Considerations
Adobe recognizes that some organizations still require Adobe Reader 7 for use in controlled environments. Therefore, Adobe is providing a grace period of three months, until March 31, 2010, during which time Adobe Reader 7 will remain available for those customers from the Adobe Reader Download Center at: http://get.adobe.com/reader.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
