grāmatas | Mr. Serge

Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»

Ja neproti krievu valodu, vari tālāk nelasīt. Ja nosaukumi «Kin-dza-dza», «Fortūnas džentlmeņi», «Mimino» un «Es soļoju pa Maskavu» tev neko neizsaka, vari tālāk nelasīt. Ja nekad mūžā neesi taisījis Kū! operatīvo dienestu transportam, visticamāk, vari tālāk nelasīt. Tviteraptauja gan parādīja, ka saujiņa to, kas tālāk lasīs, atradīsies.

Город Нью-Йорк. Утро после банкета. В кармане ни цента.
Пошел гулять. Навстречу мужик. Когда поравнялись, мужик спросил:
— Мистер, ай эм алкоголик. Кен ю хэлп ми?
— Икскюз ми, сэр, ай эм алкоголик ту, — ответил я.

Georgijs Danelija ir kinorežisors, ar kura filmām aug jau trešā paaudze. Pēc tautības gruzīns, viņš var lepoties ar 18 pilmentrāžas filmām, no kurām trešo daļu pilnīgi noteikti ir redzējis katrs, kas bijušās PSRS teritorijā piedzima agrāk par deviņdesmitajiem. Turklāt daudzām filmām Danelija rakstīja scenārijus, piedalījās kā aktieris un nesmādēja kādu reizi arī uzdziedāt.

— Руслан, я собираюсь снимать простенький фильм о любви по повести Владимира Маканина «На первом дыхании». Я вам дам сценарий, почитайте, подумайте, посоветуйтесь. Потом поговорим.
— Георгий, я уже посоветовался. Знающий человек мне сказал, что плохих фильмов вы не снимаете. Я с ним согласен. Поэтому я вам позвонил. Сценарий я читать не буду. Кино посмотрю. Говорите, надо триста, будет триста.
— Руслан, в кинотеатрах автомобильные и мебельные салоны, деньги вряд ли удастся вернуть.
— Фильм «Мимино», когда вы снимали?
— 15 лет назад.
— А вчера по телевизору показывали.

Cienījamo 84 gadu vecumā Georgijs Danelija grāmatā «Кот ушел, а улыбка осталась» turpina pirmajās divās («Тостуемый пьёт до дна» un «Безбилетный пассажир: «байки» кинорежиссёра») iesākto stāstījumu par profesionālo karjeru un ar to saistītajiem notikumiem. Pat pie vislielākās vienaldzības par kino tapšanas procesiem, šīs grāmatas stāsti būs aizraujošs izziņas materiāls par aukstā kara, padomju varas norieta, perestojkas un atjaunotās Krievijas pirmajiem gadiem.

Un lai nebiedē tas, ka es tik dāsni citēju grāmatu. Danelija nav žēlojis stāstītāja talantu, lai pastāstītu, ka dzīve bijusi tikpat raiba kā viņa filmu varoņiem. Varbūt tāpēc, bet varbūt, lai spilgtinātu tā brīža atmosfēru, Georgijs caurvij personīgās peripētijas ar fragmentiem no filmu sižetiem. Esmu pārliecināts, ka puse Danelija aprakstīto notikumu, ja jau nav kļuvuši, tad kļūs par folkloru. Tāpat, kā par tautas folkloru ir kļuvuši teicieni no viņa filmām «плохой человек, редиска», «случайно стулом зацепил», «пасть порву моргала выколю», «скрипач не нужен, дядя Вова».

(1992. gads, Maskava) Придумали: в Москве с электричеством проблемы, свет дают только по четным дням, и когда Настя едет на работу в нечетный день, вагон трамвая по рельсам тащит на буксире БТР (бронетранспортер).
Осенью на Чистых прудах прицепили трамвай к БТРу, посадили Настю у окна, поставили камеру пониже, так, чтобы тротуар не попадал в кадр, дали сигнал, и БТР потащил трамвай. И выяснилось, что прохожие на нас никакого внимания не обращают, никто даже не взглянул. (Мы боялись, что будут останавливаться и глазеть.) А когда трамвай остановили, чтобы вошел наш герой Саша, которого играл Валера Николаев, от трамвайной остановки к нам побежали люди и попытались войти в вагон. Мы их не пускали:
— Товарищи, сюда нельзя, здесь киносъемка! Неужели вы не видите, что этот трамвай не действующий, киношный, его БТР тащит.
— Электричества нет, вот он и тащит. Наконец-то снизошли, о людях подумали!

BTR velk tramvaju filmēšanas laikā Maskavā.

Es varu tikai apbrīnot, kā viņš ir spējis tik labi atcerēties pat tādus sīkumus, kā trīs bērnu vārdus kādas piepilsētas dzelzceļnieka mājas pagalmā, filmēšanas grupas kolēģa sievas privātās problēmas un galdiņu izvietojumu Soču restorānā. Tas padara Georgija Danelija grāmatu arī par sava veida vēsturisku liecību. Kaut gan viņš vairākas reizes atgādina, ka nav pārliecināts, vai pilnīgi visu stāsta precīzi.

Pie manis grāmata nonāca audioformātā. To izcili ierunāja Arkādijs Buhmins un līdzās pārējām Arkādija Buhmina YouTube kontā atrodamajām audiogrāmatām ir arī visas trīs Georgija Danelija grāmatas. Ja protat klausīties audiogrāmatas, tad būsiet iemācījušies no jūtūba arī skaņas celiņus izvilkt.

(1989. gads, Izraēla) Приехали снимать общий план тюрьмы в пригороде города Бершевы. Она стояла в пустыне, особняком. Установили камеру. Рядом с тюрьмой пасся верблюд. Переставили верблюда по кадру. Ждем солнца.
Как всегда, первыми появились любопытные мальчишки. Смотрят, ждут.
Подъехал бедуин на ослике. Остановился. Поздоровался и спросил по-английски:
— А Сталлоне привезут?
— Нет.
— В прошлый раз был.
— В прошлый раз были американцы, — сказал Саша Кляйн. (Почти все фильмы «Рембо» снимали в Израиле.)
— А это кто?
— Русские.
— А Гагарин приедет?
— Нет.

Tomēr es ļoti iesaku paralēli vismaz izšķirstīt Georgija Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika» EPUB versiju (5,6 MB), kuru izdevniecība izplatījusi interneta plašumos (grāmata drukāti izdota vien 5000 eksemplāros). Tajā biezā slānī ir atrodamas stāstus papildinošās fotogrāfijas. Un paralēli trenējiet rakstīšanu kirilicā, lai ar tantes Gūgles palīdzību atcerētos desmitiem grāmatā pieminēto vārdu, kurus visticamāk pazīstat sejā kā personāžu kādā no Georgija Danelija filmām.

Стоял я в очереди на заправку у бензоколонки около Дома пионеров. Очередь длиннющая до улицы Косыгина. Подъехал на красном «жигуле» Евгений Моргунов. Вышел из машины, громко поздоровался со всеми и спросил меня:
— А ты почему в очереди? Тебе без очереди положено.
— Я скромный, — пошутил я.
— Товарищи, среди нас внук Павлика Морозова! — зычным голосом объявил Моргунов. — Пропустим сироту без очереди?
— Пусть заправляется, — вяло сказал кто-то в очереди.
— Давай, Георгий Николаевич, подъезжай.
— Не надо… Прошу.
— Товарищи, он стесняется! Скромный! А мы ему скажем так: «Пока не заправишься, никто заправляться не будет!» Верно я говорю?
— Пусть только не тянет, — сказал первый в очереди.
Пришлось заправиться. Было это в 93 году.

P.S. Lielāko daļu Georgija Danelijas filmu var noskatīties Mosfilm digitālajā arhīvā, par kuru es rakstīju pirms gada: «Mosfilm mākslas filmu digitālais arhīvs».

1978. gada PSRS Ceļu satiksmes noteikumi

«Правила дорожного движения». 1978. gada ceļu satiksmes noteikumi, PSRS, balstīti un Vīnes konvenciju par satiksmi.

Mēģinot sakārtot personīgo mantu bardaku, vienā no kastēm atradu 1978. gadā izdotos PSRS ceļu satiksmes noteikumus. Šī grāmata ir ievērības cienīga tāpēc, ka balstīta uz 1968. gada Konvenciju par ceļu satiksmi, mūsdienu Latvijas Ceļu satiksmes noteikumu pamatdokumentu.

1978. gada PSRS Ceļu satiksmes noteikumi (PDF, 18,4 MB)

Pirmā Konvencija par ceļu satiksmi gan bija pieņemta jau 1949. gadā (UNECE arhīvā var iepazīties ar visām vēsturiskajām redakcijām), tomēr tā bija tālu no mūsdienu ceļu satiksmes noteikumiem. Savukārt PSRS 1978. gada satiksmes noteikumi ir tuvu tam, kā mums šodien ir jāpārvietojas pa ceļiem. Ar dažiem interesantiem izņēmumiem.

1978. gada satiksmes noteikumu brīnišķīgās brīdinājuma zīmes.

Tolaik par vadītāju tika uzskatīts arī lopu dzinējs un apkrauta lopa vedējs (nav ne jausmas, kā iztulkot вьючный скот). Bija aizliegts vadīt transportlīdzekli privātas peļņas nolūkos (sveiks, sociālism!) un «apstāties aizliegts» ceļazīmes darbības zonā bija atļauts stāvēt motorizētiem invalīdu ratiņkrēsliem. Gājēju pāreju zebrām bija paredzēta iespēja norādīt iešanas virzienu ar bultām. Tolaik vispār uz braucamās daļas varēja zīmēt jebko (papildus atrunātajiem horizontālajiem apzīmējumiem), ja vien tas neuzliek kādus papildus ierobežojumus satiksmei.

1978. gada satiksmes noteikumu aizlieguma zīmes.

T-veida luksoforus bija atļauts izmantot ne tikai tramvaju, bet arī trolejbusu un autobusu satiksmes regulēšanai, pie apdzīšanas uzmanības pievēršanai apdzīvotā vietā drīkstēja pamirkšķināt ar tālajām gaismām, bet ārpus apdzīvotām vietām—uztaurēt.

Starp citu, 1978. gadā nebija termina «apsteigšana». Apbraucot autiņu, kas griežas pa kreisi, manevrs saucās «apdzīšana no labās puses». Braukt no stāvas nogāzes drīkstēja tikai ieslēgtā ātrumā un bērnus kravas mašīnu kravas nodalījumā drīkstēja pārvadāt vienīgi divu pieaugušo pavadībā.

Bet, kas pats interesantākais, automašīnu vadītājiem (izņemot speciālo un diplomātisko transportu) bija obligāti jāpiedāvā transporta pakalpojumi, ja tos uz ceļa stādināja mediķi, kas devās pie kritiski slimiem pacientiem vai mežsargi, ja tie devās uz vai no mežu ugunsgrēkiem. Kā pastāstīja vecs paziņa, viņa mammai, pensionētai mediķei, esot pat ~~poliču~~ miliču zizlis bijis mājās tādiem gadījumiem.

Īsāk sakot lasiet, ir riktīgi interesanti.

Grāmatjautājumi no A–Z

Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.

Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.

Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.

Šobrīd lasu:
Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».

Dzēriena izvēle lasot:
Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.

E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.

Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.

Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.

Apslēptais dārgakmens:
Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.

Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.

Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.

Kāda veida grāmatas tu nelasi:
Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.

Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
Neatceros, kas bija garāks: ~~Tolstoja~~ Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.

Lielākās grāmatas paģiras:
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.

Tavu grāmatplauktu skaits:
Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.

Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

Lasāmnožēla:
Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.

Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.

Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.

Nepiedodama/s fane/s (kam?):
Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.

Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to, kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.

Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.

27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».

~~Nesenākais~~ Pēdējais grāmatas pirkums:
Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes grāmata «Jaunajam velosipēdistam».

Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.

Stafete tālāk:
Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.

Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.

Tīts Aleksejevs «Svētceļojums. Stāsts par Pirmo krusta karu»

Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.

«Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

Kad Aleksandrs Grīns un «Dvēseļu putenis» nonāca līdz manām acīm obligātās literatūras formā skolā, biju pārsteigts, ka skolotāja var prasīt mums lasīt par ķiverē asinīs peldošiem smadzeņu gabaliem. Toties tas bija īsts un neviltots priekšstats par karu un tā apstākļiem, kuru nespēja sniegt «patriotiskās» kara filmas. Tīts Aleksejevs ir radījis ko līdzvērtīgu, pirmās personas stāstījumā aprakstot 11. gadsimta nozīmīgāko vēstures notikumu Eiropā.

Pēc tam, kad biju izmalies cauri Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgainajam tekstam Kristīnes Našenieces tulkojumā, Tīta Aleksejeva «Svētceļojums» ar Maimas Grīnbergas debešķīgo tulkojumu bija kā auksts baltvīns karstā vasaras vakarā.

Grāmatu silti iesaku gan tiem, kas rod baudu iedziļinoties cilvēces vēsturē, gan tiem, kas gūst baudu no skaistas valodas. Bet jo īpaši grāmatu vajadzētu izlasīt visiem reliģiozi noskaņotajiem, kas uzskata, ka «kristīgās vērtības» ir pamatoti ierakstītas Latvijas Satversmes preambulā. Piedodiet, bet dēļ krusta kariem vien man kristīgās vērtības ir ļoti nepieņemamas.

Starp citu, Tīts Aleksejevs par grāmatu «Svētceļojums» 2010. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. To pašu balvu Jānis Joņevs tikko saņēma par ģeniālo «Jelgava 94».

E. Voroņecs. «Kā radās un ko nozīmē melnā, dzeltenā un baltā krāsa Krievijas simbolikā.» (1912. gads)

«Как произошли и что означают черный, желтый и белый цвета русской государственной символизаций.» grāmatas vāks.

Pat nezinu, vai šo īsti var saukt par grāmatu, drīzāk pārdivdesmit lapaspušu brošūru, kas iznākusi 1912. gadā Harkovā. Digitālā kopija jau labu laiku stāv plauktiņā un gaida brīdi, lai ar to padalītos.

Grāmata «Как произошли и что означают черный, желтый и белый цвета русской государственной символизаций.» (*.pdf, 28MB).

Kā parādījās melni oranži baltās Georgija ordeņa kokardes. — Kā parādījās melni oranži baltās Georgija ordeņa lente.

Grāmata «Как произошли и что означают черный, желтый и белый цвета русской государственной символизаций.» netrūkst interesantu stāstu par tā laika simbolismu krāsās. Piemēram, stāsts par balto krāsu. Kad visa Eiropa baidījās no musulmaņu iebrukšanas un Bizantija jau sen bija pabirusi, krievu cars aizsūta uz Grieķiju pakaļ jaunai līgavai baltu zirgu. Līgava ir grieķu valdniece, kas, cita starpā, atveda uz Krieviju arī pareizticību. Var pavisam droši apgalvot, ka, uz baltā zirga jādama līdz Maskavai trīs gadus, viņa pamatīgi izballējās arī pa ceļam. Otro reizi simboliskā baltā krāsa parādās kā reiz tad, kad Zoja Sofija ierodas Maskavā. Tai brīdī krievzemi jau klāja sniega sega.

Tādā pat garā ir visa grāmata, ieskaitot arī Georgija ordeņa krāsu parādīšanos un to, ka citur oranžā krāsa nefigurēja — visur bija dzeltenā. Un dzeltenā krāsa tika izmantota tā iemesla dēļ, ka visos dokumentos izmantot zeltu būtu neprātīgi dārgi un to aizstāja ar dzelteno (par to gan šajā grāmatā nav rakstīts).

Savukārt balti zili sarkanā ir Krievijas flotes karoga krāsas, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Pastkarte ar Krievijas karogiem. 19. gadsimta beigas.

Roberts Deiviss, Drošas braukšanas skola. «Mācies braukt droši»

Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».

Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.

14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.

Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.

Grāmata «Mācies braukt droši». Kļudas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā. — Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.

Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.

Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.

Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.

Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.

Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.

Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.

Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.

Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.

Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.

P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.

—

Bonusā pārpublicēju SKDS 2013. gada vasarā veiktās aptaujas rezultātus par grāmatu lasīšanas paradumiem Latvijā (*.pdf).

Jānis Joņevs un grāmata «Jelgava 94». Stay brutal, Jelgava!

Jānis Joņevs. Jelgava 94. Grāmatas vāks.

Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.

Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.

Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).

Nedaudz garāku un sakarīgāku viņš pēc tam sniedza citai «Jelgavas Vēstneša» žurnālistei rakstā «Komponistus māca, gleznotājus māca, rakstniekus nemāca», bet visforšāk, man šķiet, saruna Jānim vedās ar Noru Riekstu «Jānis rīt būs slavens. Saruna ar grāmatas ‘Jelgava’94’ autoru Jāni Joņevu». Šai brīdī ir vērts pieminēt, ka mana kādreizējā darbavieta un savulaik visnotaļ respektējams izdevums «Zemgales Ziņas» par šo grāmatu vai tās autoru vismaz elektroniski nav pat pušplēsta vārda dvesuši. Lohi.

Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.

Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.

Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.

Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari ~~Tomāts~~ Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.

Pēdējais līdz kauliem īstais «Mēs Tornim» festivāls notika 2003. gadā Pasta salā (desmitais pēc kārtas). Uz skatuves gothic doom banda «In Grey» no Zviedrijas. Visi tālākie mēģinājumi to atdzīvināt bija vairāk vai mazāk mākslīgi.

—

Man nesaprotamu iemeslu dēļ samērā maz cilvēku zina, ka apgāda Mansards grāmatas, tai skaitā Jāņa Joņeva «Jelgava 94» var pasūtināt ar piegādi līdz mājām izdevniecības mājaslapā.

Uldis Rudaks. «Rokupācija»

Beidzot izlasīju Ulda Rudaka grāmatu «Rokupācija» un mani nepamet tāda kā mazuma piegarša.

Grāmata ir absolūti aizraujoša lasāmviela par Latvijas rokenroļšiku dzīvi no tiem laikiem, kurus nu Uldis pats ir spējīgs saprātīgi aprakstīt. Mijoties ar dažādiem stāstiem par sadzīvi, izejam cauri teju četrdesmit gadu Latvijas mūzikas vēstures. Un, ja redaktore Gundega Blumberga nebūtu pārcentusies ar pārāk lielu grāmatas noīsināšanu, mūsu priekšā būtu patiesi iespaidīga lieluma stāstu, atmiņu, interviju un enciklopēdisku ierakstu sakopojums. Grāmatas beigās vēl ir tāda kā skaidrojošā vārdnīca ar svarīgāko cilvēku un vietu aprakstiem, lai jaunāks (vai arī vecāks) lasītājs, kuram ar šo visu nav bijusi cieša saistība, spētu atšķirt pirmā plāna darboņus.

Tas, kas šai grāmatai šobrīd pietrūkst (un ar Uldi jau par šo esam runājuši), ir pamatīgs audio pielikums, lai varētu ne tikai uzzināt par leģendāriem latviešu mūziķiem, bet arī noklausītos gan pieminētos skaņdarbus, gan arī tos, par kuriem tieši neviens grāmatā nerunā. Un vēl gribētos palasīt arī tās nodaļas, kas ir tikušas izņemtas no grāmatas, lai samazinātu tās apjomu. Varu arī pačukstēt, ka tāda kā «Rokupācija. B Side.» jau ir padomā arī pašam autoram, līdz ar to varam cerēt, ka kaut kad tuvāko gadu laikā autors to arī patiešām pabeigs.

Iesaku izlasīt absolūti visiem, savukārt skolās tai vispār ir jābūt obligātajai lasāmvielai.

Par grāmatu vākiem un konkursu «Zelta ābele 2008»

Kad ap 2000. gadu sāku tā aktīvāk ārpus Latvijas doties, ik reizi siekalojos gad grāmatu stendiem lidostās un stacijās. Un, jo tālāk es devos Eiropā, jo vairāk es laika varēju pavadīt pie šiem stendiem. Dažas noveles, kuras Londonas lidostā tirgoja par vienu mārciņu gabalā, es pat galu galā iegādājos. Es biju absolūti nespējīgs turēties pretim lieliskajiem dizaineru darbiem. Grāmatu vāki tā vien kliedza: «Nopērc mani!» Un pāršķirstot tikai pirmās lapas, ar ieinteresēta bērna acīm vēroju apbrīnojami veiksmīgo teksta salikuma izvēli.

Kaut kad tad arī Globusā pie universālveikala Centrs sāka parādīties kaut cik skatāma ārzemju izdevumu kolekcija, tomēr cenas šķita tik ārprātīgas, ka vairāk par kafijas malkošanu un šķirstīšanu turpat veikalā es nebiju ticis. Toties grāmatu izstādēs gan tās cenas jau tika laistas zemāk, parādījās iespēja šo to arī iegādāties.

Šobrīd 90% grāmatu es pērku Amazon, atstājot pavisam maziņu daļu savu finansiālo resursu tepat Latvijā esošajiem izdevējiem. Un varbūt pat ne tik daudz tāpēc, ka Latvijā būtu gaužām maz labu grāmatu izdots, bet gan vairāk tāpēc, ka bieži vien patiešām vērtīgs materiāls ir ticis sačakarēts kādā no ražošanas posmiem — slikti iztulkots, teksta redaktors bijis neuzmanīgs, pārāk ietaupīts uz ilustrāciju rēķina, neadekvāts grāmatas formāts vai papīra izvēle, utt.

Citkārt nekas cits šā vai tā neatliek un katru gadu jau par tradīciju ir kļuvusi pašmāju grāmatu konkursa Zelta ābele darbu izpēte (bieži vien gan tikai iespēju robežās, jo pie visiem izdevumiem pat nesanāk tikt klāt). Jocīgi tas, ka es tā arī neatradu internetā nekur sakarīgāku aprakstu, kā Delfi.lv publiskajā labāko darbu vērtēšanas lapā. No izdotajām visas īpaši negribu komentēt, jo distancēti izturos pret pāris kategorijām un lielu daļu vēl nemaz neesmu izskatījis, bet noteikti iesaku Frondas izdoto «Plakāts Latvijā», kas, aršķirībā no otras skaistās grāmatas (Jāņa Rozes izdotā «Viena diena Latvijā») ir saturiski daudz vērtīgāka un nebūs no tām, kas pēc pirmās izšķirstīšanas sāks putēt grāmatplauktā vairākus desmitus gadu. Noteikti gribu apskatīties arī Jāņa sētas pārizdoto «Lielo pasaules atlantu», par kuru noteikti pēc tam vēl man būs kas sakāms šī bloga rokdarbu sērijā.

Citkārt silti iesaku ievērtēt šos lieliskos ārzemju grāmatu vāku dizaina arhīvus (jā, tagad, atšķirībā no 2000. gada, nav jāmaksā viena mārciņa, lai varētu mājās pablisināties uz burvīgiem darbiem).

An Archieve of Book Cover Designs and Designers
The Casual Optimist
The Book Design Review
Book Covers Anonymous
Covers
Faceout Books
Judge a Book…
Tal Designz
The Penguin Blog
Peter Mendelsund’s Jacket Mechanical
Readerville Most Coveted Covers
Old-Timey Paperbacks
War of the Worlds cover archive
The Pelican Project
Joe Kral’s Penguin Collection

Šos jūs varēsiet šķirstīt līdz nemaņai. Es tikai iemetīšu divus darbus, kas man ļoti iepatikās no pirmā resursa (tur arī atradu saites uz pārējiem).

«Religion Explained»

«The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction»

Sergejs Kruks. «Par mūziku skaistu un melodisku!»

Kārtējais patīkamais pārsteigums no izdevniecības Neputns—Sergeja Kruka grāmata «Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964».

Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).

Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).

Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.

Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.