Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Šis rudens bija atnācis kā vēl nekad. Ierasto kļavu un kastaņu dzeltensarkano lapu vietā matos jau otro gadu plijās sejas masku gumijas. Nevaidēja miris arī stīvums gaisā, kas pavadīja iznākot ārpus savas mītnes vietas.
Faktiski varētu teikt, ka mirklī, kad Krišam bija jāpamet dzīvoklis, viņa spožā jaunība izspēlēja pret viņu visļaunāko, nepiedzīvoto joku.
Redzi, mans mazais draudziņ. Lielākā problēma postpadomju telpā bija tā, ka viss, kas atrodas tālāk par sava kājslauķa teritoriju, neattiecās uz saimnieku. Tieši tāpēc dzīvot piečurātā kāpņutelpā ar mirušām žurkām uz margām bija absolūti ok.
Visā pasaulē (lasi — pīļudīķa saimē) nevienu neinteresēja, kas Krišam ir ledusskapī, kādu kleitu valkā viņa dzīvesbiedre vai kurā krogā viņš ir parādījis fakuci apsargam. Interesēja tikai un vienīgi tas, kāpēc karatists aizdevies komandējumā. Karatists, kuru jau tā neviens par nopietnu uzņemt nevarēja, izdomāja spēlēties ar dzeloņdrātīm, jo neko citu viņš gluži vienkārši nevarēja atļauties. Un tad visam pa vidu zilo bākuguņu saimes vadītāja vēl iznāk ārā ar ultimātiem, kurus viņas arodbiedrības vadītāja pirms tam jau gadu atspēko ar ceļmallapu terapijām. Velofašisti, kurus uztrauc 5. tramvaja līnijas pagarināšana, kad katru dienu vismaz 100 cilvēkus pie stūres pālī pieķer. Un tad vēl viens taksists, kas vispār ir eksperts visur. Grūti būt Krišam.
Un tieši tāpēc ceturtdiena nekad nav bijusi Kriša labākā diena. Trakonama apsardzes dienests nervozi pīpēja stūrītī, skatoties uz to, kas bija jāpaveic pāris simtus metru no Mildas.
Ja no rīta vēl bija mikroskopiskas iespējas to kopā ar sekretāri Leldi ierullēt sakarīgās sliedēs un sapulci atcelt, tad dienas gaitā kļuva skaidrs, ka neatslābs nedz pustrakā skolotāju pseidosargatāja, nedz ceļubūves mahinators, kuru sen jau vajadzēja iekārtot brīvostā, lai nejauc gaisu. Tā nu lēnām tie mākoņi sāka savilkties par traku, pat RadioNet un Pascal uzrakstīja par pagaidām neko un uzlika neko kā svarīgākās dienas ziņas.
***
— Labvakar, kungi un cienījamās dāmas. (..) Nav tā, ka kungi nav cienījami, es vienkārši gribēju teikt, ka dāmu minoritāte mūsu kolektīvā noteikti ir jāuztver kā būtiska krīze.
— Klau, bišku jau līdz kaklam, tu vari bez tām šarādēm? Es tikko no ļotenes un neesmu vienīgais. Redz, Jurčiks joprojām gaisā, svilina 200 bakšus minūtē, lai varētu šo visu vērot, skaņa viņam tā arī nesanāca.
Iestājas neplānots klusums, kas parasti vērojams darba kolektīvos, atvadoties no kolēģa, par kuru nevienam nav ko teikt.
— Labi, Kriš! Es pārņemšu stafeti. Īsāk sakot, te nu mēs esam. Bulciņas norm, kafija karsta, Jolanta atnesīs arī suliņas. Laižam vaļā, kas sāp?
— Mums iedzīvotāji mirst. Un, tiem, kas nemirst, tas savā ziņā sāp.
— Ok, bet ir arī tādi, kam viss ir čikiniekā. Paskat, Andža ir kāpnes nopircis un taisa heijā-urrā maratonu. Viņam viss ir pagalam labi, lielākā daļa piķa šobrīd atrodas pensiju fondos. Jo vairāk mirst, jo vērtīgāks paliek kapitāls. Es ar šo to tur esmu iebāzis.
— Es ceru, ka tu saproti, ka aizvērtas durvis nenozīmē, ka šīs sarunas netiek stenografētas?
— Upss, sorry. Izdzēsiet to ārā. Džetlags laikam nostrādāja.
***
Piecas stundas un astoņas Sovetskoje Igristoje kastes vēlāk.
— Klau, tauta. Mums viņiem kaut kas tomēr jāpasaka. Nu, tjipa, prasa tomēr.
— Nevaram salūtu uzfigačīt?
— YOLO, tikko jau palaidām gaisā.
— Vēl kāda racionāla ideja?
— Ja es būtu racionāls ČALIS, es šeit neatrastos.
— Oi, oi, seksists ierunājās!
Tālāk seko nesakarīgs kašķis, kura laikā Lelde kopā ar otru biroja administratori aizskrien pakaļ fleškai ar savām superīgajām idejām no pagājušā gada sapulces, kad pie galda sēdēja nedaudz cits sastāvs. Toreiz izbrāķēja krāsas un intonāciju. Bet, tā kā tagad visi jau ir vieglā pālī, ir vērts mēģināt vēlreiz. Galu galā, ideju nospēra arī toreiz.
***
Piektdienas diena. Nevienam nav spēka, Lelde ir bijusi uzdevumu augstumos un palūgusi, lai viņas draugs tomēr iepriekšējā vakarā nedzer pārāk ilgi krogos un sataisa kaut ko sakarīgu.
Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.
Pirmo cigareti iešķieba par mani gadus piecus vecāka meitene. Kā jau svaigi izbūvēto daudzstāveņu stojkās pienācās, nedz tautība, nedz dzimums nebija šķērslis visa veida ārprātam. Ja to darītu mūsu bērni šodien, mēs visi sēdētu cietumā.
Piektajā-sestajā klasē man ar skolasbiedriem jau bija atstrādāta stratēģija, kā nebūt pieķertiem. Grauzām egļu pumpurus, turējām cigareti ar zariņiem (kā ar čopstikiem), mazgājām rokas notekgrāvju smirdīgajā ūdenī. Bija pat gadījumi, kad stiepām līdzi zobu pastu un birsti, bet tas nebija dikti prātīgi, jo vecāki ātri pamanīja zudumu no vannas istabas. Ziemā pēc uzpīpēšanas mājas nedrīkstēja rādīties vismaz stundu. Aukstā laikā dūmu smaka kaut kādā mistiskā veidā iesūcas un smird vairāk.
Pamatskolā man bija visai dūšīga fizkultūras skolotāja, kurai patika ne vien trīskilometrīgie krosiņi un tāllēkšana, bet arī medīt smēķētājus aiz šķūnīšiem pie skolas. Noķertos uz vietas nesodīja, vien atņēma smēķus. Sods bija nākamajā fizkultūrā, kad šī хорошего человека должно быть много veselības cīnītāja iesēdās klēpī un sāka moralizēt par dzīves jēgu vai interesēties par radiniekiem Dalbē. Es toreiz svēru ap 40, viņa tagad esot pašvaldības deputāte.
Septītajā klasē mācījos jau citā skolā un pat necentos slēpt to, ka dodos pīpēt. Tolaik mīļākās cigaretes bija L&M. Pārējie pīpēja Quattro, jo tās bija par diviem santīmiem lētākas un viņām pakaļ svieda šķiltavas, mūzikas izlases diskos, dvieļus un ko tik vēl ne. Tad ātri parādījās un tikpat ātri pazuda superlētā Elita Plus. Superīgi biezs dūms, patīkama garša, bet pēc smēķēšanas nesa tā, it kā nedēļu no piepīpēta naktskluba neesi gājis ārā.
Pie drauga dzīvoklī. Pēdējais gads Spīdolas ģimnāzijā (uz rokas jau ir žetongredzens).
Ar mani un man līdzīgajiem mācību iestāde cīnījās dažnedažādiem veidiem: draudi sūdzēties vecākiem, pēcstundas, paskaidrojumu rakstīšana, solījumi izsviest no skolas pēc trešā brīdinājuma. No manas mammas skolas direktore baidījās, jo teātrim naudu deva, bet manam sporta tūrisma pulciņam nē. Paskaidrojumu sagataves pirms tam jau biju sadrukājis uz mācību daļas printera, atlika tikai datumu un parakstu uzlikt, izvelkot no somas. Savukārt pēc kāda piecpadsmitā brīdinājuma es jau pats uzprasījos un uztaujāju, kad tad būs tas nelaimīgais trešais brīdinājums, pēc kura atskaita no skolas.
Skaidrs, ka tas viss bija absolūti bezjēdzīgi. Mums ap skolu pīpēšanas vietām bija savi nosaukumi, no rīta maršrutā autobuss–skola bieži vien izdevās nodragāt divas cīgas pēc kārtas. Ja pirms un pēc garā starpbrīža gadījās divas angļu valodas, tad mums bija gandrīz trīs stundas, lai vazātos apkārt un pīpētu, kur vien tīk.
Pēdējās ģimnāzijas klasēs piesakoties darbā, CV rakstīju «Patīk dzert kafiju, pīpēt un nenormēts darbalaiks». Avīžu laikā redakcijās jokoja, ka ērcīgs es esmu tad, kad organismā nav kofeīna un nikotīna balanss.
Kaut kad mēģināju muļķoties ar pīpi, bet tas sviests. Nav nekā labāka par cigareti.
Nezinu, kad par cigarešu lietošanu uzzināja mamma. Es sapratu ka viņa zina tad, kad mani palūdza smēķēšanu kāpņutelpā pārcelt uz dzīvokļa lodžiju. Tobrīd es jau kūpināju pastāvīgi un uztvēru to kā praktisku piedāvājumu, nevis aizrādījumu.
Jāatzīmē, ka manā ģimenē pīpēja tikai vectēvs un onkulis. Onkulis deviņdesmitajos kā virsnieks bija spiests ar PSRS armijas paliekām pārvākties uz Omsku, tāpēc viņa ietekme bija minimāla. Vectēvs atmeta smēķēšanu gandrīz astoņdesmit gadu vecumā, jo pēc infarkta desmit dienas nogulēja slimnīcā. Atmiņas zudumu dēļ viņš nespēja atcerēties omes vārdu un kautrējās to atzīt. Tā arī sāka sūkāt konfektes cigarešu vietā un dara to joprojām. Bet es jaunībā zagu viņa pabriesmīgo klasisko, melno Elitu.
Es pīpēju vienmēr un visur. Man patīk cigarešu dūmi, esmu sajūsmā no procesa un ilgu laiku tas ir bijis arī svarīgs socializēšanās iemesls. Vai arī pierādījums manai bezkaunībai.
Es jums to visu stāstu, jo izdomāju atmest smēķēšanu. Uztaisīju skaitītāju un iekš tās lapas ik pa laikam papildinu stāstu par to, kā man klājas. Bet blogā pāris piegājienos mēģināšu izstāstīt, kā man gāja visus šos divdesmit gadus.
Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.
Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.
—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.
Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.
—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.
Minikid veikala reklāmas baneris (visticamāk saskaņošanai būvvaldē) no vēstules pielikuma.
Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.
Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.
Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.
Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.
Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Liela, stiklota ēkā VEFa rajonā. Saulainajā pēcpusdienā konferences telpā valda nervoza gaisotne. Iesvīdušo padušu ieskautais galds pulcē vairākus augstāk un zemāk stāvošus priekšniekus. Katram blakus sēž sekretāre–stenogrāfiste ar raksturīgo «visu saprotu, visu pierakstu» sejas izteiksmi un biezo rāmju brillēm, kurām ar redzes korekciju nav nekāda sakara.
—Kolēģi, mums ir problēma. Pasūtinot pēdējo partiju ar nepārtrauktās barošanas ģeneratoriem mūsu komunikāciju torņiem, Tehniskās daļas direktora meita izčīkstēja sev kaut kādu termometru, kuru var no attāluma nolasīt. Debīlie ķīnieši padomāja, ka esam sajaukuši ciparus un atsūtīja mums jūras konteineri ar tiem sūda termometriem. Ja par to uzzinās Galvenais, mums katram pa diviem tādiem dibenā iestādīs. Vajag risinājumus.
—Mārketinga nodaļa jau ir veikusi pētījumus un secinājusi, ka jāatved vēl arī konteineris ar soļu mērītājiem un attālinātajiem gaismas slēdžiem.
—Jūs, bļa, vispār esat prātu izkūkojuši?
—Janci, nepārtrauc. Šamajiem ir ideja. Sauks visus šitos par viedpalīgiem. Uztaisīsim kampaņu, viss ies kā smērēts. Pēc amerikāņu kompānijas ABC Gadget Marketing datiem, attālinātajiem termometriem ir liels tirgus potenciāls. Iedomājies, tu vari to sūdiņu ielikt sīkajam somā un uzzināt, vai skolā jau ir pieslēgta apkure!
—Pag, es pareizi saprotu? Tas termometrs ir tas pats, kas man telefonā rādās no AccuWeather, tikai tagad man būs vēl viena figņa katru vakaru jālādē?
—Pa lielam jā, bet saproti…
—Un neaizmirstiet par soļu mērītājiem! Arī tiem pēc pētījumu datiem ir ļoti plašs tirgus.
—Mums jau tā ir pakaļā ar 4G ieviešanu laukos. Kaut kādi pajoļi braukā ar džipiem pa Latgales pierobežu un sūdzas, ka nevar jūtūbā strīmu nodrošināt no saviem aifoniem. Ko mēs viņiem, soļu skaitītājus piedāvāsim? Ejiet 2500 soļus uz ziemeļiem, tur ir mūsu 4G tornis. Davaj, vēl idejas.
—Eemm. Varbūt varam pie rižā blogā kaut ko iemest? Sīkie čurā karstu no visa, ko viņš raksta. Ja noveiksies, viņš vēl var deviņos no rīta rādžiņā nomērīt temperatūru Sipeniecei un iemest to instagrammā.
—Tu tiešām domā, ka sīkie spēs pārliecināt vecākus?
—Par Jo-Jo taču kaut kā pārliecināja.
—Piekrītu. Labi. Liene, zvani Kasparam, lai cep augšā rakstu. Un pabrīdini, ja feisbukā nebūs vismaz simts laiku, mēs ne kapeikas viņam nesamaksāsim. Ance. Sāc to vied-kastur-kastur vides kampaņu. Vienkārši, bez reklāmas sejām. Lai tauta iemācās to vārdu. Ja valodas centrs kaut ko uzdirsīs, vispār bomba. Jo vairāk publicitātes, jo labāk. Moš var kaut kā Krimu tam piešūt?
—Mums no politikas nedaudz vajadzētu distancēties, savādāk dabūsim sev Kalvīti valdē.
—Njā. To gan nevajag. Labs ir, visi pie darba.
***
Mēnesi vēlāk pirmās sapulces nospraustie mērķi nav sasniegti. Konteineris ar termometriem pārvests no muitas noliktavas uz Tehniskās daļas direktora privātmājas pagalmu. Mašīnu viņš demonstratīvi sāk turēt VEF teritorijas maksas stāvvietā, protestējot pret uzņēmuma netaisnīgo darbinieku politiku.
Mārketinga nodaļas vadītājai noveicies vēl mazāk. Juglas trīsistabu dzīvoklis tagad ir soļu mērītāju un attālināto gaismas slēdžu noliktava. Draugam nācās palūgt pārvākties atpakaļ uz Elizabetes ielas komunaļņiku. Pati dzīvo pie draudzenes Imantā.
Laiciņš skaidri norāda uz rudens iestāšanos. Astoņi attālināti nolasāmie termometri Rēzeknē un Alūksnē ir fiksējuši pirmās salnas. Pārdošanas nodaļā neviens nevar izskaidrot, kas un kāpēc tos ir iegādājies. Vienīgais loģiskais skaidrojums ir, ka tos rižais blogeris ir sapircis saviem radiniekiem. Tomēr kopējais pārdošanas apjoms ir pieaudzis par 800% salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, tāpēc augstākā vadība pagaidām neko nav pamanījusi.
Ar soļu mērītājiem situācija ir nedaudz iepriecinošāka. Pāris psihopāti no klientu atbalsta nodaļas iestājušies Salauzto batutu sporta sektā. Sekta izrādījusies tik populāra, ka kalpo par labu pseidosportiskās elektronikas tirdzniecībai. Mārketinga nodaļas vadītāja ir gatava personīgi piegādāt gadžetus katram klientam, lai tikai varētu pārvākties atpakaļ uz savu dzīvokli.
***
Kārtējā sapulce VEFa stiklotajā daudzstāvenē. Sanākušie satrauktām sejām gaida Pārdošanas daļas poverpointu. Ieradies viens no augstākās vadības, jo ieraudzījis vides reklāmu ar tekstu «Viedpalīgs» un kaut kādu termometru blakus uzņēmuma logucim. Grib saņemt paskaidrojumus.
—Šodien esam sapulcējušies, lai paziņotu lieliskas ziņas. Mūsu pārdošanas apjomi viedpalīgu tirgū ir auguši par 800% un šobrīd mēs esam absolūtie līderi Latvijas tirgū.
—Piedod, Jāni, ka es tevi pārtraucu. Mēs te vienu dienu sēdējām uz jumta terases, un, malkojot trīsdesmitgadīgo henīti ar kolu, baudījām dzestro rudens vējiņu. Skaidrs, ka kreklā vairs īsti nosēdēt nevar, nācās žaketi uzvilkt. Un tad Rozīša kungs izspļāva ideju, cik ekstravaganti būtu katru rītu saņemt SMS ar informāciju, vai šodien jāvelk krekls ar garajām vai īsajām piedurknēm. Saprotiet, ja mums būtu krekli ar garajām piedurknēm, žakete vēl nudien būtu lieka! Oi, aizrunājos. Tātad, Jāni, vai tu varētu, paskaidrot, kas ir viedpalīgs?
—Emm. Umm. Khe, khe. Nu kā, saprotiet, tā ir iekārta, kas palīdz jums ikdienā un padara jūs vēl mobilāku! Tā ir saslēgta ar jūsu mobilo telefonu, tāpēc visa jūsu dzīve vienmēr ir jums kabatā!
—Es laikam mācēšu paskaidrot labāk.
Manāmi satraukta, iejaucās Liene. Viņai šīs sapulces iznākums bija dzīvības un nāves jautājums. Draugs Elizabetes ielā jau otro mēnesi kož ar studentiem un pavisam noteikti laiž pa kreisi, bet Juglā nevar pat uz toču aiziet, pie reizes pāris tūkstošus reizes neuzzinot, cik reizes aizvadītajā naktī augšstāva kaimiņš ir novēlies no gultas.
—Aktīvi sekojot pasaules tendencēm un ieviešot tās Latvijas tirgū, esam kļuvuši par pionieriem jaunajā viedpalīgu tirgus segmentā. Šobrīd neviens konkurents nevar piedāvāt tik plašu soļu skaitītāju klāstu, ja neskaita interneta veikalos tirgotos ķīniešu pakaļdarinājumus. Bet viņi noteikti nav mūsu auditorija. Un, kā jau atzīmēja kolēģis, attālināti nolasāmo termometru segmentā esam pat pārspējuši noieta prognozes. Viedpalīgi ir trendīga lieta un tā mums palīdz pozicionēt sevi tirgū kā kompāniju, kas seko līdzi novitātēm. Enerģiskais, stilīgais…
—Es sapratu. Paldies, Liene. Bet atgriezīsimies pie jautājuma būtības. Kā jau jūs visi labi zināt, Tehniskās daļas direktors ir smagi slims un jau otro mēnesi ārstējas Kanāriju salās. Ārsts viņam ir noteicis klusēšanas terapiju, tāpēc diemžēl sazvanīties ar viņu nav jēgas. Savukārt e-pastus viņš nelasa, jo Kanāriju salās esot nedraudzīgi interneta viesabonēšanas tarifi. Es atradu dokumentus, kas norāda, ka esam iegādājušies divus jūras konteinerus ar kaut kādiem sīkumiem. Vai kāds varētu paskaidrot, kas tie par konteineriem.
Pārdošanas nodaļa pievienojas nagu graušanas terapijai, Lienei paliek nelabi. Vienā brīdī šķiet, ka aiz uztraukuma viņa izlaidīs uz lētā finiera galda brokastu Illy makjato saturu.
Kā rīta saule pēc negaisa nakts, no stūra atskan jaunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāja balss.
—Viedpalīgi ir digitālās iekārtas, kas papildina viedtālruņa funkcionalitāti ar attālināti pārvaldāmām vai nolasāmām fiziskām funkcijām. Tie ergonomiski iekļaujas mobilo tehnoloģiju ekosistēmā un ir nozīmīgi tirgus spēlētāji. Tā kā aifoni iznāk tikai reizi gadā, nokiju vāciņus un hjūvei rūterus ne vella nepērk, mums ir jānodrošina darbs mūsu atbalsta centru darbiniekiem. Protams, varētu nošpikot no Latvijas Pasta un sākt tirgot odekolonus, tomēr šis segments jau ir gana nosegts. Turklāt odieru tirdzniecību pastā lobē Amigo, jo pensionāri pālī labāk pērk vecus džastfaivus. Tāpēc tagad mēs apmācām visas reģionālās nodaļas, kā noņemt no viedtāruņu sākumekrāniem AccuWeather laikapstākļu vidžetus, tā vietā iesmērējot attālināti nolasāmos termometrus. Esam izņēmuši no tirdzniecības pēdējās gumijas nokijas un tagad fitnesa plauktā stāv brīnišķīgi soļu skaitītāji, kas nosaka arī transtaukskābju klātbūtni un cukura daudzumu kolā. Kā jau minēja Pārdošanas nodaļa, izaicinājumu vēl ir daudz, bet šis ir pareizais virziens. Mūsu nodaļa jau ir noslēgusi līgumu ar Google Translate un tiek veikta produktu lokalizācija.
Liene pati nepamana, ka jau minūti sēž ar atkārtu žokli. Augstākās vadības pārstāvis saprotoši māj ar galvu un smaida, jo izdevies pieveikt nereāli grūto kendīkreša līmeni. Pārdošanas nodaļa galvā plāno, kā varētu nočiept no jumta terases pāris henīša pudeles. Gaisā virmo uzvaras strāvojums. Sapratis, ka Klientu atbalsta nodaļa monologu ir pabeigusi un visi gaida viņa reakciju, Augstākās vadības pārstāvis nobloķē ekrānu un noliek savu svaigi nomainīto zelta aifonu uz galda.
—Kolēģi, jūs esat lieliski pastrādājuši. Turpiniet darbu tādā pašā garā. Starp citu, vai tu, Krišjāni, gadījumā neesi nejēgā populārs Draugos ar savu dienasgrāmatu?
Augstākās vadības pārstāvis, jau manāmi noilgojies pēc jumta terases idilles, uzrunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāju.
—Jā, jau daudzus gadus es rakstu par dažādām ar informācijas tehnoloģijām saistītajām lietām un mani dienasgrāmatas ieraksti vidēji saņem pie simts sirsniņām.
—Tas ir lieliski. Es domāju, ka vajadzētu izmantot tavu potenciālu un sadot pa pakaļu Amigo. Man te tā sēžot un klausoties ienāca prātā, ka lielākie analogo termometru patērētāji noteikti ir pensionāri. Tad nu, ja jau mēs nevaram tikt Latvijas Pastā, piespiedīsim viņus nākt uz atbalsta centriem un tur iegādāties mūsu attālināti nolasāmos termometrus. Tu, Krišjāni, kā sociālos tīklos populārākais, dosies uz Latvijas Radio parunāt par to, cik tie termometri ir forši. Tikai nepārspīlē ar terminiem, esi vienkāršs. Pārdošanas daļai ir uzdevums apzināt visus mūsu tīklā esošos pensionārus un izsūtīt viņiem vēstules, ka jāierodas klientu servisa centrā pārslēgt līgumi. Liene lai izdomā, kā to visu labāk nomārketēt. Ak jā, un sarunājiet, lai uz radio bez Krišjāņa atnāk arī tā asociācijas meitene, kurai pasprūk šļupstiņi dažreiz. Viņa tāda feina, pensionāriem patiks. Ar to es domāju, mēs sapulci varam slēgt. Paldies visiem.
