Mr. Serge

Kategorija: Domas

Mr.SergE domas

  • Grāmatjautājumi no A–Z

    Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.

    Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
    Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.

    Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
    Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.

    Šobrīd lasu:
    Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».

    Dzēriena izvēle lasot:
    Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.

    E-lasītājs vai taustāma grāmata?
    Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.

    Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
    Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.

    Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
    Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.

    Apslēptais dārgakmens:
    Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.

    Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
    Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.

    Grāmata, ko tikko pabeidzi:
    Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.

    Kāda veida grāmatas tu nelasi:
    Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.

    Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
    Neatceros, kas bija garāks: Tolstoja Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.

    Lielākās grāmatas paģiras:
    Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.

    Tavu grāmatplauktu skaits:
    Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.

    Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
    Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

    Lasāmnožēla:
    Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.

    Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
    Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.

    Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
    Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.

    Nepiedodama/s fane/s (kam?):
    Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.

    Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
    Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to,  kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.

    Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
    Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.

    27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
    John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».

    Nesenākais Pēdējais grāmatas pirkums:
    Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes  grāmata «Jaunajam velosipēdistam».

    Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
    Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.

    Stafete tālāk:
    Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.

    Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.

  • Nereāls stāsts. Viedpalīgi.

    Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
    Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.

    Liela, stiklota ēkā VEFa rajonā. Saulainajā pēcpusdienā konferences telpā valda nervoza gaisotne. Iesvīdušo padušu ieskautais galds pulcē vairākus augstāk un zemāk stāvošus priekšniekus. Katram blakus sēž sekretāre–stenogrāfiste ar raksturīgo «visu saprotu, visu pierakstu» sejas izteiksmi un biezo rāmju brillēm, kurām ar redzes korekciju nav nekāda sakara.

    —Kolēģi, mums ir problēma. Pasūtinot pēdējo partiju ar nepārtrauktās barošanas ģeneratoriem mūsu komunikāciju torņiem, Tehniskās daļas direktora meita izčīkstēja sev kaut kādu termometru, kuru var no attāluma nolasīt. Debīlie ķīnieši padomāja, ka esam sajaukuši ciparus un atsūtīja mums jūras konteineri ar tiem sūda termometriem. Ja par to uzzinās Galvenais, mums katram pa diviem tādiem dibenā iestādīs. Vajag risinājumus.

    —Mārketinga nodaļa jau ir veikusi pētījumus un secinājusi, ka jāatved vēl arī konteineris ar soļu mērītājiem un attālinātajiem gaismas slēdžiem.

    —Jūs, bļa, vispār esat prātu izkūkojuši?

    —Janci, nepārtrauc. Šamajiem ir ideja. Sauks visus šitos par viedpalīgiem. Uztaisīsim kampaņu, viss ies kā smērēts. Pēc amerikāņu kompānijas ABC Gadget Marketing datiem, attālinātajiem termometriem ir liels tirgus potenciāls. Iedomājies, tu vari to sūdiņu ielikt sīkajam somā un uzzināt, vai skolā jau ir pieslēgta apkure!

    —Pag, es pareizi saprotu? Tas termometrs ir tas pats, kas man telefonā rādās no AccuWeather, tikai tagad man būs vēl viena figņa katru vakaru jālādē?

    —Pa lielam jā, bet saproti…

    —Un neaizmirstiet par soļu mērītājiem! Arī tiem pēc pētījumu datiem ir ļoti plašs tirgus.

    —Mums jau tā ir pakaļā ar 4G ieviešanu laukos. Kaut kādi pajoļi braukā ar džipiem pa Latgales pierobežu un sūdzas, ka nevar jūtūbā strīmu nodrošināt no saviem aifoniem. Ko mēs viņiem, soļu skaitītājus piedāvāsim? Ejiet 2500 soļus uz ziemeļiem, tur ir mūsu 4G tornis. Aiziet, vēl idejas.

    —Eemm. Varbūt varam pie rižā blogā kaut ko iemest? Sīkie čurā karstu no visa, ko viņš raksta. Ja noveiksies, viņš vēl var deviņos no rīta rādžiņā nomērīt temperatūru Sipeniecei un iemest to instagrammā.

    —Tu tiešām domā, ka sīkie spēs pārliecināt vecākus?

    —Par Jo-Jo taču kaut kā pārliecināja.

    —Piekrītu. Labi. Liene, zvani Kasparam, lai cep augšā rakstu. Un pabrīdini, ja feisbukā nebūs vismaz simts laiku, mēs ne kapeikas viņam nesamaksāsim. Ance. Sāc to vied-kastur-kastur vides kampaņu. Vienkārši, bez reklāmas sejām. Lai tauta iemācās to vārdu. Ja valodas centrs kaut ko uzdirsīs, vispār bomba. Jo vairāk publicitātes, jo labāk. Moš var kaut kā Krimu tam piešūt?

    —Mums no politikas nedaudz vajadzētu distancēties, savādāk dabūsim sev Kalvīti valdē.

    —Njā. To gan nevajag. Labs ir, visi pie darba.

    ***

    Mēnesi vēlāk pirmās sapulces nospraustie mērķi nav sasniegti. Konteineris ar termometriem pārvests no muitas noliktavas uz Tehniskās daļas direktora privātmājas pagalmu. Mašīnu viņš demonstratīvi sāk turēt VEF teritorijas maksas stāvvietā, protestējot pret uzņēmuma netaisnīgo darbinieku politiku.

    Mārketinga nodaļas vadītājai noveicies vēl mazāk. Juglas trīsistabu dzīvoklis tagad ir soļu mērītāju un attālināto gaismas slēdžu noliktava. Draugam nācās palūgt pārvākties atpakaļ uz Elizabetes ielas komunaļņiku. Pati dzīvo pie draudzenes Imantā.

    Laiciņš skaidri norāda uz rudens iestāšanos. Astoņi attālināti nolasāmie termometri Rēzeknē un Alūksnē ir fiksējuši pirmās salnas. Pārdošanas nodaļā neviens nevar izskaidrot, kas un kāpēc tos ir iegādājies. Vienīgais loģiskais skaidrojums ir, ka tos rižais blogeris ir sapircis saviem radiniekiem. Tomēr kopējais pārdošanas apjoms ir pieaudzis par 800% salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, tāpēc augstākā vadība pagaidām neko nav pamanījusi.

    Ar soļu mērītājiem situācija ir nedaudz iepriecinošāka. Pāris psihopāti no klientu atbalsta nodaļas iestājušies Salauzto batutu sporta sektā. Sekta izrādījusies tik populāra, ka kalpo par labu pseidosportiskās elektronikas tirdzniecībai. Mārketinga nodaļas vadītāja ir gatava personīgi piegādāt gadžetus katram klientam, lai tikai varētu pārvākties atpakaļ uz savu dzīvokli.

    ***

    Kārtējā sapulce VEFa stiklotajā daudzstāvenē. Sanākušie satrauktām sejām gaida Pārdošanas daļas poverpointu. Ieradies viens no augstākās vadības, jo ieraudzījis vides reklāmu ar tekstu «Viedpalīgs» un kaut kādu termometru blakus uzņēmuma logucim. Grib saņemt paskaidrojumus.

    —Šodien esam sapulcējušies, lai paziņotu lieliskas ziņas. Mūsu pārdošanas apjomi viedpalīgu tirgū ir auguši par 800% un šobrīd mēs esam absolūtie līderi Latvijas tirgū.

    —Piedod, Jāni, ka es tevi pārtraucu. Mēs te vienu dienu sēdējām uz jumta terases, un, malkojot trīsdesmitgadīgo henīti ar kolu, baudījām dzestro rudens vējiņu. Skaidrs, ka kreklā vairs īsti nosēdēt nevar, nācās žaketi uzvilkt. Un tad Rozīša kungs izspļāva ideju, cik ekstravaganti būtu katru rītu saņemt SMS ar informāciju, vai šodien jāvelk krekls ar garajām vai īsajām piedurknēm. Saprotiet, ja mums būtu krekli ar garajām piedurknēm, žakete vēl nudien būtu lieka! Oi, aizrunājos. Tātad, Jāni, vai tu varētu, paskaidrot, kas ir viedpalīgs?

    —Emm. Umm. Khe, khe. Nu kā, saprotiet, tā ir iekārta, kas palīdz jums ikdienā un padara jūs vēl mobilāku! Tā ir saslēgta ar jūsu mobilo telefonu, tāpēc visa jūsu dzīve vienmēr ir jums kabatā!

    —Es laikam mācēšu paskaidrot labāk.

    Manāmi satraukta, iejaucās Liene. Viņai šīs sapulces iznākums bija dzīvības un nāves jautājums. Draugs Elizabetes ielā jau otro mēnesi kož ar studentiem un pavisam noteikti laiž pa kreisi, bet Juglā nevar pat uz toču aiziet, pie reizes pāris tūkstošus reizes neuzzinot, cik reizes aizvadītajā naktī augšstāva kaimiņš ir novēlies no gultas.

    —Aktīvi sekojot pasaules tendencēm un ieviešot tās Latvijas tirgū, esam kļuvuši par pionieriem jaunajā viedpalīgu tirgus segmentā. Šobrīd neviens konkurents nevar piedāvāt tik plašu soļu skaitītāju klāstu, ja neskaita interneta veikalos tirgotos ķīniešu pakaļdarinājumus. Bet viņi noteikti nav mūsu auditorija. Un, kā jau atzīmēja kolēģis, attālināti nolasāmo termometru segmentā esam pat pārspējuši noieta prognozes. Viedpalīgi ir trendīga lieta un tā mums palīdz pozicionēt sevi tirgū kā kompāniju, kas seko līdzi novitātēm. Enerģiskais, stilīgais…

    —Es sapratu. Paldies, Liene. Bet atgriezīsimies pie jautājuma būtības. Kā jau jūs visi labi zināt, Tehniskās daļas direktors ir smagi slims un jau otro mēnesi ārstējas Kanāriju salās. Ārsts viņam ir noteicis klusēšanas terapiju, tāpēc diemžēl sazvanīties ar viņu nav jēgas. Savukārt e-pastus viņš nelasa, jo Kanāriju salās esot nedraudzīgi interneta viesabonēšanas tarifi. Es atradu dokumentus, kas norāda, ka esam iegādājušies divus jūras konteinerus ar kaut kādiem sīkumiem. Vai kāds varētu paskaidrot, kas tie par konteineriem.

    Pārdošanas nodaļa pievienojas nagu graušanas terapijai, Lienei paliek nelabi. Vienā brīdī šķiet, ka aiz uztraukuma viņa izlaidīs uz lētā finiera galda brokastu Illy makjato saturu.

    Kā rīta saule pēc negaisa nakts, no stūra atskan jaunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāja balss.

    —Viedpalīgi ir digitālās iekārtas, kas papildina viedtālruņa funkcionalitāti ar attālināti pārvaldāmām vai nolasāmām fiziskām funkcijām. Tie ergonomiski iekļaujas mobilo tehnoloģiju ekosistēmā un ir nozīmīgi tirgus spēlētāji. Tā kā aifoni iznāk tikai reizi gadā, nokiju vāciņus un hjūvei rūterus ne vella nepērk, mums ir jānodrošina darbs mūsu atbalsta centru darbiniekiem. Protams, varētu nošpikot no Latvijas Pasta un sākt tirgot odekolonus, tomēr šis segments jau ir gana nosegts. Turklāt odieru tirdzniecību pastā lobē Amigo, jo pensionāri pālī labāk pērk vecus džastfaivus. Tāpēc tagad mēs apmācām visas reģionālās nodaļas, kā noņemt no viedtāruņu sākumekrāniem AccuWeather laikapstākļu vidžetus, tā vietā iesmērējot attālināti nolasāmos termometrus. Esam izņēmuši no tirdzniecības pēdējās gumijas nokijas un tagad fitnesa plauktā stāv brīnišķīgi soļu skaitītāji, kas nosaka arī transtaukskābju klātbūtni un cukura daudzumu kolā. Kā jau minēja Pārdošanas nodaļa, izaicinājumu vēl ir daudz, bet šis ir pareizais virziens. Mūsu nodaļa jau ir noslēgusi līgumu ar Google Translate un tiek veikta produktu lokalizācija.

    Liene pati nepamana, ka jau minūti sēž ar atkārtu žokli. Augstākās vadības pārstāvis saprotoši māj ar galvu un smaida, jo izdevies pieveikt nereāli grūto kendīkreša līmeni. Pārdošanas nodaļa galvā plāno, kā varētu nočiept no jumta terases pāris henīša pudeles. Gaisā virmo uzvaras strāvojums. Sapratis, ka Klientu atbalsta nodaļa monologu ir pabeigusi un visi gaida viņa reakciju, Augstākās vadības pārstāvis nobloķē ekrānu un noliek savu svaigi nomainīto zelta aifonu uz galda.

    —Kolēģi, jūs esat lieliski pastrādājuši. Turpiniet darbu tādā pašā garā. Starp citu, vai tu, Krišjāni, gadījumā neesi nejēgā populārs Draugos ar savu dienasgrāmatu?

    Augstākās vadības pārstāvis, jau manāmi noilgojies pēc jumta terases idilles, uzrunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāju.

    —Jā, jau daudzus gadus es rakstu par dažādām ar informācijas tehnoloģijām saistītajām lietām un mani dienasgrāmatas ieraksti vidēji saņem pie simts sirsniņām.

    —Tas ir lieliski. Es domāju, ka vajadzētu izmantot tavu potenciālu un sadot pa pakaļu Amigo. Man te tā sēžot un klausoties ienāca prātā, ka lielākie analogo termometru patērētāji noteikti ir pensionāri. Tad nu, ja jau mēs nevaram tikt Latvijas Pastā, piespiedīsim viņus nākt uz atbalsta centriem un tur iegādāties mūsu attālināti nolasāmos termometrus. Tu, Krišjāni, kā sociālos tīklos populārākais, dosies uz Latvijas Radio parunāt par to, cik tie termometri ir forši. Tikai nepārspīlē ar terminiem, esi vienkāršs. Pārdošanas daļai ir uzdevums apzināt visus mūsu tīklā esošos pensionārus un izsūtīt viņiem vēstules, ka jāierodas klientu servisa centrā pārslēgt līgumi. Liene lai izdomā, kā to visu labāk nomārketēt. Ak jā, un sarunājiet, lai uz radio bez Krišjāņa atnāk arī tā asociācijas meitene, kurai pasprūk šļupstiņi dažreiz. Viņa tāda feina, pensionāriem patiks. Ar to es domāju, mēs sapulci varam slēgt. Paldies visiem.

  • Saeimas tikumības policiste Jūlija Stepaņenko

    Kā liels pārsteigums Facebook parādījās ieraksts, ko veica Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Pirmo reizi ārpus sava elektorāta deputāte slavu iemantoja pavasarī ar tikumības integrēšanu valsts Izglītības likumā. Tagad viņa ir ķērusies arī pie vides reklāmas tikumības Rīgas ielās.

    Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.
    Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.

    Norobežojoties no plakāta vizuālās kvalitātes, kuras neesamību var pārmest katrai otrajai vides reklāmai Rīgā, nav skaidrs, ar ko tieši šis brīnums ir izpelnījies Jūlijas neiecietību.

    Lai Rīgas ielās parādītos plakāts, tam ne tikai ir jāatbilst vairākiem MK un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, bet arī jāiztur Rīgas būvvaldes estētiskuma pārbaude un jāpielabina būvvaldes Valsts valodas dienesta modrā acs. Vai jāsecina, ka tikumības Temīda Jūlija Stepaņenko, būdama Saeimas deputāta krēslā, spējusi ietekmēt Rīgas publiskās vides tīrību, piesmejot vairāku ministriju un Rīgas domes ierēdņu darbu? Vai varbūt būvvaldē, reaģējot uz Stepaņenko aktivitātēm, būtu jāveido Tikumības dienests?

    Biedrības Dia+logs vides reklāmas kampaņā, kas veltīta ANO Starptautiskajai Miera dienai, daudz diskutablāks bija plakāts par kaulainās piesmiešanu. Turklāt kampaņu līdzfinansēja Stepaņenko partijas biedru pārvaldībā esošā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programma.

    Rīgas ielās ir daudz stipri apšaubāmāka rakstura vizuālās informācijas, ko vajadzētu pārbaudīt tikumības piekritējiem. Piemēram, šis ielu zīmējums rotā betona žogu Piedrūjas ielā jau gandrīz gadu un atrodas vien pārsimts metrus no bērnudārza un vidussskolas.

    Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.
    Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.

    Starp citu, es arī biju paudis savu viedokli par bērnudārzos atrodamo literatūru «Lasāmviela bērnudārzos bērnu vecākiem».

    Papildināts: Ieraksts deputātes Facebook profilā atkal ir redzams. Papildināju Stepaņenko publikācijas attēlu arī ar ierakstu krievu valodā.

  • Rakstu labošana un kļūdu atzīšana. Pēriens LSM.LV

    Kļūdas labojums 1991.07.29. avīzē Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija»
    Kļūdas labojums 1991.07.29. avīzē Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija». Avots: periodika.lv

    Var saprast Latvijas mediju darbinieku tehnisko iemaņu trūkumu, kas bieži ir iemesls skopai informācijas pasniegšanai. Grūtāk saprast, kāpēc profesionāli žurnālisti uzķeras uz troļļiem vai paši par tādiem kļūst. Bet žurnālista profesijas necienīgi ir tas, ka Latvijas elektroniski iznākošie mediji joprojām nespēj iemācīties likt atsauces, ja publicētajos rakstos ir veikuši izmaiņas.

    Nav runa par teksta tiešraidēm, kurās drukas kļūdas vai faktu precizēšana ir saprotama. Runa ir par patstāvīgām publikācijām. Piemēru ir tūkstošiem. Sākot ar parastām drukas kļūdām vai ziņu aģentūru operatīvās informācijas nepārbaudīšanu un beidzot ar redakcijas vai atsevišķu žurnālistu vājumu paust konkrētu viedokli. Var apelēt pie tā, ka mediji, ekonomējot līdzekļus, nealgo vai nodarbina nevīžīgus literāros redaktorus. Rezultātā tiek pieļautas paviršas tulkošanas vai drukas kļūdas. Tad palīdz komentētāji. Bet, protams, arī šādos gadījumos atsauces uz oriģinālās publikācijas labojumiem netiek pievienotas.

    Slikti tas ir tāpēc, ka tīmeklī nekas nepazūd. Un ir pietiekami liela iespējamība, ka kāds uz ziņoto jau ir atsaucies, pārpublicējis vai izmantojis sava viedokļa paušanai. Reiz viena būtne starp Talsiem, Kandavu un Vienotību mēģināja dzēst savus ierakstus sociālajos tīklos, bet jau bija paguvusi kļūt par pasaulē slavenāko blondo kazu. Pat tviteris neko neaizmirst.

    Digitālo mediju laikmetā tikai šķietami viss ir maināms, dzēšams un aizmirstams. Realitātē katra publicētā informācijas vienība ir tikpat akmenī cirsta kā drukātās preses laikā, kad papīrs pacieta visu.

    Līdz totālam absurdam aizvadītajā 5. septembrī nonāca LSM.LV redakcija, labojot vienai un tai pašai, jau publicētajai ziņai virsrakstu vismaz četras reizes (vismaz tieši tik es piefiksēju).

    Variācijas LSM.LV rakstā par imigrantiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem un siltu tēju.
    Variācijas LSM.LV rakstā par imigrantiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem, migrantiem un siltu tēju (pēdējais labojums ir augšā).

    Tas, ka eiropiešiem ir aizmirsies 2. Pasaules karš un nav skaidrs, ar ko atšķiras bēglis, migrants, imigrants un nelegālais imigrants, ir fakts. Vainot Latvijas Radio korespondentus Inu Strazdiņu un Ģirtu Auzānu par domu maiņu reizi stundā atstāšu Didža Melbikša ziņā. 2000 un 4000 arī ir nosacīti viens un tas pats (kā Jaunjelgavas un Kandavas iedzīvotāju skaits, piemēram).

    Patiesās vaininieces ir LSM.LV galvenā redaktore Marta Cerava, kas kopš augusta Arizonā studē komunikāciju un žurnālistiku un uz portālu visticamāk uzlikusi mīksto. Savukārt galvenās redaktores pienākumu izpildītāja Jara Sizova inerces pēc turpina Delfu, BNS un Dienas laikā apgūto, ignorējot digitāli publicēta materiāla korekciju nozīmi.

    Veikt publicētu materiālu labojumus bez atsaucēm neatļaujas neviens vērā ņemams pasaules medijs. Pēc piemēriem nav tālu jāmeklē. New York Times atvainojas, ka nominējis Vējoni par topošo Lietuvas prezidentu. Bet var aplūkot arī stipri vecākas publikācijas. BBC atsaucās uz kļūdas labojumu, sajaucot pretpadomju un pretkrievijas demonstrācijas.

    Savukārt pašmāju mediji turpina likt atsauces uz kļūdu labojumiem rakstos vien bailēs no gaidāmajiem tiesu darbiem un tā, lai to neviens nepamana.

    P.S.  Piemērs ar LSM.LV raksta virsraksta izmaiņām bija pietiekams, lai redzētu, cik ļoti mainās raksta būtība. Skaidrs, ka ikdienā daudz vairāk šādu paviršību ir pašos rakstos. Diemžēl mani tehniskie resursi vismaz pagaidām neļauj analizēt rakstu satura izmaiņas vairāk par virsrakstiem, bet tuvākajā laikā ir cerības to mainīt.

  • Uzspiestā latviešu valoda

    Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir devusi ne tikai iespēju apspriest uzņemamo bēgļu skaitu un jaunu dzelzceļa līniju kartes, bet arī izbaudīt latviešu kā valsts un ES oficiālās valodas aizsargāšanas ēnas puses.

    Nevienam nebūs noslēpums, ka mūsu valstī tirgoto produktu un piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, instrukcijām un visam pārējam ir jābūt latviešu valodā. Kaut kur mums apkārt sēž desmitiem tulku, kas katru dienu pavada pie instrukciju, pamācību, regulu un (ta-dā!) programmatūras tulkošanas. Kādā citā vietā sēž kaudzīte ar valodniekiem un nozaru speciālistiem, kas ievieš latviešu valodā jaunus, skanīgus terminus, cenšoties nepieļaut spiedpogu plakandēļa, selfija un merčendaizinga ievazāšanos.

    Par instrukcijām un pamācībām viss būtu skaidrs. Sākumā bija sašutums par nelietderīgi iztērēto papīru, tad samierināšanas, kam sekoja adaptācija. Tā ir tā čupiņa ar makulatūru, kurā ir jāatrod garantijas talons un ar pārējo jākurina kamīns.

    Sāpe pēcpusē ir programmatūras lokalizācija. Atceros tos prieka mirkļus, kad varēju nočiept čomam nokiju un uzlikt kādu eksotisku valodu, lai pārliecinātos, cik labi viņš ir iemācījies izvēlnē uz cūceni atrast valodas nomaiņu. Šodien rodas sajūta, ka ar šādiem pašiem prieka mirkļiem sevi apdāvina katrs programmatūras ražotājs.

    Tikko iznāca Windows 10. Liekam virsū, jo kāpēc gan būtu jāsēž pie vecas operētājsistēmas, ja jaunā tiek piedāvāta bez maksas. Bez jebkādiem paskaidrojumiem vai izvēles iespējām, Microsoft sarkanacaino programmētāju cilts ir izdomājusi, ka man ir jāpiedāvā Windows dzimtajā, latviešu valodā. Pagugējot (ak šie nevārdi!) izdevās noskaidrot, kā nomainīt operētājsistēmas valodu. Tik, ak mī un žē! Sākumā tak ir jāizdomā, kā tulki būs interpretējuši «Settings», «Time and language», «Region and language». Un arī tad, kad šis pārbaudījums ir izturēts, tāpat liks mīlēt dzimto valodu. Dzīves pārskats, jūs sakāt?

    Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.
    Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.

    Bet Mazaismīkstais nebūt nav tas ļaunākais gadījums. Ir gadījumi, kad no lokalizācijas vispār nav iespējams atteikties. Piemēram, Google. Visas šī programmatūras giganta aplikācijas tiek uzstādītas latviešu valodā pēc noklusējuma un to nomainīt bieži vien vispār nav iespējams.

    Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne.
    Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne. Google Drive pēc uzstādīšanas nav iespējams nomainīt programmas valodu.

    Šī, lielākoties uz IP adrešu ģeolokāciju balstītā, dzimtās valodas uzspiešana ir vienkārši muļķīga. Es saprotu, ka ir 21. gadsimts un elektronikas dzimtā valoda vairs nav vienīgi angļu. Ķīniešiem vienkāršāk saviem Xiaomi mobilajiem iebakstīt vienīgi mandarīnu valodu. Bet mēs neesam ķīnieši. Un tā saujiņa pasaules mēroga programmatūras, kuru izstrādā 100% latvieši ir purkšķis okeānā. Un ir ok, ja šīs dažas programmas būtu pēc noklusējuma latviski. Jo nav pieraduma spēka.

    Savukārt gigantu izstrādātajām operētājsistēmām, ofisa aplikācijām, mobilajiem telefoniem vai radio vadības paneļiem pēc noklusējuma vajadzētu būt angliski. Ar iespēju pēc pirmās ieslēgšanas uzstādīt jebkādu citu valodu. Jo 90% gadījumu lokalizācija būs ar terminu tulkojumiem, kurus latvietis nemaz nezina. Jo 99,9% gadījumu tekstā būs kļūdas, kas liks improvizēt un lietot nokijas izvēlnes triku.

    Nokia ar izvēlni arābu valodā.
    Nokia ar izvēlni arābu valodā.

  • Sasāpējušie jautājumi par ceļu satiksmi Latvijā

    Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.

    Jaunie Ceļu satiksmes noteikumi

    2014. gada 10. aprīlī Anrija Matīsa vadītā Satiksmes ministrija solīja, ka 1. janvārī spēkā stāsies jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Nu jau tiek plānots, ka martā CSN projekts varētu no vienu birokrātu kabinetiem izkustēties pie citiem. Tai pat laikā Dreiliņos, Ozolu ielā jau vairākus mēnešus stāv jaunā parauga ceļazīme «Dzīvojamā zona», puse Rīgas piepičkāta ar 808. papildzīmes variācijām, dzīvojamā zona tiek paskaidrota ar absurdām papildzīmēm un Vanšu tilts virzienā no Nacionālā teātra vispār ir gājēju un velosipēdistu ceļš. Un termins «velojosla» mūsu valstī arī likumiski neeksistē, bet uz brauktuvēm ir gan. Un tas viss tikai tāpēc, ka ceļu būvnieki un uzturētāji vieglprātīgi atļaujas izmantot satiksmes noteikumus, kas neeksistē (lasi—ir tikai projekts). Un nevajag stāstīt par Latvijas valsts standartiem, tiem ir rekomendējošs raksturs un tie ir saistoši vien tad, kad tas ir atrunāts likumā vai MK noteikumos (attiecīgi minot aktuālo redakciju).

    Valsts policijas jocīgā attieksme

    Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.

    Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.

    Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām

    «Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.

    Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.

    Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.

    Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.

    Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi

    Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.

    Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.

    Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.

    Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.
    Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.

    Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.
    Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.

    Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.
    Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.

    Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
    Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.

  • Kas notika blogā 2014. gadā. Interesantāko rakstu kopsavilkums.

    Treknu punktu šim gadam pielikt vēl ir par agru. Toties kopsavilkumu par to, kas notika blogā gan varētu mierīgi izveidot. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu gatavojis, bet ļoti ceru, ka būšu izvilcis interesantākās 2014. gada publikācijas un tās pienācīgi sašķirojis.

    Pētījumi

    Līdz ar ceturtā burta iegūšanu autovadītāja apliecībā, kārtējo reizi aktualizēju vienu no Latvijas Ceļu satiksmes noteikumos paviršāk atrunātajām tēmām «Satiksmes noteikumi dzīvojamā zonā». Pie reizes arī raksts «Ielas pulkstenis kā estētisks pilsētvides objekts», kas nav par satiksmi, bet ir par to, ko redzam ielās.

    Izdevās atrisināt pogu izvietojuma kalamburu rakstā «Kalkulatora un telefona ciparu atšķirīgā izkārtojuma vēsture». Ievērības cienīgs ir it kā pavisam dažādu tēmu apkopojums «Interneta vēsture, pornogrāfija, narkotikas, alkohols un dopamīns». Ceru pēc iepazīšanās ar rakstu uz Zemes palika mazāk cilvēku, kas dopamīnu saista vienīgi ar narkotikām un tāpēc nedod bērniem saldus dzērienus.

    Valodas jautājumos šogad aktuāla tēma joprojām bija eiro simbola pareiza rakstīšana, par kuru runāju Pareizrakstības nodarbībā #8 «Eiro simbola pareiza rakstīšana. Otrā daļa» un «Eiro simbola un saīsinājuma pareizrakstība. Kas mainījies gadu pēc maniem ieteikumiem».

    Kāpēc «Sargies vilciena» ir latviski pareizi, analizēju rakstā «Augšlīgatnes dzelzceļa pārejas brīdinājuma zīme». Tepat svarīgi pieminēt arī rakstu par to, kas ir latviešu valodas korpuss «Latviešu valodas tekstu korpuss un mūsdienu latviešu valodas vārdnīca».

    Rokdarbi

    Grafikas
    «Rokdarbi. Cenas sadalījums nekompensējamajiem un kompensējamajiem medikamentiem»
    «Rokdarbi. Studējošo skaita dinamika un sveiciens Sorosa fondam Latvija»
    «Rokdarbi. Latvijas mobilo operatoru LMT, Tele2 un Bite datu tarifa plānu salīdzinājums»
    «Rokdarbi. Vienkāršojam meteogrammu un atkal sveiciens LVĢMC»
    «Rokdarbi. Stipras vēja brāzmas Latvijā rudeņos un ziemās. Sveiciens Rīta Panorāmai un LSM»

    Kartes
    «Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos»
    «Rokdarbi. «Nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā. Sveiciens LVĢMC»
    «Rokdarbi. «Ūdensvada profilaktiskās skalošanas karte un sveicieni «Jelgavas Vēstnesim»»
    «Daugavpils tramvaju kustības shēma. Pirmais piegājiens.»
    Nav īsti rokdarbi, bet tēma tā pati «BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā»

    Citi
    «Rokdarbi. Pareiza drukātā izdevuma pirmās lapas vai vāka parādīšana elektroniski»
    «Tualetes lietošanas filosofija»
    «Rokdarbi. Saite kā formas elementa aizstājējs Siguldas zemju kartes pārlūkā»

    Vēl daži raksti, kas šķita svarīgi

    Gada sākumā skaļi domāju par interneta komentāru kultūru Latvijā un to, ka tikai retais interneta resurss domā, kā komentāru kultūru uzlabot. Ļoti sacepos par Aivara Ozoliņa bezatbildību, padodot tālāk interneta troļļu sagatavotās ziņas. un lieku reizi atgādināju, ka RSS ir vislabākais veids, kā sekot līdzi mājaslapu jaunumiem.

    Gada beigās pildot pilsonisko pienākumu sagatavoju un nolasīju lekciju «Kā lietot e–parakstu un nekad neredzēt lodziņā kazu», kuru ir doma papildināt, uzlabot un nākamgad nolasīt vēlreiz, šoreiz Rīgā.

    Un sagaidot Ziemassvētku laiku, tradicionāli sagatavoju bloga lasītājiem dāvanu, DIY 2015. gada kalendāru ar svarīgiem bonusiem: atzīmētām svētku dienām un pārceltām darbadienām, kā arī visiem pilnmēnešiem, kas sagaida 2015. gadā.

    Īsumā viss. Gan jau, ka bija vēl daudz kas interesants, bet tāpēc jau vajag ikdienā sekot līdzi tam, ko es rakstu un neaizmirst pastāstīt, kas patīk un par ko gribētu lasīt vēl. Apsolos, ka arī nākamgad vēlme blogot neapsīks.

  • Tīts Aleksejevs «Svētceļojums. Stāsts par Pirmo krusta karu»

    Tīts Aleksejevs. Svētceļojums.
    Tīts Aleksejevs. Svētceļojums.

    Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.

    «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

    Kad Aleksandrs Grīns un «Dvēseļu putenis» nonāca līdz manām acīm obligātās literatūras formā skolā, biju pārsteigts, ka skolotāja var prasīt mums lasīt par ķiverē asinīs peldošiem smadzeņu gabaliem. Toties tas bija īsts un neviltots priekšstats par karu un tā apstākļiem, kuru nespēja sniegt «patriotiskās» kara filmas. Tīts Aleksejevs ir radījis ko līdzvērtīgu, pirmās personas stāstījumā aprakstot 11. gadsimta nozīmīgāko vēstures notikumu Eiropā.

    Pēc tam, kad biju izmalies cauri Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgainajam tekstam Kristīnes Našenieces tulkojumā, Tīta Aleksejeva «Svētceļojums» ar Maimas Grīnbergas debešķīgo tulkojumu bija kā auksts baltvīns karstā vasaras vakarā.

    Grāmatu silti iesaku gan tiem, kas rod baudu iedziļinoties cilvēces vēsturē, gan tiem, kas gūst baudu no skaistas valodas. Bet jo īpaši grāmatu vajadzētu izlasīt visiem reliģiozi noskaņotajiem, kas uzskata, ka «kristīgās vērtības» ir pamatoti ierakstītas Latvijas Satversmes preambulā. Piedodiet, bet dēļ krusta kariem vien man kristīgās vērtības ir ļoti nepieņemamas.

    Starp citu, Tīts Aleksejevs par grāmatu «Svētceļojums» 2010. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. To pašu balvu Jānis Joņevs tikko saņēma par ģeniālo «Jelgava 94».

  • Interneta pieslēgums Silakrogā. Interneta Pasaule, Lattelecom, Tele2, LMT

    Interneta pieslēgums Ropažu novada Silakrogā vienmēr ir bijis liels izaicinājums, ja ir nepieciešams pietiekami ātrs un, kas ir būtiskākais, stabils pieslēgums. Vismaz astoņus gadus klātienē pārliecinos, cik ļoti liela problēma var būt internets 20 km no Rīgas.  Man ir izdevies tikt līdz trešajam (patiesību sakot — ceturtajam) interneta pieslēguma nodrošinātājam un es ļoti nevēlētos vilties pēdējā. Tāpēc par visu pēc kārtas.

    Līdz 2013. gadam lietoju Interneta Pasaule pakalpojumus, maksa mēnesī bija 17 Ls jeb 24,19 € (informācija no pēdējiem rēķiniem). Problēmas bija ikdienišķa parādība. Piemēram, kaut kāds viņu maršrutētājs katru reizi pie ilgāka elektrības pārrāvuma bija manuāli jārestartē. Līdz ar to reizi pāris mēnešos bija normāla parādība, ka vairākas stundas (vai, piemēram, visu nakti) vispār nav interneta. Un interneta ātrums bija 1 Mbit/s.

    Pirms vēl Interneta Pasaule nokļuva Baltcom rokās, pieņēmu lēmumu pāriet uz Lattelecom, kas nebūt nebija lētāks. Tagad interneta pieslēgums izmaksāja jau 16,82 Ls jeb 24,03 €. Un mēs nerunājam par optiku, mēs runājam par dārgāko DSL, kādu Silakroga ciemā ir iespējams iegādāties. Optikas te nav un pārredzamā nākotnē droši vien arī nebūs. Pāris mēnešos rēķins izauga jau līdz 24,89 €, kāds tas bija arī pēdējā, septembra rēķinā.

    Te paralēli parādās arī klusā testa pasākums — Tele2 piedāvātais internets datoram caur 3G puļķi. Cena bija samērā smieklīga un vidēji variēja no 5 līdz 15 € mēnesī (sākumā bija dārgāk, tad palika arvien lētāk un es eksperimentēju ar pieslēguma veidiem) par pieņemamu datu apjomu. Tomēr, tā kā 3G Silakrogā dikti labs vienmēr nebija, kā pastāvīgo pieslēgumu šo Tele2 pakalpojumu izmantot neizdevās. Un arī tehnoloģijas vēl nebija pietiekami labas, jo tādi stacionārie rūteri ar wi-fi opciju bija dārgi un sūdīgi strādājoši. No offence, Tele2! Es pieļauju, ka tagad jums viss ir bumbās.

    Atgriezīsimies pie Lattelecom. Būtiskākais trūkums viņu pakalpojumiem — nevajadzīga spamošana un piespiedu mēģinājumi apmeklēt mans.lattelecom.lv sistēmu. Sākotnēji tie bija jaunumu un piedāvājumu e-pasti, kas nāca paralēli rēķiniem. No tā varēja viegli tikt vaļā, uzliekot filtru: «ja no Lattelecom un nav pielikuma, izmest miskastē». Bet tie kretīni izdomāja, ka var vispār nepiegādāt rēķinu PDF versijas, katru reizi vien atsūtot e-pastu ar paziņojumu, ka rēķins ir viņu sistēmā pieejams.

    E-pasts no Lattelecom ar informāciju par kārtējo rēķinu ar pamatīgu devu nevajadzīga spama.
    E-pasts no Lattelecom ar informāciju par kārtējo rēķinu ar pamatīgu devu nevajadzīga spama.

    Cīņa izvērtās negodīga. Lattelecom atbalsta dienests tā arī nespēja man izskaidrot, kāds būtu iemesls tam, ka rēķini vairs nepienāk PDF formātā uz e-pastu (un man tādi ir vajadzīgi grāmatvedībai). Es zinu, ka tas nav pasaules gals, bet es arī neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu saņemt to, ko es nevēlos. Jo ar savu naudu es nobalsoju par pakalpojuma saņemšanu, nevis par spama saņemšanu. Juridiski tur arī viss nav tik gludi. Pakalpojuma līguma pielikumā es skaidri norādīju, ka vēlos saņemt rēķinu uz e–pastu, bet gudrie juristi ir sataisījuši līgumu tā, ka saņemšana uz e-pastu nemaz netiek pieminēta.

    Lattelecom līguma fragmenti par rēķina saņemšanas veidiem.
    Lattelecom līguma fragmenti par rēķina saņemšanas veidiem.

    Tātad, jebkurā gadījuma spamu izsūtīt Lattelecom ir likumīgas tiesības.

    Vasarā pārgāju no Tele2 uz LMT, jo parēķināju, ka manam uzņēmumam ar kaudzi mobilo telefonu LMT pakalpojumi sanāk ja ne stipri lētāki, tad vismaz tādi paši un piedevām vēl 4G internets nāk klāt. Protams, 4G nebija un arī tagad nav visur, toties piedāvājums bija pietiekami sulīgs, lai izmēģinātu arī stacionāro rūteri un tā darbību Silakrogā paralēli Lattelecom internetam. Jāsaka, ka Huawei E5172 rūteris sevi lieliski pierādīja kā labu iekārtu un pēc mēneša testēšanas nolēmu, ka vairs Lattelecom internets Silakrogā vispār vairs nav vajadzīgs. Turklāt arī abonēšanas maksa ir tikai 23,80 € (mobilais internets bez ierobežojumiem). Tātad nebūtiski, bet tomēr lētāk par Lattelecom piedāvāto.

    LMT internets Silakrogā šobrīd ir ātrākais un lētākais piedāvājums. Lattelecom piedāvā līdz 10 Mbit/s pieslēgumu. Varu galvu likt ķīlā, ka ātrums nekad nav bijis lielāks par 3 Mbit/s, līdz ar to LMT tīklā pat tikai pie 3G interneta pieslēgums ir būtiski labāks (lejuplāde turas pie 10 Mbit/s, augšuplāde ~1 Mbit/s). Raugoties uz 4G pārklājuma karti un vērojot balto plankumu, kas labi iezīmē ciema teritoriju, es naivi ceru, ka drīz tas iekrāsosies violets.

    Silakroga ciems LMT 4G pārklājuma kartē 2014. gada 30. oktobrī.
    Silakroga ciems LMT 4G pārklājuma kartē 2014. gada 30. oktobrī.

    Starp citu, vēl viena lieta par labu mobilajam internetam ir arī zemes īpašniekiem vai pārvaldītājiem un par to daudzi nemaz neaizdomājas. Lai atvilktu kaut vai DSL pieslēgumu, Lattelecom ir nepieciešams atrakt fizisku kabeli. Tātad zemei parādās aizsargjoslu apgrūtinājumi, kuru bezvadu rūtera gadījumā rasties nevar. Un tikai padomājiet, cik ērti ir bez čakara un līgumu pārslēgšanas pārvietot modemu no vienas dzīvesvietas uz citu, ja tāda nepieciešamība rodas.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    —

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €—35,00 €—
    Diena159,99 €—169,00 €—
    Ievas Padomu Avīze55,00 €—59,99 €—
    Kas Jauns Avīze39,99 €—43,99 €—
    Kultūrzīmes19,99 €—29,88 €—
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €—20,00 €—
    Lauku Lapa——12,00 €—
    Meža Avīze24,00 €—28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €—15,00 €—
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    —

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]