Mr. Serge

Kategorija: Domas

Mr.SergE domas

  • Nereāls stāsts. Viedpalīgi.

    Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
    Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.

    Liela, stiklota ēkā VEFa rajonā. Saulainajā pēcpusdienā konferences telpā valda nervoza gaisotne. Iesvīdušo padušu ieskautais galds pulcē vairākus augstāk un zemāk stāvošus priekšniekus. Katram blakus sēž sekretāre–stenogrāfiste ar raksturīgo «visu saprotu, visu pierakstu» sejas izteiksmi un biezo rāmju brillēm, kurām ar redzes korekciju nav nekāda sakara.

    —Kolēģi, mums ir problēma. Pasūtinot pēdējo partiju ar nepārtrauktās barošanas ģeneratoriem mūsu komunikāciju torņiem, Tehniskās daļas direktora meita izčīkstēja sev kaut kādu termometru, kuru var no attāluma nolasīt. Debīlie ķīnieši padomāja, ka esam sajaukuši ciparus un atsūtīja mums jūras konteineri ar tiem sūda termometriem. Ja par to uzzinās Galvenais, mums katram pa diviem tādiem dibenā iestādīs. Vajag risinājumus.

    —Mārketinga nodaļa jau ir veikusi pētījumus un secinājusi, ka jāatved vēl arī konteineris ar soļu mērītājiem un attālinātajiem gaismas slēdžiem.

    —Jūs, bļa, vispār esat prātu izkūkojuši?

    —Janci, nepārtrauc. Šamajiem ir ideja. Sauks visus šitos par viedpalīgiem. Uztaisīsim kampaņu, viss ies kā smērēts. Pēc amerikāņu kompānijas ABC Gadget Marketing datiem, attālinātajiem termometriem ir liels tirgus potenciāls. Iedomājies, tu vari to sūdiņu ielikt sīkajam somā un uzzināt, vai skolā jau ir pieslēgta apkure!

    —Pag, es pareizi saprotu? Tas termometrs ir tas pats, kas man telefonā rādās no AccuWeather, tikai tagad man būs vēl viena figņa katru vakaru jālādē?

    —Pa lielam jā, bet saproti…

    —Un neaizmirstiet par soļu mērītājiem! Arī tiem pēc pētījumu datiem ir ļoti plašs tirgus.

    —Mums jau tā ir pakaļā ar 4G ieviešanu laukos. Kaut kādi pajoļi braukā ar džipiem pa Latgales pierobežu un sūdzas, ka nevar jūtūbā strīmu nodrošināt no saviem aifoniem. Ko mēs viņiem, soļu skaitītājus piedāvāsim? Ejiet 2500 soļus uz ziemeļiem, tur ir mūsu 4G tornis. Aiziet, vēl idejas.

    —Eemm. Varbūt varam pie rižā blogā kaut ko iemest? Sīkie čurā karstu no visa, ko viņš raksta. Ja noveiksies, viņš vēl var deviņos no rīta rādžiņā nomērīt temperatūru Sipeniecei un iemest to instagrammā.

    —Tu tiešām domā, ka sīkie spēs pārliecināt vecākus?

    —Par Jo-Jo taču kaut kā pārliecināja.

    —Piekrītu. Labi. Liene, zvani Kasparam, lai cep augšā rakstu. Un pabrīdini, ja feisbukā nebūs vismaz simts laiku, mēs ne kapeikas viņam nesamaksāsim. Ance. Sāc to vied-kastur-kastur vides kampaņu. Vienkārši, bez reklāmas sejām. Lai tauta iemācās to vārdu. Ja valodas centrs kaut ko uzdirsīs, vispār bomba. Jo vairāk publicitātes, jo labāk. Moš var kaut kā Krimu tam piešūt?

    —Mums no politikas nedaudz vajadzētu distancēties, savādāk dabūsim sev Kalvīti valdē.

    —Njā. To gan nevajag. Labs ir, visi pie darba.

    ***

    Mēnesi vēlāk pirmās sapulces nospraustie mērķi nav sasniegti. Konteineris ar termometriem pārvests no muitas noliktavas uz Tehniskās daļas direktora privātmājas pagalmu. Mašīnu viņš demonstratīvi sāk turēt VEF teritorijas maksas stāvvietā, protestējot pret uzņēmuma netaisnīgo darbinieku politiku.

    Mārketinga nodaļas vadītājai noveicies vēl mazāk. Juglas trīsistabu dzīvoklis tagad ir soļu mērītāju un attālināto gaismas slēdžu noliktava. Draugam nācās palūgt pārvākties atpakaļ uz Elizabetes ielas komunaļņiku. Pati dzīvo pie draudzenes Imantā.

    Laiciņš skaidri norāda uz rudens iestāšanos. Astoņi attālināti nolasāmie termometri Rēzeknē un Alūksnē ir fiksējuši pirmās salnas. Pārdošanas nodaļā neviens nevar izskaidrot, kas un kāpēc tos ir iegādājies. Vienīgais loģiskais skaidrojums ir, ka tos rižais blogeris ir sapircis saviem radiniekiem. Tomēr kopējais pārdošanas apjoms ir pieaudzis par 800% salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, tāpēc augstākā vadība pagaidām neko nav pamanījusi.

    Ar soļu mērītājiem situācija ir nedaudz iepriecinošāka. Pāris psihopāti no klientu atbalsta nodaļas iestājušies Salauzto batutu sporta sektā. Sekta izrādījusies tik populāra, ka kalpo par labu pseidosportiskās elektronikas tirdzniecībai. Mārketinga nodaļas vadītāja ir gatava personīgi piegādāt gadžetus katram klientam, lai tikai varētu pārvākties atpakaļ uz savu dzīvokli.

    ***

    Kārtējā sapulce VEFa stiklotajā daudzstāvenē. Sanākušie satrauktām sejām gaida Pārdošanas daļas poverpointu. Ieradies viens no augstākās vadības, jo ieraudzījis vides reklāmu ar tekstu «Viedpalīgs» un kaut kādu termometru blakus uzņēmuma logucim. Grib saņemt paskaidrojumus.

    —Šodien esam sapulcējušies, lai paziņotu lieliskas ziņas. Mūsu pārdošanas apjomi viedpalīgu tirgū ir auguši par 800% un šobrīd mēs esam absolūtie līderi Latvijas tirgū.

    —Piedod, Jāni, ka es tevi pārtraucu. Mēs te vienu dienu sēdējām uz jumta terases, un, malkojot trīsdesmitgadīgo henīti ar kolu, baudījām dzestro rudens vējiņu. Skaidrs, ka kreklā vairs īsti nosēdēt nevar, nācās žaketi uzvilkt. Un tad Rozīša kungs izspļāva ideju, cik ekstravaganti būtu katru rītu saņemt SMS ar informāciju, vai šodien jāvelk krekls ar garajām vai īsajām piedurknēm. Saprotiet, ja mums būtu krekli ar garajām piedurknēm, žakete vēl nudien būtu lieka! Oi, aizrunājos. Tātad, Jāni, vai tu varētu, paskaidrot, kas ir viedpalīgs?

    —Emm. Umm. Khe, khe. Nu kā, saprotiet, tā ir iekārta, kas palīdz jums ikdienā un padara jūs vēl mobilāku! Tā ir saslēgta ar jūsu mobilo telefonu, tāpēc visa jūsu dzīve vienmēr ir jums kabatā!

    —Es laikam mācēšu paskaidrot labāk.

    Manāmi satraukta, iejaucās Liene. Viņai šīs sapulces iznākums bija dzīvības un nāves jautājums. Draugs Elizabetes ielā jau otro mēnesi kož ar studentiem un pavisam noteikti laiž pa kreisi, bet Juglā nevar pat uz toču aiziet, pie reizes pāris tūkstošus reizes neuzzinot, cik reizes aizvadītajā naktī augšstāva kaimiņš ir novēlies no gultas.

    —Aktīvi sekojot pasaules tendencēm un ieviešot tās Latvijas tirgū, esam kļuvuši par pionieriem jaunajā viedpalīgu tirgus segmentā. Šobrīd neviens konkurents nevar piedāvāt tik plašu soļu skaitītāju klāstu, ja neskaita interneta veikalos tirgotos ķīniešu pakaļdarinājumus. Bet viņi noteikti nav mūsu auditorija. Un, kā jau atzīmēja kolēģis, attālināti nolasāmo termometru segmentā esam pat pārspējuši noieta prognozes. Viedpalīgi ir trendīga lieta un tā mums palīdz pozicionēt sevi tirgū kā kompāniju, kas seko līdzi novitātēm. Enerģiskais, stilīgais…

    —Es sapratu. Paldies, Liene. Bet atgriezīsimies pie jautājuma būtības. Kā jau jūs visi labi zināt, Tehniskās daļas direktors ir smagi slims un jau otro mēnesi ārstējas Kanāriju salās. Ārsts viņam ir noteicis klusēšanas terapiju, tāpēc diemžēl sazvanīties ar viņu nav jēgas. Savukārt e-pastus viņš nelasa, jo Kanāriju salās esot nedraudzīgi interneta viesabonēšanas tarifi. Es atradu dokumentus, kas norāda, ka esam iegādājušies divus jūras konteinerus ar kaut kādiem sīkumiem. Vai kāds varētu paskaidrot, kas tie par konteineriem.

    Pārdošanas nodaļa pievienojas nagu graušanas terapijai, Lienei paliek nelabi. Vienā brīdī šķiet, ka aiz uztraukuma viņa izlaidīs uz lētā finiera galda brokastu Illy makjato saturu.

    Kā rīta saule pēc negaisa nakts, no stūra atskan jaunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāja balss.

    —Viedpalīgi ir digitālās iekārtas, kas papildina viedtālruņa funkcionalitāti ar attālināti pārvaldāmām vai nolasāmām fiziskām funkcijām. Tie ergonomiski iekļaujas mobilo tehnoloģiju ekosistēmā un ir nozīmīgi tirgus spēlētāji. Tā kā aifoni iznāk tikai reizi gadā, nokiju vāciņus un hjūvei rūterus ne vella nepērk, mums ir jānodrošina darbs mūsu atbalsta centru darbiniekiem. Protams, varētu nošpikot no Latvijas Pasta un sākt tirgot odekolonus, tomēr šis segments jau ir gana nosegts. Turklāt odieru tirdzniecību pastā lobē Amigo, jo pensionāri pālī labāk pērk vecus džastfaivus. Tāpēc tagad mēs apmācām visas reģionālās nodaļas, kā noņemt no viedtāruņu sākumekrāniem AccuWeather laikapstākļu vidžetus, tā vietā iesmērējot attālināti nolasāmos termometrus. Esam izņēmuši no tirdzniecības pēdējās gumijas nokijas un tagad fitnesa plauktā stāv brīnišķīgi soļu skaitītāji, kas nosaka arī transtaukskābju klātbūtni un cukura daudzumu kolā. Kā jau minēja Pārdošanas nodaļa, izaicinājumu vēl ir daudz, bet šis ir pareizais virziens. Mūsu nodaļa jau ir noslēgusi līgumu ar Google Translate un tiek veikta produktu lokalizācija.

    Liene pati nepamana, ka jau minūti sēž ar atkārtu žokli. Augstākās vadības pārstāvis saprotoši māj ar galvu un smaida, jo izdevies pieveikt nereāli grūto kendīkreša līmeni. Pārdošanas nodaļa galvā plāno, kā varētu nočiept no jumta terases pāris henīša pudeles. Gaisā virmo uzvaras strāvojums. Sapratis, ka Klientu atbalsta nodaļa monologu ir pabeigusi un visi gaida viņa reakciju, Augstākās vadības pārstāvis nobloķē ekrānu un noliek savu svaigi nomainīto zelta aifonu uz galda.

    —Kolēģi, jūs esat lieliski pastrādājuši. Turpiniet darbu tādā pašā garā. Starp citu, vai tu, Krišjāni, gadījumā neesi nejēgā populārs Draugos ar savu dienasgrāmatu?

    Augstākās vadības pārstāvis, jau manāmi noilgojies pēc jumta terases idilles, uzrunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāju.

    —Jā, jau daudzus gadus es rakstu par dažādām ar informācijas tehnoloģijām saistītajām lietām un mani dienasgrāmatas ieraksti vidēji saņem pie simts sirsniņām.

    —Tas ir lieliski. Es domāju, ka vajadzētu izmantot tavu potenciālu un sadot pa pakaļu Amigo. Man te tā sēžot un klausoties ienāca prātā, ka lielākie analogo termometru patērētāji noteikti ir pensionāri. Tad nu, ja jau mēs nevaram tikt Latvijas Pastā, piespiedīsim viņus nākt uz atbalsta centriem un tur iegādāties mūsu attālināti nolasāmos termometrus. Tu, Krišjāni, kā sociālos tīklos populārākais, dosies uz Latvijas Radio parunāt par to, cik tie termometri ir forši. Tikai nepārspīlē ar terminiem, esi vienkāršs. Pārdošanas daļai ir uzdevums apzināt visus mūsu tīklā esošos pensionārus un izsūtīt viņiem vēstules, ka jāierodas klientu servisa centrā pārslēgt līgumi. Liene lai izdomā, kā to visu labāk nomārketēt. Ak jā, un sarunājiet, lai uz radio bez Krišjāņa atnāk arī tā asociācijas meitene, kurai pasprūk šļupstiņi dažreiz. Viņa tāda feina, pensionāriem patiks. Ar to es domāju, mēs sapulci varam slēgt. Paldies visiem.

  • Saeimas tikumības policiste Jūlija Stepaņenko

    Kā liels pārsteigums Facebook parādījās ieraksts, ko veica Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Pirmo reizi ārpus sava elektorāta deputāte slavu iemantoja pavasarī ar tikumības integrēšanu valsts Izglītības likumā. Tagad viņa ir ķērusies arī pie vides reklāmas tikumības Rīgas ielās.

    Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.
    Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.

    Norobežojoties no plakāta vizuālās kvalitātes, kuras neesamību var pārmest katrai otrajai vides reklāmai Rīgā, nav skaidrs, ar ko tieši šis brīnums ir izpelnījies Jūlijas neiecietību.

    Lai Rīgas ielās parādītos plakāts, tam ne tikai ir jāatbilst vairākiem MK un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, bet arī jāiztur Rīgas būvvaldes estētiskuma pārbaude un jāpielabina būvvaldes Valsts valodas dienesta modrā acs. Vai jāsecina, ka tikumības Temīda Jūlija Stepaņenko, būdama Saeimas deputāta krēslā, spējusi ietekmēt Rīgas publiskās vides tīrību, piesmejot vairāku ministriju un Rīgas domes ierēdņu darbu? Vai varbūt būvvaldē, reaģējot uz Stepaņenko aktivitātēm, būtu jāveido Tikumības dienests?

    Biedrības Dia+logs vides reklāmas kampaņā, kas veltīta ANO Starptautiskajai Miera dienai, daudz diskutablāks bija plakāts par kaulainās piesmiešanu. Turklāt kampaņu līdzfinansēja Stepaņenko partijas biedru pārvaldībā esošā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programma.

    Rīgas ielās ir daudz stipri apšaubāmāka rakstura vizuālās informācijas, ko vajadzētu pārbaudīt tikumības piekritējiem. Piemēram, šis ielu zīmējums rotā betona žogu Piedrūjas ielā jau gandrīz gadu un atrodas vien pārsimts metrus no bērnudārza un vidussskolas.

    Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.
    Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.

    Starp citu, es arī biju paudis savu viedokli par bērnudārzos atrodamo literatūru «Lasāmviela bērnudārzos bērnu vecākiem».

    Papildināts: Ieraksts deputātes Facebook profilā atkal ir redzams. Papildināju Stepaņenko publikācijas attēlu arī ar ierakstu krievu valodā.

  • Rakstu labošana un kļūdu atzīšana. Pēriens LSM.LV

    Kļūdas labojums 1991.07.29. avīzē Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija»
    Kļūdas labojums 1991.07.29. avīzē Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija». Avots: periodika.lv

    Var saprast Latvijas mediju darbinieku tehnisko iemaņu trūkumu, kas bieži ir iemesls skopai informācijas pasniegšanai. Grūtāk saprast, kāpēc profesionāli žurnālisti uzķeras uz troļļiem vai paši par tādiem kļūst. Bet žurnālista profesijas necienīgi ir tas, ka Latvijas elektroniski iznākošie mediji joprojām nespēj iemācīties likt atsauces, ja publicētajos rakstos ir veikuši izmaiņas.

    Nav runa par teksta tiešraidēm, kurās drukas kļūdas vai faktu precizēšana ir saprotama. Runa ir par patstāvīgām publikācijām. Piemēru ir tūkstošiem. Sākot ar parastām drukas kļūdām vai ziņu aģentūru operatīvās informācijas nepārbaudīšanu un beidzot ar redakcijas vai atsevišķu žurnālistu vājumu paust konkrētu viedokli. Var apelēt pie tā, ka mediji, ekonomējot līdzekļus, nealgo vai nodarbina nevīžīgus literāros redaktorus. Rezultātā tiek pieļautas paviršas tulkošanas vai drukas kļūdas. Tad palīdz komentētāji. Bet, protams, arī šādos gadījumos atsauces uz oriģinālās publikācijas labojumiem netiek pievienotas.

    Slikti tas ir tāpēc, ka tīmeklī nekas nepazūd. Un ir pietiekami liela iespējamība, ka kāds uz ziņoto jau ir atsaucies, pārpublicējis vai izmantojis sava viedokļa paušanai. Reiz viena būtne starp Talsiem, Kandavu un Vienotību mēģināja dzēst savus ierakstus sociālajos tīklos, bet jau bija paguvusi kļūt par pasaulē slavenāko blondo kazu. Pat tviteris neko neaizmirst.

    Digitālo mediju laikmetā tikai šķietami viss ir maināms, dzēšams un aizmirstams. Realitātē katra publicētā informācijas vienība ir tikpat akmenī cirsta kā drukātās preses laikā, kad papīrs pacieta visu.

    Līdz totālam absurdam aizvadītajā 5. septembrī nonāca LSM.LV redakcija, labojot vienai un tai pašai, jau publicētajai ziņai virsrakstu vismaz četras reizes (vismaz tieši tik es piefiksēju).

    Variācijas LSM.LV rakstā par imigrantiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem un siltu tēju.
    Variācijas LSM.LV rakstā par imigrantiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem, migrantiem un siltu tēju (pēdējais labojums ir augšā).

    Tas, ka eiropiešiem ir aizmirsies 2. Pasaules karš un nav skaidrs, ar ko atšķiras bēglis, migrants, imigrants un nelegālais imigrants, ir fakts. Vainot Latvijas Radio korespondentus Inu Strazdiņu un Ģirtu Auzānu par domu maiņu reizi stundā atstāšu Didža Melbikša ziņā. 2000 un 4000 arī ir nosacīti viens un tas pats (kā Jaunjelgavas un Kandavas iedzīvotāju skaits, piemēram).

    Patiesās vaininieces ir LSM.LV galvenā redaktore Marta Cerava, kas kopš augusta Arizonā studē komunikāciju un žurnālistiku un uz portālu visticamāk uzlikusi mīksto. Savukārt galvenās redaktores pienākumu izpildītāja Jara Sizova inerces pēc turpina Delfu, BNS un Dienas laikā apgūto, ignorējot digitāli publicēta materiāla korekciju nozīmi.

    Veikt publicētu materiālu labojumus bez atsaucēm neatļaujas neviens vērā ņemams pasaules medijs. Pēc piemēriem nav tālu jāmeklē. New York Times atvainojas, ka nominējis Vējoni par topošo Lietuvas prezidentu. Bet var aplūkot arī stipri vecākas publikācijas. BBC atsaucās uz kļūdas labojumu, sajaucot pretpadomju un pretkrievijas demonstrācijas.

    Savukārt pašmāju mediji turpina likt atsauces uz kļūdu labojumiem rakstos vien bailēs no gaidāmajiem tiesu darbiem un tā, lai to neviens nepamana.

    P.S.  Piemērs ar LSM.LV raksta virsraksta izmaiņām bija pietiekams, lai redzētu, cik ļoti mainās raksta būtība. Skaidrs, ka ikdienā daudz vairāk šādu paviršību ir pašos rakstos. Diemžēl mani tehniskie resursi vismaz pagaidām neļauj analizēt rakstu satura izmaiņas vairāk par virsrakstiem, bet tuvākajā laikā ir cerības to mainīt.

  • Uzspiestā latviešu valoda

    Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir devusi ne tikai iespēju apspriest uzņemamo bēgļu skaitu un jaunu dzelzceļa līniju kartes, bet arī izbaudīt latviešu kā valsts un ES oficiālās valodas aizsargāšanas ēnas puses.

    Nevienam nebūs noslēpums, ka mūsu valstī tirgoto produktu un piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, instrukcijām un visam pārējam ir jābūt latviešu valodā. Kaut kur mums apkārt sēž desmitiem tulku, kas katru dienu pavada pie instrukciju, pamācību, regulu un (ta-dā!) programmatūras tulkošanas. Kādā citā vietā sēž kaudzīte ar valodniekiem un nozaru speciālistiem, kas ievieš latviešu valodā jaunus, skanīgus terminus, cenšoties nepieļaut spiedpogu plakandēļa, selfija un merčendaizinga ievazāšanos.

    Par instrukcijām un pamācībām viss būtu skaidrs. Sākumā bija sašutums par nelietderīgi iztērēto papīru, tad samierināšanas, kam sekoja adaptācija. Tā ir tā čupiņa ar makulatūru, kurā ir jāatrod garantijas talons un ar pārējo jākurina kamīns.

    Sāpe pēcpusē ir programmatūras lokalizācija. Atceros tos prieka mirkļus, kad varēju nočiept čomam nokiju un uzlikt kādu eksotisku valodu, lai pārliecinātos, cik labi viņš ir iemācījies izvēlnē uz cūceni atrast valodas nomaiņu. Šodien rodas sajūta, ka ar šādiem pašiem prieka mirkļiem sevi apdāvina katrs programmatūras ražotājs.

    Tikko iznāca Windows 10. Liekam virsū, jo kāpēc gan būtu jāsēž pie vecas operētājsistēmas, ja jaunā tiek piedāvāta bez maksas. Bez jebkādiem paskaidrojumiem vai izvēles iespējām, Microsoft sarkanacaino programmētāju cilts ir izdomājusi, ka man ir jāpiedāvā Windows dzimtajā, latviešu valodā. Pagugējot (ak šie nevārdi!) izdevās noskaidrot, kā nomainīt operētājsistēmas valodu. Tik, ak mī un žē! Sākumā tak ir jāizdomā, kā tulki būs interpretējuši «Settings», «Time and language», «Region and language». Un arī tad, kad šis pārbaudījums ir izturēts, tāpat liks mīlēt dzimto valodu. Dzīves pārskats, jūs sakāt?

    Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.
    Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.

    Bet Mazaismīkstais nebūt nav tas ļaunākais gadījums. Ir gadījumi, kad no lokalizācijas vispār nav iespējams atteikties. Piemēram, Google. Visas šī programmatūras giganta aplikācijas tiek uzstādītas latviešu valodā pēc noklusējuma un to nomainīt bieži vien vispār nav iespējams.

    Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne.
    Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne. Google Drive pēc uzstādīšanas nav iespējams nomainīt programmas valodu.

    Šī, lielākoties uz IP adrešu ģeolokāciju balstītā, dzimtās valodas uzspiešana ir vienkārši muļķīga. Es saprotu, ka ir 21. gadsimts un elektronikas dzimtā valoda vairs nav vienīgi angļu. Ķīniešiem vienkāršāk saviem Xiaomi mobilajiem iebakstīt vienīgi mandarīnu valodu. Bet mēs neesam ķīnieši. Un tā saujiņa pasaules mēroga programmatūras, kuru izstrādā 100% latvieši ir purkšķis okeānā. Un ir ok, ja šīs dažas programmas būtu pēc noklusējuma latviski. Jo nav pieraduma spēka.

    Savukārt gigantu izstrādātajām operētājsistēmām, ofisa aplikācijām, mobilajiem telefoniem vai radio vadības paneļiem pēc noklusējuma vajadzētu būt angliski. Ar iespēju pēc pirmās ieslēgšanas uzstādīt jebkādu citu valodu. Jo 90% gadījumu lokalizācija būs ar terminu tulkojumiem, kurus latvietis nemaz nezina. Jo 99,9% gadījumu tekstā būs kļūdas, kas liks improvizēt un lietot nokijas izvēlnes triku.

    Nokia ar izvēlni arābu valodā.
    Nokia ar izvēlni arābu valodā.

  • Sasāpējušie jautājumi par ceļu satiksmi Latvijā

    Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.

    Jaunie Ceļu satiksmes noteikumi

    2014. gada 10. aprīlī Anrija Matīsa vadītā Satiksmes ministrija solīja, ka 1. janvārī spēkā stāsies jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Nu jau tiek plānots, ka martā CSN projekts varētu no vienu birokrātu kabinetiem izkustēties pie citiem. Tai pat laikā Dreiliņos, Ozolu ielā jau vairākus mēnešus stāv jaunā parauga ceļazīme «Dzīvojamā zona», puse Rīgas piepičkāta ar 808. papildzīmes variācijām, dzīvojamā zona tiek paskaidrota ar absurdām papildzīmēm un Vanšu tilts virzienā no Nacionālā teātra vispār ir gājēju un velosipēdistu ceļš. Un termins «velojosla» mūsu valstī arī likumiski neeksistē, bet uz brauktuvēm ir gan. Un tas viss tikai tāpēc, ka ceļu būvnieki un uzturētāji vieglprātīgi atļaujas izmantot satiksmes noteikumus, kas neeksistē (lasi—ir tikai projekts). Un nevajag stāstīt par Latvijas valsts standartiem, tiem ir rekomendējošs raksturs un tie ir saistoši vien tad, kad tas ir atrunāts likumā vai MK noteikumos (attiecīgi minot aktuālo redakciju).

    Valsts policijas jocīgā attieksme

    Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.

    Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.

    Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām

    «Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.

    Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.

    Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.

    Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.

    Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi

    Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.

    Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.

    Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.

    Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.
    Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.

    Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.
    Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.

    Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.
    Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.

    Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
    Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.

  • Kas notika blogā 2014. gadā. Interesantāko rakstu kopsavilkums.

    Treknu punktu šim gadam pielikt vēl ir par agru. Toties kopsavilkumu par to, kas notika blogā gan varētu mierīgi izveidot. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu gatavojis, bet ļoti ceru, ka būšu izvilcis interesantākās 2014. gada publikācijas un tās pienācīgi sašķirojis.

    Pētījumi

    Līdz ar ceturtā burta iegūšanu autovadītāja apliecībā, kārtējo reizi aktualizēju vienu no Latvijas Ceļu satiksmes noteikumos paviršāk atrunātajām tēmām «Satiksmes noteikumi dzīvojamā zonā». Pie reizes arī raksts «Ielas pulkstenis kā estētisks pilsētvides objekts», kas nav par satiksmi, bet ir par to, ko redzam ielās.

    Izdevās atrisināt pogu izvietojuma kalamburu rakstā «Kalkulatora un telefona ciparu atšķirīgā izkārtojuma vēsture». Ievērības cienīgs ir it kā pavisam dažādu tēmu apkopojums «Interneta vēsture, pornogrāfija, narkotikas, alkohols un dopamīns». Ceru pēc iepazīšanās ar rakstu uz Zemes palika mazāk cilvēku, kas dopamīnu saista vienīgi ar narkotikām un tāpēc nedod bērniem saldus dzērienus.

    Valodas jautājumos šogad aktuāla tēma joprojām bija eiro simbola pareiza rakstīšana, par kuru runāju Pareizrakstības nodarbībā #8 «Eiro simbola pareiza rakstīšana. Otrā daļa» un «Eiro simbola un saīsinājuma pareizrakstība. Kas mainījies gadu pēc maniem ieteikumiem».

    Kāpēc «Sargies vilciena» ir latviski pareizi, analizēju rakstā «Augšlīgatnes dzelzceļa pārejas brīdinājuma zīme». Tepat svarīgi pieminēt arī rakstu par to, kas ir latviešu valodas korpuss «Latviešu valodas tekstu korpuss un mūsdienu latviešu valodas vārdnīca».

    Rokdarbi

    Grafikas
    «Rokdarbi. Cenas sadalījums nekompensējamajiem un kompensējamajiem medikamentiem»
    «Rokdarbi. Studējošo skaita dinamika un sveiciens Sorosa fondam Latvija»
    «Rokdarbi. Latvijas mobilo operatoru LMT, Tele2 un Bite datu tarifa plānu salīdzinājums»
    «Rokdarbi. Vienkāršojam meteogrammu un atkal sveiciens LVĢMC»
    «Rokdarbi. Stipras vēja brāzmas Latvijā rudeņos un ziemās. Sveiciens Rīta Panorāmai un LSM»

    Kartes
    «Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos»
    «Rokdarbi. «Nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā. Sveiciens LVĢMC»
    «Rokdarbi. «Ūdensvada profilaktiskās skalošanas karte un sveicieni «Jelgavas Vēstnesim»»
    «Daugavpils tramvaju kustības shēma. Pirmais piegājiens.»
    Nav īsti rokdarbi, bet tēma tā pati «BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā»

    Citi
    «Rokdarbi. Pareiza drukātā izdevuma pirmās lapas vai vāka parādīšana elektroniski»
    «Tualetes lietošanas filosofija»
    «Rokdarbi. Saite kā formas elementa aizstājējs Siguldas zemju kartes pārlūkā»

    Vēl daži raksti, kas šķita svarīgi

    Gada sākumā skaļi domāju par interneta komentāru kultūru Latvijā un to, ka tikai retais interneta resurss domā, kā komentāru kultūru uzlabot. Ļoti sacepos par Aivara Ozoliņa bezatbildību, padodot tālāk interneta troļļu sagatavotās ziņas. un lieku reizi atgādināju, ka RSS ir vislabākais veids, kā sekot līdzi mājaslapu jaunumiem.

    Gada beigās pildot pilsonisko pienākumu sagatavoju un nolasīju lekciju «Kā lietot e–parakstu un nekad neredzēt lodziņā kazu», kuru ir doma papildināt, uzlabot un nākamgad nolasīt vēlreiz, šoreiz Rīgā.

    Un sagaidot Ziemassvētku laiku, tradicionāli sagatavoju bloga lasītājiem dāvanu, DIY 2015. gada kalendāru ar svarīgiem bonusiem: atzīmētām svētku dienām un pārceltām darbadienām, kā arī visiem pilnmēnešiem, kas sagaida 2015. gadā.

    Īsumā viss. Gan jau, ka bija vēl daudz kas interesants, bet tāpēc jau vajag ikdienā sekot līdzi tam, ko es rakstu un neaizmirst pastāstīt, kas patīk un par ko gribētu lasīt vēl. Apsolos, ka arī nākamgad vēlme blogot neapsīks.

  • Tīts Aleksejevs «Svētceļojums. Stāsts par Pirmo krusta karu»

    Tīts Aleksejevs. Svētceļojums.
    Tīts Aleksejevs. Svētceļojums.

    Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.

    «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

    Kad Aleksandrs Grīns un «Dvēseļu putenis» nonāca līdz manām acīm obligātās literatūras formā skolā, biju pārsteigts, ka skolotāja var prasīt mums lasīt par ķiverē asinīs peldošiem smadzeņu gabaliem. Toties tas bija īsts un neviltots priekšstats par karu un tā apstākļiem, kuru nespēja sniegt «patriotiskās» kara filmas. Tīts Aleksejevs ir radījis ko līdzvērtīgu, pirmās personas stāstījumā aprakstot 11. gadsimta nozīmīgāko vēstures notikumu Eiropā.

    Pēc tam, kad biju izmalies cauri Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgainajam tekstam Kristīnes Našenieces tulkojumā, Tīta Aleksejeva «Svētceļojums» ar Maimas Grīnbergas debešķīgo tulkojumu bija kā auksts baltvīns karstā vasaras vakarā.

    Grāmatu silti iesaku gan tiem, kas rod baudu iedziļinoties cilvēces vēsturē, gan tiem, kas gūst baudu no skaistas valodas. Bet jo īpaši grāmatu vajadzētu izlasīt visiem reliģiozi noskaņotajiem, kas uzskata, ka «kristīgās vērtības» ir pamatoti ierakstītas Latvijas Satversmes preambulā. Piedodiet, bet dēļ krusta kariem vien man kristīgās vērtības ir ļoti nepieņemamas.

    Starp citu, Tīts Aleksejevs par grāmatu «Svētceļojums» 2010. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. To pašu balvu Jānis Joņevs tikko saņēma par ģeniālo «Jelgava 94».

  • Interneta pieslēgums Silakrogā. Interneta Pasaule, Lattelecom, Tele2, LMT

    Interneta pieslēgums Ropažu novada Silakrogā vienmēr ir bijis liels izaicinājums, ja ir nepieciešams pietiekami ātrs un, kas ir būtiskākais, stabils pieslēgums. Vismaz astoņus gadus klātienē pārliecinos, cik ļoti liela problēma var būt internets 20 km no Rīgas.  Man ir izdevies tikt līdz trešajam (patiesību sakot — ceturtajam) interneta pieslēguma nodrošinātājam un es ļoti nevēlētos vilties pēdējā. Tāpēc par visu pēc kārtas.

    Līdz 2013. gadam lietoju Interneta Pasaule pakalpojumus, maksa mēnesī bija 17 Ls jeb 24,19 € (informācija no pēdējiem rēķiniem). Problēmas bija ikdienišķa parādība. Piemēram, kaut kāds viņu maršrutētājs katru reizi pie ilgāka elektrības pārrāvuma bija manuāli jārestartē. Līdz ar to reizi pāris mēnešos bija normāla parādība, ka vairākas stundas (vai, piemēram, visu nakti) vispār nav interneta. Un interneta ātrums bija 1 Mbit/s.

    Pirms vēl Interneta Pasaule nokļuva Baltcom rokās, pieņēmu lēmumu pāriet uz Lattelecom, kas nebūt nebija lētāks. Tagad interneta pieslēgums izmaksāja jau 16,82 Ls jeb 24,03 €. Un mēs nerunājam par optiku, mēs runājam par dārgāko DSL, kādu Silakroga ciemā ir iespējams iegādāties. Optikas te nav un pārredzamā nākotnē droši vien arī nebūs. Pāris mēnešos rēķins izauga jau līdz 24,89 €, kāds tas bija arī pēdējā, septembra rēķinā.

    Te paralēli parādās arī klusā testa pasākums — Tele2 piedāvātais internets datoram caur 3G puļķi. Cena bija samērā smieklīga un vidēji variēja no 5 līdz 15 € mēnesī (sākumā bija dārgāk, tad palika arvien lētāk un es eksperimentēju ar pieslēguma veidiem) par pieņemamu datu apjomu. Tomēr, tā kā 3G Silakrogā dikti labs vienmēr nebija, kā pastāvīgo pieslēgumu šo Tele2 pakalpojumu izmantot neizdevās. Un arī tehnoloģijas vēl nebija pietiekami labas, jo tādi stacionārie rūteri ar wi-fi opciju bija dārgi un sūdīgi strādājoši. No offence, Tele2! Es pieļauju, ka tagad jums viss ir bumbās.

    Atgriezīsimies pie Lattelecom. Būtiskākais trūkums viņu pakalpojumiem — nevajadzīga spamošana un piespiedu mēģinājumi apmeklēt mans.lattelecom.lv sistēmu. Sākotnēji tie bija jaunumu un piedāvājumu e-pasti, kas nāca paralēli rēķiniem. No tā varēja viegli tikt vaļā, uzliekot filtru: «ja no Lattelecom un nav pielikuma, izmest miskastē». Bet tie kretīni izdomāja, ka var vispār nepiegādāt rēķinu PDF versijas, katru reizi vien atsūtot e-pastu ar paziņojumu, ka rēķins ir viņu sistēmā pieejams.

    E-pasts no Lattelecom ar informāciju par kārtējo rēķinu ar pamatīgu devu nevajadzīga spama.
    E-pasts no Lattelecom ar informāciju par kārtējo rēķinu ar pamatīgu devu nevajadzīga spama.

    Cīņa izvērtās negodīga. Lattelecom atbalsta dienests tā arī nespēja man izskaidrot, kāds būtu iemesls tam, ka rēķini vairs nepienāk PDF formātā uz e-pastu (un man tādi ir vajadzīgi grāmatvedībai). Es zinu, ka tas nav pasaules gals, bet es arī neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu saņemt to, ko es nevēlos. Jo ar savu naudu es nobalsoju par pakalpojuma saņemšanu, nevis par spama saņemšanu. Juridiski tur arī viss nav tik gludi. Pakalpojuma līguma pielikumā es skaidri norādīju, ka vēlos saņemt rēķinu uz e–pastu, bet gudrie juristi ir sataisījuši līgumu tā, ka saņemšana uz e-pastu nemaz netiek pieminēta.

    Lattelecom līguma fragmenti par rēķina saņemšanas veidiem.
    Lattelecom līguma fragmenti par rēķina saņemšanas veidiem.

    Tātad, jebkurā gadījuma spamu izsūtīt Lattelecom ir likumīgas tiesības.

    Vasarā pārgāju no Tele2 uz LMT, jo parēķināju, ka manam uzņēmumam ar kaudzi mobilo telefonu LMT pakalpojumi sanāk ja ne stipri lētāki, tad vismaz tādi paši un piedevām vēl 4G internets nāk klāt. Protams, 4G nebija un arī tagad nav visur, toties piedāvājums bija pietiekami sulīgs, lai izmēģinātu arī stacionāro rūteri un tā darbību Silakrogā paralēli Lattelecom internetam. Jāsaka, ka Huawei E5172 rūteris sevi lieliski pierādīja kā labu iekārtu un pēc mēneša testēšanas nolēmu, ka vairs Lattelecom internets Silakrogā vispār vairs nav vajadzīgs. Turklāt arī abonēšanas maksa ir tikai 23,80 € (mobilais internets bez ierobežojumiem). Tātad nebūtiski, bet tomēr lētāk par Lattelecom piedāvāto.

    LMT internets Silakrogā šobrīd ir ātrākais un lētākais piedāvājums. Lattelecom piedāvā līdz 10 Mbit/s pieslēgumu. Varu galvu likt ķīlā, ka ātrums nekad nav bijis lielāks par 3 Mbit/s, līdz ar to LMT tīklā pat tikai pie 3G interneta pieslēgums ir būtiski labāks (lejuplāde turas pie 10 Mbit/s, augšuplāde ~1 Mbit/s). Raugoties uz 4G pārklājuma karti un vērojot balto plankumu, kas labi iezīmē ciema teritoriju, es naivi ceru, ka drīz tas iekrāsosies violets.

    Silakroga ciems LMT 4G pārklājuma kartē 2014. gada 30. oktobrī.
    Silakroga ciems LMT 4G pārklājuma kartē 2014. gada 30. oktobrī.

    Starp citu, vēl viena lieta par labu mobilajam internetam ir arī zemes īpašniekiem vai pārvaldītājiem un par to daudzi nemaz neaizdomājas. Lai atvilktu kaut vai DSL pieslēgumu, Lattelecom ir nepieciešams atrakt fizisku kabeli. Tātad zemei parādās aizsargjoslu apgrūtinājumi, kuru bezvadu rūtera gadījumā rasties nevar. Un tikai padomājiet, cik ērti ir bez čakara un līgumu pārslēgšanas pārvietot modemu no vienas dzīvesvietas uz citu, ja tāda nepieciešamība rodas.

  • Satiksmes noteikumi dzīvojamā zonā

    Jaunajā Ceļu satiskmes noteikumu likumprojektā pamatā uzsvars ir uz velobraucējiem. Bet daudz vairāk prasītos, lai, beidzot, tiktu izrunāts jautājums arī par šo noteikumu 13. nodaļas «Ceļu satiksme dzīvojamās zonās» intepretācijas peripētijām. Jaunajā likumprojektā attiecībā pret terminu «Dzīvojamā zona» nav ieviesta neviena korekcija vai papildinājums. Kas ir vairāk nekā stulbi. Laacz sākumā Tviterī, pēc tam blogā ar rakstu «Viltīgais pagrieziens» pamudināja par to pastāstīt vairāk.

    Pirmais jautājums. Kam ir priekšroka Jūrmalas gatves un Imantas ielas krustojumā, ja izbrauc no dzīvojamās zonas?

    Jūrmalas gatves un Imantas ielas krustojums. Izbraukšana no ceļa, kas apzīmēts ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».
    Jūrmalas gatves un Imantas ielas krustojums. Izbraukšana no ceļa, kas apzīmēts ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».

    Nu kā, pavisam loģiski, jūs teiksiet. CSN 157. pantā tas ir atrunāts.

    157. Izbraucot no dzīvojamās zonas, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

    Labi. Pieņemsim. Un kā ir jārīkojas Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona ielas un Audēju ielas krustojumā? Kam šeit ir priekšroka?

    Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona ielas un Audēju ielas krustojums. Izbraukšana no teritorijas, kas apzīmēta ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».
    Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona ielas un Audēju ielas krustojums. Izbraukšana no teritorijas, kas apzīmēta ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».

    Ceļu satiksmes noteikumi ir nelokāmi un neinterpretējami.

    140. Nogriežoties pa kreisi vai apgriežoties braukšanai pretējā virzienā, kad to atļauj luksofora signāls, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš to transportlīdzekļu vadītājiem, kas brauc no pretējā virziena taisni vai nogriežas pa labi.

    Tad kuram te ir priekšroka? 140. punkts jau neatceļ, nepapildina vai nemaina 157. punktu.

    Otrais jautājums. Zinot to, ka mēs esam ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības teritorijā, kam ir priekšroka šajā situācijā, kad pa ceļu ar segumu braucam un kāds izbrauc no privātas teritorijas, kas arī ir ceļš ar segumu? Lielisks piemērs tepat blakus ir Kungu un Trauksmes ielas krustojums.

    Kungu un trauksmes ielas krustojums ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības zonā.
    Kungu un trauksmes ielas krustojums ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības zonā.

    Nu kā, tur jau žogs ir priekšā, tātad te nav nekāda krustojuma, jūs teiksiet. Pēc CSN termins blakusteritorija attiecināms uz pagalmu, stāvvietu, degvielas uzpildes staciju, uzņēmumu u.tml. Visās šajās teritorijās, ja to atsevišķi neregulē ceļazīmes, darbojas labās rokas princips (tāpat kā jebkur citur uz ceļiem). Attiecīgi, labās rokas likums darbojas arī dzīvojamā zonā.

    158. Šajā nodaļā minētās prasības attiecas arī uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem.

    Ja dzīvojamā zona CSN izpratnē ir arī pagalms, tad apgriezti mēs varam secināt, ka dzīvojamā zona ir blakusteritorija.

    Kaspars savā rakstā apspriež segumus un tā prioritātes, tāpēc pievērsīsimies šim jautājumam. Es nezinu (būs jāaizbrauc apskatīties), vai Jelgavā Dārza un Jēkaba ielas krustojumā vēl joprojām ir vienādas nozīmes krustojums, bet tur akurāt sanāk, ka viena no ielām ir asfaltēta, bet otra — nav. Šis krustojums ir vienādas nozīmes, jo to regulē CSN 1.18. punkta pēdējais teikums un tā nav blakusteritorija.

    Jelgava. Dārza un Jēkaba ielas krustojums.
    Jelgava. Dārza un Jēkaba ielas krustojums.

    Bet ko darīt blakus Kaspara mājām Puķu ielā, kur pagalmu teritorijā (uz kuru attiecās CSN 13. nodaļa un arī termins blakusteritorija) ir krustojums starp asfaltbetona seguma ceļu un ceļu no betona plāksnēm? Kam šeit ir priekšroka?

    Jelgava. Puķu iela. Daudzdzīvokļu pagalma teritorija.
    Jelgava. Puķu iela. Daudzdzīvokļu pagalma teritorija.

    Pēdējais jautājums attapīgajiem. Kā saprast satiksmes regulēšanu pie Rīgas piensaimnieka uz Valmieras ielas, kur pat rīkojuma zīmes papildus luksoforam ir uzstādītas?

    Valmieras iela. Regulējama izbraukšana no Rīgas piensaimnieka teritorijas.
    Valmieras iela. Regulējama izbraukšana no Rīgas piensaimnieka teritorijas.

    Lūk tādi pīrāgi. Veiksmi interpretācijā, tā teikt. Un skumjš ir fakts, ka nedz CSDD, nedz Satiksmes ministrija, nedz pašvaldību būvvaldes neuzskata par nepieciešamu dzīvojamās zonas un blakusteritorijas terminus izskaidrot satiksmes noteikumos precīzāk.

    Igauņi, kurus mums tik bieži patīk pieminēt, ir skaidri definējuši, ka dzīvojamā zona ir paredzēta tikai tāpēc, lai tajā transports iebrauktu apstāties vai stāvēt.

    (4) A power-driven vehicle may enter a calm traffic area only for standing or parking.

    Krievijā, tāpat kā vēl dažās postpadomju valstīs, papildus visam iepriekšminētajam vēl ir pielikts klāt, ka dzīvojamā zona nevar tikt izmantota caurbraukšanai.

    17.2. В жилой зоне запрещаются сквозное движение, учебная езда, стоянка с работающим двигателем, а также стоянка грузовых автомобилей с разрешенной максимальной массой более 3,5 т вне специально выделенных и обозначенных знаками и (или) разметкой мест.

    Mūsu bāliņi, savukārt, uztaisa dzīvojamo zonu, kas ir mazas pilsētas izmērā, kā minimums. Un tad visiem ir jāmin, kā pa to pārvietoties.

    Ja ļoti gribētos, varētu taču pamācīties pasaules pieredzi satiksmes samazināšanā. Vai vispār pievērsties tik trendīgai lietai kā shared space, kas, pēc dziļākās būtības, dzīvojamā zona arī ir. Tikai ar skaidri definētiem noteikumiem.

    A living street is a street designed primarily with the interests of pedestrians and cyclists in mind and as a social space where people can meet and where children may also be able to play legally and safely. These roads are still available for use by vehicles, however their design aims to reduce both the speed and dominance of motorised transport. This is often achieved using the shared space approach, with greatly reduced demarcations between vehicle traffic and pedestrians. Vehicle parking may also be restricted to designated bays. It became popular during the 1970´s in the Netherlands, which is why the Dutch word for a livingstreet (woonerf) is often used as a synonym.