Mr.SergE domas
2006. gada vidū BMW laikrakstos publicēja reklāmu.
Atbilde no Audi ilgi nebija jāgaida.
Viss jau būtu beidzies, bet Subaru nespēja nosēdēt malā.
Teorētiski pēc tam varēja sekot visi pārējie, bet tā kā Bentley pirmie uzblieza šo šedevru, tālāk turpināt būtu bezjēdzīgi.
Daudz neko negribu stāstīt, viss skaidrs. Skatam visu kopā krievu blogā, pie manis nāk no Ārčija. Līdz Bentley es biju redzējis, bet nu šamais nolika visu pārējo līdz ar zemi.
Šodien pieteicos pasākumam. Vairāk lasiet un piesakieties šeit.
Pirmkārt jau – tas viss ir galīgi prom no tā, par ko jūs domājat, ka tas ir.
Pirmais: Test your musical skills in 6 minutes. Man ļoti pavirši to visu darot, fonā skanot radio SWH sanāca 75.0% Correct.
Otrais: Sitemaps. Esot Google ar Yahoo kopā taisījuši. Noteikti vēlāk pastudēšu.
Nu un pēdējais: WebEditors salīdzinājums. Vienkārši tāpēc, ka man šis jautājums šobrīd ir aktuāls.
1. Organize your material into levels of importance. Make sure the information is logical, clear and assessable.
2. Edit. Eliminate everything that is fluff. Make sure you have the journalistic essentials of five W’s and one H: who, what, where, when, why and how (if appropriate).
3. Choose your typefaces. Decide what typefaces reflect the subject matter the best. Consider who your reader/audience is. Decide what will be used as headlines, sub-heads, and the body copy. Check to see if there are any special characters you need in your font.
4. It’s much easier to mix a serif font and a sans serif font than it is to mix two serif fonts or two sans serif fonts. Simplest method for a good, cohesive look: choose an extended font family with italics and different weights and stay with it.
5. Serif fonts are generally better for text, sans serif for headings and titles. Serif fonts tend to be more readable, sans serif more legible (why they are also used more in signs).
6. Keep line length short for improved readability. Flush left makes the type look and read better if the design allows. 10-12 point type is generally the easiest, quickest read.
7. Don’t use all caps for text. It’s just not very readable and you’ll loose your audience.
8. Use pictures or graphics. The adages say it all: “A picture is worth a thousand words” and “variety is the spice of life”.
9. Less is more. Don’t get carried away and try to put everything in. One picture may be better than five. White space is good and adds clarity and sophistication.
10. For print: your text and logo will probably look better smaller than you think it should be.
11. For online: your text will probably look better bigger than you think it should be. Separate out long pages of text onto their own page or create a PDF: your average internet surfer doesn’t want to wade through a lot of text, and those who do want to read articles want to be able to print the text out with one printing command.
12. Jill’s surefire rule of 3: Limit yourself to three colors (background counts as one), three typefaces (two should be in the same font family), and three sizes of type. One color, typeface and size of type should occupy 2/3 of the piece, the second element 2/3 of the remaining third, and the remaining 1/9th should be the accent color, the headline type and size (or footnote size and type).
13. Jill’s primary colors: black, white and red.
14. Proofread. Proofread again. Have someone else proofread it. Proofread it again.
15. Break all the rules.
Oriģināls rodams šeit: Jill Bell’s Simple Design Tips. Turpat var atrast arī daudz ko citu interesantu, kas var noderēt burtu mācību apgūstošajiem un arī tiem, kas burtus saprot kā mākslas veidu. Un vispār jau tas ir Typo-L is: a mailing list dedicated to the discussion of type, typography, typeface design, and type history.
Ja nu kāds vēl nezina, tad Society for News Design ir lapa, kuras apmeklētājs esmu kopš tālajiem deviņdesmitajiem un tā vēl joprojām man liek siekaloties un priecāties par cilvēku izdomu. Un šī skaistā grāmata Best of Newspaper Design: 18th Edition ilgu laiku jau ir manā grāmatplauktā.
Šodien tāds trakums, johaidī. Kārtējo reizi tad, kad es vēlos atjaunināt WordPress versiju, man viss pazūd un pusi no dienas pavadu, lai visu atkal savestu kārtībā. Tad nu tagad laikam kaut kas ir arī kārtībā. Beidzot.
Vēl tikai gribas izdomāt, kas ir tas foršais spraudnis, kas bildītei liek atvērties lielākai, visu pārējo iemetot fonā. Pagaidām mēģinu apgūties ar jaunajiem spraudņiem, cerams, ka viss aizritēs kā nākas.
Vai es esmu vienīgais, kam ko tādu jautā?
“Sveiki! Sakaraa ar to, ka juus nodarbojaties ar fotograafiju, vai varu jums luugt. Ljoti veletos iegut 1999. gada Fuji razotas iso 800 Press Photo fotofilminjas. Vai juus gadiijumaa nevareetu paaris noziedot labiem meerkjiem???”
Hmm, vēl varēja uztaujāt mēnesi, kurā ražots, lai es tiešām atrastu…
Tiešām esmu dusmīgs. Ļoti dusmīgs.
Iekš www.nic.lv stāv rakstīts:
Izmaiņas domēnu reģistrācijas datos (piemēram, pasta servera adrese vai tehniskās kontaktpersonas vārds) Reģistrs veic pēc pieprasījuma, kas nosūtīts no attiecīgā domēna reģistrācijas pieteikuma veidlapā norādītās administratīvās vai tehniskās kontaktpersonas e-pasta adreses. Kontaktpersonu informāciju var pārbaudīt NIC datubāzē.
Pirms mēneša vajadzēja nomainīt viena domena vārda tehnisko informāciju, rezultātā sanāca tā, ka man nedēļu nekas nenotika. Uzminiet, kāpēc? Tāpēc, ka, redz NIC ir izdomājis, ka tagad izmaiņas varot veikt tikai nosūtot viņiem faksu. Nu labi, nosūtu faksu, nomainu visu info. Urā.
Pagājušo nedēļu atkal bija jāmaina info vienam domenam. Uzreiz nosūtu faksu, jo uz e-pastiem viņi vairs nekādus labojumus nepieņemot. Kā jūs domājat – vai es kaut ko nomainīju? Ņifiga. Tagad, redz, viņiem faksi ir jāsūta isnieguma formā, parakstītus un ar pases kopiju pielikumā.
Kaut kāds marazms. Galvenais, ka telefoniski jautājot NIC, kāpēc info par šādām izmaiņām reģistru mainīšanā nav noteikumos, kas publicēti NIC mājaslapā, viņi atbild: “Bet jūs taču piezvanījāt un tagad mēs jums to sakam telefoniski!”
Nenoturējos – šitādu domugājienu es varētu iegūt vienīgi pēc vairāku dienu dzeršanas no rīta uz paģirām. Lasam un baudam.
Reku KAC atgādina, ka kaukadtur jāgriež pulksteņi (gabalos vai uz ziemeļiem?)
pie viņa tur ir arī norāde, kur var nobalsot vai pēc tautas masas domām tā ir vajadzīga fīča..
tad nu lūk, aizdomājos, ka patiesībā nekādi nevaru saprast kāpēc tie pulksteņi jāgriež..?! ok, tur vasarā sanāk, ka vakaros “ilgāk” ir gaišs.. bet kāpēc tad arī ziemā nevar pēc t.s. “vasaras laika” dzīvot ? Nebūtu ne kaukas jāgriež, ne arī jālamājas par ātro tumsu.
Godīgi sakot, manliekas, ka visai cilvēcei dzīve ir aizbīdījusies par kādām 2..3h uz priekšu.. jo reāli teiksim nra.lv raksta: Saule lec 8:02 riet 18:14; Dienas ilgums 10:12. (tas par šodienu) un Saule lec 8:05 riet 18:11; Dienas ilgums 10:06 (par rītdienu).. tātad, pielietojot mazliet matemātikas, iegūstam, ka tieši puse no nakts ir pagājusi plkst. 02:09:30, bet redz “pusnakts” mums tomēr skaitās divpadsmitos. Loģika šajā jautājumā ir kaut kur izplēnējusi. Un tas nav tikai par pulksteni vien.. kautvai palasot šādu tādu literatūru, varam novērot, ka senāk cilvēkiem bija ierasts iet gulēt un celties manāmi agrāk. Gandrīzvai sanāk, ka ja šāda tendence turpināsies, daždesmit gadu laikā iestāsies situācija, ka pa dienu vairs neviens nomodā nebūs. (jā, starpcitu, ir novērots un nekas jauns tas droši vien nav, ka dažiem (visiem?) indivīdiem jau tagad tā mēdz gadīties)