Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona un Audēju ielu krustojums.
Nerīdziniekiem būs grūti saprast, bet arī viņiem šis krustojums noteikti ir pazīstams. Iesākumā aprakstīšu, kas tad te īsti notiek. No Barona ielas puses ir brauktuve ar sešām joslām (divas katrā virzienā un divas tramvaja sliedes) precīzi nepateikšu, bet vienā brīdī abās pusēs sākas/beidzas organizētā stāvvieta, uz Aspazijas bulvāra ir divas brauktuves, kas atdalītas ar zaļo zonu. Brauktuve, kas tuvāk Barona ielai sastāv no divām braukšanas joslām vienā virzienā, kā arī organizētas stāvvietas brauktuves labajā pusē. Brauktuve, kas tuvāk Vecrīgai, sastāv no divām tramvaja sliedēm brauktuves kreisajā pusē, vienvirziena satiksmes divās braukšanas joslās un organizētas stāvvietas labajā pusē. Audēju iela iznāk no Vecrīgas, tur ir divas braukšanas joslas, katra savā virzienā un ierīkota organizēta stāvvieta abās brauktuves pusēs (vienā pusē ir taksometru stāvvieta, bet tas lietas būtību nemaina). Šajā krustojumā ir interesanti iebraukt no trīs virzieniem, jo virziens no dzelzceļa puses (dienvidiem) pa Aspazijas bulvāri ir captain Obvious un neprasa īpašus komentārus.
Piebilde. Pirms krustojuma ne no vienas puses nekādu speciālu izkārtojumu regulējošu zīmju nav.
Braukšana krustojumā, virzoties no Barona ielas puses
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu un veicam manevru, kad iedegās zaļā gaisma.
2. Ja krustojumu vēlamies šķērsot un iebraukt Vecrīgā, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu vai arī varam iebraukt otrajā joslā un šķērsot krustojumu.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jau pirms krustojuma ir jāpārkārtojas uz tramvaja sliedēm un jāšķērso pirmā brauktuvju krustošanās vieta pa tramvaja sliedēm, pēc tam veicot manevru pa kreisi.
Visos gadījumos ir tikai divi varianti, kad mums ir jādod ceļš. Ja pa Barona ielu tuvojas tramvajs, kas grib nogriezties pa labi (ceļš jādod 2. un 3. gadījumā). Ja Aspazijas bulvāri šķērso gājēji vai velosipēdisti. Vairs nevienam un nekad ceļš nav jādod.
Braukšana krustojumā, virzoties pa Aspazijas bulvāri no ziemeļiem
1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, braucam pēc iespējas tuvāk labajai malai un, kad iedegās zaļā gaisma, šķērsojam krustojumu.
2. Ja krustojumā vēlamies braukt taisni, ieņemam pirmo vai otro joslu un šķērsojam krustojumu, kad to atļauj darīt luksofora signāls.
3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jāieņem kreisā josla (bet ne no tramvaja sliedēm) un jāveic manevrs.
Pirmajā gadījumā, nogriežoties pa labi, mums ir jādod ceļš jebkuram gājējām vai velosipēdistam, kas atrodas uz Audēju ielas brauktuves vai vēlas to šķērsot.
Otrajā gadījumā mums nav jādod ceļš nevienam.
Trešajā gadījumā mums ir jādod ceļš gājējiem, kas šķērso Barona ielu, tramvajiem, kas brauc pretim vai no aizmugures pa Aspazijas bulvāri kā arī visām automašīnām, kas brauc no aizmugures pa tramvaja sliedēm. Wait, what? Tieši tā. Ja kaut kāds bembists apdzen pirmo un otro joslu pa tramvaja sliedēm, bet auto, kas nogriežas pa kreisi, nebūs šo palaidis, šis auto būs vainīgs ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Bembistam, protams, arī iedos sodu (par agresīvu braukšanu), bet CSN viņš nebūs izraisījis.
Braukšana krustojumā, izbraucot no Vecrīgas pa Audēju ielu
Šis jums uzspridzinās smadzenes. Izbraucot no Vecrīgas un braucot visos virzienos, mums ir vienmēr un visiem jādod ceļš. Jebkādā situācijā, jebkurā gadījumā. Uzmanīgajam lasītājam jau šķita, ka es kaut ko palaidu garām aprakstā par nogriešanos pa kresi no Barona ielas. Es neko nepalaidu garām. Uz Audēju ielas krustojumā stāv 528. un 529. ceļa zīmes (Dzīvojamā zona un Dzīvojamās zonas beigas). Savukārt Ceļu satiksmes noteikumos rakstīts:
157. Izbraucot no dzīvojamās zonas, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Lūk tādi pīrāgi.
Kā notiek ikdienā? Protams, ka neviens, kas izbrauc no Vecrīgas, nevienu nekur nelaiž. Un no Barona ielas kreiso pagriezienu visi taisa no otrās joslas.
Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.
Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.
Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).
Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.
Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.
Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.
Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari Tomāts Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.
Pēdējais līdz kauliem īstais «Mēs Tornim» festivāls notika 2003. gadā Pasta salā (desmitais pēc kārtas). Uz skatuves gothic doom banda «In Grey» no Zviedrijas. Visi tālākie mēģinājumi to atdzīvināt bija vairāk vai mazāk mākslīgi.
Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.
Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.
EDS
EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.
Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.
Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?
Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.
Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.
Tagad otrs mazais stāstiņš:
Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon
Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.
Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.
Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.
Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.
Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.
—
Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.
Mākslinieki parasti paraksta savus mākslas darbus. Arī fotogrāfi to kādreiz darīja uz fotogrāfijām priekšpusē vai aizmugurē. Tagad ir digitālais laikmets un logotips uz bildes ir kā paraksts – bilde iegūst oficiālāku statusu, tā izskatās “pabeigtāka”, jo tā ir parakstīta. Fotogrāfijai pat reizēm palielinās vērtība no šāda paraksta.
«Pabeigtāku» fotogrāfiju piemēri, kas pievienoti rakstam, vispār neiztur nekādu kritiku. Pilnībā sajātas fotoaģentūru bildes, kas paredzētas apskatei masu mediju fotoredaktoriem, lai tās iegādātos, nevis, lai sniegtu jelkādu estētisku vai informatīvu baudījumu.
Tai pat laikā National Geographic, Boston Globe, un arī LatFoto rakstā pieminētās aģentūras LETAfotogrāfs Edijs Pālens publicē normāla izmēra fotogrāfijas bez ūdenszīmēm vai kādiem citiem fotogrāfijas kropļojumiem, kā to dara arī lielākā daļa Latvijas portālu. Visi šie, pēc Daiņa vārdiem, ir nelabojami amatieri, kas neko nesaprot.
Ja nav ko zagt, tad tāpat nekad nezags. Ja gribēs nozagt, tad kaut vai ar ūdenszīmi, ko pēc tam var arī retušēt, starp citu.
Sadzīves elektropreču apgrozījuma salīdzinājums. GfK Retail and Technology Baltic grafika.
Sistēma, kā parasti, vienkārša. Sākumā noskaidrojam, ko vēlas attēlot grafikā, pēc tam izmetam ārā visu lieko un attēlojam tieši to, ko vēlējāmies parādīt. Man tā kā vairāk šķiet, ka no konteksta būtiskākais bija parādīt to, cik lielā pakaļā bija 2009. gada tirgus un cik elektropreču tirgū nozīmīgs ir pēdējais ceturksnis, bet varbūt tomēr kādam ir īpaši svarīgi dati par katru ceturksni atsevišķi, tāpēc sanāca divas grafikas.
Sadzīves elektropreču pārdošanas apgrozījums Latvijā un apgrozījuma izmaiņas. mrserge.lv grafikas.
Principā gadījumos, kad tekstā jau atrunā skaitļus, pilnīgi pietiek ar otro grafiku. Papildus, protams, var izcelt kaut kādus atsevišķus skaitļus (piemēram, zemāko un augstāko apgrozījumu vai kādu īpašu ceturksni). Savukārt «Q4-09», «Milj.LVL» un citus statistiķu iekšējās sarakstes kodus vienmēr ir jāatstāj ārpus grafikām, kuru skatās parastie cilvēki.
Starp citu, viens interesants novērojums. Manā skatījumā ir muļķīgi ceturkšņa datu salīdzinājuma grafikai izmantot līkni, jo punkti savā starpā nav saistīti. Attiecīgi līknes punkti, kas ir starp divu ceturkšņu punktiem, ir izdomātas muļķības.
Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni. Dāvanu, kas jau labu laiku stāvēja neizpakota kastē.
Mehāniskais pulkstenis ar dzeguzi.
Interesantais pulkstenim tikai šķietami ir tas, ka reizi pusstundā agregāta mehānisms liek nabaga koka putniņam «bom–kukū» pavadījumā līst ārā no cauruma. Pulksteņa uzstādīšanas instrukcija ir devusi atbildi tam, kāpēc tik liela daļa no hiphopa, ko skalda valsts un pašvaldības iestādes, nesagatavotam cilvēkam nav uztverama. Tā ir pēctecība.
Pulksteņa Majak uzstādīšanas instrukcija.
Salīdzinājumam — instrukcija pulksteņu sistēmai naktssargu darba pārbaudei (ASV kaut kad starp abiem Pasaules kariem).
Howard Watch pulksteņa sistēmas uzstādīšanas instrukcija. Foto no clockguy.com
Ar lepnumu paziņojam, ka pēc ilgstoša organizatoriska darba un projektēšanas procesa SIA «Telemaks» kolektīvs veiksmīgi izpildīja un nodeva pasūtītājam (VAS «Latvijas Dzelzceļš») projektu «Rīgas centrālas pasažieru stacijas vizualas-audio informatīva sistēma» objektā Rīgā, Stacijas laukums 2.
Projekta ietvaros tika izstrādāta sistēma, kas perspektīvā nomainīs esošo veco padomju laiku tehnisko mantojumu — informācijas tablo sistēmu, kas ir krietni novecojusi un jau tagad atrodas avārijas stāvoklī. Iespējams jau pavisam drīz Rīgas iedzīvotāji un viesi, kas izmanto dzelzceļa pakalpojumus, ieraudzīs centrālā stacijā modernus LED tehnoloģijas tablo ar izsmeļošo informāciju par vilcieniem un to kustību, kas noteikti atvieglos dzīvi visiem braucējiem un stacijas lietotājiem.
Projekta izstrāde prasīja vairākus mēnešus objekta apsekošanai, tehnisko risinājumu izveidei, analīzei un saskaņojumiem ar LDz un pilsētas pašvaldības struktūrām!
Reālajā dzīvē tas šobrīd izskatās šādi.
Rīgas centrālās stacijas jaunie informācijas tablo. 2013. gada janvāris.
Un cik es varu noprast pēc ierakstiem tviterī, tad tādi tie karājas jau vairākus mēnešus. Es domāju, ka dažiem censoņām ekonomiskās žurnālistikas jomā būtu gaužām interesanti to visu papētīt, bet mani interesē kas pavisam cits.
Salīdzināsim veco flip-dot informācijas tablo ar jauno, vēl nestrādājošo LED vienkrāsas spuldžu tablo (izskatās, ka tas ir tas pats oranžsarkanais LED, kuru izmanto arī Rīgas starptautiskā autoosta).
Informācijas blīvums jaunajā tablo ir 17 rindas trijās kolonnās. Vecajā, flip-dot panelī bija tikai 16 rindas trijās kolonnās, piedevām vēl dažas rindas bija aizņemtas ar statisko, nemainīgo informāciju un norādīja uz maršrutu virzienu grupu («Uz Jelgavu», «Uz Ērgļiem», utt.). Katrai maršrutu grupai bija arī savs krāsu kodējums. Pat ja mēs pieņemsim, ka arī jaunajā variantā ideālajā sistēmā šī grupēšana tiešām tiks ievērota, būs zudis ļoti būtisks parametrs — krāsu kodējums —, kuru, es pieļauju, izstrādātāji nemaz nav ņēmuši vērā un tas ir saprotams. Ja nemaldos, tad ap 2000. gadu parādījās pasažieru dzelzceļa maršrutu shēma, kurā virzieni vairs netika kodēti.
2010. gada pasažieru vilciena kustības shēma Latvijā.
Kā redzams, tad šajā shēmā vienīgais uzsvars ir tikai uz dzelzceļa transporta veidu (dīzeļvilcieni, elektrovilcieni un maršruti, kur kursē abu veidu transports). Pasažieriem, pēc būtības, tas nesniedz nekādu informāciju. Tas ir tāpat, kā likt shēmā paskaidrojumus tam, kādas markas cigaretes pīpē dažādu sastāvu vadītāji.
Toties kaut kad vēlāk ir parādījusies jau nedaudz sakarīgāka shēma. Pieļauju, ka šī tika zīmēta līdz ar jauno «Pasažieru vilciena» logo, tāpēc datēšu to ar 2012. gadu.
2012. gada Latvijas pasažieru vilcienu maršrutu shēma. Foto no technolirik.livejournal.com
Te jau parādās arī krāsu kodējums dažādiem maršrutiem, kam gan nav sakara ar to krāsu kodējumu, ko savulaik izmantoja flip-dot paneļos un navigācijā Rīgas Centrālajā stacijā.
Kāpēc tad tas krāsu kodējums ir tik nozīmīgs? Rīgas centrālajā stacijā ar tās 10+ peroniem, izejām un ieejām uz tiem, krāsu kodējums ir viens no retajiem veidiem, kā norādīt uz pareizo iekāpšanas peronu cilvēkiem, kas dzelzceļu izmanto reti. Tas ir aktuāli ar Torņakalna pieturā, starp citu. Korejietim, turkam vai tam pašam slāvam ir daudz grūtāk atcerēties svešā alfabētā rakstītu galastacijas nosaukumu, toties krāsu atcerēties ir gaužām vienkārši. Ne velti to visā pasaulē izmanto sabiedriskā transporta līniju apzīmēšanai.
Atgriezīsimies pie jaunajiem paneļiem. Kaut gan ar debīlo Samsung Galaxy S III kameru nav iespējams normālā kvalitātē uzņemt pat tik elementāru bildi, tomēr nojausma radīsies, ja aplūkosim jaunā informācijas paneļa fragmentu.
Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments.
Ja saprogrammēt pašu paneļu vadību un sasaistīt to ar dzelzceļa iekšējām sistēmām spēj katrs otrā kursa fizmats, tas nenozīmē, ka informācijas izvades noformējumu arī ir jāuztic šai personai. Kopējā estētiskajā baudījumā iedziļināties man vienkārši nav vēlmes. Bet kaut vai tas, ka nevar bez saīsinājumu lietošanas uzrakstīt divus vārdus, kur nu vēl tas, ka ir palicis Microsoft Word autocorrect saīsinājumam «nr.», liek šaubīties par mēnešiem ilgo strādāšanu pie informācijas paneļiem, kā to mājaslapā aprakstīja SIA «Telemarks».
Paņemsim to pašu fragmentu un uzliksim virsū piemēru informācijai.
Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments ar informāciju.
Skaidri redzams, ka, gadījumā, ja būs jānorāda vilciena atiešanas kavēšanos, to nevarēs normāli izdarīt. Varat vien prātā izdomāt, kā šāds LED lampiņu skaistums izskatīsies, kad viss panelis būs piebāzts ar informāciju un cik vienkārši tajā būs orientēties. Skaidrs arī tas, ka šie paneļi būs absolūti nepiemēroti, teiksim, pienākošo vilcienu atainošanai, bet paskaidrojumu iznešana ārpus mainīgās informācijas padarīs neloģisku kādas citas informācijas atainošanu (piemēram, paziņojumi par jauniem vai atceltiem reisiem).
Skaidrākam salīdzinājumam, strādājošs piemērs no kādas lidostas.
Pienākošo un izejošo reisu informācijas panelis lidostā.
Šis piemērs ir vairāk kā divas reizes platāks un ir projektēts tā, ka ir iespēja pievienot arī papildinformāciju, piemēram, pienākšanas laika vietā norādīt, ka reiss kavējas. Arī te ir saīsināts nosaukums «Stansted airprt», ko varētu nedarīt, ja kolonnu ar platformām pabīdītu par vienu simbolu, bet tas netraucē uztvert maksimums septiņas rindas ar informāciju. Rīgā tādas būs septiņpadsmit, trijās slejās. Kas pats būtiskākais, šo paneli jebkurā mirklī var izmantot jebkādas informācijas norādīšanai, jo tam nav statiskas papildinformācijas.
Es piedāvāju lapiņas ar tekstu «Nestrādā!!!», kas tagad ir pielipinātas pie katra no jaunajiem LED paneļiem, nomainīt pret lapiņām ar tekstu «Nevajag». Pēc tam varētu uzstādīt atpakaļ renovētus flip-dot paneļus, vienkārši pielāgojot tos pašreizējiem apstākļiem un nepieciešamībām, ja jau lielos ekrānus LDz nevar atļauties (nav runa par plazmas wide-screen-super-hd-smart-youtubefriendly, bet gan visparastākajiem krāsainajiem LED ekrāniem, kādus ir ierasts redzēt, piemēram, koncertos).
Starp citu, «Latvijas Dzelzceļš» mājaslapā un arī portāliem preses relīzēs ir reklamējis to, ka Siguldā ir vismodernākā stacija Latvijā.
«Patlaban Siguldas stacija ir kā eksperimentālais modelis, kur viss ir modernizēts, un tā ir kā paraugs, kādas nākotnē varētu izskatīties stacijas. Tiesa, izmaiņas šajā virzienā ir ļoti finansiāli ietilpīgas, tāpēc jebkurām izmaiņām jābūt pamatotām. Siguldas stacija pašlaik ir svarīga kā eksperimentāls modelis, jo tas dod iespēju pārbaudīt, kā kopumā lietas darbojas, kas vēl jāpilnveido vai jāmaina, kad tiks modernizētas jau pārējās stacijas,» intervijā aģentūrai BNS sacīja a/s «Pasažieru Vilciens» valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis. Delfi, 2012. gada 6. novembris.
Einārs Špics aka @eininsh atsaucās uz manu lūgumu tviterī un nobildēja man visu vismodernāko, kas Siguldas stacijā pieejams.
Siguldas stacijas modernais tablo. Foto: Einārs Špics.
Nobeigumā. Mani ļoti izbrīna, cik atšķirīga ir komunikācija a/s «Pasažieru vilciens» un a/s «Latvijas Dzelzceļš». It kā uzņēmumi darbojas vienā nozarē, vienā paspārnē un vispār es pieļauju, ka tikai katrs desmitais zina, ar ko atšķiras viens no otra. Bet, ja no «Pasažieru vilciena» informāciju var dabūt piecu minūšu laikā, tad «Latvijas Dzelzceļš» neatbildēs nekad. Īsāk sakot, otrajam tu esi dziļi pie kājas. Bet ne par to bija šis stāsts.
P.S. Kad es «Pasažieru vilciena» tvitera kontam paprasīju, lai atsūta jauno vilcienu maršrutu shēmu, nez kāpēc konta apkalpotājs vien spēja pajautāt «Kādiem nolūkiem?» un shēmu tā arī neatsūtīja. Varbūt no «Latvijas Dzelzceļa» kāds padomu iedeva ar mani nesarunāties, vai? Vēlāk vakarā gan atrakstīja tvītu, ka uz e–pastu varot rakstīt un pāris dienu laikā atbilde būšot. Redzēs, ko gan atsūtīs.
Papildināts. Šodien atsūtīja atbildi uz manu e–pastu no «Pasažieru vilciena».
Labdien!
Pielikumā nosūtam Jums AS „Pasažieru vilciens” maršrutu shēmu. Lūdzam šo shēmu nepavairot, neizmantot komerciāliem nolūkiem, kā arī neizmantot, lai mestu ēnu uz uzņēmuma darbību vai reputāciju. Īsāk sakot, ievērojiet autortiesības un citus LR likumus.
Ar cieņu,
AS „Pasažieru vilciens”
Latvijas dzelzceļa pasažieru vilciena maršrutu shēma.
Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.
Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).
2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.
Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).
Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).
Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).
Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļāmdzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.
Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?
Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.
