Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.
Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.
EDS
EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.
Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.
Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?
Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.
Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.
Tagad otrs mazais stāstiņš:
Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon
Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.
Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.
Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.
Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.
Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.
—
Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.
Mākslinieki parasti paraksta savus mākslas darbus. Arī fotogrāfi to kādreiz darīja uz fotogrāfijām priekšpusē vai aizmugurē. Tagad ir digitālais laikmets un logotips uz bildes ir kā paraksts – bilde iegūst oficiālāku statusu, tā izskatās “pabeigtāka”, jo tā ir parakstīta. Fotogrāfijai pat reizēm palielinās vērtība no šāda paraksta.
«Pabeigtāku» fotogrāfiju piemēri, kas pievienoti rakstam, vispār neiztur nekādu kritiku. Pilnībā sajātas fotoaģentūru bildes, kas paredzētas apskatei masu mediju fotoredaktoriem, lai tās iegādātos, nevis, lai sniegtu jelkādu estētisku vai informatīvu baudījumu.
Tai pat laikā National Geographic, Boston Globe, un arī LatFoto rakstā pieminētās aģentūras LETAfotogrāfs Edijs Pālens publicē normāla izmēra fotogrāfijas bez ūdenszīmēm vai kādiem citiem fotogrāfijas kropļojumiem, kā to dara arī lielākā daļa Latvijas portālu. Visi šie, pēc Daiņa vārdiem, ir nelabojami amatieri, kas neko nesaprot.
Ja nav ko zagt, tad tāpat nekad nezags. Ja gribēs nozagt, tad kaut vai ar ūdenszīmi, ko pēc tam var arī retušēt, starp citu.
Sadzīves elektropreču apgrozījuma salīdzinājums. GfK Retail and Technology Baltic grafika.
Sistēma, kā parasti, vienkārša. Sākumā noskaidrojam, ko vēlas attēlot grafikā, pēc tam izmetam ārā visu lieko un attēlojam tieši to, ko vēlējāmies parādīt. Man tā kā vairāk šķiet, ka no konteksta būtiskākais bija parādīt to, cik lielā pakaļā bija 2009. gada tirgus un cik elektropreču tirgū nozīmīgs ir pēdējais ceturksnis, bet varbūt tomēr kādam ir īpaši svarīgi dati par katru ceturksni atsevišķi, tāpēc sanāca divas grafikas.
Sadzīves elektropreču pārdošanas apgrozījums Latvijā un apgrozījuma izmaiņas. mrserge.lv grafikas.
Principā gadījumos, kad tekstā jau atrunā skaitļus, pilnīgi pietiek ar otro grafiku. Papildus, protams, var izcelt kaut kādus atsevišķus skaitļus (piemēram, zemāko un augstāko apgrozījumu vai kādu īpašu ceturksni). Savukārt «Q4-09», «Milj.LVL» un citus statistiķu iekšējās sarakstes kodus vienmēr ir jāatstāj ārpus grafikām, kuru skatās parastie cilvēki.
Starp citu, viens interesants novērojums. Manā skatījumā ir muļķīgi ceturkšņa datu salīdzinājuma grafikai izmantot līkni, jo punkti savā starpā nav saistīti. Attiecīgi līknes punkti, kas ir starp divu ceturkšņu punktiem, ir izdomātas muļķības.
Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni. Dāvanu, kas jau labu laiku stāvēja neizpakota kastē.
Mehāniskais pulkstenis ar dzeguzi.
Interesantais pulkstenim tikai šķietami ir tas, ka reizi pusstundā agregāta mehānisms liek nabaga koka putniņam «bom–kukū» pavadījumā līst ārā no cauruma. Pulksteņa uzstādīšanas instrukcija ir devusi atbildi tam, kāpēc tik liela daļa no hiphopa, ko skalda valsts un pašvaldības iestādes, nesagatavotam cilvēkam nav uztverama. Tā ir pēctecība.
Pulksteņa Majak uzstādīšanas instrukcija.
Salīdzinājumam — instrukcija pulksteņu sistēmai naktssargu darba pārbaudei (ASV kaut kad starp abiem Pasaules kariem).
Howard Watch pulksteņa sistēmas uzstādīšanas instrukcija. Foto no clockguy.com
Ar lepnumu paziņojam, ka pēc ilgstoša organizatoriska darba un projektēšanas procesa SIA «Telemaks» kolektīvs veiksmīgi izpildīja un nodeva pasūtītājam (VAS «Latvijas Dzelzceļš») projektu «Rīgas centrālas pasažieru stacijas vizualas-audio informatīva sistēma» objektā Rīgā, Stacijas laukums 2.
Projekta ietvaros tika izstrādāta sistēma, kas perspektīvā nomainīs esošo veco padomju laiku tehnisko mantojumu — informācijas tablo sistēmu, kas ir krietni novecojusi un jau tagad atrodas avārijas stāvoklī. Iespējams jau pavisam drīz Rīgas iedzīvotāji un viesi, kas izmanto dzelzceļa pakalpojumus, ieraudzīs centrālā stacijā modernus LED tehnoloģijas tablo ar izsmeļošo informāciju par vilcieniem un to kustību, kas noteikti atvieglos dzīvi visiem braucējiem un stacijas lietotājiem.
Projekta izstrāde prasīja vairākus mēnešus objekta apsekošanai, tehnisko risinājumu izveidei, analīzei un saskaņojumiem ar LDz un pilsētas pašvaldības struktūrām!
Reālajā dzīvē tas šobrīd izskatās šādi.
Rīgas centrālās stacijas jaunie informācijas tablo. 2013. gada janvāris.
Un cik es varu noprast pēc ierakstiem tviterī, tad tādi tie karājas jau vairākus mēnešus. Es domāju, ka dažiem censoņām ekonomiskās žurnālistikas jomā būtu gaužām interesanti to visu papētīt, bet mani interesē kas pavisam cits.
Salīdzināsim veco flip-dot informācijas tablo ar jauno, vēl nestrādājošo LED vienkrāsas spuldžu tablo (izskatās, ka tas ir tas pats oranžsarkanais LED, kuru izmanto arī Rīgas starptautiskā autoosta).
Informācijas blīvums jaunajā tablo ir 17 rindas trijās kolonnās. Vecajā, flip-dot panelī bija tikai 16 rindas trijās kolonnās, piedevām vēl dažas rindas bija aizņemtas ar statisko, nemainīgo informāciju un norādīja uz maršrutu virzienu grupu («Uz Jelgavu», «Uz Ērgļiem», utt.). Katrai maršrutu grupai bija arī savs krāsu kodējums. Pat ja mēs pieņemsim, ka arī jaunajā variantā ideālajā sistēmā šī grupēšana tiešām tiks ievērota, būs zudis ļoti būtisks parametrs — krāsu kodējums —, kuru, es pieļauju, izstrādātāji nemaz nav ņēmuši vērā un tas ir saprotams. Ja nemaldos, tad ap 2000. gadu parādījās pasažieru dzelzceļa maršrutu shēma, kurā virzieni vairs netika kodēti.
2010. gada pasažieru vilciena kustības shēma Latvijā.
Kā redzams, tad šajā shēmā vienīgais uzsvars ir tikai uz dzelzceļa transporta veidu (dīzeļvilcieni, elektrovilcieni un maršruti, kur kursē abu veidu transports). Pasažieriem, pēc būtības, tas nesniedz nekādu informāciju. Tas ir tāpat, kā likt shēmā paskaidrojumus tam, kādas markas cigaretes pīpē dažādu sastāvu vadītāji.
Toties kaut kad vēlāk ir parādījusies jau nedaudz sakarīgāka shēma. Pieļauju, ka šī tika zīmēta līdz ar jauno «Pasažieru vilciena» logo, tāpēc datēšu to ar 2012. gadu.
2012. gada Latvijas pasažieru vilcienu maršrutu shēma. Foto no technolirik.livejournal.com
Te jau parādās arī krāsu kodējums dažādiem maršrutiem, kam gan nav sakara ar to krāsu kodējumu, ko savulaik izmantoja flip-dot paneļos un navigācijā Rīgas Centrālajā stacijā.
Kāpēc tad tas krāsu kodējums ir tik nozīmīgs? Rīgas centrālajā stacijā ar tās 10+ peroniem, izejām un ieejām uz tiem, krāsu kodējums ir viens no retajiem veidiem, kā norādīt uz pareizo iekāpšanas peronu cilvēkiem, kas dzelzceļu izmanto reti. Tas ir aktuāli ar Torņakalna pieturā, starp citu. Korejietim, turkam vai tam pašam slāvam ir daudz grūtāk atcerēties svešā alfabētā rakstītu galastacijas nosaukumu, toties krāsu atcerēties ir gaužām vienkārši. Ne velti to visā pasaulē izmanto sabiedriskā transporta līniju apzīmēšanai.
Atgriezīsimies pie jaunajiem paneļiem. Kaut gan ar debīlo Samsung Galaxy S III kameru nav iespējams normālā kvalitātē uzņemt pat tik elementāru bildi, tomēr nojausma radīsies, ja aplūkosim jaunā informācijas paneļa fragmentu.
Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments.
Ja saprogrammēt pašu paneļu vadību un sasaistīt to ar dzelzceļa iekšējām sistēmām spēj katrs otrā kursa fizmats, tas nenozīmē, ka informācijas izvades noformējumu arī ir jāuztic šai personai. Kopējā estētiskajā baudījumā iedziļināties man vienkārši nav vēlmes. Bet kaut vai tas, ka nevar bez saīsinājumu lietošanas uzrakstīt divus vārdus, kur nu vēl tas, ka ir palicis Microsoft Word autocorrect saīsinājumam «nr.», liek šaubīties par mēnešiem ilgo strādāšanu pie informācijas paneļiem, kā to mājaslapā aprakstīja SIA «Telemarks».
Paņemsim to pašu fragmentu un uzliksim virsū piemēru informācijai.
Rīgas centrālās stacijas jaunā informācijas paneļa fragments ar informāciju.
Skaidri redzams, ka, gadījumā, ja būs jānorāda vilciena atiešanas kavēšanos, to nevarēs normāli izdarīt. Varat vien prātā izdomāt, kā šāds LED lampiņu skaistums izskatīsies, kad viss panelis būs piebāzts ar informāciju un cik vienkārši tajā būs orientēties. Skaidrs arī tas, ka šie paneļi būs absolūti nepiemēroti, teiksim, pienākošo vilcienu atainošanai, bet paskaidrojumu iznešana ārpus mainīgās informācijas padarīs neloģisku kādas citas informācijas atainošanu (piemēram, paziņojumi par jauniem vai atceltiem reisiem).
Skaidrākam salīdzinājumam, strādājošs piemērs no kādas lidostas.
Pienākošo un izejošo reisu informācijas panelis lidostā.
Šis piemērs ir vairāk kā divas reizes platāks un ir projektēts tā, ka ir iespēja pievienot arī papildinformāciju, piemēram, pienākšanas laika vietā norādīt, ka reiss kavējas. Arī te ir saīsināts nosaukums «Stansted airprt», ko varētu nedarīt, ja kolonnu ar platformām pabīdītu par vienu simbolu, bet tas netraucē uztvert maksimums septiņas rindas ar informāciju. Rīgā tādas būs septiņpadsmit, trijās slejās. Kas pats būtiskākais, šo paneli jebkurā mirklī var izmantot jebkādas informācijas norādīšanai, jo tam nav statiskas papildinformācijas.
Es piedāvāju lapiņas ar tekstu «Nestrādā!!!», kas tagad ir pielipinātas pie katra no jaunajiem LED paneļiem, nomainīt pret lapiņām ar tekstu «Nevajag». Pēc tam varētu uzstādīt atpakaļ renovētus flip-dot paneļus, vienkārši pielāgojot tos pašreizējiem apstākļiem un nepieciešamībām, ja jau lielos ekrānus LDz nevar atļauties (nav runa par plazmas wide-screen-super-hd-smart-youtubefriendly, bet gan visparastākajiem krāsainajiem LED ekrāniem, kādus ir ierasts redzēt, piemēram, koncertos).
Starp citu, «Latvijas Dzelzceļš» mājaslapā un arī portāliem preses relīzēs ir reklamējis to, ka Siguldā ir vismodernākā stacija Latvijā.
«Patlaban Siguldas stacija ir kā eksperimentālais modelis, kur viss ir modernizēts, un tā ir kā paraugs, kādas nākotnē varētu izskatīties stacijas. Tiesa, izmaiņas šajā virzienā ir ļoti finansiāli ietilpīgas, tāpēc jebkurām izmaiņām jābūt pamatotām. Siguldas stacija pašlaik ir svarīga kā eksperimentāls modelis, jo tas dod iespēju pārbaudīt, kā kopumā lietas darbojas, kas vēl jāpilnveido vai jāmaina, kad tiks modernizētas jau pārējās stacijas,» intervijā aģentūrai BNS sacīja a/s «Pasažieru Vilciens» valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis. Delfi, 2012. gada 6. novembris.
Einārs Špics aka @eininsh atsaucās uz manu lūgumu tviterī un nobildēja man visu vismodernāko, kas Siguldas stacijā pieejams.
Siguldas stacijas modernais tablo. Foto: Einārs Špics.
Nobeigumā. Mani ļoti izbrīna, cik atšķirīga ir komunikācija a/s «Pasažieru vilciens» un a/s «Latvijas Dzelzceļš». It kā uzņēmumi darbojas vienā nozarē, vienā paspārnē un vispār es pieļauju, ka tikai katrs desmitais zina, ar ko atšķiras viens no otra. Bet, ja no «Pasažieru vilciena» informāciju var dabūt piecu minūšu laikā, tad «Latvijas Dzelzceļš» neatbildēs nekad. Īsāk sakot, otrajam tu esi dziļi pie kājas. Bet ne par to bija šis stāsts.
P.S. Kad es «Pasažieru vilciena» tvitera kontam paprasīju, lai atsūta jauno vilcienu maršrutu shēmu, nez kāpēc konta apkalpotājs vien spēja pajautāt «Kādiem nolūkiem?» un shēmu tā arī neatsūtīja. Varbūt no «Latvijas Dzelzceļa» kāds padomu iedeva ar mani nesarunāties, vai? Vēlāk vakarā gan atrakstīja tvītu, ka uz e–pastu varot rakstīt un pāris dienu laikā atbilde būšot. Redzēs, ko gan atsūtīs.
Papildināts. Šodien atsūtīja atbildi uz manu e–pastu no «Pasažieru vilciena».
Labdien!
Pielikumā nosūtam Jums AS „Pasažieru vilciens” maršrutu shēmu. Lūdzam šo shēmu nepavairot, neizmantot komerciāliem nolūkiem, kā arī neizmantot, lai mestu ēnu uz uzņēmuma darbību vai reputāciju. Īsāk sakot, ievērojiet autortiesības un citus LR likumus.
Ar cieņu,
AS „Pasažieru vilciens”
Latvijas dzelzceļa pasažieru vilciena maršrutu shēma.
Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.
Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).
2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.
Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).
Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).
Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).
Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļāmdzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.
Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?
Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.
Kā rakstīja mans draugs, papildus dzimtajai valodai un dažām svešvalodām, es runāju vēl trīs valodās: sarkasms, ironija un nenormatīvā leksika. Tālāk būtu jāseko buķetei ar visu šo trīs valodu savienojumu, bet iesākumā citāts no RLB latviešu valodas attīstības kopas mājaslapas:
Aizritot 2012. gadam, RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju apkopoja un izvērtēja gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena kandidātus.
Ikgadējā visas sabiedrības aptauja notika jau 10. reizi, tāpēc vērtētājiem, kā arī visiem novērotājiem un dalībniekiem nu ir iespējams rast secinājumus par latviešu valodas tendencēm un pārmaiņām valodas lietotāju attieksmē ilgākā laika periodā.
Aptaujā ir trīs katēgorijas. Tās kopā ar atskatu uz iepriekšējos gados uzvarējušiem vārdiem un teicieniem ir sniegtas šeit: gada vārds, nevārds un teiciens.
21. janvārī žūrija paziņoja rezultātus:
2012. gada vārds — «ziemotne».
2012. gada nevārds — «uzrunāt (problēmu)».
2012. gada spārnotais teiciens – «Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķa pārkāpumu tiks izskatīta».
Un tagad es pasludinu 2012. gada spārnotāko vizualizāciju.
2012. gada spārnotākā vizualizācija. Autors: RLB LVAK.
Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.
Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.
Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.
Izlecošās reklāmas
Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.
Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.
Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).
Slīdošās reklāmas
Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.
Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.
Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.
Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.
Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).
Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?
Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.
Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.
Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.
Pēcvārds
Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.
Šķiet, ka nekad līdz šim neesmu bijis tik ļoti dusmīgs uz kādu Latvijas blogeri par to, ka viņš saraksta muļķības. Bet nu šoreiz «the time has come», jo viņi ir veseli divi.
Ievads
Lasu Krizdabz rakstu «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un nemaz neesmu ticis līdz burtu lasīšanai, tik ieraudzījis grafiku pie sevis padomāju: «Kristap, es taču vairākas reizes esmu aizrādījis, ka pie grafikām ir jāliek atsauces uz avotiem, lai datiem būtu ticamība un iespēja tos pārbaudīt!»
Bet ne, Kristaps ir malacis, devis norādi zem bildes uz Kārļa rakstu «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?». Top skaidrs, ka pirmavots šim pasākumam ir Kārlis (grafika ir latviešu valodā), tāpēc sākumā iedziļinos Kārļa rakstā un tam sekojošos komentāros.
Kas tad tur īsti ir avots?
Atļaušos pilnībā nocitēt visu Kārļa rakstu, jo tādu pērli gribas saglabāt.
Nē, nē, tas nav mans apgalvojums. Tas ir fakts. Statistika. Šo tendenci pētnieki novēro jau no sākta gala, taču šobrīd, kad Android tirgus daļa ir dramatiski apsteigusi visus pārējos, jautājums sāk bažīt daudzus.
Ko Android lietotāji dara ar saviem viedtālruņiem? Kāpēc viņi tik maz pārlūko internetu? Viens no minējumiem ir tāds, ka lielai daļai Android vienkārši ir aizstājis “parastos” telefonus un īpašnieki tos tā arī lieto – kā “parastos” telefonus.
Droši vien nav jēga prasīt bloga lasītājiem, jo minu, ka šeit visi ir aktīvi internetu lietotāji.
Šeit, iespējams, arī meklējama atbilde kāpēc lielākā daļa aplikāciju un webservisu tiek primāri pielāgoti iOS nevis Android.
Te nu ir. Kārlis, atšķirībā no Kristapa, atsauci vispār nav devis «jo tas ir fakts». Tālāk komentāros pavīd viena Kārļa atbilde–pērle komentētājam:
Aizmirsu norādīt, šie ir dati par pasauli kopumā.
Viss, apocalyptic crash, es vairs nevaru izturēt. Jāsāk meklēt, no kurienes abi jampampiņi jokaiņi ir to visu izdomājuši.
Idiotiskās grafikas avotu meklējumi Latvijā
Ok. Sākam ar Latvijas tirgu, varbūt tepat kaut kur kāds gudrinieks ko tādu izmetis. Pie mobilajiem operatoriem neko tādu neatrodu. Gemius mobilo iekārtu statistika ir satriecoša — iPhone ir tikai viens, bet Samsungi kādi divdesmit. Ātri sametot kopā, sanāca tāpat +/- vienāds tirgus sadalījums iOS un Android. Un statistika ir tikai no Latvijas mājaslapām, kurās ir Gemius kods. Tātad arī sūds, kam nevar ticēt un kas neko īsti neparāda. Piemēram, SS.LV aplikācijai ir desmiti tūkstošu lejuplāžu, Gemius nemaz nezina, vai es kādreiz esmu bijis skatīties kādu sludinājumu SS.LV.
No tā secinu, ka Latvijā bez mobilo operatoru informācijas, cita, ticamāka avota par mobilo datu izmantošanu vispār nav. Tīri iespējams, ka es ar savu Nokia N8 savulaik pumpējot sviestu caur wi-fi esmu dienas laikā uztaisījis visu iOS gada trafiku, bet to Latvijā neviens neuzzinās.
Skaidrs. Meklējam citur.
Idiotiskās grafikas avotu meklējumi ārpus Latvijas
Pieņemsim, tikai pieņemsim, ka mums ir iespēja izpētīt dažādu valstu tirgus pēc kaut kādām ūberticamām metodēm un no tā secināt, kas notiek pasaulē kopsummā. Lai to izdarītu, mēģināsim atrast visus avotus, ko izmantoja abi palaidņi.
Kristaps atsaucas uz Gigaom rakstu «Why are Android users less engaged than iOS users?». Savā rakstā Kristaps pat ieliek dažas no tēzēm, kas parādās šajā visnotaļ cienījamā publikācijā (ar atsaucēm uz avotiem). Raksta beigās parādās viena būtiska frāze:
To be clear, the data we’re looking at is from the U.S. only, and it’s based primarily on shopping traffic.
I think this is a false statistic, as everyone who bought a new iphone, would be spending days downloading apps, music and other media on to their new device and browsing more using a lot of bandwith. Also if it was their first smartphone they would be using it everyday to excess for the first few weeks as it still holds it novelty value. Comparing two devices on the same launch date would make more sense.
Tam seko arī atbilde no Chitika, kas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka tiek ņemts vērā tikai interneta mājaslapu apmeklējuma trafiks.
Our statistics are based on advertising impressions when users browse the Web, rather than in-app activity or downloading items from the iTunes store. Certainly, there may be a slight “honeymoon” phase with a new device, as you mentioned, but as we’ve seen previously, Web traffic volume from individual devices tends to adhere to more gradual increases or decreases following launch, barring an outside event (e.g. a sale on the device itself, which could cause usage to spike). In this way, spikes directly around launch are a good measure of initial consumer fervor around a particular device. (..) Unless stated otherwise, all of our studies are representative of U.S. and Canadian Web traffic only.
Un bija tikai divas lietas, ko par ASV un Kanādas tirgu varēja pateikt:
Mobile Shopping: Mobile purchases soared with 24 percent of consumers using a mobile device to visit a retailer’s site, up from 14.3 percent in 2011. Mobile sales exceeded 16 percent, up from 9.8 percent in 2011. The iPad Factor: The iPad generated more traffic than any other tablet or smart phone, reaching nearly 10 percent of online shopping. This was followed by iPhone at 8.7 percent and Android 5.5 percent. The iPad dominated tablet traffic at 88.3 percent followed by the Barnes and Noble Nook at 3.1 percent, Amazon Kindle at 2.4 percent and the Samsung Galaxy at 1.8 percent.
Tas arī viss. Tātad debīlā grafika bez atsauces uz avotu bija pieņēmums, kas balstīts uz diviem nesalīdzināmiem datiem:
— pārdoto iekārtu skaits pasaules mērogā (pieļauju, ka tie ir pašu ražotāju dati, avotu necentos atrast, jo tam nav nozīmes)
— IBM dati par to, ar kādām mobilajām iekārtām ASV un Kanādas teritorijā Black Friday laikā tika veikti iepirkumi (pirkumi ar mobilajām iekārtām sastādīja tikai 16,26% no visiem veiktajiem).
Noslēgums
Oficiāli paziņoju, ka Kristapa rakstā «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un Kārļa rakstā «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?» paustie fakti ir nepārbaudītas muļķības, kas parāda vienīgi to, ka ASV un Kanādā Black Friday iepirkumu laikā iOS lietotāji vairāk iztērēja naudas virtuālu lietu pirkšanai, izmantojot mājaslapas, nevis šīm iekārtām radītajās aplikācijās. Es no tā izsecinu, ka iOS lietotāji daudz mazāk par Androidlietotājiem izmanto aplikācijas pirkumiem. Ar interneta lietošanu vispārīgi tam nav nekāda sakara.
1) Vienmēr norādiet informācijas avotus;
2) nevispāriniet virsrakstus, ja atsaucieties uz pētījumiem, kas ir lokāli un pēta kādu konkrētu tirgu;
3) pārbaudiet avotus;
4) nelieciet stulbas grafikas, kurām pēc tam Sergejs var piekasīties.
Noformējot tekstus, pats svarīgākais ir domāt par to, lai tie ir viegli lasāmi. Jo mazāk cilvēkam ir jādomā par to, kā tikt pie nākamā burta, vārda, rindas un rindkopas, jo labāk. Izvēlētais fonts vai fona krāsa ir gluži otršķirīgas lietas.
Atsevišķi varētu izcelt īsu tekstu maketēšanas estētiku, bet to atstāsim citai reizei un koncentrēsimies uz tādiem tekstiem, kurus lasīt aizņem vairāk par vienu sekundi.
Virsraksti
Virsrakstus raksturo divas galvenās īpašības: tie ievada teksta bloku un, ja virsraksti ir vairākos līmeņos, tiem ir jāveido kaskāde no visvairāk izceltā uz vismazāk izcelto. Būtiski ir padomāt par to, lai virsraksts tiešām ievada tekstu, nevis kaut kur planē gaisā un apakšvirsraksti neiesprūst starp teksta blokiem. Virsrakstam ir jābūt piesietam tekstam, kam tas seko. Īpaši bieži kļūdas ir ar apakšvirsrakstiem, kas tiek iecentrēti starp teksta blokiem.
Virsrakstam un arī apakšvirsrakstiem jābūt piesaistītiem tekstam, kas tiem seko.
Papildus sanitārās normas, kas palīdz virsrakstiem kļūt glītākiem, paģērē neatstāt rindas beigās saikļus, īsus vārdus un censties izbalansēt rindu garumu.
Rindkopas
Teksta sadalīšana rindkopās palīdz vieglāk uztvert atsevišķas domu kopas. Garos tekstos rindkopas palīdz lasīšanai. Tieši tāpat, kā pārāk gari teikumi traucē uztvert domu, jo ir aizmirsts teikuma sākums, garas rindkopas nosit ritmisku teksta lasīšanu, jo traucē nākamās rindas meklēšanu.
Pirmajā slejā viss teksts vienā blāķī. Otrajā slejā rindkopas ir atdalītas ar vienas rindas atstarpi. Trešajā slejā rindkopas ir izceltas ar pirmās rindas atkāpi. Ja lieto metodi ar gaisa ielaišanu starp rindkopām, tad pirmajai rindkopas rindai atkāpi likt nevajag.
Atkāpes likšana pirmajai rindai kopš tekstu migrācijas no drukas uz elektroniskajiem nesējiem ir sākusi izzust. Un iemesls ir tāds pats, kā gadījumā ar domuzīmes lietošanu — tehniski to realizēt HTML ir izaicinoši. Tomēr, ja nu jums izdodas šo paveikt, nelieciet pirmās rindas atkāpes jebkur, kur pagadās.
Pirmās rindas atkāpes izskatās lieliski pamattekstam. Bet jāizvairās atkāpi lietot tekstiem, kas paredzēti vienā rindkopā, piemēram, ievados, virsrakstos, apakšvirsrakstos, ielauzumos, izcēlumos. Jo tas tikai rada nekārtību. Savukārt vienas rindkopas pamatteksts, kas piemērā ir iespraudies starp ievadu un apakšvirsrakstu, kaut arī no abām pusēm jau ir ar gaisu, tāpat izskatās kārtīgi, jo vizuāli sasaucās ar pārējo pamattekstu.
Droši vien pieminēšanas vērts būtu arī lauzums vairākās slejās. Bet to atstāsim citai reizei, kad auditorijai būs priekšstats arī par to, kas lauzums vispār ir.
Teksta rindas
Ļaunākais, ko var nodarīt tekstam — izstiept vienu rindu tik garu, ka tā kļūst neizsekojama bez vilkšanas ar pirkstu līdzi.
Nesamērīgi garas rindas ir klasiska tekstu noformēšanas kļūda. Ja jūtat, ka jūsu teksts sāk atgādināt lietošanas instrukciju uz etiķetes, tas ir skaidrs signāls, ka teksta rindas ir par garu. Palīdz vai nu fonta izmēra palielināšana, vai arī slejas platuma samazināšana. Vai arī abi.
Optimālais vienas rindas garums ir 10 līdz 18 vārdi (50 līdz 70 zīmes). Atradīsi daudz muļķīgu pamācību par to, ka zīmju skaitā jāierēķina arī atstarpes un interpunkcijas zīmes. Bet es aicinātu vienkārši sekot līdzi tam, lai nepārsniedz 20 vārdu garumu vienā rindā. Jo lasītpratējs neuztver tekstu simbolos, mēs lasām vārdos. Un rindas garums ietekmē to, cik daudz vārdus tu paturi galvā, lai sameklētu nākamās rindas sākumu.
Noslēguma jautājumi kā Saeimas sēdēs
Nekliedz ar izcēlumiem, apakšvirsrakstiem, ielauzumiem, vizualizācijām un reklāmām katrā otrajā rindkopā. Saskaldīti teksti ir vienkārši nelasāmi. Superīgs piemērs tam, cik tas ir slikti — jau kādu laiku Tviterī dzīvojošā epidēmija ar tvītu pavedieniem.
Izvairies izmantot kustīgu jebko blakus, virs vai zem teksta blokiem. Tas novērš uzmanību no satura un paildzina lasīšanu. TVNETa reklāmas abos sānos rakstiem ir ļaunuma iemiesojums. Cilvēkam, kas to izdomāja, vajadzētu iedot Kaudzīšu Mērnieku laikus un likt tos lasīt braucošā vilcienā, grāmatu piespiežot pie loga.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
