Noskatījos Andreja Zvjagintjeva (diez pareizi uzrakstīju?) filmu Vozvrashcheniye (Возвращение). Jāatzīst, ka šī ir viena no iespaidīgākajām filmām, kuras šogad esmu redzējis. Ar nepanesamu skaudību vēroju to, ko šis režisors jau 2003. gadā ir bijis spējīgs izdarīt kopā ar savu komandu. Gan aktieri, gan skaņa, gan izvēlētās filmēšanas vietas, gan, bez šaubām, absolūti garšīgi nofilmētais materiāls. Bonusā vēl ļoti pārdomāts sižets, kas neliek īpaši daudz iespringt, bet tai pat laikā ir arī diezgan neprognozējams. Un tas tev nav lūkoties tuneļa galā un domāt, kas būs tajā gaismiņā, kur tagad tā spokojas. Man burtiski gribējās piecelties un pabīdīt monitoru, lai apskatītos, kas tad ir aiz tā kuģa, un, kas viss būtiskākais, kas gan ir tajā lādītē. Afigenna iesaku absolūti visiem.
No kičiem šogad nepārspētais superhits ir The Machine Girl (Kataude mashin gâru), jo kaut ko tik slimu ir grūti iztēloties. Ļoti gribētos zināt, ko Noburu Iguchi būs izdomājis savā jaunajā grāvējā Robo–Geisha. Cilvēkiem ar veselu iztēli un vājiem nerviem nepavisam neiesaku, bet jaukā kompānijā, malkojot viskiju un varbūt arī ievelkot kādu holandiešu dūmu šis noteikti būs izdevies vakara pasākums.
Visu iecienītais Iron Man izrādījās liels sūds ar sasodīti paredzamu sižetu. Ja galvenais varonis nebūtu makten liels kodējs un viskija cienītājs ar vipendroniem (kā vērts vien ir skats ar armijas kasti–ledusskapi munīcijas čupā), būtu absolūti vīlies.
Šim sūdam pretim stājas cita kodēju komanda no filmas The Hangover, kas ir megalabs gabals. Noskatījos vienreiz mājās un tad aizgāju vēl ar Lolitu uz kino. Abas reizes skatoties sevi pieķēru pie domas, ka visu laiku analizēju — šitas vēsi varētu notikt arī ar mani, šitais jau tā kā biku par traku, bet arī ir iespējams, un tādā garā. Viennozīmīgi šī gada labākā komēdija no aizpeļķes režisoriem.
Noskatījos arī Ice Age: Dawn of the Dinosaurs. Jāatdzīst, ka biju gaidījis krietni vairāk tieši sižeta ziņā, jo zīmēt jau viņi prot dikti labi un arī atsevišķu tēlu ķēmošanās padodas tīri labi. Žēl, ka to visu kopā nemācēja sameistarot kolosālā, līdz pēdējam brīdim aizraujošā scenārijā.
Ar Public Enemies saskāros pavisam netīšām un galu galā, nemaz nenoskatoties līdz beigām sapratu, ka nekā vairāk par kārtējo amerikāņu sapni ar gangsteru un viņa sievieti es neieraudzīšu.
Pavisam noteikti jānoskatās vēlreiz Bronson, kas ir tāds kā slikto britu futbolpuiku un amerikāņu trakomājas sapņa apvienojums. Bezgala satriecoši, apvienojumā ar latvietim saprotamu un pieņemamu aktiermākslu.
Nu un, protams, Terminator Salvation. Absolūti debīls mēsls, kuru skatījos tikai tāpēc, ka mana dzīve ar šo daudzsēriju mākslas filmu ir tikpat cieši sasaistīta, kā drauga omītes dzīve ar Hamelionu rotaļām. Bez šaubām, ja neparādītu Švarcīti, tad vispār neskatītos. Pat ar visu to, ka tā ir tikai datorgrafika. Tomēr pagājušajā gadā Stalones paveiktais ir kudiš spēcīgāks un interesantāks par šito pārpičkāto robo–cilvēk–robo cīņu.
Un ko jūs man labu varētu ieteikt noskatīties?
