Dēls tikko atrakstīja man pirmo e–pasta vēstuli. Kā laiks skrien. Likās jau, tikko tikai piedzima, bet jau pirmais koncerts, tagad — pirmā vēstule (un arī tā — elektroniski). Areče arī saturs.
m m
mc ,. ,. g./ ikdrhsff0pk vn, ; bkhxhc vk;xlm,m
P.S. Nedēļas nogalē manam blogam būs jubilāriums, ko vēlaties sagaidīt dāvanās?
Kā jau minēju tiem, kas manī klausās trakoti nesvarīgajā un neinteresantajā Twitter, no 21. līdz 23. augustam beidzot tikām garākā izbraucienā ar mūsu jahtu «Spīdola». Pēc divu gadu čučēšanas krastā tā pārnāca mūsu gādīgajās rokās. Praktiski no pagājušā gada septembra gar to ir paguvuši noņemties ap duci dažādu strādnieku, lai tagad, kad nu jau tā no Engures pārdzīta Andrejsalas jahtklubā, būtu burājama.
Plānotais brauciena maršruts bija no Rīgas līdz Engurei un tad, piedaloties regatē, aizburāt līdz Roņu salai un atpakaļ caur Enguri uz Rīgu. Tomēr pārāk nemierīgie laikapstākļi noteica to, ka izbraukšana no Rīgas bija jāpārceļ no trešdienas uz piektdienu un jākoriģē arī pats maršruts.
No Rīgas piektdienā mēs izkūlāmies tikai ap 19:00, kad tiešām visa pārtika tika sapirkta un visi nepieciešamie priekšdarbi paveikti. Neliels vējiņš bija kā reiz mums vajadzīgajā pūtiena virzienā, līdz ar to nakti samērā mierīgi čunčinājām Roņu salas virzienā. Uz klaja pieci cilvēki — vecais «Spīdolas» kapteinis ar savu draugu, es Lapsa un Herbe. Lapsa pirms tam jau bija paguvis atzīmēties ar «Santa ritu» Igaunijas krastos, savukārt Herbem tas bija pirmais lielais izbrauciens. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet tieši Herbe bija paguvis nokārtot kapteiņa tiesības burāšanā, Lapsa tikai kā kapteiņa palīgs, bet es vispār neko nekārtoju un gribēju tikai izbaudīt jūru.
Iesilām ar līdzpaņemtajiem aliņiem un viskiju (it īpaši es, jo stūrēt ta man nevajag, he he) un sagaidījām tumsu jau līcī tiktāl, ka bākas vairs nebija redzamas. Ik pa laikam mūs pārsteidz pāris jūdžu attālumā braucošie prāmji, kas tiek nodēvēti par «diskotēkām», jo visu laiku mistiski uz klaja tiek iedegtas visas gaismas un tad tās atkal tiek izdzēstas. Varbūt kādam ir idejas, kāpēc tā?
Kaut kur pēc pusnakts dodos gulēt un no rīta pamostos, jo uz kājām gāžās ūdens un visu laiku pārlieku traki šūpo. Izlienu uz klaja, kur sēž kapteinis viens pats. Pulkstenis ir nedaudz pēc sešiem no rīta, mēs esam tikuši pamatīgā pūtienā un arī viļņa augstums nav diez ko maziņš. «Nu, skaties uz Roņiem, jo šodien tu viņus vairs neredzēsi», saka kapteinis un es neizpratnē lūkojos apkārt. Jā, tik tiešām aiz muguras, jahtai paceļoties uz viļņa ir redzama sala. Kā tiek noskaidrots tuvākās pusstundas laikā, pavidam starp cīņām ar šļakatām, vēju un vilņiem, Roņu salā iekšā mēs neiesim, jo laikapstākļi ir pārlieku bīstami un mēs varam uzskriet uz klintīm. Tāpēc tiek nolemts doties atpakaļ un atkarībā no vēja vakarā ieiet Engurē vai Salacgrīvā, kur pārlaist nakti.
Nedaudz paškrobojies par neveiksmi, sāku ar to samierināties. Patiesībā turpmāko stundu man palīdz par to nedomāt tas, ka no šūpošanas beidzot man kļuva slikti un es pīpējot pavadu tikpat daudz laika, cik karājoties pāri margām. Patiesībā sajūtām nav ne vainas, tikai žēl, ka to procesu pēc pirmās un otrās vemšanas nevar pārtraukt, kā tas ir pie saindēšanās ar alkoholu. Katrā ziņā nāk virsū vairāk kā tāds naids uz savu organismu.
Ap pusdienlaiku izkļūstam no lielās šūpošanas un jau pēc četriem vējš pavisam nomierinās. Kaut kādā brīdī bijām sapratuši, ka Engures virziens mūs vilina daudz vairāk. Ap sešiem esam garām Mērsragam un jau tuvojamies Engurei, tomēr vējš nolūzt pavisam un mēs esam spiesti pāriet uz motoru. Protams, arī te neiztiek bez problēmām, jo pēc motora nomaiņas ir palikusi vecā dzenskrūve, kurai lāpstiņas ir par mazām un līdz ar to ātrāk par diviem–trim mezgliem ātrumu attīstīt nespējam.
Engures ostu tuvumā ieraugām jau tumsā ap desmitiem, bet tā kā ostas kapteinis ir aizdevies ar regati uz Roņu salu (to pašu, kurā mums bija jāstartē) un pie viņiem vējš līdz pat vakaram tā arī nebija norimies, tad šis nav atgriezies atpakaļ Engurē, bet palikušie ir aizmirsuši ieslēgt ostas vadugunis. Mēs neredzam nedz jūras vārtus, nedz vizierus. Nekas cits neatliek, kā aplauzties arī šajā mēģinājumā tikt krastā un dodamies atpakaļ Rīgas virzienā jau vairāk kā diennakti pavadījuši uz «Spīdolas».
Tā kā esmu gana izgulējies, bet pārējie jau pārguruši, ap 1:00 mani pieliek pie stūres. Kurss — 110. Ok. Simt desmit, tad simt desmit. Čunčinu lēnā garā Rīgas virzienā, jo naktī parādījās brīzīte un ātrums arvien sāk pieaugt. Pārējie aiziet gulēt, ik pa laikam nomainoties manam blakussēdētājam (lai es neaizmigtu un būtu, kas buras paķidā gadījumā, ja parādās stiprāks vējš), tomēr nekā specifiska līdz pat Rīgai nenotiek.
Pārsteidzoši agri nokļūstam līdz Rīgas ostas jūras bojām — pēc 8:00 jau ejam iekšā jūras vārtos un lēnām stūrējam ostas virzienā. Man tik ļoti iepatikās pasākums ar stūrēšanu, ka biju pavisam aizmirsis faktu, ka neesmu nokāpis no stūres jau vairāk kā sešas stundas. Protams, pat ja es to būtu atcerējies, diezin vai es kādam ļautu sevi nomainīt un atteiktos no kaifa ieiet Rīgas ostas vārtos (ja nu vienīgi mani nostumtu malā kapteinis).
Uztaisījām pamatīgu plezīru Daugavā, vizinoties līdz Andrejsalai divas stundas un pēc desmitiem es jau ar abām rokām turoties pie tualetes sienām mēģinu atbrīvoties no uzkrātā, paralēli arvien nesaprotot, kāpēc mani krastā tā šūpo. Dīvainā sajūta beidzās vien kādas četras stundas vēlāk jau Vecrīgā, kad tika ieēsta pirmā siltā paika divu diennakšu laikā.
Aptuveno kopējo maršrutu var apskatīties arī Google kartē.
Kopsummā kolosāls izbrauciens, kas, ar visām lažām tomēr beidzās veiksmīgāk, nekā šķita. Zaudējumi ir niecīgi (ieplīsa divas buras, bet tās uz šo brīdi jau ir sašūtas un darba kārtībā), kaifs milzīgs. Nākamreiz tikai kaut kā savādāk jāplāno pārtika, jo no līdzpaņemtā lielākā daļa arī tika atvesta atpakaļ. Varbūt savu nospēlēja tas, ka netikām nevienā krastā.
Herbe ir paguvis arī Youtube.com iemest video:
Jānis pirmo reizi apmeklēja festivālus vecumā, kad daži labi vēl no mājām bērnus neved ārā. Mēs, savukārt, paguvām jau ar Kuchenbeat kopā nospēlēt vienu dziesmu un turpinājām dauzīties arī pēc Positivus nākamajā festivālā — Zvērā. Ja būs iespēja tikt pie kādas jaukas istabas Liepājā, tad arī Fontaine festival netiks atstāts novārtā, kaut gan šogad jau nu nav tas spīdošākais sastāvs gaidāms. Vēl kaut kādā brīdī noteikti pamanāmies parādīties kafejnīcā Leningrad, bet nu tas jau tā kā pašsaprotami.
Ja nu ir interese sekot līdzi tam, kas notiek ar Jāni Džimmiju fotogrāfijās, tad var skatīties Lolitas publiskos fotoalbumus iekš Google Picasa.
Meklēju šādus tādus īpaši noderīgus programmrīkus, kas neatbrīvo kabatu no lieka smaguma, bet ļauj datorā funkcionēt programmām pilnā to paredzētajā variantā. Bez šaubām, paralēli no visām pusēm man tiek piedāvāti svaigākie foto un video no pliko krāniņu un petenīšu īpašniekiem, kas īpaši nekautrējas to visu parādīt ne vien dabā, bet arī darbībā. Paralēli īpašu atsaucību ir guvušas reklāmas, kurās ir skatāmas meiteņu fotogrāfijas ar norādītu vecumu un to, ka viņas pilnīgi noteikti ir pieejamas un atrodas Rīgā.
Līdz šim, kā jau pietiekami naivs un savu kredītkartes informāciju slēpjošs cilvēks ticēju, ka šīs meitenes tik tiešām emergency situācijas gadījumā ir vēsi saķeramas rokā. Bet šodien vai nu tam servisam ir nobrucis geoskripts, kas pievieno pie manas atrašanās vietas attiecīgas bildes, vai arī Rīgā ir uzradušās uzlecošās saules zemes meitenes apšaubāmi lielā skaitā.
Vairs es tām reklāmām neticu. Ar labu nakti.
Noskatījos Andreja Zvjagintjeva (diez pareizi uzrakstīju?) filmu Vozvrashcheniye (Возвращение). Jāatzīst, ka šī ir viena no iespaidīgākajām filmām, kuras šogad esmu redzējis. Ar nepanesamu skaudību vēroju to, ko šis režisors jau 2003. gadā ir bijis spējīgs izdarīt kopā ar savu komandu. Gan aktieri, gan skaņa, gan izvēlētās filmēšanas vietas, gan, bez šaubām, absolūti garšīgi nofilmētais materiāls. Bonusā vēl ļoti pārdomāts sižets, kas neliek īpaši daudz iespringt, bet tai pat laikā ir arī diezgan neprognozējams. Un tas tev nav lūkoties tuneļa galā un domāt, kas būs tajā gaismiņā, kur tagad tā spokojas. Man burtiski gribējās piecelties un pabīdīt monitoru, lai apskatītos, kas tad ir aiz tā kuģa, un, kas viss būtiskākais, kas gan ir tajā lādītē. Afigenna iesaku absolūti visiem.
No kičiem šogad nepārspētais superhits ir The Machine Girl (Kataude mashin gâru), jo kaut ko tik slimu ir grūti iztēloties. Ļoti gribētos zināt, ko Noburu Iguchi būs izdomājis savā jaunajā grāvējā Robo–Geisha. Cilvēkiem ar veselu iztēli un vājiem nerviem nepavisam neiesaku, bet jaukā kompānijā, malkojot viskiju un varbūt arī ievelkot kādu holandiešu dūmu šis noteikti būs izdevies vakara pasākums.
Visu iecienītais Iron Man izrādījās liels sūds ar sasodīti paredzamu sižetu. Ja galvenais varonis nebūtu makten liels kodējs un viskija cienītājs ar vipendroniem (kā vērts vien ir skats ar armijas kasti–ledusskapi munīcijas čupā), būtu absolūti vīlies.
Šim sūdam pretim stājas cita kodēju komanda no filmas The Hangover, kas ir megalabs gabals. Noskatījos vienreiz mājās un tad aizgāju vēl ar Lolitu uz kino. Abas reizes skatoties sevi pieķēru pie domas, ka visu laiku analizēju — šitas vēsi varētu notikt arī ar mani, šitais jau tā kā biku par traku, bet arī ir iespējams, un tādā garā. Viennozīmīgi šī gada labākā komēdija no aizpeļķes režisoriem.
Noskatījos arī Ice Age: Dawn of the Dinosaurs. Jāatdzīst, ka biju gaidījis krietni vairāk tieši sižeta ziņā, jo zīmēt jau viņi prot dikti labi un arī atsevišķu tēlu ķēmošanās padodas tīri labi. Žēl, ka to visu kopā nemācēja sameistarot kolosālā, līdz pēdējam brīdim aizraujošā scenārijā.
Ar Public Enemies saskāros pavisam netīšām un galu galā, nemaz nenoskatoties līdz beigām sapratu, ka nekā vairāk par kārtējo amerikāņu sapni ar gangsteru un viņa sievieti es neieraudzīšu.
Pavisam noteikti jānoskatās vēlreiz Bronson, kas ir tāds kā slikto britu futbolpuiku un amerikāņu trakomājas sapņa apvienojums. Bezgala satriecoši, apvienojumā ar latvietim saprotamu un pieņemamu aktiermākslu.
Nu un, protams, Terminator Salvation. Absolūti debīls mēsls, kuru skatījos tikai tāpēc, ka mana dzīve ar šo daudzsēriju mākslas filmu ir tikpat cieši sasaistīta, kā drauga omītes dzīve ar Hamelionu rotaļām. Bez šaubām, ja neparādītu Švarcīti, tad vispār neskatītos. Pat ar visu to, ka tā ir tikai datorgrafika. Tomēr pagājušajā gadā Stalones paveiktais ir kudiš spēcīgāks un interesantāks par šito pārpičkāto robo–cilvēk–robo cīņu.
Un ko jūs man labu varētu ieteikt noskatīties?
Lai nu kā, bet es nekad, nekad nevarēšu pateikt, ka Latvijas blogosfērā ir kādi vērā ņemami pērkamie blogeri. Tas, ka kādam iedeva dāvanu karti 10 latu vērtībā vai arī lika pastāstīt par jaunāko mobilā telefona modeli, ir absolūti un vienīgi normāli. Cilvēks iegulda savu darbu, savu spēju piesaistīt cilvēku uzmanību un, galu galā, savu potenciālu ietekmēt auditorijas reakciju.
Pavisam kas cits ir par to, kam es ticu un to, kā es pieņemu sabiedrību. Manā skatījumā lielākā daļa šo teorētiski pērkamo blogeru ir vienkārši gļēvuļi.
Veselu saprātu zaudējušie jau bija pamanāmi Latvijas un ne tikai Latvijas interneta vidē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt pat desmit gadi ir riņķī. Toreiz megamānija bija tie mazie, tizlie banerīši, ko kabināt visās iespējamajās lapās, ar kuru administrēšanu tev bija kāds sakars. Atšķirība bija tikai sīkumā — tie, kas lietoja internetu ikdienā (kas tam laikam varēja būt vidēji 8 – 10 stundas nedēļā), bija pieraduši zināt, ka tie sūdi gar lapas malām, mājaslapu galvenēs un kājenēs ir nekas cits kā reklāma, ar kuru lapas īpašnieki ir izpalīdzējuši saviem čomiem, kas arī ir mājaslapu īpašnieki. Un nekas vairāk.
Šobrīd, līdz ar megastilīgā public relations un mārketinga parādīšanos absolūti visās dzīves sfērās (nebrīnīšos, ja vienu dienu atverot konservus ieraudzīšu tur reklāmas laukumu), mēs paši sevi sākam uztvert par reklāmas laukumiem un, kaut kāda vēža iespaidā esam iedomājušies, ka ar to mēs varam gūt sev kādu vērā ņemamu labumu. Es stipri šaubos, vai man būtu jāpaskaidro, ka šādi pieņēmumi, it īpaši mūsu megalielajam pīļu dīķim, ir nekas vairāk kā slimas iedomas.
Mans manifests visiem tiem (arī pērkamo blogeru potenciālajiem pircējiem), kas iedomājušies, ka kaut ko, kaut kad un kaut kur varētu reklamēt caur saviem lojālajiem klientiem ir sekojošs: lūdzu skaidri un gaiši norādiet to pirms reklāmas teksta. Tas var būt ļoti vienkāršs skaidrojums, no sērijas «Šo reklāmu apmaksāja Jānis Bērziņš» vai «Samsung man iedeva jaunu telefonu iztestēt. Paldies SIA «Mobilie sakari visiem pokemoniem» mārketinga nodaļai». Bet tas ļaus skaidri un gaiši saprast, kāda veida sūdi tuvāko minūšu laikā būs jāpatērē lojālajam lasītājam.
To, starp citu, ļoti sen jau piekopj gan drukātie mediji (veidojot laukumus «apmaksāta reklāma» vai «apmaksāts reklāmrasts»), gan arī šo mediju elektroniskās versijas. Tas jau ir iegājies arī lielākajai daļai ārzemju vērā ņemamo portālu un blogu redakcijām. Man šķiet tikai godīgi un pareizi, ka, tērējot savas lojālās auditorijas laiku, bloga autors vai redakcijas darbinieks saprastu, ka cilvēks var neatgriezeniski aiziet projām un vairs neatgriezties.
Mazs pēcvārdiņš. Manā Google Reader kontā ir 600 RSS ziņu lentas. Pirms gada bija uzkāpis līdz 1000. Un tieši dēļ vairāku vērtīgu resursu pārspamotā satura es izmetu ļoti daudz ziņu lentas ārā. Vēl man ir viena ziņu lentu grupa, kas saucās «Var noderēt», kurā es glabāju RSS padeves no blogiem vai mājaslapām, par kuru saturu man vēl nav īsti pārliecības. Ja dienas laikā galīgi nav ko darīt, tad es to grupu apskatos, bet pēc garākām (3 – 4 dienas) brīvdienām bez interneta es šo grupu vienkārši atzīmēju kā izlasītu un vairs nekad pat neapskatos, kas tajā bija minēts vai par ko. Līdz ar to, pavisam iespējams, es palaižu garām ļoti daudz vērtīgus ierakstus, toties atbrīvoju sev laiku uztaisīt tēju/uzpīpēt/palasīt grāmatu. Ja megaspams ir pārāk uzkrītošs, es resursu vienkārši izmetu ārā un par to aizmirstu.
Līdz ar to pērkamie blogeri, it īpaši Latvijas mērogā, ir nekas vairāk kā avantūristi, kurus īstenībā nav nemaz jāpērk, viņi jau tāpat atdodas. Un tieši ar tikpat vieglu roku no pērkamajiem blogeriem atbrīvojas viņu lasītāji.
Vairāk kā gadu praktiski neklausos savu mp3 kolekciju, bet jaunākos CD mēs ar Lolitu klausamies mašīnā, jo pārvietoties braucot sanāk samērā daudz. Līdz ar to aktualizējās jautājums par to, kur un kā visērtāk klausīties mūziku.
Bez šaubām, neba jau nu es plates nakts vidū cilāšu, darbojoties ar datoru. Par visu iemīļoto Last.fm varat man nestāstīt. Es uzskatu zem savas sirdsapziņas klausīties izķēmotus 30 sekunžu apgraizījumus labiem skaņdarbiem. Ik pa reizei ir interesanti noklausīties kādu autorraidījumu Moskva.fm arhīvā (labākais man zināmais radiostaciju arhīvs uz planētas). Bet ikdienā tas tomēr nav īstais variants, jo strādājot ne vienmēr gribas iedziļināties kādās gudrās domās no autorraidījumiem.
Biju kaut kā, nezināmā veidolā uzdūries uz servisu The SixtyOne. Ļoti labs pirmajā skatījumā, jo tajā praktiski visa mūzika nāk no mazpazīstamiem vai pat pavisam nepazīstamiem māksliniekiem un žanru ziņā pārpildīts ir regeja un pasaules mūzikas gals.
Problēmas sākās tad, kad tu veselu gadu jau esi klausījies šo servisu, jo viss saturs jau ir izdrillēts un jaunākos gabalus, ko tev piedāvā noklausīties, tu vari izripināt cauri dažu stundu laikā. Līdz ar to šim servisam šobrīd esmu pateicis ardievas, bet tiem, kas vēl nav klausījušies, silti iesaku.
Intišs (tas pats, kas D11 solists) man ieteica mūzikas servisu Jango. Sākumā vispār neticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams, jo šajā servisā ir praktiski tikai un vienīgi ļoti rūpīgi atlasīta mūzika, kuru ja nu pašu nepazīsti, tad vismaz atceries, no kurienes ir cēlies tās autors/izpildītājs. Viss ir papildināts ar pamatīgu biogrāfijas, fotogaleriju un diskogrāfijas devu katram māksliniekam un vismaz reizi nedēļā man atnāk jaunumi par to, ka ir iepirkta kārtējā man mīļota mākslinieka diskogrāfija.
Ja runājam par to, ar ko vajadzētu sākt, lietojot šo servisu, tad tā noteikti ir reģistrācija. Piereģistrējoties, jūs saglabājiet visas savas kustības un darbības servisā un tas jums pašiem vēlāk var noderēt.
Pēc reģistrācijas ķeramies klāt un uztaisām savu pirmo radiostaciju un sākam pievienot māksliniekus, kuri mūs interesē. Pēc tam serviss pats sāk ģenerēt līdzīgos māksliniekus ar līdzīgu mūziku. Un, atšķirībā no Last.fm, Jango servisā viss notiek moderēti. Līdz ar to uztaisot AC/DC radiostaciju, jūs nekad nenokļūsiet līdz Britnijai Spīrsai.
Lai moderētu radiostacijas saturu, varam norādīt, ka konkrētā dziesma patīk vai nepatīk, tādējādi regulējot, cik daudz konkrēto dziesmu atskaņot. Un, kas ir viss jaukākais, mums visu laiku ir iespēja radiostacijai pievienot arvien jaunus izpildītājus un vēl jo vairāk moderēt tieši tādu saturu, kāds mūs pašus interesē.
Nākamais solis ir sev līdzīgo vai pat savu draugu meklēšana. Līdz ar to īpaši slinkie vai arī neattapīgie var klausīties citu lietotāju sagatavotās radiostacijas un iepazīties ar viņu gaumi. Būtu vērts skatīties, cik lietotājs jau sen darbojās Jango servisā, jo vecākiem lietotājiem radiostacijas ir īpaši interesantas un nonivelētas.
Citkārt, piemēram, braucot uz kādu festivālu, es sametu festivāla mākslinieku sarastu jaunā radiostacijā un padrillēju tos. Pēc festivāla šo radiostaciju var izdzēst, jo tai ir beigusies aktualitāte un sagatavot jau nākamo radiostaciju.
Kā tad šie pelna naudu, jūs prasīsiet? Reklāma, bez šaubām, ir tikai viens no ienākumu avotiem. Kas ir pavisam cits, tad tas ir mūziķu pašu dotais finansējums. Jaunajiem mūziķiem vai arī tādiem, kas sevi grib promotēt, ir iespēja pievienot savu mūziķa profilu, sasaistīt to ar līdzīgiem māksliniekiem, kas ir Jango datubāzē, lai par nelielu samaksu dažkārt parādītos mūsu radiostacijās. Un arī šeit, cik esmu novērojis, ir ļoti labi veikta moderācija, jo nekādi mēsli pagaidām skanējuši nav.
Priecīgu lietošanu, kā sacīt jāsaka, arī jums.
Nu tā, kaut gan ar jocīgiem panākumiem, vēl joprojām esmu Twitter lietotājs. Ja kādam ir interese, var sekot manām darbībām iekš Mr. Serge @ Twitter.
Vēl man blogā sānā kaut kas tur rādās ar ierakstiem no šī komunikāciju brīnuma.
—
Bonuss. Pirms kāda laika, kad nomira nēģeris–pedofīls ar noslieci uz balto rasi, arī uztaisījām im_dead lietotāju Twitter tīklā, kuram tās pašas dienas vakarā aizmirsām paroli, tāpēc arī vairāk nelietojam. Toties var vēsturei palasīt, kas nu tur bija.
Kaut gan pēdējā gada laikā praktiski necik neesmu nodarbojies ar fotožurnālistiku, ienāca prātā, ka uz dažiem festivāliem šogad paņemšu pilno ekipējumu. Gribēju padalīties ar jums, kā tad pilnais ekipējums izpaužas.
1. Digitālā spoguļkamera un objektīvi
Pamata darba objekts, bez kura nevar šobrīd iedomāties sakarīgu reportāžu laikā.
Šajā komplektācijā vēl bonusā nāk arī zibspuldze. Kopsummā vadu mučkulis, kas tam visam nāk līdzi:
— kameras akumulatoru lādētājs
— zibspuldzes lādētājs
— karšu lasītājs
— rezerves atmiņas kartes
— rezerves akumulatori kamerai
— rezerves akumulatori zibspuldzei
— tīrāmie līdzekļi objektīviem un kamerai (vienmēr kāds nocūko pie kādas skatuves tev visu tehniku)
2. Analogā spoguļkamera (tā kā man abas ir Canon, tad stikli nav atsevišķi citi jāņem līdzi)
Tiek ņemta, lai apmierinātu savas vēlmes pēc īpaši sulīgām bildēm, kas kādreiz (iespējams) varētu nokļūt kādā izstādē vai arī rotāt kādu sienu.
— čupa ar dažāda veida filmiņām (simtnieces dienai, dipiņi dienas īpašajiem kadriem, astoņsimtnieces vakaram un naktij, tūksttotssešimtnieces nakts vipendroniem)
3. Alkofoto (tautā saukts par ziepjutrauku)
Principā tiek ņemts tikai viena iemesla dēļ — kad vairs negribas bildēt un ir jau sasniegta kondīcija, lai var iet apkārt vazāties un netīšām kaut kam uzduroties kaut ko arī iemūžināt.
— papildus akumulators
— akumulatora lādētājs
— papildus atmiņas kartes
4. Portatīvais dators
Ja ir sarunāts sūtīt pastāvīgas reportāžas, lai var ātri izskriet cauri safilmētajam materiālam un sagatavot labākās/vajadzīgākās bildes sūtīšanai. Citreiz pavisam lieti noder, ja ir uzdevums sabildēt kaut kādu nebūt mākslinieku, kuru tu reāli nepazīsti. Iemet Google meklētājā nosaukumu un paskaties, kas tas ir, lai var arī kādu aizskatuvi noķert, ja pēkšņi kaut kur pamani.
— strāvas vads ar barošanas bloku
— tīrāmie līdzekļi monitoram (Afigenna ātri paliek putekļains. Īpaši sausā laikā.)
5. Mobilais telefons
Baltijas un dažās Eiropas valstīs ir noderējis, kad nav bijis interneta pieslēgums un izdevies dabūt par sakarīgiem tarifiem vietējo 3G vai tamlīdzīgu. Nu jau vairākus gadus praktiski visi organizatori izmanto mobilo tālruņu sarakstus, lai informētu par gaidāmajiem notikumiem preses teltīs vai arī pie kādām no skatuvēm, kas nav izziņoti programmā iepriekš vai arī ir paredzēti kā pārsteigums.
— rezerves akumulators
— lādētājs
6. Pārējie pričendāļi
— karšu lasītājs (lai no abiem fotoaparātiem varētu bildes pārmest uz datoru)
— sadalītājs vai mazs pagarinātājs (lai var kaut kādā bodē vai preses teltī atstāt lādēties to, kas ir izlādējies)
— čupa ar polietilēna maisiņiem dažādos izmēros (Ja ir lietus, tad visu var samest pa maisiem. Ne vienmēr, bet 40% gadījumu spēj glābt situāciju.)
— jebkāds personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju, bet vēlams — pase
Viss augstāk minētais satilpinās maksimums divās somās — viena ir mugurene, otra ir plecu soma. Vēl papildus var paņemt jostu optikai, bet tad nu gan īpaši daudz staigāt negribēsies un trešajā dienā būsi gandrīz miris.
7. Papildus īpaši atzīmējamās štelles
— maziņš blociņš ar viegli izraujamām lapām un zīmuļu čupa (Lai var atstāt kontaktus tikko iepazītiem cilvēkiem. Zīmuļi mitrā vai putekļainā laikā neniķojās, tāpēc daudz parocīgāki rakstīšanai.)
— mugurenē iebūvējamā dzeršanas paka ar trubiņu (Ir tādas mugurenes, kurā iekšā tās jau nāk pēc noklusējuma. Sapildi pie telts dzeramo un vari pāris stundas vazāties ar brīvām rokām, ik pa laikam pasūcot, kas nu tev ir sajaukts tajā līdzi ņemamajā. Netraucē strādāt un tai pat laikā nav jāsiekalojās, ja pirmajās rindās kāds sūc aliņu.)
— saliekamais alkotūrista komplekts (nazis, attaisāmais, korķa viļķis, dakšiņa un karote)
— viegli salokāma plāna, bet silta vējjaka (jo vakarā var ātri palikt auksts, bet līdz teltij tālu un tūliņ kaut kas jāredz pie skatuves)
Par pārējiem pribambasiem, kas ir jāzin katram es te nestāstīšu, jo higiēniskās paketes, kondonus un cigarešu paciņu kalnus jūs paši savai eksistencei izdomāsiet, bet ievalkāti šņorzābaki un labas konversenes ir absolūti pašsaprotamas lietas.
Kā jau daži labi atceras, biju nobļaustījies par, manuprāt, kretīnisku Pasaules hokeja čempionāta spēļu tabulu. Šoreiz gribētos paskatīties uz to, kā tad izskatās Latvijas brīvdabas festivālu programmu vizualizācija.
Sāksim ar visprimitīvāko un samocītāko variantu. Saprast var tieši neko un pasākumu apmeklēt gribas tieši necik. Pat nav skaidrs, uz ko būtu vairāk jāiespringst. Dāmas un kungi, festivāls Zaļumballe. Tikpat saprotama bija arī Metalshow festivāla programma internetā. Nezinu, vai viņiem bija kas savādāks drukātā veidā.
Jau nedaudz prātīgāk, kaut gan vēl joprojām ārkārtīgi nepārskatāmi, darbojas festivāls Zvērā 2009. Te vismaz ir skaidrs, ka maketētājam bija kaut kāda vēlme iespringt, kaut gan beigās aptrūkās iniciatīva vai arī vienkārši uznāca slinkums pabeigt.
Beidzot virzīsimies uz to, kam tad būtu jābūt pārdomātā un lietojamā festivāla programmā, kuru gribētos lietot. Galvenais, primārais uzdevums ir parādīt, kādas grupas vai pasākumi notiek paralēli uz dažādām skatuvēm vai norises vietām, jo tas ir vienīgais, kāpēc programmas vispār kāds grib lietot. Cilvēks izvēlas, pie kuras skatuves pavadīt laiku festivālā. Kā skatāms piemērs, bet ar šausmīgu maketu un krāsu izjūtu ir izceļams festivāls Baltic Beach Party 2009.
Šīs pašas dormas turpinājums ir redzams festivāla Positivus programmas dizainā. Ar nelielām piebildēm. Nedaudz mulsinoši (īpaši tādiem cilvēkiem, kas pieraduši pie ļoti lieliem festivāliem ar ļoti daudz skatuvēm), ka blakus ir izvietotas abas festivāla dienas ar tik vāju vizuālo robežu. 2. Nevaru saprast krāsu kodējuma nozīmi un, ja tādas vispār nav, tad es to cenšos atrast. Un arī tas mani mulsina.
Jebkurā gadījumā, no pašmāju festivāliem vienīgā programma, kas funkcionāli tiešām ir ērti lietojama, ir Positivus festivālam. Īpaši gribētu atzīmēt to, ka šī ir vienīgā programma, kurā var izdarīt to, ko es vienmēr daru pirms visiem festivāliem — atzīmēju atsevišķus māksliniekus, kurus noteikti gribu redzēt un pārvelku krustu pāri tiem, uz kuriem vienkārši nav jāiespringst.
Vēl piemēram gribēju piedāvāt Ungārijas Sziget festivāla mājaslapā ievietoto festivāla programmu (ja pēkšņi viss rādās ungāru valodā, klikšķiniet uz karodziņiem un atkal ieejiet programmā). Ja atradīšu, tad iemetīšu vēlāk pagājušā gada festivāla drukāto programmu (sadalīta pa dienām galvenajām skatuvēm).