Sacerējums. Divi apļi. 1997. gada 13. oktobrī

Nevarēju atturēties un nesaglabāt kaut vai sev šo paša radīto domrakstu. Pārpublicēts no mājasdarbu klades vārds vārdā.

Kādā jaukā nomaļā pilsētiņā, kaut kur aiz Siguldas un Valmieras, viens puisītis, mājās atrada cirkuli, sāka ar to rotaļāties  – sākumā ar adatiņu bakstīja galdu, krēslu, burtnīcu, vēlāk pamanīja, ka ar otru galu var arī rakstīt, tad viņš sāka zīmēt dažādus ķeburiņus, kuru nozīmi saprata tikai viņš pats, viņš zīmēja un zīmēja, līdz atnāca nogurusī mamma, kas visu dienu pavadīja darbā un nu gribēja mierīgi pavadīt atlikušo vakaru vārtoties gultā un skatoties televizoru. Bet kā jau tas mammām mēdz gadīties, nekāda vārtīšanās nesanāca, jo vajadzēja uztaisīt vakariņas, pēc tam izpildīt vecākajai māsai mājasdarbu, bet pēc tam – jā – paskaidrot un iemācīt jaunajam puisēna, kā lietot cirkuli!

Sākumā māmiņa sacīja: «Redzi nu, tas ir cirkulis, un ar to var novilkt dažāda lieluma aplīšus, var ļoti lielus, var maziņus», bet pēc tam tā saspieda puisēnam rokās cirkuli, novietoja uz papīra un uzvilka vienu apli. Tas bija ačgārns un nemaz neizskatījās pēc apļa, kas būtu taisni novilkts, pusēns bēdājās, bet māmiņa paņēma un uzzīmēja vēl vienu un iekšpusē uzzīmēja otru, nedaudz mazāku. Puisīts bija sajūsmā par aplīšiem, bet te, ak vai, vārās zupa, un mamma aizskrēja uz virtuvi, bet puisītis paņēma citu lapu un sāka zīmēt jaunus «dubultniekus» iepriekš pieminētajam apļu pārim. Kad šo dubultnieku bija gana daudz, puisītis sāka tos iekrāsot, izdomājot arvien jaunas un jaunas figūras.

Iestājās vakars. Mamma atnāca novēlēt puisītim ar labu nakti, bet puisītis bija tik ļoti aizrāvies ar zīmēšanu, ka aizmiga turpat, sēžot pie galda un zīmējot. Tad viss arī sākās…

«Esmu labāks par tevi».

«Nē, neesi, es esmu labāks».

«Saku – es esmu labāks».

«Nē neesi».

Strīds, kas bija norisinājies, notika starp diviem apļiem, lielākais visu laiku teica, ka viņam ir taisnība, bet mazais noliedza.

Strīds palika arvien baisāks un baisāks, tad pat var būt būtu kļuvis par kautiņu, ja pēkšņi neatnāktu policists Dzēšgumija un tiesnesis Cirkulis.

Sākās tiesas prāva.

Pirmais izteicās Lielais aplis. Viņš sacīja, ka ir daudz labāks un nozīmīgāks par mazo – iekšējo riņķi. Viņš ir tas, kas jebkurai apaļai kontūrai piedod figūru, piemēram, galda pampiņai viņš palīdz padarīt stariņu apaļu. Cepurei viņš nodrošina platās malas, aiz kurām var notecēt ūdens, nenokrītot cilvēkam uz deguna. Uz riepas ārējās malas turās viss autobuss, kas pats par sevi ir ļoti liels un smags.

Tā Lielais aplis turpināja vēl ilgi jo ilgi, gribēdams pierādīts savu vārdu patiesību.

Pēc tam uzstājās otrs – Mazais aplis. Tas sacīja īsi un konkrēti: «Mīļais, labais tiesnesi, varu tev sacīt tikai vienu, visi Lielā apļa teiktie vārdi ir patiesība, bet šai patiesībā slēpjas arī kas cits, piemēram, lielo autobusu tiešām notir Lielais aplis, bet Lielo apli pašu noturu es!»

Tiesas zālē iestājās klusums, policists Dzēšgumija sāka nervozēt un rīstīties, un nemanot viņš nodzēsa abus apļus, šādi rīkodamies viņš arī saplēsa Cirkuli. Tad parādījās izmeklētājs Lineāls un Salauztais Zīmulis, kuri uzšvīkāja divus kvadrātus, vienu iekš otra…

Par skološanos

Ehh, tikko izskatīju no mātes pagraba atvesto kasti ar kaut kādām skolas laika papīru kaudzēm. Pārsvarā ģimnāzijas laika pieraksti (vidusskola).

Tad nu tā, pirmais secinājums: man praktiski 90% no burtnīcām nav pierakstīts vairāk kā pirmās četras lapaspuses.

Vidējā atzīme matemātikas mājasdarbos bija 4 balles (10 baļļu sistēmā).

Latviešu valodas pasniedzēji mani ir ienīduši vai arī es viņiem esmu ļoti kritis uz nerviem. Viena domraksta temats bija «Vislabākās zāles pret strādāšanu skolā ir skolēni». Es tajā darbā, protams, uzreiz atsaucos uz Platonu: «Vēl neviens cilvēks uz pasaules nav morāli noguris vairāk par skolotāju». Interesanti gan, ne… hi hi.

Kas vēl? Ak jā, es nekad nebiju domājis, ka būtu tik cītīgi rakstījis visu to murgu par amēbām, zigotām utt. bioloģijā, pat skaisti zīmējumi saglabājušies.

Ķīmiju visticamāk es apmeklēju tāpēc, ka patika zīmēt kladē, mūzikā man vispār nekā cita kā zīmējumu nav, vācu valodā ir astoņas burtnīcas, visās izpildīts viens mājasdarbs un visās atzīmes svārstās no 1 līdz 4 (augstāku vērtējumu neatradu).

Esmu atbrīvojies no 10kg makulatūras.

Adobe CS3 – par to, kas nu tur būs

Kā jau tapa zināms, 25. aprīlī Adobe prezentēja savu jauno garadarbu – Adobe Creative Suite 3. Kas tad tam zvēram ir vēderā?

Adobe CS3 iznāks 6 dažādās koplektācijās, katra ir piemērota savām vajadzībām, bet es izskatīšu to, kas būs pilnā pakete un sauksies Master Collection.

[Update] Svarīgākais jaunums, par kuru aizmirsu uzreiz pierakstīt – vairs nebūs Adobe ImageReady produkta. Nu nafig viņš nav bijis vajadzīgs jau no pašiem pirmsākumiem un tagad tas ir galīgi zaudējis savu jēgu.

Lasi pārējo aprakstu »

Turpināt lasīt “Adobe CS3 – par to, kas nu tur būs”

Sauļošanās uz plakātiem nopietni kaitē jūsu veselībai

Jau labu laiku gribēju to TezTour reklāmu atrādīt, bet kaut kā negadījās pie rokas fotoaparāta, lai noķertu. Bet atgriežoties no skaistās Krievzemes tieši kā reiz lidostā mani iepriecināja ar šo skatu.

tez-tour-reklama_1.jpg

Tad nu tā, kāpēc es šo reklāmu tik ļoti gribēju nofotografēt? Tāpēc, ka man katru reizi to ieraugot paliek žēl meitenes apdegušās sejas – varbūt pārsauļojusies Turcijā, bet varbūt tepat solārijā aizsēdējusies, bet viennozīmīgi ir zaudējusi jebkādu reklāmas «odziņu», kas mani vilinātu uz kādu no reklamētajām zemēm doties.  Skatamies tuvplānu.

tez-tour-reklama-meicha_1.jpg

Kur slēpjas problēma? Visticamāk, gatavojot šo drukas darbu, cilvēks, kas apstrādāja fotogrāfiju, to bija paredzējis drukāt priekš gaismas kastēm, tādējādi pārsātinot bildi (kā jau tas zināms, gaismas kastēm ir jāparedz, ka spīdot cauri materiālam, samazināsies drukātā darba košums). Savukārt maketētājs to nav ņēmis vērā un dragājis bildi arī uz parastajiem plakātiem.

Visvairāk, protams, žēl meitenes, bet tā kā šī bilde visticamāk nāk no kāda stock kataloga, tad droši vien, ka nabadzīte par to tā arī neuzzinās.

Rokdarbi #4. J.Zēberga meistardarbnīca

2007. gada kalendārs.

Oriģināls ņemts no J.Zēberga meistardarbnīcas mājaslapas. Visvairāk mani mulsināja fakts par to, ko šī darbnīca piedāvā saviem klientiem. Bet nu pie darba – 1 min darbs iekš Illustrator. Viss, kas man šķiet nepareizi šajā maketā ir tas, ka vairs uzsvars nav uz skaistām bildēm, bet gan uz briesmīgo datorgrafiku tai apkārt. Neko daudz neesmu darījis, tikai sakārtoju savādāk lai parādītu, kā var uztaisīt salikumu, lai gribētos blenzt uz bildēm un neskatīties, kam šodien vārdadiena (kam vajadzētu būt jebkura kalendāra pamatfunkcijai, jo vārdadienas mums atgādina visādi portāli, vortāli, telefoni, radio un puķu pārdevēji).

zebergs-kalendars-kluva.jpg

Photoshop CS3 būs divās versijās

Smejies vai raudi, bet Adobe ir izdomājusi, ka ne tikai PDF formāts, bet arī Photoshop ir jātaisa ar novirzi uz īpašajiem klientiem.

«Adobe® Photoshop® has always been at the forefront of digital imaging innovation, and we’ve given you a taste of things to come with the Photoshop CS3 beta. Today, we want to share the news that spring 2007 will bring not just one, but two editions of Adobe Photoshop CS3 software: Adobe Photoshop CS3 and Adobe Photoshop CS3 Extended.»

Forši, ka tas Extended ir paredzēts īpaši Medical professionals. Atgādināja veco anekdoti:

Datorgrafiķis pārkvalificējās par rentgenologu. Atnāk pie šamā pacients. Uztaisa bildīti. Džeks pēta, pēta to bildi, līdz pacients jautā:
– nu, dakter, kā tad tur ir ar mani, vai baigi traki?
– Pāris minūtes Fotošopā un viss būs kārtībā!

Have a nice day

Vakar bija brīnišķīga diena, bet man šķiet, ka šodien man jau sākās pavasara alerģijas, jo kaut kā baigi daudz jāšķauda.

Paldies labajam cilvēkam Intam – tagad man mājās pie sienas karājās daudz skaistu kailu sieviešu no Sergeja Kondrašina kolekcijas un beidzot man ir tā jaukā grāmatiņa – Guide to Uncoated Paper.

Vēl kas, nodrukājās un sataisījās beidzot viens četrpapīru darbs. Ir labi. Varēja būt labāk, bet ir labi. Katrā ziņā bildes uz Dito izskatās vienkārši brīnišķīgi un man šķiet, ka tomēr būšu nedaudz piečakarējis Arctic Paper, jo daži no tiem papīriem tomēr nav viņu…