Ar grafikām ir tā, ka ar tām nekad nav garlaicīgi. Atliek tikai nedaudz pagaidīt, un noteikti kāds brīnums izpeldēs. Šoreiz tas notika LSM.LV angļu versijā, kas uzrāvās uz vienu no visizplatītākajām kļūdām—datu nulles punkta nobīde dinamikas parādīšanai.
Ātri pārskrienot pāri grafikai var šķist, ka 2021. gadā Latvijā mirstība ir pieaugusi vairāk kā trīs reizes. Taču priekšstats būs maldīgs, ja apskatās grafikas nulles punktu—stabiņi (sveiciens Rīgai) sākas nevis no 0, bet gan no 26000. Svārstības ir, bet pret kopējo skaitu tās ir salīdzinoši tik mazas, ka to ir grūti attēlot. Tāpēc grafikas veidotājs ir izvēlējies nošķērēt daļu no datiem, parādot tikai dinamiku.
Un, kā jau tas vienmēr gadās ekseļgrafiķiem, tiek nevietā piesārņots attēls ar palīglīnijām, kuras pilnīgi nekādu pievienoto vērtību nesniedz. Mūsu kovidlaika statistikas slavenākais avots Jānis Hermanis arī ar to regulāri slimo.
Paņemam līnijas grafiku (perfekta dinamikas attēlošanai), izstiepjam proporcijās, cik vien ir vēlmes, sakārtojam virsrakstu, lai arī tas nemaldina un, protams, aizvācam no acīm palīglīnijas. Ļoti bieži var aizvākt arī daļu no datiem. Piemēram, no 2013. līdz 2016. gadam, kur izmaiņas ir pavisam nebūtiskas, tos datus var arī nerādīt. Es atstāju, lai ir iespēja paskatīties un pafantazēt par vizualizācijas uzlabojumiem.
Latvijā mirušo skaita izmaiņas, 2010—2021. Avots: Centrālā statistikas pārvalde, LSM.LV. mrserge.lv versija.
Protams, nekas neliedz aiziet arī pretējā virzienā un parādīt šos datus ekseļpareizi, toties absolūti bezjēdzīgā griezumā. Paldies Tomam un Dzintaram par jautrību.
Jelgavas pašvaldības izdevumam «Jelgavas Vēstnesis» pirms gadumijas mājaslapa mainījusi paskatu un funkcionalitāti. Izskatās, ka tam sekojusi arī drukātā satura čubināšana. Sen nebiju interesantas grafikas redzējis.
Vēstneša darbiniece Ilze Knusle-Jankevica rakstā «Operatīvie dienesti visbiežāk braukuši uz «Argo» un «Klondaiku»» apkopojusi Jelgavas Pašvaldības policijas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta statistiku par aizvadītajiem diviem gadiem un noskaidrojusi vistrakākās atpūtas vietas Jelgavā. Nav gan skaidrs, kāpēc nav informācijas no Valsts policijas, bet ne par to ir stāsts. Rakstu pavada grafika.
Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā. Autors: jelgavasvestnesis.lv
Manu uzmanību piesaistīja dizainera feinais risinājums ar Baleriju, kurai abos gados ir vienāds trakojošo skaits. Bet ar to viss arī beidzās:
—Gadi bezjēdzīgi izvilkti kā atsauces, kaut gan varētu efektīvi izmantot krāsu kodējuma iespējas.
—Tā vietā, lai klubu nosaukumus uzrakstītu blakus datiem, tie ir atvilkti uz grafikas apakšu un tiek mākslīgi līmēti klāt ar baltām palīglīnijām.
—Ko nozīmē palīglīnijas starp dažādu klubu skaitļiem? Ko tieši parāda Klondaikas un Balerijas savienojošā palīglīnija? Tās ir ne tikai liekas, bet arī maldinošas.
Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā. Mrserge.lv labotā versija.
Novācām visu, ko vien varējām novākt un sakārtojām atlikušo. Sanāca daudz tīrāk, bet tāpat pavisam skumji:
—Laukums nav vienmērīgi aizpildīts, drīzāk haotiski. Joprojām ir vēlme atrast tendenci starp klubiem, bet tādas nevar būt.
—Skaitļi apļu fonos ir maldinoši. Grūti atrast atšķirību starp Jelgavas kreklu datiem un Klondaikas datiem, jo abos gados klubos salīdzinoši ir bijis līdzīgs izsaukumu skaits.
Tā kā grafika arī pēc kļūdu labošanas sanākusi garlaicīga, top skaidrs, ka ir izvēlēts neatbilstošs datu vizualizācijas modelis. Pafantazējot, ko ar datiem vēl var izdarīt, lai tie ir interesanti, izkristalizējās divas idejas:
—Datus var vizuāli attēlot lielākus/mazākus, atkarībā no vērtībām.
—Datiem ir ģeogrāfiska piesaiste, kāpēc gan neizmantot karti?
Ar Google Earth izveidojam klubu koordināšu grupu, importējam grupu CartoDB un uzfrišinām izskatu, izvelkam gatavo karti kā attēlu un pabeidzam vizualizāciju jau lokāli, pievienojot skaitļus. Varētu čakarēties ar trīs datu slāņiem un to visu iztaisīt arī interaktīvu, bet šajā gadījumā nebija tāds uzstādījums un dizaineris noteikti primāri grafiku taisīja drukātajai versijai.
Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā 2014. un 2015. gadā. Mrserge.lv grafika.
P.S. iemetiet komentāros, ja jums jau izbesījis lasīt par to, ka es visur gribu redzēt kartes.
Ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadi, kopš telekomunikāciju uzņēmumus LMT un Lattelecom vēlas sazāģēt un apvienot vienlaicīgi. Skaidrs, ka lēmums ir gana skarbs, lai politiski neviens negribētu uzņemties atbildību. Nav jau kaut kādas sūda bankas, kuras var pāris diennaktīs nopirkt un pārdot. LTV ziņu dienests publicēja ziņu par to: «Vilcinoties ar lēmumu par LMT un «Lattelecom», kritusies uzņēmumu vērtība». Liene Barisa-Sermule sagatavoja labu materiālu ar intervijām, analīzi un (bungu rīboņa) vizuālo materiālu, kam būtu jāparāda abu uzņēmumu vērtības izmaiņas.
LTV ziņu dienesta grafika. Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtības izmaiņas.
Ja neskaita trakošanu ar fontu izmēriem, pretīgas ēnas lietošanu, ir kliedzošas netaisnības, ar ko šī grafika slimo:
— Grafikas stabiņu izmēriem nav vispār nekādas saistības ar vērtībām.
— Ļoti retos un ļoti pārdomātos gadījumos drīkst mainīt vietām salīdzināmās vērtības (pirmajā LMT ir augšā, otrajā—apakšā).
— Ar papildus ēnojumiem un balto strīpu grafika nevajadzīgi ir saskaldīta četrās savstarpēji nesaistītās daļās.
— Tā vietā, lai iznestu daudzumu un mērvienību, pilnībā vai daļēji katram skaitlim tiek pielikts tik daudz, cik nu dizainerim sagribējās.
—Nav vajadzības saīsināt, ja var uzrakstīt pilnu vārdu un NAV TEKSTU JĀRAKSTA augšējā reģistrā.
Turklāt, lai nečakarētu cilvēkiem prātu, daudz vienkāršāk ir salīdzināt vērtību izmaiņas, ja abus uzņēmumus abos gados noliek blakus.
Uzņēmumu LMT un Lattelecom 2008. un 2015. gada vērtības izmaiņu salīdzinājums. mrserge.lv versija.
Ja vismaz ciparos LTV nav samelojuši, tad tagad mēs varam redzēt, ka Lattelecom ir kļuvis vērtīgāks par LMT, kam septiņos gados uz pusi kritusies vērtība. Ja es kaut cik ticētu visiem pārējiem skaitļiem, būtu papildinājis arī ar piedāvātās cenas proporciju ievietošanu, jo teorētiski sanāk, ka 2008. gadā TeliaSonera bija gatava piemaksāt 11% virs uzņēmumu vērtības par valsts daļu izpirkšanu. Bet pēc tādām vizuālām manipulācijām ar datiem es nekam neticu, tāpēc neatļāvos tālāk manipulēt ar pieņēmumiem par manipulāciju autentiskumu.
Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.
Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.
LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane
Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.
LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.
Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.
Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.
Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.
Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.
OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika starp pieturām laikā no 10:00 līdz 12:00.
Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).
Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.
Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.
Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.
Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.
Izrādās, ka šajā rudenī visā Latvijā vēl nav bijusi neviena pamatīgi vētraina diena. Beidzot pirmais vakars ar vētrainu laiku (kaut gan nekas īpašs naktī tomēr nenotika), par kuru vakar no rīta vēstīja Rīta Panorāma un pēc tam rakstīja arī Latvijas sakarīgākais medijs LSM.LV. Abi mediji uzzīmēja arī grafikas, lai uzskatāmāk parādītu, cik bieži Latviju rudeņos un ziemās vēji ir šūpojuši.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām Latvijā. Rīta Panorāmas grafika.
Rīta Panorāmai ir izdevies izdarīt visu iespējamo, lai grafiku padarītu pēc iespējas nebaudāmāku. Bezjēdzīgas, spilgti sarkanas skalas un informatīvo troksni radošas palīglīnijas, ēnas stabiņiem. Un var tikai minēt, kādā prāta aptumsuma brīdī tika ielikta nulle skalu krustpunktā.
Starp citu, te var ļoti labi redzēt, cik bezjēdzīgas ir palīglīnijas. Ar visu nevajadzīgo skalu un palīglīnijām, dizainerim tāpat nācās pierakstīt katram stabiņam tā summāro vērtību. Palīglīnija vērtībai 10 pēdējā periodā nekādi nepalīdz saprast ka vidēji stipras brāzmas bijušas tikai vienu dienu.
Dienu skaits ar attiecīgo vēja brāzmu ātrumu. LSM.LV grafika.
LSM.LV uzdevumam piegāja prasmīgāk. Parādīts ir reāls dienu skaits, nevis abstrakts stabiņš. Skaidri saprotams, kāpēc nepieciešams sadalījums pa krāsām. Grafikai ir nosaukums, mēnešu periods, par kuriem grafikā ir runa, norādīts datu avots.
Tagad par trūkumiem. Grafikas pirms publikācijas arī ir jādod korektoriem izlasīt, virsraksts rada īssavienojumus lasītāja smadzenēs. Sanāca lieka datu dublēšana, norādot gadus. Dienu skaits ir parādīts vizuāli, bet to tāpat nācās marķēt ar skaitļiem, jo nav iespējams ātri saskaitīt 25 klucīšus. Un izmētājot dienas pa dažādiem brāzmu stiprumiem, grūti salīdzināt summāro vētraino dienu skaitu (ko var izdarīt Rīta Panorāmas grafikā). Piemēram, salīdzinot 2004./2005. un 2006./2007. gada datus, bez rēķināšanas nav skaidrs, kurā periodā bija vairāk vētrainu dienu.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir devis piekļuvi meteoroloģijas datu arhīvam. Datu atlases rīks no lietošanas viedokļa ir briesmīgs un atlasīt var tikai četrus parametrus ar ierobežojumu laikā līdz vienam gadam. Apskatāmo datu kontekstā tas ir būtiski, jo 2006./2007. gada periodā Rīta Panorāmai un LSM.LV ir dažādi dati par dienām ar 30–39 m/s stiprām vēja brāzmām. Savukārt pēc LVĢMC datiem sanāk, ka šajā periodā vēja brāzmas no 21–29 m/s ir bijušas 27 dienas, bet vēja brāzmas no 30–39 m/s ir bijušas 3 dienas. Droši vien es pielietoju nepareizo metodiku. Cerams, ka Toms Bricis pastāstīs, kuram taisnība, bet manā grafikā būs LSM.LV dati.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām rudens/ziemas sezonā Latvijā. mrserge.lv grafika.
Grafikai ir viens liels mīnuss, ar kuru netiku galā. Vajadzētu tikt vaļā no krāsu kodējuma skaidrojuma atsaucē.
Toties ar mazu triku vizuāli parādīju, ka šajā sezonā vētras vēl nav bijušas (LSM.LV ar to īsti netika galā). Visu mīlētās palīglīnijas parādījušās pretējā izpildījumā — dienas sagrupētas pa desmit. Lai varētu viegli salīdzināt blakus esošos periodus, dažāda stipruma vēja brāzmas saliktas kopā, bet tas netraucē tās atšķirt. Nez kāpēc vienīgi grafikās vārda «vairāk» vietā Latvijā baidās izmantot plusa zīmi. Kad jārunā par cilvēkiem 60+, tad viss ir vienkārši saprotams.
8. marta LR Centrālās statistikas pārvaldes sagatavotā pseidoinfografika «Sievietes portrets Latvijā 2014» lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Tur viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nav kur.
Kamēr bijām Rēzeknē aizvadītā gada beigās, Herbe atrada Latvijas zāļu lieltirgotāju asociācijas grafiku par kompensējamo un nekompensējamo medikamentu cenu sadalījumu Latvijā.
Vai tu zini, kā veidojas tavu zāļu cena? Latvijas zāļu lieltirgotāju asociācija.
Pievērsim acis uz latiem, jo šī grafika ir samērā veca. Tomēr pavisam noteikti nepievērsim acis uz terminu piecenojums, kuru nevar atrast nevienā latviešu valodas vārdnīcā. Tāpat absurdi ir lietot terminu lieltirgotājs, ja domāts ir vairumtirgotājs. Un pavisam slikti ir tas, ka zāļu ražotāja cena neskaitās arī zāļu importētāja cena, kas patiesībā tā ir.
Piemēri arī ir mulsinoši. Zāļu cenas nolikšana pie katra no procentiem neko nenozīmē un no tā neko nevar izsecināt bez papildus rēķināšanas.
Vispār izskatās, ka grafiku sākumā uztaisīja uzņēmuma vadītājs, tad papildināja sabiedrisko attiecību speciālists un beigās izlaboja jurists.
Cenas sadalījums nekompensējamajiem un kompensējamajiem medikamentiem. Mr. Serge.
Galvenais, kas šajā procentu salīdzinājumā ir jāsaprot — zāļu ražotājs vai importētājs var brīvi izvēlēties, kādu cenu likt medikamentiem un pastāv ļoti daudz iespēju, kā viņš var vienoties ar katru nākamo tirgus posmu (vairumtirgotāju, aptieku) par cenu politiku otkatu veidā. Pircējs šajā ķēdē medikamenta cenu vispār neietekmē un ar savu maku nobalsot par mazāku ražotāja cenu nevar. Līdzīgi, kā tante, kas bļauj uz pastnieci par absurdu prasību uzrādīt pilnvaru pašai izņemt savu sūtījumu. Pastniece bļaušanu sagremo, bet ietekmēt neko nevar, jo jābļauj ir uz Saeimas deputātiem, kas šādu likumu ir ieviesuši.
Tāpat būtiski ir medikamenta gala cenu uzskatāmi sadalīt, parādot, ko saņem katrs no tirgus spēlētājiem.
—
Šīs bija sporta pēc iesāktais grafiku analīzes un pārstrādāšanas sērijas raksts. Iepriekšējo reizi ķidāju Gata Bažbauera studējošo skaita dinamiku. Ja arī jums ir kādas interesantas grafikas (vēlams, pašmāju), kuras ir neloģiskas, neskaidras vai paviršas, sūtiet uz box@mrserge.lv un es centīšos par tām uzrakstīt.
Sorosa fonds Latvija Tviterī publicēja aizdomīga paskata grafiku par studējošo skaita dinamiku Latvijā. Ir aizdomas, ka tas nācis no kaut kādas konferences un autors varētu būt profesors Gatis Bažbauers.
Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.
Par vienu lietu profesoru Bažbaueru var noteikti paslavēt — šis ir samērā rets piemērs Latvijā grafikai, kurai tiek minēts avots. Avots ir jāmin vienmēr, pretējā gadījumā attēlotajam nav seguma.
Miks Latvis pamatoti aizrādīja, ka man būtu ko teikt par grafikas satura atainošanas kvalitāti (es pats esmu pārsteigts, kā man izdevās šādi noformulēt). Pāris dienas vēlāk, pārvarot slinkumu stundas laikā tapa rezultāts.
Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.
No datiem var secināt ne tikai to, ka studējošo skaits sarūk, kā to bija izdarījis Sorosa fonds Latvija. No manas grafikas top skaidrs, ka kopš 1992. gada Latvijā praktiski nav mainījies budžeta vietu skaits augstskolās un koledžās. Un vidusskolu vai profesionālo izglītības iestāžu beidzēju skaits vienmēr ir bijis mazāks par budžeta vietām, izņemot 2003. gadu, kad tie bija praktiski vienādi.
Vēl viena būtiska piezīme par grafikas veidošanu. Gaidījumos, kad galvenais ir parādīt dinamiku un netiek atspoguļoti precīzi skaitļi (šī grafika ir balstītā uz noapaļotiem tūkstošiem studējošo), skaitļus var vispār nevajag rādīt. Pavisam forši būtu tikt vaļā no skalas, bet tas lai paliek citai reizei.
Šajā sakarā izdomāju aicinājumu bloga lasītājiem. Jūs varat bloga komentāros vai tviterī @mrserge sūtīt sūdīgas grafikas piemērus. Es izvēlēšos kādu no tām un centīšos vismaz reizi nedēļā publicēt savu versiju.
Cerams, ka iepriekšējo rindkopu neviens nelasīs un es varēšu vairāk dzert viskiju un mazāk sēdēt pie datora.
Arī šoreiz tirgus nepārzinātājam Kristapa publikācijā tikai nosacīti ir saprotams, par ko ir runa. Labi, ka izvilkts vismaz svarīgākais, lai neapmaldītos procentu negatīvajās un pozitīvajās vērtībās, tomēr arī svarīgāko saprast ir grūti.
Aptuveni saprotams ir tas, ka kopumā vislabākos rezultātus uzrāda informācijas tehnoloģiju produktu grupa. Iedzīvotāji pērk retāk, bet dārgākus produktus. Stipri mazāk pērk mājas kinozāles un videokameras, toties daudz vairāk iegādājas GPS iekārtas. Pēc tam es apmaldījos.
Bet šoreiz man gribējās parādīt, kā pārskatāmāk var parādīt tabulas datus, kas atrodama Kristapa publikācijas beigās.
Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas dažādos produktu segmentos, miljonos latu.
Diemžēl man neizdevās saprast un atrast pusei Latvijas elektrotehnikas tirgus segmentu atšifrētus nosaukumus, tāpēc tos atstāju tieši tādus pašus, kādi tie bija oriģināli. Varbūt zinātāji var padalīties un tad arī to salabošu.
Mākslinieki parasti paraksta savus mākslas darbus. Arī fotogrāfi to kādreiz darīja uz fotogrāfijām priekšpusē vai aizmugurē. Tagad ir digitālais laikmets un logotips uz bildes ir kā paraksts – bilde iegūst oficiālāku statusu, tā izskatās “pabeigtāka”, jo tā ir parakstīta. Fotogrāfijai pat reizēm palielinās vērtība no šāda paraksta.
«Pabeigtāku» fotogrāfiju piemēri, kas pievienoti rakstam, vispār neiztur nekādu kritiku. Pilnībā sajātas fotoaģentūru bildes, kas paredzētas apskatei masu mediju fotoredaktoriem, lai tās iegādātos, nevis, lai sniegtu jelkādu estētisku vai informatīvu baudījumu.
Tai pat laikā National Geographic, Boston Globe, un arī LatFoto rakstā pieminētās aģentūras LETAfotogrāfs Edijs Pālens publicē normāla izmēra fotogrāfijas bez ūdenszīmēm vai kādiem citiem fotogrāfijas kropļojumiem, kā to dara arī lielākā daļa Latvijas portālu. Visi šie, pēc Daiņa vārdiem, ir nelabojami amatieri, kas neko nesaprot.
Ja nav ko zagt, tad tāpat nekad nezags. Ja gribēs nozagt, tad kaut vai ar ūdenszīmi, ko pēc tam var arī retušēt, starp citu.
Sadzīves elektropreču apgrozījuma salīdzinājums. GfK Retail and Technology Baltic grafika.
Sistēma, kā parasti, vienkārša. Sākumā noskaidrojam, ko vēlas attēlot grafikā, pēc tam izmetam ārā visu lieko un attēlojam tieši to, ko vēlējāmies parādīt. Man tā kā vairāk šķiet, ka no konteksta būtiskākais bija parādīt to, cik lielā pakaļā bija 2009. gada tirgus un cik elektropreču tirgū nozīmīgs ir pēdējais ceturksnis, bet varbūt tomēr kādam ir īpaši svarīgi dati par katru ceturksni atsevišķi, tāpēc sanāca divas grafikas.
Sadzīves elektropreču pārdošanas apgrozījums Latvijā un apgrozījuma izmaiņas. mrserge.lv grafikas.
Principā gadījumos, kad tekstā jau atrunā skaitļus, pilnīgi pietiek ar otro grafiku. Papildus, protams, var izcelt kaut kādus atsevišķus skaitļus (piemēram, zemāko un augstāko apgrozījumu vai kādu īpašu ceturksni). Savukārt «Q4-09», «Milj.LVL» un citus statistiķu iekšējās sarakstes kodus vienmēr ir jāatstāj ārpus grafikām, kuru skatās parastie cilvēki.
Starp citu, viens interesants novērojums. Manā skatījumā ir muļķīgi ceturkšņa datu salīdzinājuma grafikai izmantot līkni, jo punkti savā starpā nav saistīti. Attiecīgi līknes punkti, kas ir starp divu ceturkšņu punktiem, ir izdomātas muļķības.
Šķiet, ka nekad līdz šim neesmu bijis tik ļoti dusmīgs uz kādu Latvijas blogeri par to, ka viņš saraksta muļķības. Bet nu šoreiz «the time has come», jo viņi ir veseli divi.
Ievads
Lasu Krizdabz rakstu «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un nemaz neesmu ticis līdz burtu lasīšanai, tik ieraudzījis grafiku pie sevis padomāju: «Kristap, es taču vairākas reizes esmu aizrādījis, ka pie grafikām ir jāliek atsauces uz avotiem, lai datiem būtu ticamība un iespēja tos pārbaudīt!»
Bet ne, Kristaps ir malacis, devis norādi zem bildes uz Kārļa rakstu «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?». Top skaidrs, ka pirmavots šim pasākumam ir Kārlis (grafika ir latviešu valodā), tāpēc sākumā iedziļinos Kārļa rakstā un tam sekojošos komentāros.
Kas tad tur īsti ir avots?
Atļaušos pilnībā nocitēt visu Kārļa rakstu, jo tādu pērli gribas saglabāt.
Nē, nē, tas nav mans apgalvojums. Tas ir fakts. Statistika. Šo tendenci pētnieki novēro jau no sākta gala, taču šobrīd, kad Android tirgus daļa ir dramatiski apsteigusi visus pārējos, jautājums sāk bažīt daudzus.
Ko Android lietotāji dara ar saviem viedtālruņiem? Kāpēc viņi tik maz pārlūko internetu? Viens no minējumiem ir tāds, ka lielai daļai Android vienkārši ir aizstājis “parastos” telefonus un īpašnieki tos tā arī lieto – kā “parastos” telefonus.
Droši vien nav jēga prasīt bloga lasītājiem, jo minu, ka šeit visi ir aktīvi internetu lietotāji.
Šeit, iespējams, arī meklējama atbilde kāpēc lielākā daļa aplikāciju un webservisu tiek primāri pielāgoti iOS nevis Android.
Te nu ir. Kārlis, atšķirībā no Kristapa, atsauci vispār nav devis «jo tas ir fakts». Tālāk komentāros pavīd viena Kārļa atbilde–pērle komentētājam:
Aizmirsu norādīt, šie ir dati par pasauli kopumā.
Viss, apocalyptic crash, es vairs nevaru izturēt. Jāsāk meklēt, no kurienes abi jampampiņi jokaiņi ir to visu izdomājuši.
Idiotiskās grafikas avotu meklējumi Latvijā
Ok. Sākam ar Latvijas tirgu, varbūt tepat kaut kur kāds gudrinieks ko tādu izmetis. Pie mobilajiem operatoriem neko tādu neatrodu. Gemius mobilo iekārtu statistika ir satriecoša — iPhone ir tikai viens, bet Samsungi kādi divdesmit. Ātri sametot kopā, sanāca tāpat +/- vienāds tirgus sadalījums iOS un Android. Un statistika ir tikai no Latvijas mājaslapām, kurās ir Gemius kods. Tātad arī sūds, kam nevar ticēt un kas neko īsti neparāda. Piemēram, SS.LV aplikācijai ir desmiti tūkstošu lejuplāžu, Gemius nemaz nezina, vai es kādreiz esmu bijis skatīties kādu sludinājumu SS.LV.
No tā secinu, ka Latvijā bez mobilo operatoru informācijas, cita, ticamāka avota par mobilo datu izmantošanu vispār nav. Tīri iespējams, ka es ar savu Nokia N8 savulaik pumpējot sviestu caur wi-fi esmu dienas laikā uztaisījis visu iOS gada trafiku, bet to Latvijā neviens neuzzinās.
Skaidrs. Meklējam citur.
Idiotiskās grafikas avotu meklējumi ārpus Latvijas
Pieņemsim, tikai pieņemsim, ka mums ir iespēja izpētīt dažādu valstu tirgus pēc kaut kādām ūberticamām metodēm un no tā secināt, kas notiek pasaulē kopsummā. Lai to izdarītu, mēģināsim atrast visus avotus, ko izmantoja abi palaidņi.
Kristaps atsaucas uz Gigaom rakstu «Why are Android users less engaged than iOS users?». Savā rakstā Kristaps pat ieliek dažas no tēzēm, kas parādās šajā visnotaļ cienījamā publikācijā (ar atsaucēm uz avotiem). Raksta beigās parādās viena būtiska frāze:
To be clear, the data we’re looking at is from the U.S. only, and it’s based primarily on shopping traffic.
I think this is a false statistic, as everyone who bought a new iphone, would be spending days downloading apps, music and other media on to their new device and browsing more using a lot of bandwith. Also if it was their first smartphone they would be using it everyday to excess for the first few weeks as it still holds it novelty value. Comparing two devices on the same launch date would make more sense.
Tam seko arī atbilde no Chitika, kas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka tiek ņemts vērā tikai interneta mājaslapu apmeklējuma trafiks.
Our statistics are based on advertising impressions when users browse the Web, rather than in-app activity or downloading items from the iTunes store. Certainly, there may be a slight “honeymoon” phase with a new device, as you mentioned, but as we’ve seen previously, Web traffic volume from individual devices tends to adhere to more gradual increases or decreases following launch, barring an outside event (e.g. a sale on the device itself, which could cause usage to spike). In this way, spikes directly around launch are a good measure of initial consumer fervor around a particular device. (..) Unless stated otherwise, all of our studies are representative of U.S. and Canadian Web traffic only.
Un bija tikai divas lietas, ko par ASV un Kanādas tirgu varēja pateikt:
Mobile Shopping: Mobile purchases soared with 24 percent of consumers using a mobile device to visit a retailer’s site, up from 14.3 percent in 2011. Mobile sales exceeded 16 percent, up from 9.8 percent in 2011. The iPad Factor: The iPad generated more traffic than any other tablet or smart phone, reaching nearly 10 percent of online shopping. This was followed by iPhone at 8.7 percent and Android 5.5 percent. The iPad dominated tablet traffic at 88.3 percent followed by the Barnes and Noble Nook at 3.1 percent, Amazon Kindle at 2.4 percent and the Samsung Galaxy at 1.8 percent.
Tas arī viss. Tātad debīlā grafika bez atsauces uz avotu bija pieņēmums, kas balstīts uz diviem nesalīdzināmiem datiem:
— pārdoto iekārtu skaits pasaules mērogā (pieļauju, ka tie ir pašu ražotāju dati, avotu necentos atrast, jo tam nav nozīmes)
— IBM dati par to, ar kādām mobilajām iekārtām ASV un Kanādas teritorijā Black Friday laikā tika veikti iepirkumi (pirkumi ar mobilajām iekārtām sastādīja tikai 16,26% no visiem veiktajiem).
Noslēgums
Oficiāli paziņoju, ka Kristapa rakstā «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un Kārļa rakstā «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?» paustie fakti ir nepārbaudītas muļķības, kas parāda vienīgi to, ka ASV un Kanādā Black Friday iepirkumu laikā iOS lietotāji vairāk iztērēja naudas virtuālu lietu pirkšanai, izmantojot mājaslapas, nevis šīm iekārtām radītajās aplikācijās. Es no tā izsecinu, ka iOS lietotāji daudz mazāk par Androidlietotājiem izmanto aplikācijas pirkumiem. Ar interneta lietošanu vispārīgi tam nav nekāda sakara.
1) Vienmēr norādiet informācijas avotus;
2) nevispāriniet virsrakstus, ja atsaucieties uz pētījumiem, kas ir lokāli un pēta kādu konkrētu tirgu;
3) pārbaudiet avotus;
4) nelieciet stulbas grafikas, kurām pēc tam Sergejs var piekasīties.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
