Iespēja pabojāt statistiku 12. Saeimas vēlēšanās Latgales reģionā, jaunie tramvaji Daugavpils ielās un kroga Artilērijas Pagrabi gada jubilejas svinības bija pietiekami svarīgi iemesli, lai ar dēliem trijatā iekāptu vilcienā un aizbrauktu uz Daugavpili.
Nedaudz mulsina tas, ka Pasažieru vilciena kasēs uz pieprasījumu «vienu pieaugušo un divas bērnu» kasieres katru reizi iztaujā par bērnu dzimšanas gadiem. Kā jau gādīgam tēvam, nācās nedaudz pasvīst un parēķināt galvā. Katru dienu jau nenākas atcerēties dzimšanas gadus bērnudārzniekiem. Bet misija tika veiksmīgi izpildīta un pie biļetēm tikām.
Jaunais tramvajs un tā iemēģināšana izvērtās par sava veida sacensībām. Pēc neilgiem novērojumiem tapa skaidrs, ka tas pārvietojas tikai pa 1. maršrutu. Bet noķert īsto mirkli, kad kursē tieši tas, izdevās tikai iestājoties tumsai.
Pēc peripētijām ar Baltkrievijas uzņēmumu, no kura Daugavpils vagonus nespēja sagaidīt noteiktajā termiņā, ERAF naudu pazaudēt negribējās un tika atrasts Усть–Катавский вагоностроительный завод им. С. М. Кирова Krievijā, kas īsos termiņos spēja piegādāt testēšanai pirmos tramvajus.
Katrā ziņā sanāca vilšanās. Protams, ir pozitīvi, ka tramvaji ir klusāki, grīda ir nedaudz zemāk un līdz ar to vieglāk ir iekāpt un izkāpt. Bet kopējais izpildījums ir švaks un paviršs. Iespējams, ka Rīgas Satiksme ir izlutinājusi, bet man gan vairāk šķiet, ka izlutinājusi ir nekrieviskā (domājot valsti, nevis tautību) attieksme pret produkta radīšanu.
Jā, un vēl interesants fakts. 2013. gadā Daugavpils pilsētas dome nolēma apvienot tramvaju un autobusu parkus, izveidojot uzņēmumu Daugavpils satiksme, kas tagad ir viens no lielākajiem pašvaldības uzņēmumiem. Un kāds paguva viņiem uztaisīt totāli debīlu loguci. Varbūt pasūtināja tajā pašā rūpnīcā, kur jaunos Daugavpils tramvajus?
Vedot uz bērnudārzu jauno paaudzi vai arī gaidot, kad Klāvs un Jānis Džimmijs būs gatavs doties no izglītības iestādes projām, pietiek laika tam, lai izpētītu visu, kas atrodas apkārt. Virs bērnu skapīšiem, ja vien tie nav bērnu veidotie darbi vai rēķini par kādu no pulciņiem, ik pa laikam parādās dažāda informatīvi–izklaidējošā literatūra bukletu formātā.
Man nav grūti saprast bukleta «TV un ģimene» (*.pdf) dziļāko jēgu pat rēķinoties ar to, ka TV mūsu ģimenē nav. Tomēr rodas sajūta, ka šo «visnotaļ nepieciešamo palīdzību vecākiem» ir veidojuši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar heroīnatkarīgajiem pēdējā stadijā un birojs viņiem atrodas Matīsa ielas policijas iecirknī.
Arī vizuāli daudz gaumīgāk veidotais buklets «paligsvecakiem.lv»(*.pdf) satura ziņā ir tikai kripatu baudāmāks.
Pārējo bērnudārza skapīšaugšu piedāvāto makulatūru par psiholoģisko traumatismu man bija slinkums ņemt uz darbu skenēšanai, bet priekšstatu tas rada. Bērni ir mūžīgā problēma, vecāki neprot ar bērniem apieties, viss ģimenes dzīvē ir pagalam slikti un tā tālāk.
Sāku klusiņām pa vienam tos bukletus stumt aiz skapīšiem spraugās, aizstājot ar paštulkotām publikācijām no Made by Joel lapas un skatos, ka tās ar apskaužamu regularitāti sāk pazust, lai pēc tam kopētā veidā parādītos uz kaimiņu grupiņas skapīšiem. Lai piedod bērnudārza direktore, bet iemācīties taisīt papīra pilsētu kopā ar bērnu man šķiet daudz vērtīgāks ieguvums ģimenei.
Patiesībā gribēju šo nopublicēt tad, kad bija pareizais datums, t.i., 28. oktobris, bet nebiju vēl no mammas sagaidījis fotogrāfijas.
25. oktobrī Bižānu ģimenē ienāca Klāvs Bižāns.
Trīs dienas vēlāk Jānis Džimmijs Bižāns svinēja 3 gadu jubileju. Diemžēl sanāca tā, ka jubileju Jānis sagaidīja bez vecākiem, toties ar vecmammu un vectēvu. Un lielais baļļuks kopā ar vecākiem Jānim arī spīd, tikai nedaudz vēlāk.
Īsāk sakot, sākam testēt touch screen iekārtu, kādas man nekad mūžā nav bijis (es pat iSūdus īsti lietot neprotu, kaut gan abos bāros man tie stāv interneta radio atskaņošanai). Varu vien pateikt to, ka šodien pirmā kontakta ievietošana man aizņēma tuvu 30 minūtēm, jo es vienkārši nespēju saprast, kā tas var būt, ka viss jābaksta ar pirkstu pa stiklu. Un vēl — ir aizdomas, ka nespēšu vēl kādu mēnesi pacelt klausuli vai piezvanīt pillā.
Areče arī vakara gaitā parādījās, ko ar to hujovinu var paveikt video jomā (neko nebakstīju, neko nelaboju, neko nemainīju, varbūt var vēl kaut ko paregulēt).
Nedaudz te pēdējā laikā mēģinu apgūt video rediģēšanas programmas. Pēdējais mēģinājums ir sanācis ne pārāk spīdošs varbūt no efektiņu viedokļa vai kaut kā tāda, toties iemācījos daudz vairāk mocīties ar video + audio kā arī rediģēt atsevišķus video gabaliņus.
Lūdzu, jūsu vērtējumam: Jānis Džimmijs Bižāns dauzās pie omes un vecmāmiņas ciemos.
P.S. Ķekatu dziesma gadījās pa rokai tāpēc, ka tūliņ tas būs aktuāli arī manam mazajam varonim.
Kaut kā sen nebiju stāstījis par Jāni Džimmiju Bižānu. Tad nu tā, aprīlī bijām Stokholmā. Jānis pirmo reizi izbaudīja braucienu ar prāmi un, tā vietā, lai mēs atpakaļ normāli aizlidotu, nācās izmantot atkal tā paša kretīniskā prāmja pakalpojumus. Vispār ar prāmjiem no Rīgas uz jebkurieni braukt neiesaku, ja vien nav laba kompānija, ar kuru seju aizliet ciet.
Savukārt jūnijā jau otro reizi Jānis paciemojās Fontaine Palace viesmīlīgajās telpās Liepājā. Nu un ja jau Fontaine, tad jau pie instrumentiem.