Informācija «Jelgavas ūdens» mājas lapā liecina, ka šonedēļ ūdensvada profilaktiskā skalošana noritēs Mātera ielā no Raiņa ielas līdz Rūpniecības ielai; Pētera ielā no Raiņa ielas līdz Zirgu ielai; Zirgu ielā; Ūdensvada ielā; Vaļņu ielā; Pulkveža O.Kalpaka ielā no Raiņa ielas līdz Tērvetes ielai; Raiņa ielā no Pulkveža O.Kalpaka ielas līdz Tērvetes ielai. Tāpat profilaktiskā skalošana notiks Tērvetes ielā no Raiņa ielas līdz Rūpniecības ielai; Rūpniecības ielā no Tērvetes ielas līdz Mātera ielai; Stacijas, Dārza, Jēkaba, Skolas un Pavasara ielā.
Iepriekš apskatīju sprādzienu Spilves ielā «Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos» un tad precīzas vietas minēšanu varētu vēl aizstāt ar adreses iedauzīšanu kādā no karšu servisiem. Šoreiz nekas cits, kā kartes pētīšana paralēli raksta lasīšanai neizdosies, it īpaši Jelgavu slikti pārzinošam cilvēkam.
Toties to pavisam vienkārši var atrisināt, parādot pilsētas daļu, kurā «Jelgavas ūdens» profilaktisko skalošanu veiks. Tas, ka šajā pilsētas daļā atrodas arī tādas ēkas, kas pie ūdensvada nav pieslēgtas, nemaina lietas būtību. Uz šo ēku īpašniekiem paziņojums neattiecas.
Pilsētas daļa, kurā no 4. līdz 8. augustam «Jelgavas ūdens» veiks profilaktisko skalošanu. Mr. Serge versija.
Nu un tā kā «Jelgavas Vēstnesis» iznāk arī elektroniski, tad redakcija pat visneattapīgākajam žurnālistam var iemācīt uzzīmēt parastu poligonu «Jāņa Sētas» kartē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā patiešām ir pieejama bez maksas. Es gan ļoti ceru, ka kādreiz pats process kļūs arī vienkāršāks.
Patiesi sen nav bijis tā, ka no grāmatas neesmu spējis atrauties, kamēr tā nav pievarēta. Piektdienas vakars, jau pēc desmitiem. Bērni jau guļ un es ķeros klāt pie Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Kaut kur ap četriem no rīta atcerējos, ka gribēju arī paēst vēlās vakariņas. Ap sešiem ar nožēlu aizgāju gulēt, jo no rīta ar Jāni Džimmiju jādodas uz futbola treniņu. Palikušas vien kādas nieka 50 lapaspuses, par kurām es domāju visu sestdienas dienu. Protams, sestdienas vakarā arī tās tiek pievarētas, tiklīdz tas kļūst iespējams.
Ceturtdienas vakarā strādāju cafe Leningrad un nevarēju aizdoties uz Teātra bāru, toties Čiriks aizvilkās, un no grāmatas prezentācijas atnesa īpaši man adresētu eksemplāru. Un šeit jāatzīmē interesants fakts, ka līdz ar to viņš līdz četriem rītā pavadīja kafejnīcā, lokot alu un, tieši tāpat kā es dienu vēlāk, studējot Joņeva meistardarbu.
Iesākumā, lai par šo grāmatu pastāsta pats autors (intervija «Jelgavas Vēstneša» žurnālistam Ivaram Veiliņam gada sākumā).
Tā kā ar Joņevu esam daudz maz vienaudži, esam pārdzīvojuši līdzīgu Jelgavu. Vienīgi es biju no Citas Skolas. Teju visu grāmatu uztvēru kā biogrāfiju. Ok, Biržā es tā arī nebiju, jo tālāk par Veldzi nebija jēgas doties (un drīz jau arī parādījās veikals Avotu ielā). Arī ar dezņiku es līdz galam nesaslimu, lai cik Artūriņš man to barotu. Paliku uzticīgs trešam. Toties Čurkas izveicīgos manevrus ar alko iegādi es ļoti labi zinu (nekad nedod Čurkam naudu cigaretēm, Čurka nepīpē un nopirks polšu, bet cigaretes aizmirsīs), zāles pirkšanu sērkociņu kastītēs no džauriem arī piedzīvoju (10 lati par vienu kastīti un vienmēr jānočeko, vai nav brūna, jo tad būs mērcējuši kaut kādā sūdā). Visas tās estrādes būšanas un kautiņi ar urlām arī bija piedzīvoti, bet glāba tas, ka parasti pa nakti palikām vai nu pie draugiem Pufaikciemā, vai devāmies kājām uz Ozolniekiem, tāpēc pār tiltu jākrīt nebija. Bet redzējis, kā tas notiek, es esmu gan. Un vēl bija tas mentu RAFiņš, kas visus nepilngadīgos trenkāja pie estrādes, ja iespringtu, pat numurzīmi atcerētos. Īsāk sakot, visas tās atmiņas sāka burtiski vārīties.
Šis ir reāls piemineklis septiņdesmito beigās un astoņdesmito sākumā dzimušajiem, kas deviņdesmitos aizvadīja skolās Jelgavā. Mēs visi bijām līdz saknei debīli un tai pat laikā absolūti normāli tīņi. Es nezinu, ko būtu jāraksta par sestās videnes un FRG vienaudžiem, man pat ir aizdomas, ka tur vairs nav kam rakstīt. Toties visi manējie un tie, kas man apkārt, bija tieši tādi, kā par viņiem raksta Joņevs.
Tai vakarā, kad pabeidzu lasīt, nosapņoju ainu no grāmatas prezentācijas pasākuma. Ja Uldis Rudaks būtu bijis Latvijā, viņš 2013. gada 7. martā uz Teātra bāru būtu ieradies ar «Rokupāciju» padusē. Savukārt Jānis Joņevs, prezentējot grāmatu «Jelgava 94» tai brīdī savelkot dūrē roku un ar tekstu «Stay brutal!» pārsistu Rudakam degunu. Tai mirklī Rudaks, slaukot asinis no virslūpas, beidzot piekristu, ka Carcass ir bijuši daudz nozīmīgāki par Cure un aizietu pie letes pasūtināt vēl divus šņabjus, pasakot blakus stāvošajam Dambim, ka viņam nav bijusi taisnība un Jelgavā tomēr var kaut kas notikt un ienākt prātā.
Grāmata «Jelgava 94» savā ziņā ir būtiskāks novadpētniecības materiāls par deviņdesmito vidu Jelgavā, par jebko, ko Jelgavas dižgari Tomāts Andris Tomašūns un Gaitis Grūtups kopā saveidojuši. Varu tikai ieteikt visiem vienaudžiem iegādāties šo grāmatu ne tikai sev, bet arī saviem vecākiem (un vecvecākiem). Vairāk jau kaktā neliks, bet sapratīs par bērnību tās lietas, kuras toreiz nestāstījām.
Pēdējais līdz kauliem īstais «Mēs Tornim» festivāls notika 2003. gadā Pasta salā (desmitais pēc kārtas). Uz skatuves gothic doom banda «In Grey» no Zviedrijas. Visi tālākie mēģinājumi to atdzīvināt bija vairāk vai mazāk mākslīgi.
Janvāra sākumā bija tas prieks ciemoties Jelgavā. Zviedru Volvo bija kaut kas sabojājies un nācās to atstāt gādīgās autodakteru rokās, dodoties Rīgas virzienā ar vilcienu. Jelgavas stacija ir nedaudz mainījusies kopš brīža, kad esmu tur bijis pēdējo reizi. Izveidots tāds kā muzejs ar dažādām vilciena esamības liecībām un vecām maršrutu shēmām. Virs kasēm ir uzstādīti elektroniskie tablo, kas pilnībā ir aizvedinājuši projām man tik ļoti mīļos flip-dot paneļus.
Tabulas, kā jau tabulas. Īstu datoriķu garadarbs. Jo ja jau tehniski informācija tiek izvadīta kā tabula, tad tas noteikti ir uzskatāmi jāparāda. Vēl, bez šaubām, arī vecais labais triks ar tekstu pasvītrošanu «īpašai» izcelšanai. Vienīgā foršā lieta, kas ir adaptēta no ārpuslatvijas elektroniskajiem tablo un, kas līdz šim Latvijā nekur nav manīta — laiks līdz vilciena aiziešanai.
Atsevišķi noteikti ir jāatzīmē absolūti bezjēdzīgās lietas. Ja ir jādodas kāda braucienā ar vilcienu, tad ir tikai divi varianti: 1) es braucu līdz gala stacijai, 2) es braucu līdz kādai stacijai, kas ir maršrutā uz galastaciju un man ir būtiski ne tikai tas, uz kurieni vilciens dodas, bet arī kas tas ir par vilcienu (ir vilcieni, kas visās pieturās neapstājas). Tātad man nav būtiski, kur tas vilciens savu maršrutu sāk, būtiski ir zināt, uz kurieni tas dodas. Otra lieta ir pienākšanas laiks. Tā kā panelis ir dinamisks, tad attiecīgi mainās arī atiešanas laiks, ja kaut kas notiek (piemēram, avārija uz sliedēm vai laikapstākļi vai aizkavēt vilciena atiešanu). Līdz ar to laiks, kad vilciens pienāks, it īpaši maršrutos, kur tu nenobrauc tikai 5-10 minūtes, ir ļoti relatīvs jēdziens, kas maršruta laikā var mainīties. Teiksim notika kaut kāds negadījums Jelgavas stacijā un vilciens sāka kustību 5 minūtes vēlāk. Vilciena vadītājs, sazinoties ar dispetčeri līdz Rīgai var nokļūt arī laicīgi, neiekavējot šīs piecas minūtes, toties starpstacijās tas laiks, kas rādīsies kā pienākšana galastacijā būs nepareizs, jo maršruta sākumā stacijās rādīsies laiks ar 5 minūšu nobīdi, savukārt tuvojoties galastacijai, tas atkal izlīdzināsies līdz pareizajam. Tieši tāpēc arī šo laiku nekad dinamiski cenšas nerādīt.
Nu un tad vēl arī secība, kādā tas viss notiek. Būtiskākā informācija ir atiešanas laiks. Pēc tā tiek kārtots saraksts un pēc tā arī tiek meklēts vajadzīgais vilciens. Vilciena tips un numurs ir būtisks, ja ir nopirkta biļete uz kādu konkrētu vilcienu vai arī gadījumā, ja nebrauc līdz gala stacijai un tad pēc biļetes var salīdzināt, kurš ir īstais vilciens. Atiešanas ceļš, bez šaubām, ir īpaši būtisks, lai saprastu, cik ilgi līdz vilcienam no vietas, kur šobrīd skatās uz tablo laiku ir jādodas (Latvijas mērogā gan tas ir būtiski vienīgi dažās stacijās). Tikai tad seko virziens, kur vilciens dodas, kam seko gaidīšanas laiks līdz atiešanai.
Daži jautās, kāpēc es nenovietoju virzienu kā primāro meklēšanas elementu. Tas tāpēc, ka uz tablo tiek rādīti vienīgi tuvākie četri vilcieni, līdz ar to noorientēties, pārskrienot pāri četriem vārdiem ir vienkārši, savukārt skaitļus salīdzināt cilvēkam ir daudz grūtāk, tāpēc tos ir būtiskāk grupēt kopā, lai varētu vieglāk salīdzināt.
Pēdējais un būtiskākais, kas ir mainīts, salīdzinot ar šobrīd funkcionējošo tablo — būtiski palielināts burtu lielums un kontrasts, lai arī omes un opīši varētu orientēties laikā un telpā.
Nu un vēl es īsti līdz galam nesapratu iemeslu, kāpēc uz tablo tiek rādīts vilciens, kas jau ir aizgājis. Varbūt kāds var padalīties pieredzē, kad tāds rādījums ir noderējis?
Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).
Kas tad ir jelgavnieki.lv?
Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.
Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.
Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.
Esmu ceļa jūtīs uz dzimto Jelgavu. Ir plāns divas dienas tā pamatīgi atpūsties.
Tie, kas apmeklē lapu, būs pamanījuši, ka no šodienas ir pamainījies paskats. Nu tad tas vēl nav viss, pēc laika pamainīsies arī adrese, par ko, protams, ziņošu atsevišķi.
Nu ja, un lai brīvdienās būtu ko darīt, apmeklējiet Linotype mājaslapu, jo jau pieminētajam plakātu konkursam nu ir pienākusi balsošanas kārta un var skatīties, ko tad cilvēki ir saveidojuši. Atzīšos — biju gaidījis ko vairāk.
Nu jau labu laiku atpakaļ darbojos ar picorāna (picērija+restorāns) Tami–Tami mājaslapas reklamēšanu. Kaut kā bija aizmirsies, ka tas ir jāiemet rokdarbos, tāpēc ielieku tikai tagad. Šis bija reklāmas baneris, kas griezās dažos, it īpaši Jelgavai piesaistītos interneta medijos. Sakarā ar tehniskajām īpatnībām, nācās visu veidot tikai kā *.gif animāciju un flash tehnoloģijas izmantot nevarēja, kas ievērojami sarežģīja idejas realizāciju.
Nu tā. Ik pa laikam mēdzu ieklīst bērnības pilsētas Jelgavas organizāciju un uzņēmumu mājaslapās, lai papētītu, kas tur un kā savietots. Šodien uzdūros NDD datorveikala mājaslapā redzamajai izlecošajai reklāmai un izdomāju, ka varētu paskatīties, kā es viņu būtu uztaisījis.
